Populārais pavārs Zommers: "Esam aizgājuši jau tādā galējībā, ka jaunie pavāri nezina, kā rodas piens"

Vai rudens ienāk restorānā ar savām garšām?

O, jā. Man patīk Latvijas preci integrēt populārākajās ārzemju receptēs – carbonara vai creme brulee. Tāda filosofija man ir jau sen. Šobrīd tiek novākti sakņāji – bietes, kartupeļi, burkāni, sakņu selerijas, pastinaki, pētersīļu saknes, kolrābji – tas viss integrējas restorāna ēdienkartē. Cilvēki arvien vairāk pievēršas vegānismam, veģetārismam, mums jāiet līdzi modei, jādomā kaut kas jauns. Populāra ir, piemēram, Latvijas kvinoja.

Vai var teikt, ka ir kāda rudens zivs vai rudens lopiņš?

Protams. Arī pats esmu mednieks, un no 1. septembra sākas briežu medības uz gaidi. No 1. oktobra – dzinēju medības. Dažviet ir meža zvēru pārbagātība. Populārākie ir briedis, alnis, stirna, un tie atrodami arī mūsu ēdienkartē. No zivīm labi ķeras zandarts, arī sams ir atgriezies un cilvēkiem ļoti iet pie dūšas.

Pats esi izvilcis samu?

Nē, bet esmu diezgan aktīvs makšķernieks. Organizēju Pavāru un bārmeņu federācijas makšķerēšanas čempionātus. Ar spiningiem ejam uz plēsējiem – asariem, līdakām, zandartiem, ir pa kādai nestandarta zivij.

Esi gan uzņēmējs, gan šefpavārs?

Divi vienā. Tas ir diezgan populāri un īstenībā pareizi, jo šefi var atļauties eksperimentēt un diktēt noteikumus. Ja īpašnieks nav pavārs, viņš var likt pirkt vislētākos produktus, bet prioritāte ir kvalitatīvs ēdiens, un tas šā brīža ekonomiskajā situācijā peļņu nereti noliek otrajā plānā.

No lētākiem produktiem gatavots ēdiens vai dzēriens ir apšaubāms. Ja darba devējs liek no tādiem gatavot, tas viss kādreiz pieriebjas, un pienāk brīdis, kad atrodi kaut ko labāku. Kā ir teicis Mārtiņš Sirmais – mēs maksājam ar savām asinīm. Ja taisām ko sliktu, cilvēki nenāk, esam parādos, un viss beidzas. Ja dodam maksimāli labu, parādās arī klients.

Kad sāki strādāt par pavāru?

2001. gadā, pēc tam, kad pabeidzu Valsts Kandavas lauksaimniecības tehnikumu.

Sākumā mizoji kartupeļus?

Protams, sākumā nedod cept steikus. Bija juku laiki, naudas cilvēkiem nebija, tirgojām garneles un tunčus, neko sarežģītu.

Uzreiz nokļuvi restorānā?

Mana pirmā darbavieta bija Pūt, vējiņi. Īpašniece bija tā pati, kas Kaļķu vārtiem, kur nostrādāju 15 gadus.

Par šefu?

Nē, izaugu soli pa solim – maiņas pavārs, maiņas vecākais, šefpavārs. Un tad pienāca brīdis, kad nabassaite bija jāpārgriež, piecpadsmit gadi tomēr ir ilgs laiks, ir jāsāk pašam.

Tā doma tev brieda lēnām?

Tehnikumā apguvu arī uzņēmējdarbību. Kad sāku strādāt, paralēli mācījos Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā Lomonosova ielā. Arī tur tiek gatavoti speciālisti ēdināšanas industrijai, viesnīcu vadībai. Biju sācis piedalīties konkursos. Lai kaut ko sasniegtu, ir jābūt lieliem dzīves mērķiem.

Parādās cits paziņu loks, intereses, viss sāk virzīties uz priekšu. Jau biju pa pasauli izbraucis, un bija skaidrs, ka jāpaiet laikam, lai šajā nozarē varētu veidot kaut ko savu. Ir nerakstīts likums – desmit gadi virtuvē, un tikai tad vari kļūt par šefu. Jo tad tev ir pazīstams ēdiens, kombinācijas, ir draugi, kuriem vari piezvanīt, jo bieži vien ir situācijas, kad nezini, ko darīt.

