Tas puisis ar bārdu un tuneļiem ausīs... Pirmā lielā intervija ar "X faktora" uzvarētāju Arturu Gruzdiņu

Šī ir tava pirmā lielā intervija, gandrīz ugunskristības. X faktora fināls bija tikai pirms dažām dienām. Vari pastāstīt, ar kādām domām staigāji apkārt vakar?

Vakar staigāju apgarots, bišķi virs zemes un pilnīgi mierīgs. Lai gan jau svētdienas naktī man sāka pietrūkt skatuves gaisotnes.

Jūs taču aizbraucāt uz klubiņu.

Jā, bet es salīdzinoši ātri braucu mājās, un man jau pietrūka tā, ka vairs nebūs jāgatavo dziesmas. Pirmdiena pagāja jauki – beidzot pēc diviem mēnešiem aizbraucu mājās, uz Rūjienu.

Tavējie centās lieki nezvanīt?

Pēdējās nedēļās – jā. Lieki netrobelēja.

Daudziem šķiet, ka Rūjiena ir nekuriene. Piemēram, Rešetins, tur dzīvodams, tikai vienreiz bija bijis teātrī, pirms iestājās aktieros.

Nu, ja nav pa ceļam, var gadīties, ka līdz Rūjienai netiec. Bet gluži pasaules mala tā nav.

Visi zina saldējumu.

Jā, ražotnē var degustēt – noteikti iesaku. Iesaku vispār apceļot Latviju, kaut izbraukt cauri, kaut ko nopirkt vietējā veikalā. Katrā vietā ir ko apskatīties.

Rūjienā esot statuja ar īpašu likteni… To noslīcināja?

Rūjiena ir vienīgā vieta Latvijā, kur ir trīs Kārļa Zāles pieminekļi – Tālavas taurētājs, Sējējs un Madonna Orans – piemineklis skolotājai, kura, glābjot mazu bērnu, noslīka Rūjas upē. Sējēju sadalīja daļās un galvu noslīcināja.

Tu Rūjienā piedzimi, uzaugi...

... pabeidzu skolas. Mūzikas skolā gāju no 1. līdz 3. klasei, bet nesaņēmos pabeigt. Klupšanas akmens bija solfedžo. Biju uz sekmības un nesekmības robežas, vienmēr kaut kas jālabo. Bet skolā bija mūzikas novirziens, līdz 12. klasei spēlēju saksofonu.

1997. gadā tu piedalījies konkursā Cālis.

Jā, neatceros gan pilnīgi neko. Faktoram atradu mazu video fragmentu, kur dziedu.

Atceries to dziesmiņu?

Vinnijs Pūks, Vinnijs Pūks, tā sauc šo lācīti... Un – Kaķīts mans, kaķīts mans...

Ahā, spiedi uz klasiku.

Jā! Piedalījos divus gadus, pirmajā uzvarēju, trešajā, šķiet, aizgāja māsa. Tā arī bija vienīgā uzvara.

Šovā tiki pozicionēts kā labais puika, tomēr gribas jautāt – ko esi savārījis tur, Rūjienā?

Īsti neko, tiešām! Tāpēc jau Rūjiena mani tā atbalstīja, ka es nevienam neko...

Izskatās, tev ir forša, stabila ģimene.

Jā, tā arī ir. Ar vakara pasaciņām, miega dziesmiņām un vispārēju atbalstu tam, ko dari. Vai arī – ko nedari.

Tava mamma ir latviešu valodas un literatūras skolotāja?

Jā, tagad arī logopēde. Visu laiku bija Ķoņu pamatskolā, tagad Naukšēnu vidusskolā.

Kādi skaisti vietvārdi, izklausās pēc pasakas, hobitu zemes.

Jā, manuprāt, mana puse ir ļoti skaista – Rūjiena, Naukšēni.

Un Naukšēnos skan disko...

Jā, tur ir manas lauku mājas, kur mums patīk braukt Jaunajā gadā, Jāņos. Tur dzīvo vecāsmātes brālis ar sievu. Agrāk tur visi lauku darbi notika, kā pienākas.

Ir skaidrs, ko cilvēks dara Rīgā, skaidrs, ko dara lauku mājā, bet ko mazpilsētā?

