Veronika Plotņikova: "Latviski runājot, esmu pavisam cits cilvēks"

Lieliskās balss īpašniece aktrise Veronika Plotņikova pēc vairāku gadu pauzes atkal ar savu talantu priecē TV skatītājus. Māksliniece, kura pa šo laiku ir kļuvusi par māmiņu otrai atvasei, par dalību "Izklausies redzēts" saka: „Teātrī jau viss ir zināms, tāpēc adrenalīnu meklēju ārpusē – šovā. Darbā taču es zinu visu – cilvēkus, katru skatuves centimetru –, bet tur viss ir pilnīgi jauns – dalībnieki, žūrija, arī pašas priekšnesumu gala rezultāts nekad nav zināms. Tur veidojas jaunas attiecības gan ar sevi, gan kolēģiem. Mazliet jūtos kā iemīlējusies – tāda priecīga, pacilāta metos iekšā tajā jaunajā.”

Aizritējuši astoņi gadi, kopš duetā ar Martu Kristianu Kalniņu uzvarēji TV šovā Dziedi ar zvaigzni. Kopš tā ilgu laiku nebiji TV prožektoru gaismā. Kam bija jānotiek, lai atkal pieņemtu izaicinājumu un startētu Izklausies redzēts?

Pirmkārt, tas ir mans darbs, un man patīk būt uz skatuves, tēlot, dziedāt. Tieši šajā laikā sajutu, ka manā ikdienā pietrūkst asu un dzīvu emociju, prasījās pēc adrenalīna. Tas ir izaicinājums – iziet no savas komforta zonas.

Otrkārt, piekritu piedalīties, jo, manuprāt, "Izklausies redzēts" ir lieliskākais šovs, kāds jelkad ir bijis. Ar lielu aizrautību un interesi skatījos TV ekrānā visas trīs iepriekšējās sezonas, pētīju priekšnesumus, dzīvoju līdzi, priecājos par pārvērtībām. Nemitīgi domāju līdzi, kā katru priekšnesumu pati būtu veidojusi, ja piedalītos. Viena lieta izdomāt, kā nodziedāt kādu dziesmu, kā tas bija ar Martu Kristianu un iepriekš ar Māri Grigali, kad piedalījos šovā Divas zvaigznes, bet kas cits ir izskatīties un dziedāt precīzi tā, kā to darījis konkrētais izpildītājs. Tas ir nenormāli grūti un sarežģīti, tomēr to daru ar neizsakāmi lielu entuziasmu.

Dalību šovā redzi arī kā iespēju vēl neierastā veidā slīpēt savu aktiermeistarību? Cik gadu jau esi aktrise?

Protams! Nupat, pagājušā gada izskaņā, saņēmu savu darba grāmatiņu un biju pārsteigta, tajā ieraugot, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī strādāju jau 20 gadu!

Uzticīga kā suns!

Principā, jā. Pa vidu divreiz dzemdēju un bija nelielas pauzītes. Pirmajā reizē ar Grigali šovā piedalījos īsi pēc grūtniecības – Andrejam bija tikai trīs mēneši. Bet tagad ar Nikolasu, kam ir gads un trīs mēneši, teātrī sāku strādāt gandrīz uzreiz pēc dzemdībām. Man bija pirmizrāde Raimonda Paula koncertuzvedumam ar Austras Skujiņas dzeju Meitene kafejnīcā. Šis bija ļoti svarīgs notikums.

Reiz lasīju, ka par aktieriem visbiežāk kļūst cilvēki, kam ir bail no lielas auditorijas, un viņi iet uz šo profesiju apzināti. Lai tādā veidā pārvarētu savas bailes. Jā, un arī man ir ļoti bail uzstāties, bail dziedāt. Katru reizi pārvaru sevi, katru reizi uzdodu jautājumu: „Veronika, kāpēc tu to dari?!”

