Dārtas Danevičas melnā kleita un ar sudraba diegiem izšūts samts. Ko slēpj Dailes teātra dzīles

Dailes teātrī skatuves mūžu nokalpojušie kostīmi izvietoti četrās noliktavās, bet repertuāra izrāžu kostīmi tiek glabāti atsevišķi. “Šajā telpā iekšā neiesim – tāda mums kārtība. Jānāk skatīties uz teātri,” smejoties saka galvenā kostīmu pārzine Ivonna Straume. Šīs telpas ir viņas valstība.

Te katrai lietai ir sava vieta, lai vajadzīgā brīdī nepieciešamo varētu ātri atrast, un, kā Ivonna pati saka, vienīgi viņai zināma kārtība. Mēs aizturētu elpu klausāmies viņas stāstos un nebeidzam apbrīnot teātra kostīmu mantojumu.

Vislielāko iespaidu atstāj vienpadsmitā stāva noliktava bēniņos virs Lielās zāles – tērpi plašajā telpā izkārtoti divos stāvos, gar sienu stiepjas apavu plaukts, un var tikai apbrīnot kundzi, kas šajā milzu skapī orientējas.

“Padomju laikos iestudēja četras izrādes sezonā, attiecīgi tērpu bija daudz mazāk. Ar gadiem tie krājās, sākās juku laiki, un pamazām saprata, ka kaut ko var izmantot atkārtoti. Vienā noliktavā pēdējo gadu izrāžu tērpus esmu sakārtojusi pa krāsām. Piemēram, ja vajadzīgs zils kostīms, modes mākslinieks var nākt un izvēlēties.

Ikdienā no tā, kas ir, piemeklēju tērpus mēģinājumiem, jo aktieri vēlas apģērbu, kas palīdzētu iejusties tēlā. Kostīmi, cepures, cimdi, šalles, apavi un arī zeķbikses un zeķes – tas viss ir manā ziņā. Izdabājam aktrisēm, kurai kādas vajag,” stāsta kostīmu pārzine.

Izmācījusies par šuvēju un tā arī nesagaidījusi apsolīto vietu Operas šuvēju kolektīvā, Ivonna Straume Dailes teātrī ienāca pirms trīsdesmit sešiem gadiem kā ģērbēja. "Cik reižu esmu gribējusi iet projām un rakstījusi atlūgumu, bet vienmēr pierunā un palieku, jo liekas – kā tas būs, ka nevarēšu te ienākt? Būtu jocīgi.

Pa vidu esmu auklējusi bērnus un nākusi atpakaļ. Laikam jau pārāk ilgi te strādāju, tā vienkārši projām aiziet nemaz nevarētu. Pazīstu cilvēkus, kas ir aizgājuši un kas ir bijuši spiesti aiziet no teātra; vajadzīgs laiks, lai pie jaunajiem apstākļiem pierastu.

Teātris ir kā noslēgta republika. Kādreizējā trupas vadītāja Dace Zenne teica – te ir kā siltumnīcā! Kas ienāk, tas paliek. Pats prom neiet. Un tā arī ir! Kamēr mani te tur, tikmēr strādāju.”

Vaicāta, kas darbā sagādā vislielāko prieku, kostīmu pārzine uz brīdi aizdomājas. “Man ļoti patīk sēdēt zālē un vērot mēģinājumus. Ielīst kaktiņā, kaut kur stūrītī un redzēt izrādes tapšanas procesu. Ja aizietu no teātra, šķiet, tieši šo mirkļu pietrūktu visvairāk. Patīk ģenerālmēģinājumi, kad aktieri uzvelk īstos tērpus un ir skaidri redzams, ka viss iet uz labo pusi. Tas ir sava veida dopings. Patīk arī teātra gaisotne, ka mēs te esam visi kopā.”

Sadzīve

Tērpi top lielākoties Dailes teātrī. Kostīmu mākslinieku radošo lidojumu īsteno divpadsmit šuvēju komanda, un ikdienā tērpus kārtībā uztur divas kungu un divas dāmu ģērbējas. Teātrī ir arī sava veļas mazgātava un kurpnieks. “Notiek visādi – plīst rāvējslēdzēji, iztrūkst pogas – arī uz skatuves izrāžu laikā, un tad talkā nāk adata un diegs.

Gadās arī kuriozi, piemēram, reiz pēc ķīmiskās tīrīšanas izrādes Īkstīte (2003) tērpu auduma virskārta atdalījās no apakšējās daļas, un neprātīgā ātrumā nācās šūt jaunus kostīmus. Arī apavu zoles aizķeras un tiek norautas... Esam mēģinājuši iztikt bez kurpnieka, taču sapratām, ka tas ir vajadzīgs uz vietas,” skaidro kostīmu pārzine. Tieši viņa ir atbildīga par to, lai izrādēm nepieciešamie aktieru tērpi un apavi vienmēr būtu ideālā kārtībā.