Ko nu katrs. Jaunam cilvēkam vispār ir sarežģīti saprast, ko dzīvē grib, ko darīs. Aktīvie dara visu – dejo, dzied, spēlē, runā, lido. Un sūdzas, ka nav laika.

Mazpilsētā nav tādu izklaides iespēju...

Klubu nav. Bārs gan Rūjienā ir. Nu, pa ielām jau var vazāties vienmēr.

Rūjienā ir tikai dažas ielas…

Nē, nē, nav pilnīgi ģerevņa! Ielu ir gana daudz. Bet jāaizpilda tas laiks ir. Rīgā var kaut ko arī nedarīt, bet mazpilsētā cilvēku maz, un tevi iesaista, lai tā darīšana būtu. Ja tam ļaujas, viss notiek. Beigās to visu atceras ar labu.

Mazās vietās jaunieši tusē pieturās ar aliņiem, atbrauc autobuss, skatās, kas izkāpj...

Tā ir, sēž pieturās. Es gan no tā laika esmu izgājis. Mēs ar draugu staigājām pa ielām un sapņojām par lielām skatuvēm.

Tev tiešām izdevās izvairīties no alkohola lietošanas?

Jā, tas nemaz nav tik sarežģīti. Neatceros, ka mēs mājās par to būtu runājuši. Vecāki ļoti labi to mācēja iekodēt starp rindām. Man negribējās, lai viņiem par mani jākaunas, jājūtas neērti. Citiem gāja jautri un nejautri, man bija labi tāpat. Kompānija tā pati, bet viņi saprata mani, es – viņus. Gandrīz vienmēr sēdēju malā, bet izstumts neesmu juties nekad. Man ir gana interesanti savā nodabā, es skatos uz citiem (smejas). Tas tieši ir smieklīgi – to visu klausīties.

Tu arī no X faktora ballītes aizgāji ātrāk.

Sapratu, ka jāatpūšas. Divi mēneši mums ar Līgu un Adrianu bija diezgan nogurdinoši. Arī emocionāli bagāti. Aizbraucu četros no rīta, nemaz ne tik ātri. Ilgi pļāpājām ar Līgas vīru, un, kad viņi taisījās prom, tad es arī.

Līgas vīram uz tevi nebija skrobe?

Nē, nē...

Tu ar Līgu esi spēlējis vienā grupā. Fenomenāli, ka abi tikāt līdz galam.

Tas ir īstais vārds – nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka abi būsim finālā. Nebiju Līgu saticis divus trīs gadus. Tas ansamblis dabīgi nomira, katrs bijām savā dzīvē.

Uztraukums?

Milzīgs! Nekad nebiju bijis nevienā atlasē. Ko gaidīt, ko no tevis gaida, vai sanāks...

Kā izvēlējies pirmo dziesmu?

Vispār izvēlējos Rudens ogli, akapellā, ļoti skaista dziesma. Bet tad viena meitene iekšā dziedāja Zombiju no The Cranberries. Domāju – ē, šitā gan labi skan, gāju lejā uz mašīnu, izspēlēju cauri, sāku mācīties vārdus un gāju augšā gaidīt savu rindu. Gan emocionāli, gan muzikāli spēcīgs gabals, un – tas nostrādāja!

Kas tas bija par ansambli, kurā jūs ar Līgu dziedājāt?

Valmieras luterāņu baznīcā Cum Laudum Deo – gan baznīcas, gan citas dziesmas. Uztaisījām programmu uz valsts svētkiem. Es spēlēju basu, dziedāju pāris dziesmas.

Tev arī tagad ir grupa?

Jā, smagā roka grupa Refleksija. Visi rūjienieši, viens no Naukšēniem. Tagad mēģinājumu bijis gaužām maz, katrs strādāja ar sevi. Esam jauna grupa, sagājām kopā tikai 2015. gada 18. novembrī. Dziesma Patriots bija pirmā, kuru ierakstījām. To spēlējām arī baznīcas ansamblī.

Kas ir vārdu autors?

Es. (Dungo.) Viņš ienāk manā mājā, Novelk nelaiķim nost uzvalku,/ Un teic, lai pāršujam,/ Jo tam par garu... Tāds skarbais gabals. Par to, kas mums gājis pāri un kas tagad... dzīvo pa vidu.

X faktorā dziedāji citu izpildītāju dziesmas. Pienāks diena, kad dosies uz Sony Music. Ir doma, ar ko?