Piemēram?

Kā gatavot pavēderi, saldo gaļu vai foie gras. Ir daudz nianšu, ko nevari zināt, tad piezvani kolēģiem, viņi tevi respektē, izstāsta. Ja neesi ideju zaglis, nekopē viņu receptes, bet integrē pa savam, viss kārtībā. Ļoti svarīga ir izaugsme. Tāpēc desmit gadus vajag griezt un kapāt, lai varētu kļūt par labu vadītāju. Tā ir visur Eiropā.

Izpētīji, kāda ir situācija, kurā vietā gribētu restorānu?

Latvija šajā ziņā ir sačakarēta. Telpas ir, bet ļoti bieži tās nav piemērotas ēdināšanai, nav ventilācijas, nav tik daudz vietas, kur izvietot galdiņus; virkne ierobežojumu. Vēl viens sarežģījums ir augstās īres cenas.

Parasti cilvēki domā, ka ēdināšanā sareizina ar trīs un pārdod, bet, ja ēdinātājs nespēj samaksāt īri, komunālos, algas, un vēl jāpērk produkti, tad izdevumi ir ļoti lieli. Esam divi pavāri, kas dibinājuši šos uzņēmumus, mums ir divi restorāni.

Tev ir kompanjons?

Jā, kopā strādājām Kaļķu vārtos – Eduards Bogdanovs, nu jau izbijis pavārs, atbild par finansēm. Jo skaitīt, domāt par mākslu un gatavot – ne-e, tas ir baigi grūti. Tāpēc mums ir tā sadalīts, ka viņš ir par turēšanos rāmjos, es...

... par radošo pusi?

Jā. Man patīk uzzīmēt vīziju, radīt kaut ko garšīgu, komunicēt ar cilvēkiem. Pusotru gadu rēķinājām, meklējām, tad noslēdzām īres līgumu, sākām lēnām būvēt, ražot, domāt. Process ir garš. Jautājums – kur dabūt naudu. Ja esi pazīstams, ar kvalitātes zīmi, uzrodas aizdevēji. Tā pamazām viss veidojas.

Kad sāki strādāt profesijā, rēķinājies ar tādu popularitāti?

Sākumā bija grāmata, raidījumi, tituls Latvijas gada pavārs, ir daudz kas darīts. Uz tā rēķina varēja dabūt labākus līgumus, pārtikas piegādātājiem samaksāt ilgākā termiņā un tādējādi uzkrāt apgrozāmos līdzekļus. Vislabāk jau ir, ja investors noliek kaudzi naudas: “Ņem un taisi!” Mums tā nebija.

Zinu, ka visu laiku sevi izglīto. Pats sev izdomā šos uzdevumus?

Protams. Jāmācās ir visu laiku. Pirms divdesmit gadiem bija pilnīgi cita tehnika, idejas, tagad gatavo citādāk. Jābrauc uz ārzemēm stažēties, un tad tas jāatved uz Latviju.

Kur tu brauc – tie ir kursi, skolas?

Diezgan daudz nodarbojos ar skolu konkursu rīkošanu. Ir lielie pasaules čempionāti, kuros piedalās jaunie studenti. Braucu praksē pa restorāniem Anglijā, Amerikā. Kaut ko no tā var paņemt, pielāgot šiem apstākļiem un radīt kaut ko jaunu, unikālu. Vai vismaz citādāku, garšīgāku.

Cilvēki nāk uz restorānu noskaņai.

Nav noslēpums, ka esam gatavi maksāt lielākoties par sajūtām.

Tu māki tās uzburt?

Domāju, kaut kas sanāk.

Tam vajadzīga mākslinieka daba, ko ar tehnoloģijām īsti panākt nevar?

Nevar. Protams, jābūt arī harismai, īpaši ēdināšanā, bet arī citās biznesa lietās tu savāc ap sevi līdzīgos. Ja es smaidu, jāsmaida arī pārējiem. Nepieciešams kāds, kas cilvēkus sagaida, skaisti ielaiž, pastāsta. Šo sajūtu rada kopums, tāpēc ēdināšana ir viens no sarežģītākajiem biznesiem – jāiegulda tik daudz spēka un enerģijas, bet atdeve ir minimāla.

