Irēna Sedola, kura nesavtīgi palīdz vientuļajiem un slimajiem: "Citi skrien rīta krosus, es ar brokastu trauciņiem steidzos pie saviem vecajiem ļaudīm"

Kad satikāmies, jau pēc pirmajām sarunas minūtēm nodomāju – jā, viņai es noteikti spētu uzticēties! Irēna Sedola dzimusi un augusi Rīgā, pabeigusi pedagoģisko skolu, strādājusi bērnudārzā par muzikālo audzinātāju, bijusi Sv. Antona baznīcas ērģelniece, spēlējusi garīgo mūziku arī nelielos koncertos Anglikāņu baznīcā kopā ar pašas izveidoto grupu Laudetur.

Laiks vienmēr bijis tik ļoti piepildīts, ka varbūt atlika pārāk maz brīvbrīžu privātajai dzīvei. Šādu vai tādu iemeslu dēļ Irēnas laulība pajuka, un viņa pirms trīspadsmit gadiem pārcēlās uz Salaspili pie vecākiem un turpināja iet pa pašas iemīto ceļu.

Boļeslava zupas

 Lai gan Irēna Salaspilī dzīvo salīdzinoši nesen, viņu šeit pazīst pat labāk par vienu otru iedzimto. Dažs viņu bieži redz, ar velosipēdu vedot brokastis vai pusdienas kādam no vecajiem ļaudīm, cits pazīst kaimiņu, kuram Irēna regulāri palīdz, kāds cits dzird viņu spēlējam ērģeles Salaspils katoļu baznīcā. Ir arī kaimiņi un paziņas, kuri šad tad mēdz iegriezties pie Irēnas, lai nobaudītu viņas tēva vārīto gardo zupu un neparasto sirsnību, kāda valda viņas mājā. Neviens netiek atraidīts.

Irēna atceras, ka tāda bijusi arī viņas vecmāmiņai, kas nākusi ko kuplas zemnieku ģimenes (tajā bijuši septiņi bērni), kur izpalīdzēt tuviniekam un dalīties plānajā maizes riecienā bijis svēts pienākums. Šo tradīciju turpinājusi arī Irēnas māte, kas daudzus gadus dzīvoja Rīgā un palīdzēja ne tikai tuvākajiem kaimiņiem, bet arī cilvēkiem citos pilsētas rajonos.

Irēnai bija mazliet pāri divdesmit, kad viņa pamazām pārņēma šo ģimenes tradīciju. Viņa vēl tagad labi atceras vienu no saviem pirmajiem ilgtermiņa rūpju stāstiem – tā bija Anna no Hospitāļa ielas, par kuru sākumā gādāja Irēnas mamma, bet tad aizvien biežāk tālo ceļu no Imantas uzņēmās Irēna viena. Kopumā ceļu uz Hospitāļa ielu viņa mēroja piecu gadu garumā.

Kad vecā kundze, izkrītot no gultas, stipri sasitās un vairs nevarēja paiet, viņai bija vajadzīga pastāvīga uzmanība. Annai nebija neviena tuvinieka, un katra diena varēja būt pēdējā. Tā nu pēdējos astoņus mēnešus Irēna devās pie viņas katru vakaru pēc darba, paēdināja, apkopa un pat palika pa nakti, lai varētu būt Annas tuvumā.

Tādu stāstu par veciem cilvēkiem Irēnai ir gana daudz. Dažiem viņa aiznes siltu ēdienu trīs reizes dienā, citus ved pie rociņas pastaigāties, bet neko viņa nedara pavirši, ķeksīša pēc vai tāpēc, lai cilvēki par viņu labāk domātu.

Irēnas motīvi ir pavisam vienkārši: “Darbā nebiju pārslogota, un man vienmēr ir palicis pāri mazliet enerģijas. Kāpēc gan nepadalīties ar cilvēkiem, kuru enerģijas krājumi izsīkuši! Vienmēr esmu dzīvojusi ar domu, ka man pilnīgi pietiek ar to, kas man ir, nekad neesmu tiekusies pēc materiālām bagātībām vai izsmalcinātām delikatesēm un našķiem. Jā, sātīga, garda zupa, kādu prot vārīt tikai mans tēvs, – tā ir vislabākā maltīte gan man, gan manā aprūpē nonākušajiem.”

Irēna nestaigā pa Salaspili, meklējot kādu, par ko parūpēties. Viņi paši vai viņu paziņas atrod Irēnu, jo zina, ka viņai var droši uzticēties. Viņa to uztver kā savu misiju un nepretojas, ja var vēl kādam palīdzēt, lai gan pašai reizēm nemaz nav viegli. Par laimi, Irēnai ir brašs un ļoti talantīgs palīgs – viņas 92 gadus vecais tēvs  Boļeslavs. Viņi ģimenē bija pieci brāļi, mamma pāragri nomira, kad Boļeslavam bija tikai sešpadsmit gadu.

