Tāds talants, ka viņš to pat nespēja nodzert: kāds bija leģendārais aktieris Uldis Pūcītis
Ar melnu humoru var teikt, ka aktiera Ulda Pūcīša talants bija tik liels, ka viņš nekādi nespēja to nodzert. Pūcīša spējas izpaudās ne tikai aktiermākslā, bet arī režijā. Apveltīts ar plašu vērienu un pārgalvību, viņš atļāvās to, ko daudzi nepieļāva pat domās. Viņš jutās pārāk brīvs un neatkarīgs un tādā ziņā bija galīgi nepiemērots aktiera profesijai.
No teātriem Uldis Pūcītis gan tika mests ārā, gan pats gāja prom sava dumpīgā rakstura dēļ. Viņš bija pārāk patstāvīgs un lepns, skatuve viņam bija kā Dieva sods, tā lauza viņa raksturu. Kā vēlāk atzīmēja Pūcīša sieva Olīvija, Uldim visa dzīve bija cīņa pašam ar sevi un savu postošo atkarību.
Dzīves nogalē Āgenskalna tirgū viņš pārdeva smalkmaizītes, lai gan vairāk par visu vēlējās nodarboties ar režiju. Daudzi bijušie kolēģi pat jutās neērti, ieraugot Pūcīti tirgū, viņiem bulciņu pārdošana likās lielā aktiera necienīgi. Toties pašam Pūcītim kolēģu neērtība, ja tā var izteikties, bija pie vienas vietas. Viņš vienmēr visu darīja pa savam. Daži paziņas pauda pārliecību, ka Pūcītim pārdot bulciņas – tā bijusi ja ne gluži demonstratīva, tad katrā ziņā pilnīgi apzināta poza: lūk, ja man nav iespēju taisīt filmas, es tirgošu bulciņas.
Ilgas pēc harmonijas
Uldis Pūcītis piedzima 1937. gada 15. aprīlī Rankas pagastā. Viņa bērnība nebija viegla, drīz vien sākās Otrais pasaules karš, pēc tam – padomju okupācija un smagie pēckara gadi. Pabeidzis pamatskolu, jaunietis devās uz Rīgu, kur absolvēja pedagoģisko skolu, vēlāk iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, kur gan nomācījās tikai gadu, jo bija nolēmis kļūt par aktieri.
Kad viņš iestājās Teātra fakultātē, kopmītnē dzīvoja vienā istabiņā ar topošo režisoru Jāni Streiču. Vēlāk Streičs zināja stāstīt, ka Pūcītis bijis fenomenāls grāmatu lasītājs, vienā naktī mierīgi pieveicis biezu romānu. Savukārt režisors Oļģerts Kroders kādā intervijā atzīmēja, ka vienas dienas laikā Pūcītis rāvis cauri pat divus romānus. Tā bijusi viņa norma.
1960. gadā Pūcītis absolvēja Teātra fakultāti un sāka štata aktiera karjeru. Atšķirībā no daudziem kolēģiem, kas visu mūžu palika uzticīgi vienam teātrim, Uldis izpauda savu talantu vairākos: Liepājas, Dailes, Jaunatnes. Pūcītim bija dots viss, kas vajadzīgs aktierim, – varens augums, laba balss un intelekts.
Turklāt viņam piemita nepārtraukta meklētāja dziņa, viņš vienmēr meklēja teātrī vēl nebijušas izteiksmes formas. Pūcītis uzskatīja, ka arvien jāmeklē jauni ceļi, jo teātris ir ļoti daudzveidīgs. Viņš radīja savu spēles stilu, ko vēlāk daudzi centās atdarināt. Pūcītis spēlēja it kā garāmejot, it kā nevērīgi un nemaz necenšoties. Viņš izvairījās no uzspēlētas patētikas un turējās pie konkrētības.