Nav ne jausmas. Īsti nesaprotu, kas ir tā Apsolītā zeme un ko vispār nozīmē šī uzvara. Gribētos domāt, ka ar savām, savas grupas dziesmām.

Un ar visu grupu?

Ceru, ka jā.

Oho, tu smagā roka grandiem Somijā rādīsi...

Tā ir īstā vieta! Interesanti, ko viņi teiks. Es jau nezinu, vai tā varēs. Katrā ziņā neieciklējos uz to, ko gribu. Manuprāt, nevaru to atļauties. Vienkārši – pieņem to, ka darīt ir forši... Tad var jebko.

Vai nebija jocīgi izkāpt no smagā metāla kurpēm un iekāpt lirikā, akrobātikā?

Akrobātikā – jā! Bija interesanti, neierasti un sarežģīti – trūkst elpas, neesi fiziski gatavs dziedāt, dejot... Bet iekāpt liriskajā mūzikā man patīk arī ikdienā. Smagajam rokam un metālam pa vidu kā balanss ir Pieklauvē no Bet Bet un Robija Viljamsa Eņģelis.

Par tevi izskanēja vērtējums – hipsteris.

Esmu gan dzirdējis, bet īsti nezinu, ko tas nozīmē. Nu – bārdas dēļ varbūt...

Kas ir stilīgi?

Man nav ne jausmas. Katram tika piesaistīts stilists, manā gadījumā arī Aija (Artura mentore Aija Auškāpa – Red.) ļoti iesaistījās. Ikdienā ieeju veikalā tad, kad vajag (nevis tad, kad gribas), un nopērku to, kas iekrīt acīs. Daudz laika tur nepavadu, ja bikses der, ņemu ciet.

Kā tiki pie bārdas?

Izaudzēju. Iedomājos, ka varētu būt interesanti. Ar lielām atlaidēm biju nopircis bārdas mašīnīti, domāju, ka trimēšu, bet nesanāca. Tas varētu būt gēnos, jo tētim jaunībā, kad viņš kāpa kalnos, bija diezgan iespaidīga bārda. Kad biju mazs, domāju, ka man gan tādas nebūs – asa, un kāpēc nevar staigāt kaut kā solīdāk? Pērn 1. septembrī izlēmu audzēt.

Un tuneļi?

Iedvesmojoties no rokmūzikas, Čestera Beningtona. Linkin Park atklāšana ietekmēja visu manu domāšanu. Man ir tuneļi, jo viņam bija tuneļi, bija pīrsings, jo viņam bija pīrsings. Man – lūpā. Žēl, vairs nav. Patika. Gribējās tetovējumus, tos ar draugu mājās sataisījām.

Paši, pa Rūjienas modei...?

Jā, ar parasto tinti un parasto adatiņu (pavelk uz augšu kreklu). Tas, protams, izskatās pēc nekā, bet tās ir manas bērnības atmiņas. Uz muguras ir otrs.

Ko mamma teica par tuneļiem un pašmāju tetovējumiem? Pat darbnīcā jāuzmanās...

Es vispār brīnos, kā neesam nomiruši. Par tetovējumiem mamma teica: “Ārprāts, vai tas pazudīs?” Es teicu: “Domāju, ka jā.” Nezināju, ko teikt, ja reiz tas izdarīts. Par tuneļiem prasīja: “Vai tev to vajag?” Ar asiņainu zīmuli ausīs staigāju..

Ārprāts!

Jā. Bet tā īpaši viņa neko nepārmeta. Vai viņa saprata vai nesaprata, kāpēc tas vajadzīgs... Sākumā jau tie tuneļi bija mazāki.

Caurumus ausīs arī pats dūri?

Vienā ausī man kādu brītiņu bija auskars, sāku tuneli veidot tā, otrā izdūru pats. Mamma prasīja: “Vai tas aizaugs?” Teicu: “Jā, kad izņem, līdz centimetram aizaug mierīgi.” Tagad man ir divi centimetri.

Kā bija būt vecākajam bērnam?