Man ir neliela fobija no savas publikas sastapšanas, piemēram, teātra kafejnīcā. Kad pusdienoju un sanāk ļaudis, es samulstu un sajūtos nedaudz neērti. Labāk jūtos, ja viņi sēž teātrī skatītāju zālē, bet es – uz skatuves. (Smaida.) Esmu arī ievērojusi, ka šaurās telpās, piemēram, liftā, mani pārņem klaustrofobiskas sajūtas. Tomēr neatsakos no braukšanas liftā, lai arī nejūtos komfortabli.

Kāds līdz šim ir bijis tavs satraucošākais numurs šovā Izklausies redzēts? Tāds, ka pirms uzstāšanās ļimst ceļi?

Viennozīmīgi tā bija Ritas Trences dziesma "Pie jūras dzīve mana". Man šī dziesma bija ļoti svarīga, gribēju to izpildīt nevainojami, bet, ak vai, kādas man bija bailes dziedāt! Ļoti, ļoti negribēju kļūdīties. Neskaitāmas reizes sev pārmetu, kāpēc gan esmu izvēlējusies šo dziesmu... Tik neizsakāmi centos, ilgi strādāju pie intonācijas. Kad nodziedāju, biju laimīga. Tā ir sapņa piepildīšanās.

Šovā minēji, ka esi dzimusi Sibīrijā.

Esmu dzimusi Kemerovā. Pirms tam mamma, pēc tautības vāciete, ar saviem vecākiem dzīvoja kādā vācu ciematā Ukrainā. Kara gados visu ģimeni aizsūtīja uz Sibīriju. Paldies Dievam, ka vectētiņš tur netika nogalināts un neaizgāja bojā. Par tām grūtībām, kas tur tika izciestas, gan viņš man neko nav stāstījis.

Reiz jautāju savai mammai, vai vectētiņš, Sibīrijā dzīvojot, piemēram, mācīja citiem vācu valodu, mamma teica – pēc izsūtīšanas viņš nekad dzīvē vairs nerunāja vāciski.

Tieši Sibīrijā dzīvojot, mana mamma iepazinās ar tēti. Viņa saknes ir daļēji krievu, bet daļa senču nāk no kādas Sibīrijas ziemeļnieku tautiņas. Nosaukumu neatceros, bet zinu, ka no tām, kur cilvēki ir ar tādām garām, šaurām acīm.

Latvijā nokļuva, jo tētis, armijas virsnieks, uz Latviju tika nosūtīts dienēt. Te divus gadus dienēja, viņam Latvijā iepatikās, un viņš pārcēlās ar visu ģimeni, tostarp mani – pusgadu vecu meitenīti.
Vecvecāki pēc kara bieži mainīja dzīvesvietu – gan dzīvoja Vācijā, gan atgriezās Sibīrijā. Taču pirms 15 gadiem nobāzējās Rīgā.

Tātad tevī latvieša nav ne kripatiņas?

Nav gan. Bet es jūtu lielu tautas mīlestību. Dažreiz nesaprotu, kāpēc tā. Bet viens man ir skaidrs – ja jūti cieņu pret zemi, pret tautu, pret tautas mākslu, dziesmām, kultūru, tad tu atpakaļ vari saņemt pieņemšanu un mīlestību. Un man tā ir, tāpēc, iespējams, arī jūtos te piederīga.

Pasē tava tautība ir krieviete vai vāciete?

Esmu vāciete, bet pasē izvēlējos tautību nenorādīt. Atteicos. Tam, kāda man ir tautība, nepieķeros. Manuprāt, mūsdienās norādīt tautību ir lieki. Kāpēc? Lai cilvēks, kas stāv pie galdiņa vai aiz lodziņa, kaut ko nodomā? Man tas šķiet nevajadzīgs štamps.

Bet kā pati sevi sajūti?

