Bez rokām un kājām piedzimusī 25 gadus vecā Zulija: "Ir bijis smagi, taču tagad esmu laimīga"

Viņa piedzīvojusi izsmiešanu, tikusi izvarota un pat domājusi par pašnāvību.

Taču, par spīti visam, Zulija Sangvino veiksmīgi vada publiskās lekcijas un iedvesmo citus cilvēkus ticēt sev, nepadoties vājumam, un arī pati ir lielisks piemērs, kā tikt galā ar smagiem dzīves izaicinājumiem.

Viņa saka: "Kaut arī man nav ne roku, ne kāju, es neļauju tam mani apturēt. Mana bērnība nebija viegla - skolā par mani ņirgājās, sauca par citplanētieti, un nācās izciest daudz ko. Es pat domāju par pašnāvību. 

Taču man ļoti palīdzēja ģimene un draugi, un tagad tagad es uzstājos ar runām skolās, cietumos, biznesa uzņēmumos. Es runāju ar bērniem invalīdiem, kurus izsmej viņu fizisko trūkumu dēļ. Vēlos viņus pārliecināt, ka fiziskās, ne psihiskās īpatnības nevar nevar viņus apturēt. Gribu pierādīt, ka viss ir iespējams - ja veltīsi tam savas domas un prātu."

Zulija ir dzimusi sešu bērnu ģimenē - viņai ir trīs brāļi un divas māsas, taču tikai viņai vienīgajai ir diagnosticēta šī ģenētiskā saslimšana. 

25 gadus veco kolumbieti dzīve patiešām nav lutinājusi. Viņa ir augusi bez tēva, kurš devās viņsaulē, kad Zulijai bija vien 2 gadi. 

"6 gadu vecumā es sapratu, ka esmu citāda - jo citi bērni varēja skraidīt, bet es ne. Kad pajautāju mammai, kāpēc esmu citāda, viņa man atbildēja, ka esmu tāda pati kā visi, un manas īpatnības nevar mani apturēt. Bērni mani sita, izņirgājās, sauca par citplanētieti, ņēma man nost konfektes," viņa atceras.

Kad Zulijai palika 15 gadi, viņas dzīve pārvērtās vēl lielākā murgā. Viņa iekšēji cieta un vairāk par visu sapņoja - kaut es varētu pamosties tāda pati kā citi... Skolā meitenei nebija draugu, un viņa bija zaudējusi jebkādu cerību. Kaut arī mamma visādi centās palīdzēt, viņai klājās patiešām smagi. Un patiesībā tieši mamma izglāba Zuliju no pašnāvības, likdama meitai noticēt, ka viss būs labi.

"Mamma man teica, ka man jāiet un visiem jāpierāda, ka arī cilvēkam ar īpašām vajadzībām - kā man - var būt lieliska dzīve," saka Zulija.

Mamma Gilermīna ļoti palīdzēja savai meitai un iedvesmoja nepadoties drūmām domām un sevis žēlošanai. Šī stiprā sieviete arī iemācīja Zuliju apgūt dažādas elementāras, taču viņai nepavisam ne vienkāršas lietas - kā parūpēties par sevi, uzklāt gultu un iztīrīt zobus, jo vēlējās, lai meita būtu patstāvīga.

Zulija pakāpeniski ieguva ticību sev, iestājās mākslas koledžā un kļuva par iedvesmojošu runu autori. Viņas uzstāšanās rādīja gan TV, gan pārraidīja radio. 

"Es sapratu, ka pārāk ilgi esmu slimībai ļāvusi kontrolēt mani, taču tagad vēlos dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Manu pirmo runu klausījās vairāk nekā 400 cilvēku. Tā bija par izsmiešanu skolā. 

Uzstāšanās vidū es sāku raudāt, jo pārāk sāpīgi bija šīs ņirgas izdzīvot no jauna, taču visi sāka aplaudēt, un tas man deva spēu pabeigt to, ko biju sākusi. Vēl laimīgāku mani dara apziņa, ka palīdzu cilvēkiem. Es saņemu daudz vēstuļu, kurās cilvēki saka paldies, ka grūtos brīžos tieši es viņus esmu atturējusi spert soli nebūtībā," saka Zulija.