Nu, zināma vadība bija manās rokās (smejas). Ar izņēmumiem dzīvojām draudzīgi. Māsa ir divus gadus mazāka, brālis – trīs. Visu laiku esam bijuši blakus, forši! Tās bērnu dienu ķildas... Man žēl par to, ko neesam darījuši, jo vairs jau nedarīsim, katram sava dzīve, darbi, prom no mājām. Tāds sentiments, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija. Man principā dzīvē nekā cita nepietrūkst, izņemot to. Es gribētu, lai mēs atkal visi dzīvojam vienā istabā, priecājamies...

Pēc vidusskolas gāji mācīties vai strādāt?

Uzreiz pēc 12. klases man piedāvāja darbu Vidzemes televīzijā, pagaidām neko neesmu mācījies. Gandrīz visus piecus gadus tur arī nostrādāju – par operatoru.

Tu, čalis pēc vidusskolas, uzreiz nostājies pie kameras?

Principā jā. Ar oktobri sāku divu nedēļu praksi Vidzemes televīzijā, mēnesi biju Hansa Media, tad divus mēnešus nostrādāju Rūjienā, viens pats atbildot par visu – biju žurnālists, operators un montāžas režisors. Valmierā sāku strādāt no janvāra, bija jāmācās darot. Kad man šķita, ka zinu, bieži nācās secināt, ka tomēr nezinu. Man bija lieliski kolēģi, kas iemācīja īsto attieksmi; tas ir galvenais.

Sākoties X faktoram, iesniedzi atlūgumu?

Jā, gribēju mazliet atpūsties. Nosacīti esmu prom, bet ar vienu mazu kāju tomēr vēl televīzijā iekšā, uz lielākiem projektiem pieslēdzos.

Jau pirmajos X faktora raidījumos teici, ka visu dienu pavadi, trenējoties dziedāt. Tev bija ļoti nopietna attieksme.

Protams, es meklēju sevī. Tās dziesmas jāiedzied, lai kļūtu mehāniskas, tās sevī jāiesēj. Lai zinātu katru noti precīzi, kā tu to gribi. Attīstība notiek vingrinoties. Uz skatuves ir pilnīgi cita sajūta, pazūd pamats, tu krīti un mēģini savākties. Priekšā ir nenormāli daudz darba. Tas ir pat desmitkāršojies.

Tu runā par došanos uz Sony?

Nē, par balss attīstību. Tam pat nav nekāda sakara ar Sony, bet pašam ar sevi – lai būtu drošs par to, ko dari; uzvarētāja vārda cienīgs.

Kas tevi veidoja par vīrieti ar mugurkaulu, ka spēj tik nopietni kaut ko darīt?

Viens ir tas, kas ielikts šūpulī, ko tu pats neapjaut. Mūs, jaunus puikas orķestrī, nekas neinteresēja, bet Jānis Akuls bija skolotājs, ar kuru prieks satikties, parunāt. Viņš bija no Latgales un mācīja ar dzīvesprieku. Vēl mugurkaulu veidoja darbs televīzijā. Tur nevienu lažu laist nevar, tas iet ēterā pa visu Latviju, un kolēģu padarītā rezultāts ir atkarīgs no mana darba.

Televīzijā tev iedeva pamatīgu handikapu.

Jā, tev dod iespēju, un tu nedrīksti pūdelēt. Nevari sēdēt upmalā un gaidīt, ka viss nāks pats no sevis. Arī tagad – labi, uzvara faktorā, treniņi. Viens ir tas, ko tas nozīmē man pašam, bet otrs – es jau neesmu viens kā pirksts, man apkārt ir cilvēki un kāds, kurš atkarīgs arī no manis.

Tava līgava?

Jā!

Kādā ziņā atkarīgs?

Man darbs jādara tā, lai viņai būtu prieks, lai viņa lepotos un nevarētu teikt: “Kāpēc tu to dari, ja ar to nevar ne kapeiku nopelnīt? Gandrīz nekad neesi mājās...” Jā, dzīvē jādara tas, kas patīk, bet, ja tas aizņem lielāko daļu laika un tu ar to nespēj dot labumu ģimenei, kaut kas jāmaina. Zinu, ko gribu paveikt, ko izdarīt ar savu balsi. Ja vēl to nevaru, jāstrādā. Un es nevaru.

Lai gan soms no Sony teica: “Tāds kolosāls talants!”

Liels paldies viņam! Milzīgs pagodinājums to dzirdēt no tādiem cilvēkiem. Arī no žūrijas mentoriem. Tajā brīdī nezināju, kur likties, bet sajūta bija fantastiska.