Rūpīgi sarindoti uz neskaitāmiem pakaramajiem, kostīmu glabātavas telpās atrodas dažnedažādi kostīmi, tostarp seni un vēsturiski.

Taču tos, kas izrādes vajadzībām tiek speciāli bojāti, jo lomas pieprasa arī vecas, saplēstas, nodriskātas un noķēpātas drēbes, kostīmu pārzine neglabā gan vietas trūkuma dēļ, gan tāpēc, ka vajadzības gadījumā šādu tērpu radīšanai var izmantot vecos. Savukārt vienkāršākus apģērbus, ko gadiem neviens nav izmantojis, Ivonna atdāvina amatierteātriem. Kādreiz Dailes teātra kostīmus varēja iznomāt, taču nu šis pakalpojums vairs nav pieejams, jo nereti kostīmi tika atdoti sabojāti vai netīri.

No skices līdz noliktavai

Katram aktierim ir savi mīļākie kostīmi, un viņi lūdz tos pieskatīt īpaši rūpīgi. Gadās arī, ka tērps pēc tam, kad nospēlēta pēdējā izrāde, no teātra tiek atpirkts. Piemēram, Dārtas Danevičas īpašumā nonāca melnā mežģīņu kleita, kas viņai bija mugurā Neprātīgajā Zeldā (2012). Tā bija aktrises pirmā loma Dailes teātrī, un Dārta skaisto kleitu gribēja paturēt sev par piemiņu.

Lūgta dalīties kādā īpašā stāstā par tērpiem, Ivonna kļūst izvairīga. “Tas ir tik personīgi, ka nemaz nevar stāstīt! Jebkurš tērps no skices līdz brīdim, kad izrādi izņem no repertuāra, iet savu ceļu un uzkrāj bagāžu, ko zinu tikai es, aktieris, kas to valkā, un ģērbēja. Tā ir katra kostīma vēsture un aura, kas līdzi nes arī ļoti personīgus notikumus. Dažreiz, kad ieeju 11. stāva noliktavā, pat liekas, ka staigā gari...”

Pašai Ivonnai mīļākie ir kostīmu mākslinieces Baibas Puzinas radītie tērpi izrādei Dons Kihots, kas tika iestudēta astoņdesmitajos gados. “Ir daudz skaistu kostīmu, bet tie man ir tiešām mīļi. Kad pirms atmodas nevarēja dabūt audumus, Baiba Kihota tērpus gribēja izārdīt, lai šūtu jaunus, taču es tos vienkārši nedevu.

Tie bija tiešām fantastiski skaisti – apgleznots un ar sudrabainu diegu izšūts samts. Vēlāk šos kostīmus izmantoja izrādē Āksts kādai teātra jubilejai, un tie tika pārtaisīti, taču pamatos ir palikuši tādi, kā bija.”

Pa šiem gadiem kostīmu glabātavas pārzine nav uzdrīkstējusies pielaikot nevienu tērpu. “Ja tas nav mans, man nevajag, un es nevelku. Zinu katra kostīma vēsturi un auru, un lai tā paliek pie katra kostīma. Iespējams, tā ir māņticība,” viņa saka.

Visi aktieri mīļi

“Atšķirība starp aktieru paaudzēm ir liela, taču tā ir visur, ne tikai teātrī. To redzu pēc savām meitām. Jaunajiem ir prasības un nevis – man gribas, bet man vajag un vajag tieši tā! Jaunā paaudze ir kategoriskāka, savukārt vecie aktieri ir pielaidīgāki un tik daudz nedomā par smalkumiem. Strādāt ir gan viegli, gan grūti ar visiem. Tas atkarīgs no gaidāmās izrādes un aktieru lomām.”

Pa šiem gadiem teātrī kostīmu pārzine iemācījusies saprast, kādas kuram prasības, ko kurš grib, kas kuram nepatīk. “Mans vismīļākais aktieris vienmēr būs Valentīns Skulme, man viņš ārprātīgi patika, bet tagad visi ir vienlīdz mīļi un pret visiem izturos ar vienādu attieksmi, neko nedalu.

Cenšos, lai visi būtu priecīgi un apmierināti, jo aktieriem ir jāiet uz skatuves un jāiepriecina skatītāji. Es viņus mīlu ar visām kaprīzēm. Mēs jau esam viņiem, nevis viņi mums,” par sadarbību stāsta Ivonna.

“Protams, katrs nāk ar savu garastāvokli, un arī man ir savs... Un, pat ja kādreiz notiek kāds konflikts vai asāka vārdu pārmaiņa, tas ir tikai darba process un ātri aizmirstas. Līdz nākamajai reizei, kad atkal visi ir uzšūmējušies. Tā ir teātra dzīve.”