“Jau agrā jaunībā tētim vislabāk padevās ēdiena gatavošana un saimniekošana. Viņš bija noskatījies, kā to dara mamma, un izrādījās talantīgs skolnieks. Tētis vienmēr mūsu ģimenē bijis šefpavārs. Jau kopdzīves sākumā mamma drosmīgi atzina, ka viņai nesanāk tik gardas maltītes kā tētim, un tā nu virtuvē saimniekoja tētis. Viņš to turpina arī tagad, turklāt ar tādu prieku un iedvesmu, it kā viņa svēts pienākums būtu pabarot vismaz visu Salaspili!

Tētis ir radošs pavārs. Nav tā, ka viņš vāra tikai ierasto skābu kāpostu vai pupiņu zupu. Viņš vienmēr cenšas izdomāt vai atrast kādu atšķirīgu sastāvdaļu un pat pilnīgi jaunas receptes. Protams, viņš gatavo arī sautējumus, cep pankūkas ar gaļas pildījumu, viņam sanāk fantastiski deserti, nesen viņš mūs pārsteidza ar žagariņiem. Visi viņa meistardarbi ir tik gardi!

Es nemaz nebrīnītos, ja kāds man teiktu, ka pēc tēta zupas baudīšanas jūtas mundrāks un veselāks. Tieši tā arī vajadzētu būt, jo tās gatavotas ar mīlestību un no veselīgiem produktiem. Tētis vienmēr ir bijis žiperīgs, strādā ātri, rušinās dārzā un iepērkas Rīgas tirgū.

Tas ir vesels rituāls – viņš aizbrauc ar riteni līdz Salaspils stacijai, no turienes uz Rīgas Centrāltirgu, kur viņam ir savi iepirkšanās maršruti pie jau iepazītiem saimniekiem. Tā kā viņš ir pastāvīgs un iecienīts kunde, viņam vienmēr tiek piedāvāti tikai labākie un svaigākie produkti, pietaupīts mīkstākais gaļas gabaliņš vai pēc labajām, senajām metodēm skābēti kāposti.

Paldies Dievam, viņam vēl pietiek spēka visu smago produktu nastu pēc tam nogādāt mājās. Ne jau velti visu savu darba mūžu – četrdesmit gadus – viņš ir nostrādājis ostā,” stāsta Irēna.

Gaisma caur ciešanām

Iespējams, Irēna tik lieliski saprotas ar veciem cilvēkiem tāpēc, ka viņai bija ļoti cieša saikne ar vecmāmiņu. Bērnībā un pusaudzes gados Irēna varēja stundām ilgi runāties ar vecmāmiņu, un viņām abām nekad neaptrūka interesantu sarunu tēmu. Vecmāmiņa mācīja saskatīt labo katrā cilvēkā un palīdzēt grūtā brīdī. Kad pašai pienāca smagas dienas, viņa panesa savu slimību un sāpes ar apbrīnojamu mieru.

Irēna atceras: “Tas, kā viņa to uztvēra, man ir palicis prātā līdz pat šai dienai. Bija padomju laiki, vēl bija pārāk vāji attīstīta diagnostika, īpaši onkoloģiskajām slimībām. Iespējams, viņai bija zarnu audzējs. Katrā ziņā jutu, ka vecmāmiņa cieš briesmīgas sāpes, bet viņai nebija pat medikamentu, kas tās mazinātu.

Tomēr viņa panesa ciešanas rāmi un neprotestējot – tas bija viņas upuris Dievam. Par laimi, es biju klāt tieši tajā brīdī, kad viņa aizgāja mūžībā. Tā man, jaunai meitenei, bija pirmā reize, kad redzēju kādu tuvu cilvēku aizejam. Tomēr labi, ka to redzēju, jo vecmāmiņas pēdējie mirkļi bija tik gaiši! Viņa bija pie pilnas apziņas, iededzām sveces un abas ar mammu skaitījām lūgšanas. Viņa atvadoties vēl pēdējo reizi paskatījās uz mums un aizgāja viegli, bez sāpēm. Iemiga mūžīgā miegā.”

Stāsts par Irēnas mammu ir diezgan līdzīgs. Viņa, tāpat kā vecmāmiņa, aizgāja no šīs pasaules cienījamā vecumā – 82 gados. Irēna atceras, ka pēdējā rudenī mamma jutusies nedaudz pagurusi, bet ziemā sākušās stipras sāpes mugurā un spēka vairs nav bijis nemaz.