Strādājot ar nekustamajiem īpašumiem, pārdod dzīvokli un paņem starpību, bet cita lieta ir uzburt sajūtas. Var nopirkt vienkārši mašīnu, bet var nopirkt tādu, ar kuru brauc ar prieku. Tāpat ar ēdienu – var aiziet uz veikalu, nopirkt salātus, bet var atnākt, paklausīties mūziku, baudīt labu gaisotni. Cilvēkam jau vajag iekšējo fīlingu.

Tev droši vien ir priekšstats, kāds ir tas sajūtu komplekts, ko piedāvā tavs restorāns.

Kā jau latvietis, esmu introverts, ne ārišķīgs, tāpēc pašam sevi kritizēt vai popularizēt ir baigi grūti. Ja man jāatbild, ar ko es nenormāli atšķiros, raustu plecus. Varbūt ar to, ka ļoti iedziļinos cilvēku vēlmēs. Tas ir sarežģīti, varbūt pat nav rentabli, bet, ja cilvēks ir vērsies pie manis, man ir svarīgi viņu izprast un iedot to, ko viņš vēlas.

Ja viņam vajag zilus šķīvjus, tad mēģinu tos sagādāt, ja zelta piederumus – jādomā, kur dabūt. Ja ekspektācijas sabrūk, ļoti bieži ir neapmierinātība. Cilvēks ir kaut ko izdomājis, salicis pa plauktiņiem, un man kā realizētājam ir izaicinājums.

Cilvēks atnāk, nosēžas, skatās ēdienkartē – vai tajā brīdī viņš tev pasūta zilu šķīvi?

Nu, arī tā varētu būt. Tā notiek.

Ei nu! Tāpēc ka viņam ir dzimšanas diena?

Nē, viņš atnāk pēc sajūtām. Ja tas ir jau iepriekš pasūtīts, ir vieglāk. Populārākā vēlme ir apmēram tāda – ēdienkarte sastāv no daudziem ēdieniem, bet viņam gribas to zivi, to piedevu un to mērci – kāpēc lai es nesagādātu tādu prieku? Bet daudz kur tā nav. Tādus elementārus tomātu un gurķu salātus – kāpēc neuzgriezt?

Pat ja nav ēdienkartē?

Nu, ja! Ja viss ir uz vietas un viesim ir vēlme, neredzu iemeslu, kāpēc nesagādāt viņam šīs emocijas. Iemesli var būt dažādi – varbūt garšo, varbūt grib pazīmēties. Ja esmu varējis to izdarīt – visiem labi.

Kādā lekcijā teici, ka tieši tāpat centies panākt, lai tavi darbinieki ir apmierināti; vienam izmaksāt 10 eiro avansā, lai var nopirkt mīļotajai puķes, vai aizskrien pakaļ bērnam uz skolu... Tas bija pārspīlēts?

Nav pārspīlēts. Bet, protams, tā nav arī sistēma.

Esi braucis pakaļ darbinieka bērnam?

Jā. Ir bijis tā, ka vajag mašīnu, un es iedodu, lai viņš var pagūt visu nokārtot, izdarīt savas ģimenes lietas.

Baigi labs boss!

Jā, bet kā lai saka... viņi to izmanto, dažreiz pārāk bieži. Taču uzskatu – ne vienmēr nauda ir noteicošais.

Lojalitāte, pretimnākšana?

Domāju, tas šo darbu paceļ citā līmenī. Skaidrs, kādu vienmēr interesēs tikai nauda, citu – kārtīgi iedzert un paēst, bet ne visiem tā ir. Ja varu cilvēkiem palīdzēt, negaidu atpakaļ, bez ierunām to daru un gūstu gandarījumu. Nu, paņem to mašīnu, izdzer vīna glāzi uz mana rēķina – tev noteikti vajag vairāk nekā man. To dzīvē esmu uzķēris un pieņemu par normu.

Tas, protams, nav savtīgos nolūkos, bet gūstu arī kaut ko atpakaļ. Ja smaidīgs ieej birojā, lai kaut ko nokārtotu, attieksme ir cita. Tad var izdarīt daudz vairāk. Augšā viss kaut kur saslēdzas. Ne velti ir teiciens – ko sēsi, to pļausi.

Man bija prātā – Dievs dod devējam, un velns rauj rāvējam.