Viņi meklēja mistisko X faktoru. Viens faktors ir skanējums, otrs – tava personība. Iespējams, pat 50 uz 50.

Iespējams!

Tā ir enerģētika, starojums?

Par sevi nevaru pateikt, varu par citiem (smejas). Afterpārtijā runāju ar Līgas vīru – ļoti harismātisks cilvēks, prieks klausīties. Pļāpājām par lauksaimniecību, ģimeni, metālmūziku – divi vīrieši pilnīgi skaidrā, riktīgi forši.

Tu klausījies sevi ierakstos?

Vēl īsti nav bijis laika, bet kļūdas ir jāanalizē. Nav runa par to, ka skaties savus ierakstus un fano. Nu, jāpriecājas, protams, ir. Es arī priecājos – piemēram, par tiem bļāvieniem, kas izskanēja Tīneidžerī. Man patīk tā skaņa, kad bļauju. Bet tīksmināties nevar.

Es finālu vispār neatceros no brīža, kad paziņoja uzvarētāju. Nezinu, kas notika uz skatuves, neredzēju, nedzirdēju vairs neko.

Nebiji pārliecināts, ka vinnēsi?

Noteikti ne! Turklāt starprezultāts pārliecināja vēl mazāk...

Tev tas bija mazliet šoks?

Vispār nē, es nojautu, ka Līga var būt priekšā. Protams, iet uz skatuves, kad esi iedzinējos, ir grūti. Lai gan man nemaz īsti negribējās ar Līgu cīnīties. Ar jebkuru citu finālā būtu citas emocijas, bet šīs bija sirsnīgas, patiesas sajūtas. Nevar arī teikt, ka cīnījāmies, mēs centāmies pārspēt paši sevi, uzvarēt savas bailes, nepārliecinātību. Kā teicu reģionālajā atlasē: “Esmu atnācis, lai pats uzzinātu, ko varu.”

Dažu brīdi šķīda asaras.

Tā ir laba zīme. Tas parāda, ka esam stipri, jo varam raudāt.

Tu arī reizēm raudi?

Es... vispār neraudu.

Kāpēc?

Nezinu, kaut kā neraudas.

Pēdējo reizi bērnībā?

Mmm, neatceros, laikam... Man ļoti spēcīgas emocijas uzsita dziesma Atziedi, dvēsele. Mēģināju, bet pirmās sešas, septiņas reizes vispār nevarēju, uzsita riktīgu kamolu kaklā, un tad – dziesma jau beidzas. Jā, emocijas man pēdējā laikā kāpinās, bet asaras īsti nelīst.

Līgava nevar tevi saraudināt?

Esmu diezgan mierīgs.

Kur atradi tādu smuku, gaišu meiteni?

O, to tu labi pateici! Elza ir no Smiltenes. Satiku viņas draudzenes vārdadienas ballītē. Braucu līdzi draugam, kurš pazina gaviļnieci. Visi teica: “Nu, uzspēlē...” Un es visu nakti spēlēju visādas dziesmas, pārsvarā – savējās. Riktīgi bļaustījos – āāā...

Meitenes parasti gaida Zemenes.

Zemenes arī bija tajā naktī. Protams! Bija forši.

Kā tu Elzu bildināji?

Diezgan vienkārši, mūsu gada jubilejā.

Bija gredzens?

Kā tad bez tā...

Ir jau nolikts kāzu datums?

Vēl nav. Laikam aiznākamais gads, lai var sagatavoties.

Tu tos 10 tūkstošus kāzām...?

Elza jau tos kāzām ir nolikusi (smejas).

Atdevi tos viņai?

Nē, neko neesmu atdevis. Kaut kā līdz tām kāzām mums būs jādzīvo, divus gadus kaut kas jāēd.

Esi aizgājis no operatora darba...

Es, protams, darīšu visu, lai uzturētu ģimeni.

Jūs dzīvojat kopā?

Jā, mums ir savs dzīvoklis Valmierā – visam pa vidu.

Elza ir izmācījusies?

Jā, par ārsti, no šā gada ies rezidentūrā. Viņa ir ne tikai smuka, bet arī ļoti, ļoti gudra un cītīga. Nu, viss labais tur ir.