Uz to neieciklējos, par to nedomāju. Vienā brīdī ievēroju, ka, jā, manī ir kaut kādas vāciešiem tipiskas iezīmes, piemēram, pedantisms. Pieķēru sevi, ka esmu sākusi dikti centīgi visu perfekti sakārtot, salikt savās vietās. Mamma arī reiz tā apmierināti izteicās: „Jā, tas ir no mūsu puses!”

Vispār Vācija man patīk. Ļoti sajūsmina Bavārija, esmu tur bijusi kādas desmit reizes. Vācu valodu gan neprotu, un nav sajūtas, ka gribētu ķerties klāt un to mācīties. Pagaidām pietiek ar latviešu valodu, kas vēl apgūstama. Man tiešām liekas, ka latviski runāju briesmīgi. Dažkārt aizmirstu pat vienkāršākos vārdus. Un man par to ir tāds kauns. Latviski runājot, esmu pavisam cits cilvēks.

Pirms trim gadiem beidzot ieguvu Latvijas pilsonību. Sāku pirms trim gadiem nopietni apgūt valodu – gan kursos, gan ņēmu privātstundas. Pie skolotāja līdz pat šim brīdim mācos. Pie viņa stundu nedēļā runāju tikai latviski. Valodas apgūšana ir mana ambīcija.

Kāda bija sajūta, kļūstot par Latvijas pilsoni?

Jutos neizsakāmi lepna! Un pase ir ļoti skaista. Feisbukā pat ieliku pases foto – tik ļoti gribējās padalīties priekā.

Lai arī uz skatuves un teātrī aizvien tevi dēvē par Veroniku Plotņikovu, tev jau daudzus gadus ir latvisks uzvārds – Gulbe.

Jā, un man ļoti patīk šis uzvārds. Bija ļoti smieklīgs gadījums teātrī, kad sākām ar režisoru Elmāru Seņkovu strādāt. Mums pie sienas parasti pieliek lomu sadalījumu – kuram no aktierim jaunā izrādē būs kura loma. Varvaras lomai pretī bija ierakstīts: V. Gulbe. Kad režisors to ieraudzīja, viņš stāvēja pretī tai lapiņai un izbrīnīts jautāja: „Kas tā par aktrisi? Kas tas par cilvēku?”

Kolēģi viņu vēl kacināja: „Tu tiešām nezini šo aktrisi?!” Viņam neienāca prātā, ka tā esmu es. Dzīvē vispār cilvēki mani lielākoties neatpazīst. Dabā izskatos citādi nekā ekrānā.

Kad mājās dziedi, gatavojoties izrādēm vai šovam Izklausies redzēts, kaimiņi nav klauvējuši pie durvīm? Zina, kas dzīvo blakus?

Tikai pavisam nesen kaimiņi no blakus durvīm uzzināja. Pie viņiem atbrauca meita, kura bija aizgājusi uz teātri. Kad atgriezās, stāstīja, ka redzējusi izrādē kaimiņieni. Tad viņi internetā atrada visas dziesmas, ko izpildu šovos. Bet pārējie... neuzbāžas. Ja zina, tad neizrāda. Puķes un dāvanas aiz durvīm neliek.

Bet, ja jūs zinātu, kā manam vecākajam dēlam nepatīk, kad es dzīvoklī dziedu! Mājās varbūt par skaļu to daru. Kaimiņi tiešām nav neko pārmetuši, bet dēls gan reizēm norāda, ka pietiek. Viņš pukojas un pārmet, kāpēc tik skaļi kliedzu.

Starp citu, mums ir divi kaķi, un arī viņi uz manu dziedāšanu reaģē līdzīgi kā Andrejs. Viņi skatās uz mani ar tādu skatienu, it kā es mocītos sāpēs, it kā raudātu, un viņi man justu līdzi: „Nu nevajag raudāt, viss būs labi!” Bet es tikai turpinu „Aaaaa!” (Smejas.)

Mājās ģimenes lokā svētdienās skaties savus priekšnesumus Izklausies redzēts?