Tas nāk no Bībeles. Es, izņemot kulinārijas grāmatas, neko daudz nelasu. Ne velti nāku no zemnieku ģimenes, kas nodarbojas ar lauksaimniecību; ko sēsi, to pļausi. Vistiešākajā mērā.

Esi lauku puika?

Par simts procentiem.

Augi viensētā?

Jā, vecāki vēl tagad tur dzīvo – pie Kuldīgas. Cik vien atļauj laiks un resursi, turp dodos gūt zaļo enerģiju. Tur ir zāle, putni – pilnīgi citas emocijas. Skaidrs, ka mūsdienu jauniešiem, kas auguši Rīgā, uz to nevelk. Bet es esmu izaudzis tur, un, man liekas, no tās zaļās vides mēs arī pārtiekam, tur tiek izaudzēts viss nepieciešamais. Citādāk arī tam, kas dzīvo pilsētā, nebūtu nekādas eksistences.

Ne velti šobrīd pasaulē ir trendīgi uz balkoniem audzēt savus tomātus, gurķus, arī citus dārzeņus. Uz jumtiem tiek būvētas siltumnīcas. Lauki ienāk pilsētā. Esam aizgājuši jau tādā galējībā, ka jaunie pavāri nezina, kā rodas piens; veikalā taču tas ir, kāda starpība?! Bet – jo vairāk zini, jo vairāk esi sapratis, jo tev ir lielāks handikaps.

Vai tava bērnība pagāja, skraidot pa Kuldīgas šaurajām ieliņām?

Tur jau tā lieta, ka nē. Esmu dzimis 1982. gadā, skolā gāju deviņdesmitajos, kad sabruka Padomju Savienība, bija juku laiki. Vairs tā nenotiek, bet, kad mācījos tehnikumā, bija speciālas dienas, kad braucām vākt ražu – cidonijas, plūmes, ābolus, burkānus, kartupeļus. Vai tas bija forši? Diezin vai. Man baigi nepatika. Lai varētu mūs uzturēt, vecāki ar lauksaimniecību pelnīja iztiku. Četri bērni var palīdzēt – katram iedod pa vagai (nosmejas).

Tu esi...

Vecākais.

Tad viss smagums uz tevi?

Pārējie jau arī ravēja, ne es vienīgais.

Vispār – atbildība.

Man liekas, mēs paši kaut kā izaugām, nevajadzēja par kādu baigi rūpēties. Tas jau vecāku pienākums. Bet visiem vajadzēja strādāt, lai nopirktu nepieciešamo – burtnīcas, klades.

Tev bija stipra vajadzība pēc savas naudas, patstāvības?

Kā jau visiem! Kad sāku mācīties Kandavā un sāku patstāvīgu dzīvi Kuldīgā, protams, vecāki deva naudu, cik varēja, bet vienmēr ir par maz. Arī tam, kam ir daudz, ir par maz. Trīs miljoni kontā, bet viņš tāpat saka, ka naudas neesot.

Ātri gūstot patstāvību, rodas tieksme dzīvē kaut ko sasniegt. Ja paskaties apkārt, kas notiek tagad – trīsdesmit pieci, četrdesmit gadi, vēl dzīvo ar vecākiem, kas par viņu rūpējas, un nav vēlmes pašam kaut ko uzņemties.

Komforta zona tāda, ka zobratiņi galvā negriežas?

Lūk, ar to cīnās visas skolas – trūkst uzņēmības. Tu vai nu eksistē, samierinies, vai meklē iespējas, kā dzīvot labāk. Ja gribas lieku saldējumu, labāku pildspalvu, ir tikai viena iespēja – kaut ko darīt pašam.

Bet pavārmāksla taču tevi interesēja? Nebija tikai iespēja apgūt profesiju? Kā ir – atzīsties!

Kad tev pēc 9. klases jāiet uz profesionālo skolu – ko vari saprast, kas tev dzīvē patīk, kas ne...

Tu neizvēlējies mācīties par mehanizatoru.

Tas gan. Jau savā zemnieku saimniecībā redzēju, kā tas ir. Viss melns, tehnika... Pavāra darbs ir tīrāks, vienmēr silti, esi paēdis – šīs trīs svarīgās vajadzības šis amats nodrošina.

Reizēm ģimenei kaut ko pagatavoji?