Slimnīcā konstatēja aizkuņģa dziedzera audzēju pēdējā stadijā. Irēna atceras: “Tā bija tieši viņas dzimšanas diena, 30. marts, kad dakteri man paziņoja šo skumjo vēsti. Jautāja, vai to mammai pateikšu pati, vai arī labāk to darīt viņiem. Apņēmos pateikt pati. Mana māmiņa šo ziņu uzņēma ļoti mierīgi un gaiši, tāpat kā vecmāmiņa. Pēc dažām dienām aizvedām mammu mājās – slimnīcā viņai vairs nevarēja līdzēt.

Mājās daudz runājāmies, tētis gatavoja spēcinošas maltītes. Šķita, ka laiks uz dažiem mēnešiem apstājies, it kā nekā cita vairs nebūtu – tikai mūsu ģimene, parasti ikdienas rituāli, tēta gardās zupas, lūgšanas... It kā ar ikdienas rutīnu mēs gribētu sajaukt pēdas kādai draudīgai ēnai, kuras tuvumu jutām. Viss noritēja kā palēninātā filmā – ik minūte kopā ar mammu bija mūsu ģimenei tik nozīmīga. Šķiet, ka tik daudz un tik dziļas sarunas mums iepriekš nebija sanākušas.”

Grūtdieņu kopienas vieglums

Tā kā Irēnas ģimene ir viesmīlīga, viņi ir labās attiecībās ar visiem kaimiņiem un tie labprāt atnāk ciemos. Tā bija arī laikā, kad Irēnas mamma vēl bija dzīva. Ar vienu no šīm kaimiņienēm, Mirdzas tanti, izveidojās ļoti ciešas, pat liktenīgas, saites. Mirdzas tante dzīvoja viena, viņai bija vāja veselība. Rīgā gan dzīvoja dēls ar ģimeni, bet no viņa nekāda palīdzība nebija sagaidāma, jo viņam bija smags alkoholisms un depresija.

Irēna atceras: “Kad dēla slimība saasinājās, viņu atveda pie mammas uz Salaspili, jo Mirdzas tante viņam bija norakstījusi māju. Tā nu sanāca, ka viņa paša ģimene – sieva un abas meitas, kas dzīvo ārzemēs, – pārāk maz sazinājās ar savu vīru un tēvu. Situācija kļuva pavisam kritiska dienā, kad Mirdzas tante neveiksmīgi nokrita un salauza gūžu.

Tobrīd par viņu vēl rūpējās citi kaimiņi, bet, kad Mirdzas tanti izrakstīja no slimnīcas, viņai bija vajadzīga daudz nopietnāka kopšana Tad nu viens no kaimiņiem man piezvanīja un lūdza palīdzību. Pēc tam sākām gatavot gan brokastis, gan pusdienas viņas mājā, arvien vairāk bijām kopā, palīdzēju, cik spēju.

Divu mēnešu laikā Mirdzas dēlam pastiprinājās alkohola slimība, viņš ieslīga dziļā depresijā un tikai gulēja un dzēra. Mātei bija divkārt grūtāk, jo bija jāpārdzīvo ne tikai savs bezspēks, bet arī par dēlu, kurš grima aizvien dziļāk purvā un kuru neviens nespēja glābt. Kādā novembra dienā kā parasti aizgāju apkopt Mirdzas tanti, iegāju arī pie dēla, bet viņš jau bija aizmidzis mūža miegā. Medicīniskā ekspertīze liecināja, ka sirds nav izturējusi...”

Tā nu Mirdzas tante palika viena. Irēna gāja pie viņas trīsreiz dienā vai pat biežāk. Pusotru gadu viņa vēl nodzīvoja savā mājā, bet radi jau runāja, ka māja tiks pārdota par labu mazmeitām, jo bija norakstīta mirušajam dēlam. “Mirdzas tantei bija maza izvēle – iet uz pansionātu vai... Tā kā mēs ar tēvu jau bijām tik ilgu laiku viņu kopuši un pieraduši pie viņas, izjutām viņu kā tuvinieci. Es oficiāli noformēju aprūpes tiesības, un mēs viņu pārvedām uz savu māju. Tā nu visi cieši kopā mūsu divās istabiņās nodzīvojām vēl pusotra gada. Kopā ar iepriekšējo periodu viņas mājās intensīva ikdienas kopšana ilga trīs gadus,” kā pašu par sevi saprotamu Irēna raksturo notikušo.