Režisors Oļģerts Kroders atzīmēja: “Viņš ļoti nevarēja ciest tādu nekonkrētu, abstraktu jūtu spēlēšanu, viņš vienmēr meklēja konkrētu pamatu. Es atceros, vienreiz viņam bija loma, kur vajadzēja ļoti ciest. Viņš saka: “Ko lai es tur daru? Ko es tur cietīšu? Man nekas tur neciešas.” Viņš saka: “Labi, es domāšu, ka man vēders sāp.” Publika jau nezina, ko viņš tur cieš. Viņš izdomā, ka sāp vēders, un ciešana iznāk.”1
Dailes teātrī viena no viņa virsotnēm bija Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona izrāde Motocikls, kur viņš atveidoja Piča lomu. Vēl viena tāda mūža loma, kurā Pūcītis varēja ielikt savus pārdzīvojumus, bija Pērs Gints, ko viņam sanāca nospēlēt samērā vēlu, jau pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Teātra kritiķis Gunnars Treimanis atzina, ka Pērs Gints bija gluži kā paša aktiera grēksūdze un izmisums par velti aizvadītām dienām. Un mūžīgām ilgām pēc harmonijas, ko nav izdevies atrast.
Vissavienības mēroga slavu viņam sagādāja loma režisora Leonīda Leimaņa filmā Purva bridējs. Turklāt viņš ieguva ne tikai daudzu miljonu skatītāju, bet arī piekasīgo kinokritiķu atzinību. Vēlāk Pūcītis atzina: “Visu mūžu būšu pateicīgs Leonīdam Leimanim, jo ar Edgara lomu iekļuvu lielajā kino apritē. Maskavā kinotantēm patiku, viņas man uztaisīja lielu kinostavku. Visas Padomju Savienības čigāniem patiku, jo es tak biju zirgā. Gandrīz vai goda čigāns, ja aizgāju kādā krogā, kur čigāni – oi, oi, oi, tik turies!”1
Purva bridēju noskatījās aptuveni 50 miljoni skatītāju! Uldim rakstīja vēstules no daudzām pasaules malām, pat no Kubas. Kinožurnāls Sovetskij ekran saņēma simtiem vēstuļu ar lūgumiem un pieprasījumiem kaut ko vairāk pastāstīt par aktieri Uldi Pūcīti. Padomju kinoindustrijā viņš bija aktieris uz izķeršanu, viņu aicināja filmēties daudzās PSRS kinostudijās. Pūcītim bija neteatrāla uzvedība – ekrānam vistuvākā un vispatiesākā. Kad viņš filmējās, diezgan labi pelnīja. Varēja atļauties nopirkt žiguli.
Reizēm ar mašīnu atgadījās kuriozi, piemēram, viņš neatcerējās, kur ne sevišķi skaidrā prātā atstājis savu braucamo. Tad jautāja paziņām, vai kāds gadījumā nav pamanījis viņa žiguli.
Vienas nakts attiecības
Daudzi kolēģi savās atmiņās norāda, ka jaunībā Pūcītim bijuši fenomenāli panākumi pie sievietēm. Kad Uldis strādājis Liepājas teātrī, par viņa spējām bijis pārsteigts režisors Oļģerts Kroders.
Viņš stāstīja: “Viņam bija fantastiski piegājieni sievietēm, jo gada laikā gandrīz katru vakaru kāda jaunkundze viņam bija līdzi. Bet es neatceros tādu gadījumu, izņemot vienu, kad viena bija bijusi divas reizes. Turklāt es pats esmu redzējis, kā viņš to dara. Pamatā ir apziņa, ka neviena jau neatteiks, un šitādā stilā viņš pieiet klāt pilnīgi svešai. Un ne pie kaut kādas padauzas, bet normālas mātes meitas. Viņš pieiet klāt un saka: “Nu, mazais, iesim kaut kur, padzersim tēju.” – “Jā, lūdzu.” Un katru vakaru ir klāt. Tas bija gandrīz fantastiski, jo es principā neesmu redzējis, ka tik vienkārši tā lieta darās.”1
Ar savu vīrišķību un iznesību Pūcītis piesaistījis pastiprinātu meiteņu uzmanību jau studiju gados. Viņa studiju biedrs kinorežisors Jānis Streičs atceras, ka Pūcītis bijis pavisam nevaldāms savā brīvībā un vaļībā. “Un tur dalījās mūsu ieskati, un tāpēc mēs kopā arī negājām, jo viņa vīrišķīgais šarms un vīrišķīgā iznesība bija viņu pieradinājusi pie tādām vieglām, ātrām uzvarām.
