"Kad 6000 Latvijas cietumnieku nobalsoja par "Saskaņu", es sapratu, ka gribu to mainīt" - Liega Piešiņa par savu rakstura rūdīšanas diētu

Saruna ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāju Liegu Piešiņu notiek pastāvīgās LNB izstādes Grāmata Latvijā ekspozīcijas telpā, kur valda mazliet noslēpumains mijkrēslis. Un kā gan citādi! Liega ir pieredzējusi, zinoša un mīloša grāmatu eksperte un baudītāja, Latvijas Kultūras kanona popularizētāja.

Ar viņas domām un viedokli rēķinās grāmatniecības profesionāļi, grāmatu žūrijas un izdevēji, bet viņas dziļos un intriģējošos stāstus par grāmatām izbauda gan radioklausītāji, gan lasītāji visos Latvijas novados un pat Iļģuciema sieviešu cietumā.

Turpretī Liegas Piešiņas sievišķīgā puse ir gana dumpīga un brīvdomīga. Viņa visu mūžu ir bijusi ļoti aktīva un, kā pati smej, viņas paspārnē vienmēr centušies patverties pasīvie, jo zina, ka Liega visu izdarīs, sarunās, nokārtos. Tikai viena problēma jau gadiem ilgi nedod mieru – viņas pārāk lielais svarīgums. Tomēr viņa, būdama spēcīga rakstura sieviete, arī ar to tiek galā – septiņu mēnešu laikā ir atbrīvojusies no 28 kilogramu nastas, turklāt bez badošanās un smalkām diētām, vienkārši ēdot sabalansētu uzturu. Vai tas ir viegli? Noteikti nē!

Rakstura rūdīšanas diēta

– Esam apsēdušās tieši pie improvizēta pusdienu galda izstāžu zālē Grāmata Latvijā, kur uzzīmēti šķīvji un galda piederumi un izlasāmas senas ēdienu receptes. Piedāvājumā, piemēram, lāča cepetis, desertā – saldējums ar putukrējumu vai mannas buberts. Ko jūs izvēlētos?
– Ja mēs šeit tiktos pirms gada, droši vien izvēlētos mannas bubertu. Ja mēs sēdētu pie šā galda pirms gadiem simts, iespējams, nobaudītu arī lāča cepeti, bet tagad gan labāk gribētu, lai tie daži lāči, kas vēl mīt Latvijas mežos, dzīvotu droši, un lai neviens nekārotu viņus medīt cepeša dēļ...

Tomēr nu jau pusgadu ar ēdiena izvēli esmu ļoti piesardzīga, neatļaujos lietot nedz miltu izstrādājumus, nedz kartupeļus, nemaz jau nerunājot par saldumiem vai mannas bubertu ar ķīseli. Toties iztieku bez īpašām diētām, ēdu piecas reizes dienā un nesveru katru apēsto kumosu.

– Viegli jau pateikt, bet – ai, cik grūti ko tādu iesākt un noturēties veselu pusgadu! Turklāt ar domu, ka tas jāiztur ne tikai īsu brīdi, bet visu laiku.
– Laikam jāsāk ar to, ka mana vecātēva Kārļa Piešiņa ģimenē bija 12 bērni, visi mollīgi. Tā nu šīs īpašās Piešiņu dzimtas formas noteikti ir ģenētiski pārmantotas. Man pret šo mantojumu nekas liels nebūtu iebilstams, ja vien pēc abu dēlu piedzimšanas vielmaiņa nebūtu tā satrakojusies, ka kilogrami nāca klāt teju vai no zila gaisa.

Sākumā vēl mēģināju kaut ko darīt, lai samazinātu svaru, nedaudz arī izdevās, bet pēc tam es šo cīņu pārtraucu. Otrais dēls man piedzima 42 gadu vecumā. Atceros, kad viņš sāka iet skolā, man bija neērti tur rādīties. Toreiz nodomāju – ak, ja varētu vismaz notievēt, tad nu gan... Bet tālāk par domāšanu netiku, arī mana nelielā pieredze neko nelīdzēja, atsākt tievēt nepavisam nebija viegli. Bija vajadzīga ļoti spēcīga motivācija.