Un tu tāds brīvmākslinieks…

Jā, es brīnos, un viņa arī brīnās. Bet kaut kā mums iet labi.

Rozā brilles jau nokritušas?

Diemžēl jā.

Tas jau labi.

Man tomēr patika. Viss skaisti, viss vienalga.

Tagad ir skarbā ikdiena?

Nav skarbā. Ir skaistā ikdiena. Ar obligātiem un neobligātiem darbiem. Diemžēl ir maz laika, lai dotos kaut kur kopā. Televīzijas darbā es jau visos pasākumos biju ar kameru, nebija īpaši interesanti kaut kur iet, arī laika nebija. Faktora laikā arī nekur. Gan visu atgūsim. Darba ir ļoti daudz, jāgatavo Ziemassvētku programmas, būs skaisti koncerti ar kori Tonika. Feisbuks pilns ar vēstulēm, es tur vispār neeju.

Aicina tevi uz meiteņu 16 gadu ballītēm?

Visur kur, protams!

Un ko tu?

Man jau tagad menedžments par to atbild.

Aija Auškāpa?

Tas gan būtu skaisti, vai ne? Bet katram faktoristam ir menedžeris.

To piešķīra televīzija? Un tev ar viņu jādalās peļņā, es atvainojos...?

Domāju, ka jā, īsti nezinu. Līgumi ir, un, protams, jādalās. Tas ir normāli – viņi mūsos, katrā mūsu priekšnesumā ieguldījuši milzīgu darbu un līdzekļus. Tāpēc ir loģiski, ka daru sev un daru arī viņiem.

Līgumu parakstīji, pat nezinot, vai tiksi finālā?

Jā, parakstījām visi. Tas ir normāli – godīgi! Bez viņiem nebūtu faktora, man nebūtu Ziemassvētku koncertu un iespējamā Sony līguma. Nekā nebūtu. Mēs strādājam kā cimds ar roku – gan faktora laikā, gan, domāju, arī tagad.

Tu nāci ar savu asumu, dumpošanos, cilvēki ņēma pretī arī to, balsojot gan par tavu maigo, gan spuraino pusi. Bet, ja Sony teiks: “Mēs negribam smago, nāc pie mums, kāds biji X faktorā”, ko tu darītu?

Redzēsim, ko viņi teiks.

Tu būtu gatavs kažoku mest uz otru pusi?

Ja ir vērts, to var darīt – cerot, ka viņi neliks pārtraukt to, ar ko nodarbojos. Sirdij ir smagā mūzika, bet vēderam – cita. Katrai savs klausītāju loks. Lieliski, ka X faktora laikā tas mūsu grupai ir ļoti pieaudzis. Par to, kas būs pēc tam, man nav ne jausmas. Es neraujos būt par dziedātāju “Arturs Gruzdiņš”. Labprātāk es būtu grupā tās ķīmijas dēļ – kopā ar cilvēkiem rakstām dziesmas, katrs pieliek roku, kaut ko paņem ārā, ieliek no sevis. Domāju – ja es, piemēram, būtu ģitārists, vai mani traucētu, ka uzmanība tiek kādam galvenajam? Ja dari to, kas patīk, nevajadzētu būt aizvainotībai, ka man nepievērš uzmanību.

Pasaki kādam vārdus Kaspars Tobis, Mārcis Judzis – nezinās, bet Juri Kaukuli zina visi. Kad Judzis uztaisa grupu Ryga un spēlē uz Dailes teātra skatuves, sāk intervēt arī viņu. Un cilvēki brīnās: “Ak, tu Dzelzs Vilkā spēlē…?” Bet spēlē jau gadiem...

Protams, ar to jārēķinās. Ja neesi tam gatavs, jātaisa solo projekts. Bet man liekas, ja tu to dari uzmanības dēļ, tad tā lieta jau saknē ir sapuvusi.

Jaunie aktieri spēlē gadiem, līdz viņus sāk aicināt uz intervijām. Tu uzmanības centrā biji divus mēnešus.

Jā, man ir iedots handikaps.

Tu būtu gatavs rakstīt mierīgākas dziesmas? Piemēram, otru Rudens ogli?

Es ļoti gribētu. Man nebūtu bail un kauns. Vai esmu uz to spējīgs... Gribu cerēt, ka jā. Galvenais vārds ir “darīt”.