Un viņam tas nesagādāja nekādu sirds saviļņojumu, nekādu romantiku. Viņš to darīja, tā kā plūkdams, smaržodams ziediņus. Turpretim mums daudziem tas bija vesels notikums — iepazīšanās ar meiteni un tad tāda ilgāka lenkšana un pielūgšana, un dievināšana. Viņam tas bija svešs. Vajadzēja, un viņš viņu ņēma. Viņš viņu pakļāva, viņš viņu ieguva. Viņš apbūra. Tā viegli, bez pūlēm. Bet pats viņš nepakļāvās, viņš prata citus ātri pakļaut savai burvībai, bet pats nepakļāvās.”1
Vērtējot Pūcīša vienas nakts attiecības ar sievietēm, viņa draugs aktieris Āris Rozentāls pauda uzskatu, ka savā ziņā tā tomēr bija traģēdija. “Viņš nepārtraukti meklēja mīlestību un gāja uz to, bet, izņemot kaislību, viņam neko neizdevās uzzināt. To viņš pārliecinoši spēlēja Purva bridējā. Bet mīlestību, kas dotu viņam siltumu, viņš neguva.”1
Kādā intervijā arī pats Pūcītis atzina, ka jaunības lielākā daļa viņam pagājusi ar fantastisko brīvības sajūtu – viņš peld, un straume viņu nes. Viņš visu var, viņam viss padodas. Tomēr ne visi spēja pieņemt Pūcīša izteikto tieksmi pēc neatkarības un vēlmi staigāt tur, kur pašam patīk. Aktieris bija precējies ar Rīgas kinostudijas darbinieci Irinu Poselanovu, abu laulībā piedzima meita Milena. Kad sieva vairs nespēja izturēt Pūcīša vētraino dzīvesveidu, attiecības pajuka.
Otrā laulība Pūcītim jau bija manāmi veiksmīgāka, ar Olīviju viņš nodzīvoja līdz pat savas dzīves beigām. Ar viņu aktieris iepazinās astoņdesmito gadu otrajā pusē kādā mājas ballītē.
Vēlāk Olīvija atcerējās: “Pūcītis paņēma mani ar to, ka bija īsts vecis, viņš rīkojās ļoti izlēmīgi. Uldim bija tas tvēriens uz rokām, apgrieziens riņķī – tu būsi mana, un viss! Kura sieviete pret to spēj palikt vienaldzīga? Manam bijušajam, kurš mēģināja mūs draudzīgi apciemot, Uldis lika pa aci uzreiz, tikko viņš parādījās durvīs. Ko tu te meklē, tā ir mana sieva! Ja kādreiz kopējie draugi mēģināja kaut vai uzlikt man uz pleca roku, tūlīt atskanēja – negrābājies!
Tajā ziņā viņš bija privātīpašniecisks. Uldis bija par mani krietnus 20 gadus vecāks, bet to nejuta – viņš bija vēja dēls. Tāds nāk pats ar savu vēju, straujš... Kad Uldis sāka mani apciemot, ja netika pa durvīm, kāpa pa logu. Beidzot viņš durvis nemaz nemeklēja – varēja negaidīti iekāpt pa logu, sagriezt virpulī... Tā mēs ņēmāmies diezgan ilgi, viņš nebija ātri pieradināms.”
Ulda iekšiene neatbilda šķietamajam ārējam skarbumam. Viņš bija jūtīgs un maigs cilvēks. Domāju, Uldis bija ļoti viegli ievainojams, viņam nebija bieza āda.”2
Populārākie dzērieni – šņabis un piens
Kā uzskata kolēģi, alkohols – tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ talantīgais aktieris nespēja pilnībā izmantot savu potenciālu, mūža nogalē attālinājās no teātra un pelnīja iztiku ar smalkmaizīšu pārdošanu Āgenskalna tirgū.
Tika izteikts viedoklis, ka, lūk, padomju laikā teātri vēl auklējās ar neapšaubāmi talantīgo aktieri, bet darbam mežonīgā kapitālisma apstākļos Pūcītis vairs nebija piemērots, jo teātrī bija ienākuši tirgus likumi. Katra norauta izrāde nozīmēja zaudētu naudu, ko neviens teātris nevarēja atļauties.