Man ir daudz apaļu draudzeņu, ar kurām vienmēr par šo sāpīgo tēmu runājam. Visas kopā esam izgājušas cauri svara vērotājiem, izmēģinātas diētas un adatu terapija, ejam vingrot, bet nekas tā īsti nav līdzējis. Kādudien viena no šīm draudzenēm man zvana un stāsta, kā viņa met nost kilogramus.

Es tā īsti pat neklausos, jo ticības vairs nav. Bet reiz maijā viņa piezvana un saka, ka nometusi 20 kilogramu un maratonā noskrējusi sešus kilometrus. To nu gan es nevarēju pārdzīvot! Kā tad tā – viņa var, bet es ne?! Viss! Es arī varu! Un izrādās, ka tiešām varu! Tā nu es kopš maija esmu pazaudējusi 28 kilogramus.

– No kurienes tāda rakstura stingrība?
– Tā nu gan man ir bijusi vienmēr. Es savu viedokli paužu arī tad, ja prātīgāk būtu paturēt to pie sevis. Tas īstenībā man ir mantojums no tēta. Viņš bija invalīds kopš bērnības, jo saslima ar bērnu trieku, un viņam viena kāja bija par 13 centimetriem īsāka nekā otra, bet viņš valkāja ortopēdiskos apavus un nesūdzējās.

Un tikai tad, kad tētis nomira, aptvēru, ka viņš nekad nav izrādījis daudziem invalīdiem tik raksturīgos kompleksus. Viņš pabeidza mūzikas skolu, ieguva augstāko izglītību, izmācījās par ķīmiķi, dziedāja, spēlēja klavieres, akordeonu un čellu, vakaros spēlēja deju mūziku vieglās mūzikas orķestrī, lasīja daudz grāmatu, brauca ekskursijās, bija ļoti gaišs un garīgi stiprs cilvēks, cīnītājs. Un izskatās, ka dažas no šīm īpašībām piemīt arī man un māsai, kura ir bērnu acu ārste.

– Kā jūsu raksturu un sajūtas mainījusi šī pirmā lielā uzvara gribasspēka pārbaudē?
– Kad cilvēks nomet no pleciem nastu, kas līdzvērtīga divarpus spaiņiem ūdens, un tie vairs nav jāstaipa līdzi katru dienu, varat iedomāties, cik ļoti mainās pašapziņa! Kad sākās šī mana pārbaude, man bija ļoti grūti to izturēt, turklāt vēl redzēt, ka mani vīrieši virtuvē ēd visu to, ko es vairs nedrīkstu.

Ēdiena smaržas kairināja nāsis, mutē saskrēja siekalas, redzot dažādus našķus, kas man tagad ir tabu. Protams, ka sākumā biju nervoza un pat kašķīga. Tomēr tādas bija tikai pirmās nedēļas. Sākumā domāju, ka man būs daudz grūtāk vakaros, jo diezgan vēlu nāku mājās no darba.

Pirms tam roka pati sniedzās pēc kādas uzkodas ledusskapī. Viens, otrs, trešais kumoss, un tu vairs nevari apstāties. Bet tagad no šā ieraduma esmu atteikusies. Man taču nav jābadojas! Ēdu piecreiz dienā, nejūtos izsalkusi, un tagad varu droši teikt, ka vairs pat negribas to, ko nedrīkstu ēst.

Turklāt nenoliedzami esmu kļuvusi pašapzinīgāka, daudz smaidīgāka, mani ir grūtāk iedzīt stresā. Nemaz jau nerunājot par veselības uzlabošanos, jo esmu cukurnieks, ārstējos ar zālēm, bet tagad man ir normālas analīzes. Pusgada laikā esmu apēdusi vienu kūciņu. Un viss! Neko citu no aizliegumu saraksta.

– Ja jau gandrīz no dārzeņiem vien jāpārtiek, vai brīžam nejūtaties kā trusis?
– Nē, tik traki nav. Šodien man ir līdzi burkāni, bet nav jau tā, ka tikai tos vien graužu. Dienu parasti sāku ar alvejas dzērienu, kas ir kā duša manām iekšām. Bibliotēkas kafejnīcā paēdu normālas pusdienas. Piemēram, šodien ēdu vārītus griķus un bifšteku Latvija, kur uz pusēm ir cūkas un liellopa gaļa, un dārzeņu salātus – protams, bez krējuma.

