Klusēšana atraisa varmākam rokas jeb - kāpēc sišana pie mums ir tik populāra

Viņa atgādina, ka vardarbība ģimenē nav privāta lieta, bet noziegums, kas nav mazāk svarīgs kā noziegums uz ielas. “Ja mēs nerunājam par to, mēs kļūstam par ļaundara sabiedroto un problēmas daļu,” skaidro Ozoliņa.

Cietušie nav vainojami

Arī psiholoģiskā vai emocionālā vardarbība var būt tikpat postoša kā fiziskā. “Vardarbība attiecībās nekad nav pieņemama, neatkarīgi no apstākļiem, un tā nekad nav cietušā vaina,” uzsver Ozoliņa. Vardarbību nedrīkst attaisnot ar alkoholu, stresu vai cietušā rīcību, jo vardarbība ir uzbrucēja izvēle. Fiziski un seksuāli uzbrukumi, draudi un vajāšana ir noziegumi, par kuriem jāziņo policijai.

Reizēm var būt grūti saprast, kāpēc kāds varētu turpināt attiecības, piedzīvojot tik smagu attieksmi pret sevi. Joprojām nereti valda stereotips, ka vardarbība ir kas tāds, ko otrs izprovocējis vai pelnījis, tāpat ir uzskats, ka “tikai stulbi vai vāji cilvēki ko tādu pret sevi pieļauj”.

Psihes īpatnības

“Tiem, kas nekad nav bijuši vardarbīgās attiecībās, var būt patiesi grūti iedomāties, ko no vardarbības upura prasa šādu attiecību pārtraukšana,” teic psiholoģe. Cietušais var baidīties no sekām, ja vardarbīgais partneris gadiem ir draudējis. “Lai cik paradoksāli tas nešķistu, upuri nereti stāsta, ka joprojām vardarbīgo partneri mīl un pieķeras tām situācijām, kad viss ir bijis skaisti un labi. Tā ir iekārtota cilvēka psihe – grūtību priekšā, lai izturētu nepanesamos apstākļus, cilvēks neapzināti sevi māna un cenšas sev iestāstīt, ka varbūt nemaz nav tik briesmīgi,” stāsta Ozoliņa.

Reizēm partneru vērtību sistēma balstīta uz principu “laulība ir svēta” vai to, ka palikt kopā vajadzētu bērnu dēļ, nerunājot jau par to, ka kopīgi bērni ir manipulācijas ierocis. Var arī dominēt pārliecība, ka varmāka spēj mainīties, jo “savā būtībā ir labs cilvēks”, to pēc kārtējā vardarbības akta mēdz solīt arī partneris.

Sagrauj pašvērtējumu

Bieži vien cietušie vaino sevi, jo vairāk tāpēc, ka parasti varmākas apzināti otru pusi pazemo, graujot viņa pašvērtējumu. Šādās situācijās ir grūti pieņemt lēmumus, sevišķi tik nozīmīgus kā vardarbīgo attiecību pārtraukšana. Cietušie nereti min, ka viņiem nav kur iet, jo dzīvo nelielā lauku teritorijā, kur saskarsme ar varmāku ir neizbēgama, kur ir kopīgi draugi vai pat darbs. Jāņem vērā arī finansiālas raizes, īpaši tad, ja vardarbīgais partneris bijis vienīgais pelnītājs.

Lai kāds arī nebūtu iemesls palikšanai vardarbīgajās attiecībās, cietušais nedrīkstētu justies, ka viņš tiek kritizēts, vainots, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Tas tikai pastiprinās viņa zemo pārliecību par sevi un vainas izjūtu. Kaimiņu, draugu, tuvinieku, arī svešinieku atbalsts cietušajam ir patiesi svarīgs, turklāt no aculiecinieku reakcijas var būt atkarīga kāda dzīvība. Ne mazāk svarīgi ir atbalstīt un veicināt, lai tas, kurš cieš, var justies spēcīgāks pieņemt lēmumu pārtraukt vardarbīgās attiecības.

Drūma aina -vairāk nekā puse vaino nosistās sievietes

Filmā "Bille", kas ataino dzejnieces Vizmas Belševicas bērnības atmiņas, Billes kaimiņš pēc kāršu spēles pie viņas tēva dodas mājās, teikdams, ka jānoper sieva un meita. Jautāts, kāpēc, viņš atņirdz: “Ilgi nav pērtas.” Kaimiņi, dzirdot kliedzienus aiz sienas, šausminās, bet policiju nesauc un varmākam pat neaizrāda. Kopš šiem laikiem pagājuši teju 80 gadi, bet sabiedrības apziņā nekas daudz nav mainījies.

Latvijā iecietība pret vardarbību ģimenē ir augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā, teikts Labklājības ministrijas informatīvajā ziņojumā par vardarbību ģimenē 2016. gadā.
Latvijā līdzīgi Rumānijai un Bulgārijai katrs trešais iedzīvotājs uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta un jārisina pašu lokā.

Mūsu valstī ir izteikta cietušā vainošana, piemēram, vairāk nekā puse uzskata, ka sievietes pašas izprovocē vardarbību. Katrs trešais uzskata, ka sievietes bieži izdomā vai pārspīlē apgalvojumus par izvarošanu. Aptuveni 80% no visiem fiksētajiem vardarbības gadījumiem pret bērniem un 40% no šādiem pāridarījumiem sievietēm notiek ģimenēs.
2015. gadā pie kriminālatbildības par vardarbīgiem nodarījumiem pret pilngadīgiem tuviniekiem sauktas 133 personas. Cietušas vismaz 350 sievietes, tostarp 146 no tuviniekiem.

2016. gadā dzīvesbiedri nogalināja vismaz piecas sievietes, vēl vismaz 17 noslepkavoja citi tuvinieki. Slimnīcās pēc tuvinieku uzbrukumiem ārstējās vismaz 65 sievietes,  no tām 48 traumas nodarījis dzīvesbiedrs. Pēc Eiropas dzimumu līdztiesības institūta aprēķiniem, Latvijā partneru vardarbības izmaksas sasniedz 442 miljonus eiro gadā. Turklāt pēc vardarbības ģimenē 56% cietušo nav vērsušies pie likumsargiem, liecina pēc Valsts policijas pasūtījuma veikts pētījums.