Režisors Oļģerts Kroders izteica versija, ka jaunībā Pūcītis sācis dzert garlaicības un pacietības trūkuma dēļ. Proti, aktiermeistarības studijās viņš bijis daudz talantīgāks un nobriedušāks par saviem kursa biedriem, tāpēc tur viņam nav bijis interesanti. Aktieris sācis izklaidēties ar alkoholu, līdz izklaide kļuvusi par atkarību un vajājusi visu turpmāko mūžu.
Taču arī šeit viņš centies saglabāt savu neatkarību. Piemēram, ja viņš nav gribējis dzert, neviens nav varējis viņu pavedināt. Savukārt – ja gribējis, neviens nav spējis viņu apturēt. Kad darbs teātrī bijis interesants, varējis mēnešiem ilgi ievērot atturību, taču, kad kļuvis garlaicīgi, ķēries pie alkohola un bieži vien aizdzēries diezgan pamatīgi. Turklāt aktieris arī daudz pīpējis – trīs paciņas dienā.
Skaidrs, ka tāds dzīvesveids atstāja neizdzēšamu ietekmi uz aktiera organismu. Kaut arī daba bija apveltījusi Pūcīti ar apskaužami labu veselību, pie pārmērīgas slodzes lūst pat visstiprākie mehānismi. Pūcītis iedzīvojās kuņģa čūlā, bija spiests regulāri lietot pienu. Interesanti, ka pat šņabi viņš dzēra komplektā ar pienu, viņa somā bieži vien atradās šie divi dzērieni – šņabis un piens.
Pūcītim bijusi vēl kāda īpatnība – viņam nav bijis neviena hobija. Kādā intervijā aktiera kolēģis Āris Rozentāls sacīja, ka Pūcītis nav mācējis atslēgties no teātra pasaules. “Nelaimīgā kārtā viņam nebija citu interešu, vienīgi teātris. Viņam nebija, kur piesiet sirdi tad, kad nebija teātra. Nebija vaļasprieka, bet vajadzēja atslogoties – un tur radās šī vājība.”1
Kad Radio teātra režisore Antonija Apele meklēja galvenās lomas atveidotāju Hansa Falladas romānam Dzērājs, viņai uzreiz bija skaidrs, ka tā ir Pūcīša loma. Viņš bija cilvēks, kas tam visam bija izgājis cauri. Aktieris dzēra periodiem – kad viens periods bija nodzerts, iestājās miers. Pēc zināma skaidrā pavadīta laika iestājās klasiskās pazīmes – nervozitāte, neiecietība, īgnums.
Turklāt Uldim trūcis mēra izjūtas, tā bijis teju visās lietās. Viņš visu dzīvē ņēmis līdz galam un pilnīgi. Gadiem ejot, aktiera organisms bija paguris, un šņabis sāka traucēt darbā. Teātra administratorei ik palaikam nācās iet publikas priekšā un teikt: “Izrāde tehnisku iemeslu dēļ tiek atcelta.”
Pēc kārtējā iekritiena sekoja sevis paššaustīšana. Vēlāk dzīvesbiedre Olīvija atcerējās: “Pirmām kārtām domājošam cilvēkam taču ir kauna sajūta, fiziskās mokas nāk pašas par sevi. Vistrakākā ir apziņa – ko es atkal esmu sadarījis...
Uzraujies naktī augšā – ārprāts! Kad dzīvojām kopā, dažnedažādi mēģināju to slāpēt, jo Uldis nebija pelnījis visu laiku just kaunu par sevi. Allaž domāju – vai tiešām, tiešām jābūt tā, ka tik lielam talantam, tik lielam cilvēkam vajadzētu just par sevi tādu kaunu. Vai tādam jābūt finālam.”2
Protestētājs un dumpinieks
Kā saka paziņas, Pūcītim piemituši pārgalvīgi un neordināri gājieni. Piemēram, viņš varēja uz ielas apturēt milicijas patruļmašīnu un palūgt, lai viņu un pārējos pudeles brāļus aizved uz krogu. Dīvainākais, ka tieši tā arī notika – miliči viņus aizveda uz restorānu.