Visbiežāk ēdu tītara gaļu, arī zivis un olas. No piena produktiem ēdu biezpienu, kefīru, jogurtu bez piedevām, vislabāk grieķu jogurtu. Sieru gan atļaujos tikai pavisam nedaudz un reti. Visus produktus cenšos lietot bez sāls, toties var pievienot mārrutkus, sinepes, pētersīļus, dilles vai lociņus. Ja kāda draudzene cienā ar pašas marinētām sēnēm vai gurķīšiem, no tiem gan nespēju atteikties, paretam sagrēkoju, ēdu arī svaigus šampinjonus.

Dažreiz no rīta atļaujos ieēst arī augļus, vakarā gan ne. Produktu klāsts ir gana plašs. Ja ēd piecreiz dienā, ēdiens vismaz divām maltītēm jāņem līdzi uz darbu. Tās varbūt ir nelielas neērtības, jo ēdiens jāsagatavo jau mājās, toties nav nekādas bada sajūtas.

Protams, ir vieglāk, ja vari atrast domubiedrus un dalīties pieredzē, ja cits citu iedvesmo. Izrādās, ka arī ēdienreizes ir jāplāno; ievērojot precīzu maltīšu laiku, var zaudēt liekos kilogramus. Ar bada sajūtu gan nedrīkst dzīvot, jo tad roka var pastiepties pēc neveselīgas pārtikas, kas gadās tuvumā.

– Jūs esat tik sabiedrisks cilvēks, bieži jāpiedalās gan oficiālos pasākumos, gan jaunu grāmatu atvēršanā, gan draugu ballītēs. Un parasti visur piedāvā arī vīnu vai šampanieti. Kā ar to?
– Nē, nē. Nekādu alkoholu! Tas ir pavisam viegli, jo šampanieša vietā dzeru tīru ūdeni. Tas burbuļūdens mani nemaz nevilina. Būtībā jau nekāds liels ļaunums no kāda sarkanvīna malciņa neceltos, vienkārši es pati sev to esmu aizliegusi.

Varu aizbildināties pavisam vienkārši – man jāvada auto (smaida). Grūtāk ir, kad ir tālāki izbraucieni uz visu dienu, un bibliotēkās parasti cienā ar bulciņām. Tādās reizēs mēdzu savārīt mājās cūku pupas un paņemu kādā trauciņā līdzi, lai nesāktu rūkt vēders (smaida).

– Parasti jau ir tā – tiklīdz sievietes formas kļūst sievišķīgi izteiksmīgākas un viņai pašai tīkamākas, uzreiz gribas pucēties, kaut ko mainīt garderobē un kopējā tēlā...
– Jā, tā arī ir! Vislielākā pārmaiņa – es beidzot sāku nēsāt svārkus un justies tajos labi, jo pirms tam gadiem staigāju garajās biksēs, un tās mūsu veikalos ir tik bezformīgas un briesmīgas, ka jutos drausmīgi.

Esmu redzējusi solīda vecuma kundzes, kuras svara vērotājos bija nometušas diezgan daudz kilogramu, uzvilkušas košas, puķainas astoņdesmito gadu kleitas, bet viņām bija pelēka sejas krāsa, jo uzturā nebija kaut kas sabalansēts. Toreiz nodomāju – labāk resna nekā ar betonkrāsas seju. Bet man, par laimi, tādu problēmu nav.

– Ir redzēts, ka pēc intensīvas tievēšanas mēdz nokarāties liekā āda. Tas izskatās diezgan briesmīgi, gandrīz vai plastiskā operācija jātaisa. Noteikti vēl trakāk nekā tā pelēkā seja.
– Man nekas nenokarājas, jo man ir sabalansēts uzturs. Ja daudz un regulāri lieto šķiedrvielas un olbaltumvielas, tad liekā āda pati izlīdzinās – nav nekādu negatīvu seku.

– Un ko tālāk?
– Tikai uz priekšu! Nedomāju apstāties pie sasniegtā. Mans nākamais mērķis ir nomest vēl kādus 20 kilogramus. Es gan vēl neesmu izlēmusi, ko darīšu, ja izdosies sasniegt arī šo mērķi (smaida).