Jā, skolas laikā sākās Rītiņa šovi. Nekad neesmu strādājis kopā ar Rītiņa kungu, bet, protams, viens otru pazīstam. Nevar noliegt, ka gandrīz visi lielie šā brīža šefi ir izauguši ar viņu.

Viņš arī tev, kaut no televizora ekrāna, bija mazliet kā guru, skolotājs?

Viennozīmīgi.

Vai viņa receptes nebija baisi sarežģītas, no dārgiem produktiem?

Protams. Tajā laikā vispār nesapratu, ko viņš rāda, bet reiz bija – vēl tagad atceros – ar mizu cepti kartupeļi, un man tas šķita kaut kas īpašs, jo vecāki vienmēr lika mizot. Rītiņš tos sacepa ar biezpienu un lociņiem. Tik vienkārši, tik ģeniāli, citādāk. Vienkāršais iedvesmo.

Cilvēks var iztikt bez visa kā, bet ne bez ēdiena. Tas mūs notur uz šīs zemes. Nav primārākas profesijas. Tāpēc – jā, kāds ekonomiskais pamats manai izvēlei bija. Ja atskatās – arī kara laikā pavāri dzīvoja labāk nekā citi, jo viņiem vienmēr bija ko ēst. Tā manā prātā bija mūžīgā profesija.

Tevi pazīst kā smējīgu cilvēku. Vai klasē biji joku plēsējs?

O, jā, es runāju, bija ļoti daudz aizrādījumu, ka nevietā. Gribējās kaut kā pazīmēties, muļķības pagvelzt. Tas man ir bijis vienmēr – ka vajag pasmieties, visam pieiet ar humoru.

Tā var iziet no sarežģītām situācijām?

Dažkārt palīdz. Un arī diena paiet daudz ātrāk. Pavāriem ir maiņu darbs, vismaz 12 stundas, un mēmi to darīt – galīgi nav inčīgi (nosmejas). Ja blakus ir cilvēki, kas tāpat runā visādas muļķības, klausās un reizēm pasmejas, ir forši.

Tev ir bijusi sarežģīta situācija ar klientu, kaut kas nav izdevies, un tad jāiziet ar humoru?

Diez vai humors palīdzēs. Es vienmēr saku līdzgaitniekiem – ja ir kāda šaizīte, tas ir normāli, jo nevar dzīvē viss būt tikai skaisti un rožaini, bet tad – nebaidies uzņemties atbildību. Atzīsti savu vainu, uzklausi pretenzijas. Ja sāksi runāt paaugstinātā tonī, dabūsi atpakaļ. Vienkārši noklausies, pasmaidi, atvainojies, mēģini izprast.

Iespējams, tas ir balstīts uz meliem, piemēram, muša vai mats šķīvī, bet pasmaidi, nesāc bļaut, nesūti trīs mājas tālāk. Ļoti reti ir tā, ka cilvēks ar nicinājumu pamet telpas, patur ļoti sliktā atmiņā.

Ar tevi ir tā bijis, ka mēģina...

Viss kaut kas ir bijis – divdesmit gadi virtuvē. Reizēm cilvēks vēlas nokaulēt un tāpēc meklē ieganstus.

Ir radoši piegājieni?

Fotografēšana un filmēšana. Ja izbraukuma ēdināšanā esam runājuši, ka galds būs pilns nepārtraukti, tad tā arī jābūt. Bet brīdī, kad novāc netīros šķīvjus un liek jaunos, galds ir tukšs. Ir foto, un nevari iebilst. Par tādām situācijām esmu samaksājis.

Tici enerģētikai – ar kādām domām, sajūtām un pieskārieniem gatavo ēdienu...?

Viennozīmīgi. Tu nevari gatavot saskābis vai dusmīgs, tas nokļūst ēdienā un nonāk pie viesiem.

Ir bijis tā, ka netiec galā ar garastāvokli?

(Nosmejas.) Ir gadījies visādi. Ja garīgais ir slikts un nepagaršo ēdienu, ir risks, ka tas būs negaršīgs. Sāls par daudz vai par maz. Bet pieredze spēj glābt slikto garastāvokli.

Ir bijis otrādi – esi tādā pacilājumā, ka sanāk šedevrs?

