Andra un Elzas Gauju laulībai 15 gadu starpība nav šķērslis: "Ļoti ātri salipām kā magnētiņi"

Andris + Elza
Iepazinās: 2012. gadā
Apprecējās: 2017. gada 7. jūlijā
Kopīga meita Nora (2,5 gadi)
Andrim ir vecākā meita Grieta (11)

Andrim un Elzai ir 15 gadu vecuma starpība, taču pāris apbalvo, ka to neizjūt. Andris stāsta, ka draugu un paziņu lokā ir diezgan daudz pāru ar 20–30 gadu starpību, tāpēc uz to fona viņi paši sev šķiet “pareizāki”.

“Cenšos nevērtēt cilvēkus pēc vecuma. Esmu sastapis arī ļoti jaunus, ārkārtīgi talantīgus un intelektuāli attīstītus cilvēkus.

Tikpat labi kā līdzīgs ar līdzīgu varu komunicēt ar cilvēkiem, kas par mani vecāki 20 gadus. Mums pašiem nešķiet, ka gadu atšķirība būtu liela, jo domāšanas veids īpaši neatšķiras.”

Elza gan piebilst, ka paaudžu atšķirība ir jūtama, kad, piemēram, Andris stāsta par bērnību padomju laikos, kurus pati nav piedzīvojusi, un tie šķiet, kā kosmoss. “Bieži tādus stāstus nemaz nestāstu!” smejas Andris.

Pāra pirmā tikšanās notika ne visai romantiskā gaisotnē – Infektoloģijas centrā, kur Andris bija nokļuvis saķerta vīrusa dēļ. Tolaik Elza mācījās 12. klasē un, veicot zinātniski pētniecisku darbu, devās intervēt režisoru.

“Tā bija mana dzimšanas diena,” atceras Andris. “Iznācu Elzu satikt pidžamā. Todien nešķita, ka esmu saticis liktenīgo.” Elza pirmos iespaidus par Andri neatklāj, koķeti piebilstot, ka tā tomēr ir privāta informācija.

“Kad otro reizi satiku Andri kādā ballītē, man viņš šķita kaitinošs. Visu laiku izrādījās!” Klikšķis starp abiem notika krietni vēlāk Andra režisētās filmas "Izlaiduma gads" uzņemšanas laikā, kurā Elza piedalījās kā aktrise.

“Kopā ar filmēšanas grupu un dažiem mūziķiem devāmies līdzekļu vākšanas braucienā uz Stokholmu.

Visi gulējām vienā telpā ar lieliem, stiklotiem logiem. Pamodos un redzēju, kā netālu, citā gultā, mostas Andris – baltos palagos, tik skaists, saulītes apspīdēts. Tajā brīdī nodomāju, ka es tā gribētu mosties katru rītu... Mēs ļoti ātri salipām kā magnētiņi. Tiklīdz sākām satikties, kopā pavadījām katru dienu.”

“Es, iespējams, biju pietiekami bērnišķīgs, lai vecuma starpība aizmirstos,” pārdomās dalās Andris. “Bija arī viens otrs vētrains brīdis. Reiz pēc ballītes braucām mājās ar velosipēdu. Elza sēdēja uz rāmja, un mūs apstādināja policija. Bija jāpūš trubiņā, bet es spītējos pretī. Policisti gribēja mani vest prom, bet Elza neļāva, jo vēlējās palikt kopā ar mani, un iesita policistam. Man tas šķita super romantiski!”

“Iesitu policistam un jautāju, vai tagad varu braukt līdzi?” turpina Elza. “Tagad es tā vairs nedarītu! Andris ar varu tika iesēdināts mašīnā, kamēr otrs policists mani turēja un kliedza, lai tie brauc prom. Kad mani palaida vaļā, sāku skriet pakaļ braucošajai mašīnai, kā filmās. Tikmēr otrs policists bija aizlaidies.”

Andris spriež, ka jāsakrīt ļoti daudziem apstākļiem, lai divi cilvēki kļūtu pāris un paliktu kopā ilglaicīgi. “Ir jābūt radniecīgam pasaules skatījumam, tuvām radošām izpausmēm un gaumēm. Un vēl ir arī iracionāls un neizskaidrojams pievilkšanās spēks.”

Abus saista ne vien laulība un divarpus gadus vecā meita Nora, bet arī profesionālā darbība. Elza ir pabeigusi kino režijas studijas un filmējusies divās Andra filmās – Izlaiduma gads (2014) un nākamgad gaidāmajā spēlfilmā Nekas mūs neapturēs.

“Filmēšanas laukumā neapskaujamies un neskūpstāmies. Pozīcijas – Andris ir režisors, es – aktrise – ir nošķīrušās dabiski. Privātā dzīve neatspoguļojas darba vidē, darbs gan ienāk mājās, bet mūsu gadījumā tas ir pozitīvi, jo varam vairāk laika pavadīt kopā un dalīties iespaidos. Ja es, piemēram, būtu ārste, mums sanāktu daudz mazāk kopīgo brīžu,” spriež Elza.