Grāmatu vilinājums

– Sievietes pasaule var kļūt piedzīvojumu pilna – tāpat kā grāmatu pasaule, kurā mītat lielāko daļu sava darba mūža…  
– Interese par grāmatām man bija kopš pašas bērnības, un es ļoti daudz lasīju. Tas man laikam jau šūpulī ielikts – no tēta. Viņam ļoti patika grāmatas, māksla, un viņš izmantoja visas iespējas, lai tās iegādātos.

Arī manā mājas bibliotēkā ir ļoti daudz grāmatu. Tagad drīzāk jādomā, kā samazināt to skaitu, jo vairāk tāpēc, ka mani grāmatu plaukti aizvien papildinās. Lasīt un vērtēt grāmatas – tā ir mana darba specifika gan Nacionālajā bibliotēkā, gan Latvijas Radio programmā Klasika.

– Latvijas Radio nostrādāti jau pilni 30 gadi! Un jūsu darbs visu laiku bijis saistīts ar literatūru. Laikam varētu teikt, ka esat īsts grāmatu guru.
– Esmu laimīgs cilvēks, jo mana mīļākā nodarbe – grāmatu lasīšana – ir cieši saistīta ar manu profesiju. Līdz 2008. gadam strādāju Radio Literatūras nodaļā, bet tad toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova mani aizvilināja uz Kultūras ministriju.

Tomēr es diezgan ātri sapratu, ka ministrijas ierēdņa darbs nav domāts man. Bet, tā kā paralēli gatavoju arī radioraidījumus, šī saite netika pārrauta – joprojām esmu dzīvā sasaistē ar programmu Klasika, veidoju savu autorraidījumu Grāmatu stāsti, kurā iepazīstinu klausītājus ar jaunākajām grāmatām un Latvijas Nacionālās bibliotēkas aktualitātēm.

– Klausoties šo raidījumu, skaidri jūtams, ka esat iedziļinājusies visās grāmatās, par kurām stāstāt. Turklāt jums ir ļoti muzikāla balss, dažbrīd pat liekas, ka teju, teju jūsu runātais teksts pārtaps dziedāšanā...
– Man grūti savu balsi novērtēt, bet dziedu gan es labprāt, tas tiesa. Jā, esmu dziedājusi ansamblī Tonika, skolas korī, arī korī Rīga izcilā Jāņa Erenštreita vadībā. Man toreiz bija 12 gadi, kad mums pateica, ka ar mūsu kori strādās jauns praktikants. Mēs, bariņš meiteņu, spriežam, kāds īsti viņš varētu būt, un tad atnāk Jānis – humora pilns un atvērts. Ar viņu bija ļoti patīkami dziedāt un vasarās braukt uz kora nometnēm. Tagad gan nevienā korī vairs nedziedu.

Bet par to balsi… Esmu izgājusi cauri ļoti dažādiem laikiem, bija arī tā, ka dzīvajā ēterā drīkstēja iet tikai diktori. Tas bija laiks, kad ikviens vārds, kurš pēc tam skanēja radio, bija jāatšifrē, un cenzori atļāvās ierakstīt tekstā vārdu un, ja biju to izlaidusi.

Pilnīgi visam vajadzēja būt iepriekš uzrakstītam mašīnrakstā. Atceros, kad sākās tiešā ētera raidījumi, tie parasti bija ļoti gari, aptuveni divas stundas. Kad gatavojos savam pirmajam sestdienas literārajam raidījumam divu stundu garumā (vienīgā pauze – īsas ziņas), divas nedēļas man neviens mājinieks neuzdrīkstējās tuvoties, jo biju kā viens saspringts nervu kamols.

Visu laiku domāju par to, kā tas būs un ko es nepateikšu vai neizdarīšu kā nākas. Nu jau man ir gana liels profesionālais treniņš, lai tiktu galā ar jebkuru situāciju tiešajā ēterā.  

– Jūsu viedoklis ir svarīgs arī dažādās grāmatu žūrijās.
– Jā, man ir diezgan liela žūriju pieredze. Pirms diviem gadiem  biju Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas sastāvā, kur mēs diezgan daudz un asi strīdējāmies, un es sapratu, ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar kritiskām piezīmēm, jo ar tām var cilvēku pat iznīcināt.

Radošas personības ir ļoti jūtīga tauta. Manuprāt, tas, kas notiek tagad, ka jaunie dzejnieki tik ļoti kategoriski izsakās par saviem amata brāļiem, nav pieņemami. Piemēram, dzejnieks Henriks Eliass Zēgners publiski Delfos nokritizējis jaunās dzejnieces Kristas Annas Belševicas dzeju.