Aktieris Rolands Zagorskis stāstīja kādu kuriozu gadījumu, kad abi astoņdesmito gadu sākumā Kuldīgā filmējušies filmā Īsa pamācība mīlēšanā. Vakarā abi pasēdējuši restorānā, un, kad bijis jādodas prom, Pūcītis mierīgi izsoļojis cauri restorāna stikla skatlogam. “Ejot ārā no kroga, bija jāiziet pa vienām durvīm, tad drusciņ jāpagriežas pa kreisi un jāatver otrās durvis.
Uldis, kā cilvēks ar plašu vērienu, izmauca pa taisno. Un pats galvenais – viņš to nepamanīja. Nākamajā rītā es viņam teicu: “Uldi, mums jāaizbrauc atvainoties restorāna meitenēm par izsisto skatlogu.” Pūcītis brīnījās: “Ko tu muldi! Kā es varēju iziet cauri skatlogam?” Kad nākamajā dienā braucām garām restorānam, pamanījām, ka skatlogs aizsists ar finiera plāksni, toties Uldim – nevienas skrambas.”
Zinātāji teic, ka Pūcītis pēc savas būtības bijis labsirdīgs un lādzīgs cilvēks. Atsaucīgs un asprātīgs, bet – kad bijis pavairāk iedzēris, varējis būt apvainojošs un rupjš. Raksturs viņam nav bijis no vieglajiem, bieži rīkojies spontāni – varējis uzliesmot un salamāties. Kad reibums ņēmis virsroku – bijis kašķīgs un piekasīgs. Kļuvis kategorisks un mēdzis cirst dūri galdā.
Dzīves otrā puse aktierim iezīmējusies diezgan dramatiska un traģiska, viņš juties nesaprasts un iekšēju konfliktu plosīts.
Teātris ir vieta, kur jālieto diplomātija, bet Pūcītim tas bija svešs. Kā stāsta kolēģi, viņš visu laiku bijis konfliktā ar dzīvi, kas sākumā izveidojies kā protests pret padomju sistēmu, bet tad pāraudzis par pastāvīgu konfliktu ar dzīvi un arī sevi.
Viņa draugs Āris Rozentāls atceras: “Visu mūžu viņš necieta liekulību, melus, izlikšanos. Toreizējā iekārta viņam bija kā bullim sarkana lupata. Visa viņa darbība teātrī padomju laikā bija balstīta uz protestu, uz iekšēju un arī ārēju protestu. Viņš bija varonis protestētājs, dumpinieks. Viņš bija edgariskākais no Edgariem, ko esmu sastapis. Tāpēc viņš tik lielu iespaidu atstāja filmā, jo tā bija viņa būtība, ko viņš tur spēlē.”1
Kad deviņdesmitajos gados sākās juku laiki un samazinājās darba apjoms teātrī, aktieris nolēma doties palīgā sievai Olīvijai un sāka tirgot smalkmaizītes Āgenskalna tirgū. Tas nebija viegls darbs, par ko liecina fragments no Pūcīša dienasgrāmatas: “Visu dienu tirgū. Vājprātīgs bulku kvantums. Pa starpām murmuļoju tekstu, jo rītvakar Lorenco (loma Dailes teātra Romeo un Džuljetā).”
Kādā intervijā viņš atzina: “Olīvija tirgū jau no krievu laikiem, bet es pat naudu īsti skaitīt nepratu. Sākumā tirgū tikai piestaigāju, griezu papīru vai kādu citu sīku darbiņu apdarīju. Tagad saņemu preci – bulkas no SIA Mārupes ielā – un ar santīma vai divu uzcenojumu pārdodam pircējiem. Neesmu biznesa cilvēks, šajā lietā man talanta nav. Simts bulkas jāietin un jāpārdod, lai latu nopelnītu, bet sava iztika ir, maizei un benzīnam sanāk.”3
Bez iespējām filmēt
Savu rosīšanos tirgū aktieris uzlūkojis bez aizspriedumiem. Nav kurnējis un nav uzskatījis, ka tirgot bulciņas ir zem slavena aktiera goda. Vēlāk aktiera sieva Olīvija stāstīja, ka reizēm bijis interesanti vērot cilvēku reakciju. Ieraugot Pūcīti tirgojam bulciņas, daudziem no brīnumiem atkāries žoklis.