Lielākoties esmu pacilātā, labā garastāvoklī, bet uz šedevriem gan neesmu ieciklējies, vairāk – lai viss būtu īsts. Lai nav muļķības – stāsti vienu, dod citu. Ja ir cepts, tad cepts, nevis vārīts. Lai ēdiens netiek gatavots no saldētiem produktiem. Super šedevrus mūsu platuma grādos saprot tikai daži simti.

Ir kāds izglītotu gardēžu klubiņš?

Nav, bet ir cilvēki, kas seko līdzi tendencēm, savam pavāram, novitātēm. Piemēram – Vakars uz ezera Kāla ezerā – gan es, gan mani amata brāļi vienmēr cenšamies piedāvāt kaut ko unikālu. Ir mēness, silts ūdens, skaista vide. Cilvēks brauc pēc sajūtām, jaunas, interesantas pieredzes un to saņem. Tad var taisīt šedevrus.

Katrs pa ziemu ir kaut ko salasījies, izdomājis, sevī krājis. Bet ikdienā to nevar notirgot. Skaties – viņš to brīnumu, šedevru saprot? (Nosmejas.) Saka, ka bija ļoti interesanti. Skaidrs – kaut kas nav līdz galam.

Tas nav labs kompliments?

Apakšā var palikt daudz ko.

Lasītāji droši vien atceras kādu sarunu, kad teici: “Meitenes, rakstiet!” Kāda atsaucās?

Gan toreiz rakstīja, gan tagad. Šā brīža sociālā vide jau ir... vispār ne gala, ne malas. Jaunajai paaudzei nav ne pietātes, ne kauna sajūtas – mauc visu, ko grib. Kādi ir mērķi vai iznākums – lielākoties nekā tur nav.

Saņemu arī uzmundrinājuma vārdus, kas liek saprast, ka daru labu darbu. Cilvēks bijis vakariņās, ne vienmēr esmu uz vietas, viņam patīk, garšo un atraksta. Arī degustāciju vakaros ne visus pazīstu. Liela daļa ir pastāvīgie klienti, kas seko līdzi, gandrīz esam pārgājuši uz tu. Tā pienākt, pateikt, reizēm kautrējas, vai nav laika, tad skaisti uzraksta labus vārdus “bija forši, profesionāli”, un tas dod stimulu.

Tu joprojām esi brīvs puisis?

Jā, kaut kā nav sanācis. Kā lai pasaka? Redzi, viss, ko esmu sasniedzis, bija ar mērķi – skola, uzņēmējdarbība, atpazīstamība, konkursi, medaļas. Un tas bija primāri. Lai uz to ietu, viss pārējais – ir, ir, nav, nav, nepievēršu pārāk lielu uzmanību. Šobrīd pamatkritēriji, kas bija nolikti jau pirms daudziem gadiem, ir vairāk vai mazāk sasniegti, un, manuprāt, ir laiks veidot ģimeniskas attiecības.

Beidzot sakārtot arī privāto dzīvi?

Jā, jo iekārtot privāto dzīvi un pēc tam visu mūžu domāt, kāpēc neesmu izdarījis vai sasniedzis to, ko varēju, manuprāt, nav pareizi. Kad ir sieva, bērni, ļoti daudz enerģijas aiziet tur. Ikdienā izčab sapņi. Protams, tas var arī skaisti salikties kopā, bet bieži vien – o, es gribēju, bet tad tas un tas... Nevēlējos ar to riskēt. Ja kāda būtu stingri paņēmusi aiz rokas un aizvilkusi līdz altārim, tad tā arī būtu bijis...

Arī ģimenes dzīve ir projekts?

Man liekas, tas ir loģisks ritējums. Vajag mantiniekus, ģimeni, kas palīdz, domā līdzi. Ja mājās ir miers, tad miers ir arī visās pārējās jomās.

Šobrīd dzīvo kā vientuļais vilks?

Tā gluži nevar teikt. Mana diena sākas astoņos. Ir tikšanās, intervijas, visu laiku kaut kas notiek, par uzmanības trūkumu arī nevaru sūdzēties. Tikai divpadsmitos naktī esmu mājās. Bet viss ir kārtīgs – iRobots izsūcis, apkopēja iztīrījusi... Pati saproti – man nav laika par kādu rūpēties, ņemties. Mājās gribas mieru.

Nerunāt?

Lūk, tieši tas. Iedomājies – ja būtu bērni, sieva... tad kaut kas būtu jāmet nost.