Manuprāt, ja autora pirmo dzejoļu krājumu nosauc par pārpratumu, tas nav labākais veids, kā stimulēt talantīgu dzejnieci ar spēcīgu radošo potenciālu. Dzīvojam laikā, kad aizvien mazāk lasām, turklāt bieži lasām vien tos darbus, kas saistīti ar kādu sensāciju.    

– Jūs esat teikusi, ka varētu runāt par literatūru 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā.
– Tā arī ir! Savu teikto apstiprinu. Tikai reālajā dzīvē man šādas iespējas nav, ja nu vienīgi kāds izgudrotu tādu injekciju, lai šī runas maratona laikā negribētos ne ēst, ne dzert, ne gulēt, lai ģimene nepieprasītu vakariņas un mēlē neiemestos krampji no pārmērīgiem runas plūdiem (smaida)...

Nopietni runājot, tā man ir īsta svētlaime, kad kāda bibliotēka mani uzaicina pastāstīt par jaunāko literatūru vietējai lasītāju auditorijai. Es tiešām izbaudu šīs sarunas par grāmatām, priecājos par jautājumiem un itin bieži braucu uz lauku rajoniem arī kopā ar pašiem autoriem. Nenotiek jau tā, ka rakstnieks, aizbraucis pie nepazīstamas auditorijas, uzreiz atvērsies kā grāmata un gluži kā aktieris ar iestudētu tekstu pusotru stundu izklaidēs publiku.

Tāpēc arī es (reizēm arī literārā redaktore Gundega Blumberga) braucu līdzi un cenšos būt sarunu biedre vai starpniece starp auditoriju un rakstnieku, lai tikšanās būtu interesanta abām pusēm. Tad tie parasti izvēršas par īpašiem notikumiem, kas visiem ilgi paliek atmiņā.

– Kāda literatūra jums pašai tuvāk pie sirds?
– Man ļoti patīk islandieši, un Dens Dimiņš to ļoti labi tulko. Man šķiet, ka Oidiras Avas Olafsdotiras romāni Rabarberu sarkanais un Astoņu ziedlapu roze ir ļoti spilgti darbi; tie gan iznākuši jau pirms kāda laika. Īpatnējs ir arī nesen iznākušais islandiešu autora Sjouna poētiskais romāns Skugabaldrs. Ēnu lapsa. Man gluži dvēseliski tuva ir šī skarbā un vienlaikus mītiskā islandiešu pasaule, lai gan viņu pasaules uzskats atšķiras no mūsējā.

Tomēr uztveru to daudz personiskāk, jo ar šiem autoriem mēdzu sarunāties. Atļaušos teikt, ka ilgā pieredze man ļauj saskatīt ne tikai to, kas redzams no ārpuses, bet arī to, kas ir zem ādas un vēl dziļāk. Piemēram, romānā Ēnu lapsa galvenais varonis ir mācītājs, un tas nebūt nav nekāds pozitīvais tēls. Bet autors man pastāstīja, ka vēsturiski Islandē ir bijis tā, ka tiem, kas bijuši īsteni mācītāji pēc savas pārliecības, ir likts mainīt uzskatus, bet viņi nav piekrituši un atstājuši savas draudzes.

Viņu vietā nākuši tādi, kas neko īsti nepārzina un kuru aicinājums nebija kļūt par draudzes ganiem. Tāpēc islandiešu labais tonis skaitās, ka viņi pasmejas par šādiem mācītājiem. To nevarētu saprast, ja autors pats man to neizstāstītu. Un tieši tāpēc arī manos Grāmatu stāstos ir autora vai tulkotāja atklāsme lasītājiem, kur viņš pats par sevi pastāsta.

– Tad jau droši vien varat ko zīmīgu pastāstīt, piemēram, par Māra Bērziņa Svina garšu. Nevarēju atgūties vairākas dienas pēc grāmatas izlasīšanas, arī uz izrādi speciāli negāju, lai saglabātu spēcīgo grāmatas iespaidu.
– Man arī negribējās iet uz Nacionālā teātra izrādi, bet vīram un dēlam tā ļoti patika, jo viņi nebija lasījuši grāmatu. Domāju, grāmata ir tik spēcīga tāpēc, ka Māris spēja pārmiesoties, iejusties citā laikā, jo romāna darbība notiek mājā, kur viņš pats dzīvo piektajā paaudzē.

