Monta Dišlere-Kirilko - "Ghetto" lēdija un mamma, kura mīl arī motokrosu

Ja tev būtu īsi jāizstāsta par sevi...

Droši vien teiktu: meitene, kura mīl motokrosu. Esmu tajā visā jau kopš agras bērnības, tāpēc šis man šķiet vistrāpīgākais raksturojums. Vispār, ja būsim precīzi, tad: mamma, kura mīl motokrosu.

Kā nonāci "Ghetto Games"?

Jāsaka paldies manai darbavietai – sporta zālei "Veselības Fabrika". Daudzi no "Ghetto Games" komandas nāk pie mums vingrot, arī Raimonds Elbakjans. Priekšniece man reiz prasīja, kādēļ neesmu pie viņiem, jo es taču esot gana sportiska. Teicu, ka nezinu, uz ko viņa atbildēja, ka noteikti apjautāsies. Kādā brīdī Raimonds paaicināja mani uz sarunu, viņam iepatikās tas, ko es daru, un es tiku uzņemta komandā.

Kādēļ tieši motokross?

Mans tētis brauc motokrosā jau aptuveni 30 gadus – varētu teikt, ka pusi no savas dzīves. Sākumā brauca ar blakusvāģi, tagad ar kvadriciklu. Ap to laiku, kad piedzimu es, viņš bieži piedalījās sacensībās, līdz ar to man bija iespēja uzaugt motokrosa notikumu vidū. Mamma reiz teica, ka jau tad, kad man bija viens gadiņš, respektīvi, sākot ar nākamo sezonu pēc manas piedzimšanas, tiku vesta līdzi uz sacensībām. Laika gaitā man tas viss ļoti iepatikās. Bērnībā sapņoju izaugt un darīt to pašu, ko tētis, proti, braukt ar blakusvāģi. Lieki piebilst, ka tolaik tādu opciju man nebija. Bērnu blakusvāģu klase motokrosā parādījās nesen.

Taču tad tētis pārgāja uz kvadricikliem, un loģiski, ka arī manas domas mainījās – piepeši gribēju braukt ar kvadricikliem. Man tolaik bija aptuveni 10 gadu. Tētis visu laiku teica, ka par braukšanu varēšu domāt tad, kad man būs sešpadsmit. Tolaik, vismaz Baltijas valstīs, meitenes motokrosā ar kvadricikliem nebrauca. Es to ļoti gribēju, taču tētis baidījās, ka nopirks man kvadriciklu, bet beigās es ar viņu tāpat nebraukšu. Sagaidīju savu 16. dzimšanas dienu, un manas intereses nebija mainījušās. Tētis iedeva braucamo, varēju sākt trenēties un piedalīties vietējās sacensībās. Te nu arī esmu – 10 sezonas jau ir aiz muguras, un vēlme ir tik liela, ka nekad nav bijis iebildumu cīnīties arī ar puišiem.

Kad saprati, ka motocikli ir tavējie?

Laikam jau tās nedēļas nogales, ko bērnībā kopā ar ģimeni pavadīju motokrosa sacensībās. Dažreiz smejos un saku, ka es neko citu savā dzīvē neesmu redzējusi. Vēl tad, kad nepiedalījos sacensībās, sapņoju, kā reiz uz tām aizbraukšu, uzvilkšu krosa bikses, kreklu un varēšu līdzināties puišiem. Es tolaik gribēju būt viena no viņiem, tuvāk viņiem. Kāpu uz motocikliem, mazgāju tos, skrūvēju riteņus – darīju visu to pašu, ko darīja mani brāļi.

Nebija apkārt meiteņu, kuras aicināja spēlēties ar lellēm?

Vispār jau es paguvu darīt arī to. Vismaz man tā šķiet. Jā, pieļauju, ka blakus motocikliem ik pa laikam spēlējos arī ar lellēm, taču pamatā gan dzīvojos ap motokrosa tehniku, ēdu smiltis... Darīju to pašu, ko šobrīd dara mans dēls Ralfs.

Kurš tavs panākums tev pašai ir svarīgākais?

Pusaudzes gados tas droši vien bija starts pirmajās sacensībās. Ierasto treniņu man tolaik bija ļoti maz – tētis uzskatīja, ka vislabākais treniņš ir sacensības, līdz ar to katru nedēļas nogali braucām uz sacensībām. Bija normāli, ja sestdienā devāmies uz Lietuvu un svētdien braucām startēt Igaunijā.

Pēdējos gados tie būs trīs sasniegumi. Viens no tiem – sapņa piepildījums, starts Eiropas čempionātā starp puišiem. Atceros laikus, kad man tas šķita kaut kas pilnīgi nereāls, bet 2016. gadā es to izdarīju. Čaļu vidū nepaliku pēdējā, dabūju arī ieskaites punktus. Šim startam nopietni trenējos aptuveni gadu. Jāpiemin arī dalība Francijas sacensībās, kur gar jūras krastu pa smiltīm reizē brauca ap 350 kvadriciklu. Ļoti smagas sacensības divarpus stundu garumā. Bija arī, kas neizturēja. Starp meitenēm biju piektā, starp puišiem nobraucu 157. vietā, kas man sagādāja gandarījumu. Vēl atceros, kā reiz kādās sacensībās ar puišiem izcēlu startu un beigās uzvarēju. Tolaik kāpu uz pjedestāla, un bija patīkami paspiest roku puišiem, kuri stāvēja zemāk par mani. Man tā bilde vēl tagad stāv pie sienas kā motivācija.