“Man nebija viegli klausīties ķengas, bet Uldim pašam tie pīrādziņi kantes nerīvēja itin nemaz. Viņš bija optimistiski noskaņots, priecīgs, arī tā viņam bija zināma spēle. Viņš atminējās, kā tēvs tirgojis kartupeļus, un teica – tirgū ir interesanti, te es redzu cilvēkus.”2
Olīvija gan atzina, ka no tā cieta aktiera imidžs. “Aktierim tomēr jāietur distance ar savu skatītāju, jābūt kā zvaigznei pie debesīm.”
Kolēģi uzskata, ka viena no būtiskākajām Pūcīša rakstura īpašībām bijusi savaldības trūkums. Ja būtu bijis drusku savaldīgāks, līdz pat savas dzīves finālam būtu varējis strādāt teātros, nevis tirgot bulciņas.
Vietā atzīmēt, ka dzīves nogalē Pūcītis izmēģināja spēkus arī režijā, turklāt ar labiem panākumiem. Viņa veidotā TV filma Izpostītā ligzda saņēma Lielā Kristapa balvu kā labākā spēlfilma.
Pūcītis sapņoja iestudēt vai nofilmēt arī citas latviešu literatūras pērles: Staburaga bērnus, Indrānus, Alfreda Dziļuma romānu Viršu druvas. Taču šīs idejas neguva ne teātru, ne TV priekšnieku atsaucību, un Pūcītis pamazām ieslīga depresijā.
Savā dienasgrāmatā viņš atzīmēja: “Scenāriju pēc Alfreda Dziļuma romāna Viršu druvas uzrakstīju divu mēnešu laikā jau 1987. gadā – četri gadalaiki, latviska vide, divi desmiti aktieru, gateri, dampji un plosti. Tagad, kad televīzija ir gandrīz bankrota priekšā, nauda filmai jāmeklē pašam, bet es neprotu lūgt. Mecenātu, kas paši piedāvātu naudu, nav. Pats bez algas esmu ar mieru strādāt, lai tikai tā filma taptu.”
Pēdējos dzīves gados īslaicīgi optimisma mirkļi aktierim mijās ar garākiem nomāktības brīžiem. Viņš vēlējās nodarboties ar režiju, taču tam nebija naudas. Turklāt deviņdesmitajos gados viņu nomāca notiekošais valstī, kad bija pārāk daudz nelikumības un netaisnības.
Olīvija kādā intervijā sacīja: “Reizēm ir tik smagi, ka raudāt gribas. Bezcerība dzen izmisumā. Uldis dzīvo kā ar sasietām rokām. Viņam vajadzētu uzņemt filmas, bet visas ieceres atduras pret naudas trūkumu. Viņš nemāk staigāt ar pastieptu roku un lūgties. Kliegt gribas, kad cilvēki nāk uz tirgu paskatīties, kā Pūcītis bulciņas pārdod.”
Kad Uldim tuvojās sešdesmitā jubileja, viņš sāka izteikt prognozes, ka mirs 62 gadu vecumā. “Manuprāt, viņš burtiski iestatīja sev galvā programmu, kas arī realizējās,” teica Olīvija. “Es biju klāt, kad Uldis mira. Līdz pēdējam brīdim. Tas bija ļoti vīrišķīgi.”
Kad aktierim Jūrmalas vasarnīcā pēkšņi kļuvis slikti, nekavējoties izsaukta ātrā palīdzība. Diemžēl ārsts novilcinājis Pūcīša vešanu uz slimnīcu, turklāt noteicis nepareizu diagnozi. Dakteris kļūdaini norādījis, ka plīsusi kuņģa čūla, taču vēlāk noskaidrojies, ka tā bijusi plaušu trombembolija. Kad slimnīcā atklājusies patiesā vaina, bijis jau par vēlu. Izcilais aktieris Uldis Pūcītis devās mūžībā 2000. gada 14. decembrī, viņu apbedīja Rīgā, Meža kapos.
Atsauces
1 Izdevniecība Aplis. Reinis Ādmīdiņš, Viktors Jansons. ...tad tas ir Uldis Pūcītis.
2 Patiesā Dzīve. Māra Vilde. Purva bridēja mīlestība.
3 Diena. Tekla Šaitere. Tā paša purva bridējs.