Rakstniecības muzejs pat ir izveidojis ekskursiju, gids izvadā pa šīm vietām, kas aprakstītas grāmatā. Man vienmēr ir bijis interesanti rast atbildi uz jautājumu, ko mēs uzskatām par muzeju un kas ir tas, kas mums ar ekspozīciju jāpanāk. Šajā gadījumā tas ir dzīvs muzejs. Man liekas, no šā laika rakstniekiem nākamajām paaudzēm paliks ļoti maz, jo viņi visu raksta, labo un dzēš datorā. Nav ne piezīmju, ne sasvītrotu manuskriptu, kur redzami visi labojumi un darba process.

– Jā, nez vai kādam no mūsdienu autoriem varētu būt tāds muzejs kā Blaumaņa Braki, kas joprojām turpina dzīvot. Ja nu vienīgi kādreiz Nora Ikstena muzejam varētu atvēlēt kādu istabiņu savā Ikšķiles mājā...
– Jā, par Noru man ir īpašs stāsts. Mēs ļoti daudz braukājam apkārt pa Latviju, vēl novembra sākumā bijām Pāvilostā un Jūrkalnē, redzējām, kādi pašapzinīgi cilvēki tur dzīvo. Viņi nesūdzas, dara un veido pozitīvu vidi sev visapkārt.

Grāmatu draugu pulciņš cietumā

– Jūsu grāmatu popularizētājas labo darbu sarakstā ir nodarbības Iļģuciema sieviešu cietumā. Kā radās šī doma?
– Iniciatīva dibināt cietumā grāmatu draugu pulciņu nāca no cietuma kapelānes Rudītes Losānes. Tas, protams, ir brīvprātīgais darbs, par kuru nekāda samaksa nav paredzēta.

Viņa mani aicināja jau agrāk, bet pirmajā reizē atteicos, jo nešķita, ka varēšu atrast šai nodarbei laiku. Tomēr pēc vēlēšanām, kad 6000 Latvijas cietumnieku nobalsoja par Saskaņu, es piekritu, jo gribu šo kārtību mainīt. Nu jau ceturto gadu braucu uz Iļģuciemu divas reizes mēnesī un pusotru stundu vadu nodarbības cietumniecēm, kas interesējas par literatūru.

Cietumā pirms 15 gadiem izveidota programma Mirjama, kur nāk sievietes, kas ir piekritušas mācīties. Viņām ir ļoti daudz reliģiska satura mācību, vizuālā māksla, rokdarbi, kino un nu jau ceturto gadu arī grāmatu pulciņš, kuru apmeklē vidēji ap desmit sieviešu.

Pirms nodarbības mēs visas cenšamies izlasīt vienas un tās pašas grāmatas, lai kopīgi varētu pārrunāt. Cietumā ir bibliotēka, un es arī katru reizi kaut ko aiznesu, jo izdevēji ir ļoti pretimnākoši, dāvina grāmatas. Kādreiz mēs kopīgi noskatāmies arī kādu dokumentālo filmu, piemēram, no Ināras Kolmanes radītās sērijas Rakstnieki tuvplānā. Kad iznāca grāmata par Jeti Užāni, paņēmu līdzi arī dokumentālo filmu, lai sievietes viņu redzētu un varbūt arī pašas kļūtu gaišākas.

Puse no manas grupas sievietēm apcietinātas par ekonomiskiem noziegumiem, bet dažas tur nonākušas arī par slepkavībām. No vienas puses, ir cilvēki, kas nogalina otru, un viņu sods ir 4–5 gadi, un tāds pats sods ir arī grāmatvežiem, kas apcietināti savas neuzmanības un atbildības dēļ. Vērojot šo sieviešu sejas, skaidri redzu, ka vismaz dažas no viņām šo visu komplekso nodarbību (ne tikai manu) dēļ ir burtiski uzplaukušas.

Tad nu gan jūtu, ka mana lielākā alga par šo darbu ir redzēt, ka šajās sievietēs sāk dīgt vismaz sīka cerību sēkliņa – tapt labākām un uzvarēt tumsu sevī.