“Tādā gadījumā mēs droši vien vairāk runātu par sadzīviskām tēmām,” domā Andris. “Vairāk domājam par to, kas ir nepieciešams lomai vai kādai filmas ainai. Tas piešķir attiecībām dziļumu. Vēl svarīgāks par to ir radniecīgais pasaules skatījums. Tad mūsu vecums kļūst ļoti relatīvs. Domāju arī, ka vīrišķā un sievišķā enerģija, lai arī kā mūsdienās censtos noliegt atšķirības starp dzimumiem, mūsu starpā ir pietiekami spēcīga.”

Elza piekrīt, piebilstot, ka nav feministe, jo neredz iemeslu tādai būt. “Ikdienā nejūtos ierobežota vai apspiesta sava dzimuma dēļ. Iespējams, man vienkārši ir paveicies. Man patīk, kad man atver durvis un padod mēteli. Man patīk vīrišķīgas manieres un galantums. Noteikti negribētu no tā atteikties.”

“Man arī patīk būt par džentlmeni... reizēm,” smejoties piebilst Andris. “Lai gan kopumā man nav nekas pret dzimumu līdztiesību.”

Andris un Elza šķiet ļoti saskanīgs pāris, un abi apstiprina, ka domstarpības rodas ļoti reti. Elza atklāj, ka pēc sešu gadu attiecībām ir sapratusi, ka ar mīļoto labāk nestrīdēties vispār.

“Es diezgan ātri nomierinos, bet Andris pēc strīda var dusmoties vēl divas dienas. Mēģinu mierīgi visu izrunāt un pēc iespējas racionālāk pastāstu, kā jūtos, kāpēc, un cenšos izteikt ieteikumus, ko varētu darīt citādāk.” Andris atzīst, ka esot lepnāks, tāpēc pirmo soli spert ir grūtāk. “Domāju, ka sievietes attiecībās ir gudrākas. Viņas labāk sajūt psiholoģiskos smalkumus, kurā brīdī kādas lietas labāk risināt. Vīrietis ir robustāks.”

Kopā pavadīto gadu laikā abi viens no otra ir daudz mācījušies. “Vērojot Andri, esmu apguvusi mērķtiecību, spēju nepadoties, čaklumu, strādātgribu.” Savukārt Andris no Elzas smeļas vieglumu un rotaļīgumu. “Mācāmies izprast, cik pārejošs un mainīgs viss ir, un arī mēs kopā maināmies. Abas filmas ir bijušas lieli pārbaudījumi vairāku gadu garumā.”

Patlaban pāris piedzīvo vēl vienu attiecību izaicinājumu, jo Elza divarpus mēnešus atrodas Liepājā, kur piedalās Viestura Meikšāna izrādes Bernardas Albas nams iestudēšanā. Andris paralēli filmas Nekas mūs neapturēs montāžai ir uzņēmies rūpes par divarpus gadus veco meitu Noru.

“Esmu ļoti pateicīga Andrim par pretimnākšanu. Ir svarīgi, ka partneris spēj saprast, cik nozīmīgi otram var būt profesionālie izaicinājumi. Andris jau varētu iebilst vai teikt, lai ņemu Noru līdzi, jo viņam arī ir jāstrādā, bet viņš mani atbalsta.”

“Vēl pirms dažiem gadiem ne es, ne Elza nebūtu gatavi šādai situācijai,” spriež Andris. “Pēkšņi bija jākļūst par vientuļo tēti uz lielāko nedēļas daļu. Pateicoties šai situācijai, no jauna sāku novērtēt, cik svarīgi ir veltīt laiku bērnam. Kamēr biju pārņemts ar filmas veidošanu, ļoti maz laika atvēlēju abām meitām. Tagad filmā esmu tikai ar divām kājām, un paliek vēl divas brīvas rokas.”

Strādājot radošā profesijā ar nenormētu darba laiku, abiem vecākiem nav viegli organizēt ģimenes dzīvi, taču viņi cenšas katrā situācijā saskatīt pozitīvo. Andris uzskata, ka auklītes ir palīdzējušas bērnam vieglāk pierast pie dažādiem cilvēkiem un kļūt atvērtākai.

“Kopumā nav tik traki, jo mums ir mājas birojs. Pat ja ļoti daudz strādājam, tāpat esam mājās.” Elza atzīmē, ka dzīvo galējībās – intensīvi darba periodi mijas ar atelpas brīžiem, kad var visu uzmanību veltīt meitai. Ienākot Andra dzīvē, viņa sadraudzējās arī ar Andra vecāko meitu Grietu. “Nekad neesmu sevi formulējusi kā otro mammu. Vairāk kā draudzeni. Necenšos izpelnīties autoritāti.”

Jautāti par veiksmīgu attiecību pamatnosacījumiem, abi uzsver, ka konkrētu principu nav. Elza uzskata, ka svarīgi ir vienam otrā ieklausīties un atrast kompromisus, nevis domāt tikai par savu taisnību.

Andris papildina, sakot, ka ļoti palīdz kopīgie ideāli. “Strādājam ar sevi, mācoties atbrīvoties no prāta šaurības, egoisma un traucējošām emocijām, lai kļūtu atvērti un brīvi. Dzīvojam bez lietošanas instrukcijas.”