Esmu tikai klausījusies... Skatīties vēl neesmu sadūšojusies. Kopā ar visu tautu nevaru skatīties, jo zinu – tad pamanīšu dažādus sīkumus, kas man nepatiks. Pēc tam mierīgi kaut kur internetā noskatos. Tad varu tā mierīgi paanalizēt.

Internetā komentārus par sevi lasi?

Kādreiz esmu lasījusi, bet vairs ne. Zinu, ka neesmu pilnība, ka neesmu ideāla, tāpēc – kā māku, tā daru. Ar visu cieņu un mīlestību, bet, ja kādam nepatīk, tā ir viņa problēma, nevis mana. Tā sevi uztveru kā darbā, tā dzīvē. Man bija laba mācība, kad pēc pirmā dēla piedzimšanas pārforsēju ar perfekcionismu.

Pieredzēju, kā, vēloties turpināt dzīvot un darboties ierastajā ritmā, ierastajā apjomā, kā pirms bērna piedzimšanas, es izpumpējos. Bet tagad jau protu izbaudīt katru mirkli. Esmu iemācījusies atrast līdzsvaru.

Tas ir ļoti svarīgi nemeklēt kādu ideālu sevī – ideālo aktrisi, ideālo mājsaimnieci. Pietiek vienkārši būt cilvēkam. Atceros, kādreiz domāju, pārmetu sev, kāpēc dēlam neatgādināju par angļu valodas, latviešu valodas mājas darbiem. Ikreiz, kad aizmirstu ko sagādāt, atnest, pagatavot, nepaspēju paņemt vienu bērnu, jo otru vajag uz peldēšanu aizvest, sev pārmetu – esmu slikta māte, esmu slikta sieva! Muļķības.

Kādas pārmaiņas vēl sevī esi atklājusi?

Esmu pavisam cita nekā biju, piemēram, pirms pieciem gadiem. Man liekas, ka beidzot esmu pieaugusi. Šis vecums man patīk. Jo beidzot saprotu, kāda esmu un par kādu cilvēku gribu kļūt. Katram cilvēkam vajag augt. Ja ar gadiem cilvēkā nav nekādu izmaiņu, tas, manuprāt, liecina, ka kaut kas nav pareizi. Jauna pieredze, ar katru gadu tu kļūsti bagātāks, gudrāks, citāds. Tas saucas briedums. Ir jātiecas izzināt sevi, atrast atbildi uz jautājumu „kas es esmu?”. Tas taču ir lielākais un grūtākais jautājums ikvienam cilvēkam.

Tagad redzu, ka mīlestība ir pavisam kas cits, nekā tas, kā to kādreiz sapratu. Jaunībā cilvēki domā, ka mīlestība pirmām kārtām ir kaislība. Bet, kad pieaug, viņi saprot, un tad viņi runā par citām lietām. Bet to būtu svētīgi saprast jau sākumā, ka tā ir ne tikai kaislība, ka attiecības ir abpusēja vēlēšanās palīdzēt, atbalstīt, būt līdzās. Tā ir galvenā vērtība. Vispār ģimene ir dzīvē vissvarīgākā.

Kā audzini savus dēlus? Viņiem ir desmit gadu starpība – tieši tāpat kā tev ar jaunāko brāli.

Jā, taču tas nebija speciāli. (Smejas.)
Liktenis laikam visu sakārto. Redzat, ka atkārtojas attiecības?

Ja es savu brāli dikti uzpasēju un sargāju, tad maniem dēliem ir pavisam citādas attiecības. Greizsirdības nav, mums ir pavisam cita problēma. Andrejam ar Nikolasu visu laiku gribas spēlēties, kaut ko ar viņu darīt, kā ar lellīti. Un es tikai saucu: „Neaiztiec viņu. Nu liecies mierā uz kādu brītiņu! Nesamoki brāli! Nedari tā!” Nezinu, kāpēc Andrejs tā uzplijas brālim. Varbūt tāpēc, ka negrib pildīt mājasdarbus. Viņi abi visbiežāk skraida viens otram pakaļ.