Pagaidām neesi tam gatavs?

Es par to domāju. Un tas jau ir daudz. Kaut kas lēnām sakārtojas – varbūt saproti, ka nevajag tik daudz uzņemties, sāc analizēt. Kad būs brīdis iet pie altāra, iespējams, lipināsim kaut ko nost vai deleģēsim citam. Zini – mūžīgā sajūta, ka vari pats, visi citi izdarīs sliktāk.

Kas ir tava romantika?

Gandarījums. Kā jau teicu – es nemāku būt slikts, man gribas palīdzēt.

Tas ir romantiski – darīt otram labu?

Domāju – simts procenti. Tu jau vari izdarīt skaisti, graciozi.

Kā svini svētkus – saaicini draugus, stāvi pie plīts?

Es mājās gatavoju. Man ļoti garšo cepti kartupeļi ar biezpienu, bet vienmēr cenšos pagatavot arī kaut ko jaunu. Lai nav divreiz jāēd viens un tas pats. Ideju pietiek, bet dienas grafiku tu tagad nojaut. Neesmu svinējis dzimšanas dienas – neiet pie dūšas.

Domāju, tas ir tāpēc, ka visu laiku radu svētkus citiem. Ir jāatdod sevi maksimāli, lai cilvēkiem šo sajūtu sniegtu. Kad pienāk paša svētki, aizbraucu kaut kur. Visu laiku būt cilvēkos ir grūti. Ir tādi, kas dod, un tādi, kas ņem enerģiju. Tāpēc ar paša svētkiem – sajūtas ir, bet degsmes svinēt nav.

Tuvojas Latvijas dzimšanas diena un Ziemassvētki. Tev būs kāds īpašs piedāvājums?

Dzimšanas un vārda dienas, tāpat kā jebkuru svētku skaistie mirkļi sākas ar kūciņu, kaut ko saldu (nosmejas). Tā ir bijis un būs. Tāpēc mums bija ideja, ka vajadzīgs savs konditorejas cehs, kur cepam paši savu maizi. Negribu pirkt no piegādātājiem, likt krāsnī un teikt, ka tā ir manējā. Tas ir pretrunā ar manu pārliecību!

Cepu pats pēc savas receptes, zinu, kur esmu pircis izejvielas, un nogādāju skaisti cilvēkam uz šķīvja. Tajā cehā ražojam arī kūkas. Tad nu tas ir arī papildinājums mūsu īpašajam svētku piedāvājumam.

Cilvēki var pasūtīt, zvanīt?

Tā arī dara – zvana, pasūta klātienē, raksta. Dāmas izvēlas, kur ēdīs, kādi būs dzērieni, bet maksātāji lielākoties ir kungi.

Vai tev ir vīzija, ka klīsti pa svešu pilsētu, iemaldies pagalmiņā, kur ir restorāns vai vietējais krodziņš, un baudi kaut ko?

Nav tā, ka daru kādas nezināmas lietas. Es eju uz konkrētu pagalmu, konkrētu krodziņu un zinu, ko gribu. Tie, kuri ir kopā ar mani biežāk, zina, ka pārsteigumi nav laba doma, un arī cenšas tos nesagādāt. Es nomēru, izdomāju, saplānoju un cenšos pēc tā vadīties.

Ja sakrīt uz milimetru, ir prieks?

Nu, ja. Lielākoties sakrīt. Es nesapņoju neko nereālu. Pārsteigumi izsit no ritma, ne vienmēr tie ir tikai pozitīvi.

Tāpēc tie ir pārsteigumi.

Lūk – tos labāk izskaužam. Krodziņš, kur viss ir slikti un piestāda lielu rēķinu, – kam tas vajadzīgs? Tu zini, kur brauc, cik samaksāsi, kur gulēsi, un zini, ko gribi saņemt; man liekas, tas ir ļoti labs salikums.

Raimonda TOP 3 intereses ārpus pavārmākslas

1. Makšķerēšana un medības. Miers un klusums no rīta uz ezera vai mežā – tā ir mana meditācija.

2. Atpūta un neliela atelpa. Ikdienas ritms ir straujš, tāpēc pat neliela atpūta tiek ieplānota.

3. Golfs. Sen nav sanācis uzspēlēt, bet jau pirms vairākiem gadiem sapratu, ka tas ir mans sporta veids.