Tu spēsi paņemt sevi aiz čupra un piesēdināt pie datora, lai rakstītu dziesmas?

Tā jau tas nenotiek...

Tu gaidi mūzu?

Viņa atnāk pati. Reizēm, kad paņemu ģitāru rokās, lai kaut ko patrinkšķinātu. Reizēm – braucot ar mašīnu. Ļoti bieži vēlu naktīs nāk labas idejas vārdiem.

Mums tīk domāt, ka mīlestība nematerializējas, bet tu katru nedēļu izbaudīji – skatītāju mīlestība, lūdzu – 200 eiro. Atkal, atkal, atkal...

Jā, tā tiešām bija taustāmā daļa. Tas ir fantastiski! To sajūtu nemaz nevar izstāstīt. Katru nedēļu... To nedaudz pārklāja skumīga sajūta par to, ka citiem... Nu, kur bija pārējie atbalstītāji?

Nedēļas paskrēja ātri, nogurums spieda pie zemes. Tas deva baigo spēku. Man rakstīja vēstules: “Forši, turu īkšķus, domāju labas domas!” Tas deva apziņu – ahā, ja darīšu, tad būs, kas klausās. Tas mūziķim ir galvenais. Citādi var plēsties, cik grib, tāpat nekas nenotiks.

Esi gatavs doties ārpus Latvijas?

Jā, varētu mēģināt, riskēt. Nekad jau nevar zināt, vai tas, kas patīk mums un kaimiņam, patiks citur.

To vienmēr var pārbaudīt.

Jā, tikai darot. Tāpat kā X faktorā – ne viss izdevās. Vienmēr jau var nolaist latiņu zemāk, lai vari izdarīt bez piepūles, dziedāt tādā augstumā, kā runā, bet tad zūd darīšanas būtība – attīstība. Ja liec latiņu arvien augstāk, reizēm nevari izdarīt. Tā skaitās lēkšana augstāk par savu pakaļu, bet citādi nekas nenotiek.

Citēšu tavu ģimeni. Mamma runāja visas ģimenes vārdā: “Tētis uzskata, ka Arturam ir tīrs dziedājums un tīri izdziedāta muzikālā frāze.”

Brālis atzīst, ka tas ir unikāli, ka Arturs spēj aizkustināt klausītājus no pirmsskolas vecuma bērniem līdz sirmgalvjiem.

Māsa domā, ka viņš ir patiess visā, ko dara, bet mamma saka: “Es domāju, ka viņa sirdī deg tāda mīlestības uguns, kas spēj sasildīt ne tikai mūsu ģimeni, ne tikai līgavas ģimeni, bet visu Latviju, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi.”

Jā... tā ir (smaida). Es dzirdēju ļoti daudz laba... Lai gan nojautu, ka tas cilvēcīgais mūsos visos eksistē, bet faktors parādīja, ka tā tiešām ir. Ka tu balso par vispār nezināmu cilvēku, tevi kaut kas viņā ir uzrunājis, un tu atdod naudu... Tā ir dzīva nauda.

Četrpadsmit centi.

Plus PVN! Nobalso kaut vienreiz, un tas arī nav gluži nekas. Otrs – labie vārdi, kurus esi gatavs teikt nepazīstamam cilvēkam. Tad jo vairāk jāapbrīno, ja kāds raksta: “Tu esi galīgi garām!” Man liekas, tam vajag vēl lielāku drosmi.

Esi arī tādus vārdus saņēmis?

Jā, šorīt, no kādas meitenes. Atbildēju: “Bet ko man darīt?” Varbūt viņa bija domājusi, ka tas aizies kādā kopējā plūsmā, visi izlasīs? Nu, kaut kāds stulbums rakstīt cilvēkam “tu esi galīgi garām”! Vienmēr ir iespēja neteikt neko...

Vai saviem mazbērniem stāstīsi, ka pirms 2017. gada Ziemassvētkiem ar tevi notika brīnums?

Droši vien... Tas noteikti būs interesants brīdis, kad bērni un mazbērni kaut kur būs uzgājuši tādu informāciju par savu vecotēvu. Un ārprāts – tu neko par to nestāsti... (smejas) Tas būs forši, kad viņi sāks prasīt. Es laikam to gaidu...