Tavi puikas runā latviski?

Andrejs iet krievu plūsmas skolā, ņemam arī latviešu valodas privātstundas. Bet skolā viņiem latviešu valodu māca apgūt, manuprāt, ļoti labā līmenī. Matemātika, dabas zinības, sociālās zinības ir latviešu valodā. Arī vecmāmiņa un vectētiņš viņam ir latvieši, un ar viņiem Andrejs, protams, sarunājas latviski. Jaunāko dēlu esam izlēmuši laist latviešu dārziņā.

Kāpēc?

Nezinu. Ir vienkārši tāda sajūta.

Kopš piedalies šovā Izklausies redzēts, esi biežāk prom no mājām. Dēli laiž?  Nav tā, ka rauj dvēseli ārā, jo mazie lūdzas: „Mammu, neej prom!”?

Nē, es jau neesmu prom visu dienu. Esmu lutināta tādā ziņā, ka darbs ir, darbs patīk un varu arī būt gana daudz kopā ar bērniem. Spēlēju sešas septiņas izrādes mēnesī. Tas ir normāli. Kad sākām strādāt pie Meitenes kafejnīcā, manā rīcībā jau bija nodota gan mūzika, gan dzeja. Sāku mācīties, staigājot vai skrienot ar bērna ratiņiem.

Kā ikdienā sevi palutini?

Man patīk masāža, gribētu to biežāk atļauties. Mana profesija man dod ļoti daudz iespēju, spēka, un man tas nav darbs. Tas ir dzīvesveids, arī prieks un atpūta. Man ir interesanti iedziļināties lomās, izdibināt nezināmo. Būt aktrisei – tas man ir kā dzīvības dzēriens. Ja nav darba, nejūtos savā ādā. Pirms tam biju iedomājusies, ka mierīgi varu darboties kādā citā profesijā.

Tādas domas mēdz piezagties, kad ir kāda neizdošanās, kad noguruma dēļ varu aizmirst ne tikai kādu vārdu latviski, bet arī krieviski... Tad izmisumā domāju – viss, iešu prom un darīšu ko citu.

Bet tās sajūtas pāriet kaut kā dabiski. Pēc dienas jau domāju – nē, nē, nekur neiešu. Teātris ir tas, kas ir manās dzīslās. Man ļoti patīk kolektīvs, mani kolēģi ir brīnišķīgi. Viņi ir mani draugi. Ārpusē man draugu nav.

Aktieriem jau darbā ir jāiejūtas citos tēlos – ir liela iespējamība izšķaidīt savu identitāti?

Ikvienā lomā ir kāda daļiņa no manis. Un katra loma – tā es esmu.

Tik vienkāršoti. Un nav jājūk prātā – ei, kur es paliku?

Varbūt drusciņ citāda, bet tomēr es. Un kādās dvēseles dzīlēs ir šī daļiņa, ko ielieku lomā. Drīzāk no lomām gūstu piepildījumu, pati sevi caur tām ieraugu. Lomas māca. Man nav grūti pārslēgties no vienas lomas uz citu. Ir jau arī pietiekami liela pieredze.

Kāds ir tavs ideālais atvaļinājums?

Atvaļinājumā baudu visu, kas ir pieejams ārpus galvaspilsētas. Man patīk ceļot – iesēsties mašīnā, aizbraukt uz Liepāju, uz Valmieru. Kad Andrejs bija pavisam mazs un es tikko biju ieguvusi autovadītāja apliecību, apbraukājām visu Latviju. Kur tik nebiju?! Braucu, kur acis rāda. Priekšā Valmiera – labi, braucam uz Valmieru. Apmēram tādā stilā. Pa ceļam apmetāmies viesnīciņās. Jā, tā man ir ideāla atvaļinājuma recepte – klejot pa Latviju.