Un ko puiši?

Tajās sacensībās viņi atzina, ka es vienkārši biju pārāk ātra, lai mani apdzītu. Bija patīkami dzirdēt godīgu atbildi, nevis ieganstus un atrunas par saplīsušiem motocikliem vai vēl kaut ko.

Ko citu, izņemot uzvaras, tev dzīvē ir sniedzis motosports?

Rakstura rūdījumu. Lai nobrauktu sacensības, ir jābūt gan fiziskai, gan mentālai izturībai. Jātiek galā ar spriedzi, ko rada fakts, ka tev aiz muguras brauc konkurents, jāspēj pārvarēt lēcienus, bailes, daudzas ko citu. Šis rūdījums noder arī ikdienas dzīvē – ja esmu sev pateikusi, ka kaut ko izdarīšu, es to arī izdarīšu.

Vai kādreiz neaizdomājies par to, kā būtu bijis, ja tu nevis braukātu ar motocikliem, bet strādātu birojā?

Vairāk nekā gadu, ko pavadīju prom no motokrosa, esot stāvoklī un auklējot Ralfu, kamēr viņš vēl bija pavisam maziņš, paguvu pēc tā visa ļoti noilgoties. Kad atgriezos trasē, biju patiesi laimīga.

Godīgi sakot, nevaru iedomāties, ko es darītu un kāda būtu mana dzīve bez sporta, bez motokrosa. Kur es pavadītu savas brīvdienas? Brauktu uz SPA un atpūstos? Diez vai. Es nemācētu dzīvot tādu dzīvi, kurā, gaidot nedēļas nogali, katru reizi ir jādomā, ko darīt. Man viss ir skaidrs – man ir sacensību kalendārs.

Jau kādu laiku esi arī mamma. Vai bija grūti uz laiku paņemt pauzi sportu?

Nebija pārāk traki. Jau labu laiku iepriekš zināju, ka eju uz to, lai man būtu ģimene. Zināju, ka pēc tam, kad izdarīšu savu motokrosā, paņemšu pauzi un nodošos kam citam. Viss bija saplānots.

Kādā brīdī arī sapratu: lai cik ļoti man patiktu motokross, tas nekad neaizstās to, kas man ir tagad, – ģimeni. Pirms kļuvu par mammu, teicu, ka galvenais manā dzīvē ir motokross, taču tagad tas ir mans dēls Ralfs.

Kā veicās ar atgriešanos trasē?

Tā kā izlaidu veselu gadu un sagatavotība vairs ne tuvu nebija tādā līmenī, kāds bija pirms tam, biju pārsteigta par to, cik viegli man izdevās atgūt ritmu un atgriezties trasē. Turpināju braukt un cīnīties ar puišiem, kas man sniedza gandarījumu.
Pirmajās sacensībās pēc atgriešanās motokrosā es finišēju septītajā vietā starp 15 puišiem.

Ar ko pārvietojies pa pilsētu ikdienā?

Ar automašīnu vai bērnu ratiņiem! Motocikla man nav. Laikam arī jāatzīst, ka es nemaz nemāku braukt ar šosejas motociklu. Kvadriciklam ir četri riteņi, ar to es māku. Ar tiem, kuriem ir divi, – ne. Nesen gan iemācījos braukt ar tiem bērnu mocīšiem. Ar motorolleri iemācījos tikai pirms gada. Arī par mašīnām neko daudz nezinu – manējā ir sudraba krāsā!

Pastāsti vairāk par savu aizraušanos ar fitnesu! Ar ko tieši nodarbojies?

Esmu aerobikas trenere. Vadu gan grupu nodarbības, gan individuālos treniņus. Pati nodarbojos ar fitnesu, lai uzturētu sevi formā un būtu vienmēr gatava motokrosam. Šis ir mans dienas darbs, ar ko pelnu naudu, un man tas ļoti patīk.

Varbūt tev ir īpašs režīms pavasarim? Padalīsies ar kādu veselīga dzīvesveida padomu?

Pirmkārt, vajag kustēties. Nav obligāti pret savu gribu apmeklēt speciālas nodarbības sporta zālē, taču ir ļoti svarīgi ikdienā pakļaut sevi samērīgai fiziskai slodzei, dzīvot aktīvāk. Otrkārt, ir jācenšas attīstīt pozitīvu domāšanu. Jo vairāk smaidām, jo veselīgāki kļūstam, mainās mūsu skatījums uz dzīvi. Manuprāt, smaids pielīp tāpat kā žāvas. Es to ļoti labi redzu, ikdienā vērojot savu bērnu. Ja Ralfs ir dusmīgs un niķīgs, arī cilvēki apkārt tādi kļūst. Ja viņš ir smaidīgs un komunicē – arī pārējie gribot negribot uzsmaida.