Irēna neslēpj, ka visi centušies viņu atrunāt. “Cilvēki no malas teica, lai neņemu Mirdzas tanti pie sevis, lai vedu uz pansionātu. Ar sirdi gan uzreiz sajutu, ka man jāturpina palīdzēt, bet ar prātu… Visādas šaubas pa galvu maisījās, jo tas nozīmēja uzņemties pilnīgu atbildību par viņu 24 stundas diennaktī.

Tomēr sirdsdomas guva virsroku. Viņa kļuva par vēl vienu mūsu mazās ģimenes locekli. Viņa pamazām izdzisa mūsu acu priekšā, tas notika mierīgi, rāmi, palēnām. Viņa jau iepriekš bija visu sagatavojusi aiziešanai – kārtīgi maisiņā salikusi drēbes, kurās vēlējās tikt apglabāta. Lūdza, lai sameklēju viņai melnu kleitu un melnu lakatu. Uz mūsu ģimenes rīkotajām bērēm bija atbraukušas divas Mirdzas tantes radinieces, kuras arī iepriekš bija viņu apciemojušas. Mirdziņa atdusas Salaspils vecajos kapos.”

Tā sagadījās, ka tieši tajā laikā, kad pie Irēnas un Boļeslava dzīvoja Mirdzas tante, tur uzturējās arī māsas vīrs, kurš bija pārcietis insultu. Viņš gan staigāja, bet spēks vēl nebija atgriezies, un no Rīgas dzīvokļa viņam būtu grūti izkļūt. Irēna to atsauc atmiņā bez jebkāda traģisma, kā jauku epizodi. “Bet mums te kā laukos – izej ārā, visapkārt dārzs, svaigs gaiss, nav jākāpj pa kāpnēm. Viņš arī bieži ienāca pie Mirdzas tantes pakavēt laiku, par abiem ar tēti viņu gan pieskatīja, gan pabaroja, kad manis nebija mājās. Tā nu ap mums pamazām veidojas tāda kā grūtdieņu un vientuļnieku kopiena.”

Pārbaudījums vai alga

Irēna ir redzējusi daudz ciešanu un arī pati izjutusi tās uz savas ādas. Vai tik bieži tuvplānā skatītās sāpes nepadara šīs sajūtas mazāk asas vai pat gluži ikdienišķas? Tomēr ne, jo katrs Irēnas aprūpētais ir atšķirīga personība, katram ir savs dzīves stāsts, bet tikai viena dzīvība. Un ciešanu ceļš visus aizved uz to pašu gala staciju. Irēna vienmēr ir centusies padarīt citiem vieglāku un gaišāku šo pēdējo ceļa posmu, lai arī cik īss vai garš tas būtu.

Ciešanas – gan psiholoģiskas, gan fiziskas – var būt kā upuris otra cilvēka labā, ir pārliecināta Irēna. “Ja visas dzīves grūtības, sāpes un pārdzīvojumus noliekam kā upuri uz cerības un mīlestības altāra, tad rodas jauna enerģija un vieglums. Citādi to būtu grūti izturēt.

Savu kalpošanu sabiedrībai daudzu gadu garumā uztveru kā pārbaudījumu saviem spēkiem, savai ticībai un mīlestībai. Tas ir pārbaudījums, kas man nebūtu uzlikts, ja es to nespētu izturēt. Bet, ja man pietiek ticības to panest, tad vienlaikus to var uztvert arī kā algu par paveikto.”

Pašai Irēnai vēl īsti nav skaidrs, vai tas ir jauns pārbaudījums vai alga, ka šogad pēc trīspadsmit gadu maldu ceļiem pie viņas patvērumu meklēt ir atgriezies bijušais vīrs. “Pirmās sajūtas, kad viņš sāka meklēt atgriešanās ceļu pie manis, bija visai pretrunīgas. Viņš jutās ļoti vainīgs, tāpēc sāka ar aplinkus ceļiem, sūtot man vēstuli ar radio starpniecību.

Es neatraidīju viņu un pamazām ļāvu iespīdēt mazai gaismiņai sen aizgruvušajā jūtu akā. Pat ja viņš pievils manu uzticību, es tik un tā jūtu, ka vajadzēja paspert pussolīti pretī, lai viņš noticētu, ka cilvēciska attieksme iespējama tāpat vien, bez nekādas atsauces uz izdegušām jūtām...”

Pirms kāda laika Irēnai jau šķita, ka vajadzētu nedaudz atpūsties, atgūt spēkus. Taču vēlme tā arī neīstenojās. “Uzzināju, ka vēl kādai salaspilietei vajadzīga mana palīdzība, un spēks atkal nez no kurienes uzradās. Citi skrien rīta krosus, es ar brokastu trauciņiem steidzos pie saviem vecajiem ļaudīm. Tā ir vislabākā fizkultūra ķermenim un visiedarbīgākais balzams garam!”