Valters Krauze: "Ja pasmaidi, tev kāds uz ielas pasmaidīs pretī"

Lielajās Latvijas pilsētās uz skatuves būs visa komanda – Baiba Sipeniece, Valters Krauze, Jānis Skutelis, Zuarguss jeb Viesturs Dūle un Jana Duļevska –, lai sadzīviskos un politiskos jokos iesmietu par stulbumu, alkatību, uzpūtību un citādiem paklupieniem. Tas būs TV3 Jaungada šovs, veltīts leģendārā raidījuma Savādi gan pilngadības svinībām – viņi līksmos par saviem 18!

Kā miljonu neizpļūzīt

– Kas tāds savāds ar tevi pēdējā laikā ir noticis?
– He, droši vien tas, ka ar gadiem jāsāk biežāk iet pie ārstiem un ne vienmēr patīk tas, ko tur rāda vai saka. Bet vissavādākais – ka ar katru nākamo gadu laiks skrien arvien ātrāk. Es galīgi nevelku uz depresiju, bet tā ir realitāte. Nesaku, ka gribu atpakaļ laikā, kad pēc jautrākas nakts pietika vien stundu pagulēt... Pirms divdesmit gadiem es visu laidu gar ausīm, bet šobrīd saprotu, ka katru dienu vajag ar sapratni strukturēt, laiks jāplāno tā, lai rītdiena būtu vieglāka. Tas attiecas uz visu – darbu, brīvo laiku, ģimeni, draugiem.

– Mazs mierinājums ir tas, ka arī draugi noveco līdz ar tevi.
– Jā, un arī tas, ka bērnos, kas aug, sāk parādīties sapratne. Tas priecē, jo apzinos, ka nepaliek tukša vieta. Tas ir pat drusku moderni, ka man ir tas skaistais vecums, kad varu čiepstēt par zaļo zāli, treknajiem zvirbuļiem un laiku, kad ziemā bija ziema un vasarā – vasara.

– Tev ir daudz krustbērnu – droši vien pastiepušies, tava auguma...
– Kā nu kurš. Šodien pat atteicos vienu vest uz mūzikas skolu. Laika trūkuma dēļ – vienkārši nepaspēju.

– Vari teikt, ka esi viņos ielicis kādu savas personības šķautni, labestību?
– Drīzāk es kopā ar viņu vecākiem mēģinu rādīt, ka šajā dzīvē viss ir jāizcīna, jānopelna pašam. Ka neviens nevienam neko nav parādā.

– Savu skarbo dzīves skolu?
– Tā diemžēl ir realitāte. Varu arī par sevi runāt – ja neesmu iemācījies dziedāt, tad nevaru to darīt. Ja neesmu perfekti iemācījies angļu valodu, tad nevaru vadīt kādu pasākumu. Ja sēdēšu pūcīgā vaigā, tad nevienam mani nevajadzēs, izņemot pašu. Ja būšu draugus palaidis, ar mazu cieņu izturējies, viņi piecreiz paaicinās, bet sesto vairs ne. Un kurš pie tā būs vainīgs? Es pats ar savu mājasdarbu.

– Tu runā par to – ko sēsi, to pļausi?
– Vispār jā. Bet citādi jau nevar būt. Reizēm nākas aizdomāties – kāds loterijā vinnēja simt miljonus… un kā izpļūzīja. Parasti jau tie stāsti laimīgi nebeidzas. Liekas, tagad vari visu, bet tas laiks beidzas ļoti ātri. Tāpēc saku – mēs katrs varam dzīvot ar to, ko esam nopelnījuši. Visās nozīmēs. Tas ir darbs, ko esam sevī ielikuši. Ja pienāk brīdis, kad jāsāk kādam palīdzēt, nākas apjaust, cik sāpīgi un grūti pateikt – nē, nevaru. Bet vēl muļķīgāk ir teikt – es par to neko nezināju. Kaut kad jau visi tai vējtverī stāvēsim, un mums prasīs – ko tu darīji tad, kad bija slikti? Kāda bija tava palīdzīgā roka? Ir daudzi varianti, ne vienmēr tas nozīmē atdot pēdējo kreklu. Tikpat labi tā var būt saruna, galva uz pleca, roka uz galvas… jebkas.

Kur sarunas pazudušas

– Vai esi domājis, ko komiķim nozīmē vecums?
– Man laikam nepatīk tas vārds – komiķis. Kādreiz lietoju apzīmējumu – varbūt drusku jautrāks cilvēks. Bez diagnozēm. Nu, kaut kādas lietas man nāk drusku vieglāk. Iespējams, kādās situācijās mēģinu saskatīt vai vismaz ceru uz to, ka tas gaismas stars kaut kur ir.

– Mēdz būt arī dzēlīgs, bet, protams, caur vieglumu.
– Jā, sarkastisks. Ja esmu vienkārši dzēlīgs par neko, tad kādā brīdī kļūstu par rupju pamuļķi, kas savu nīgrumu izgāž uz citiem. Nu, kaut kā jau tu mēģini tās situācijas grūstīt – kāpēc ir tā, vai nevarēja drusku labāk. Varbūt no rīta baigi raudiens nāk vai ir tik slikti, ka nezini, kur vieglumu dabūt, kādu atbalstu. Bet, ja pasmaidi, tev uz ielas kāds pasmaida pretī. No tiem, kas iet nīgri, nodurtu galvu, man drusku tā kā bail. Un, kā jau jebkuram cilvēkam, ja kāds pārlieku lūr virsū, tas ir apgrūtinoši. Vispirms sāc skatīties, vai viss ar drēbēm kārtībā, varbūt balodis, riņķodams virs galvas, kaut ko atstājis, kurpe vaļā vai vispār vienas nav.

– Kā šobrīd jūti sabiedrību? Kas ir tie stulbumi vai paradoksi, kas tev šķiet aktuāli?
– Man šķiet, ka šobrīd ar lielāko daļu Latvijas ir vieglāk manipulēt nekā pirms astoņpadsmit gadiem, kad sākām Savādi gan. Tad teica, ka periods, kad piedzimām un augām, bija vissliktākais, un nu ir tas labais, bet tā gluži nebija taisnība. Es ik pa brīdim pats sev jautāju – ja tu varētu savu dzīvi vēlreiz... Jā, varbūt paskarbi 46 gados.

Man šķiet, es būtu gribējis piedzimt par gadiem desmit agrāk. Es nerunāju par režīmu, Padomju Savienību, bet laiku, kad cilvēki pirka dzejoļu grāmatas, stāvēja rindās pēc teātra biļetēm. Mums daudz bija aizliegts, un mēs baigi tiecāmies pēc literatūras, mākslas, teātra. Tagad novēroju dažādos pasākumos, pat kāzās, ģimenes un draugu kopā sanākšanās, ka liela daļa visu laiku sēž telefonos. Varbūt tāpēc mēs dzeju mazāk vēlamies patērēt, jo varam aizsūtīt vnk un uz jautājumu, kā tev gāja?, atbilde ir – īkšķis uz augšu. Un viss – atsienies!

– Vajadzīga sevis disciplinēšana, lai ar tuvajiem runātu par svarīgo, par garīgo, piemēram, kāda izrāde redzēta…
– Ne tikai par garīgo, arī par sadzīvi – aiznesu kurpes uz labotavu, biju tajā veikalā, bet tur jaunu birztalu iestādīja… Ir tā, ka vienmēr kādam tas solis jāsper pretī un saruna jāuzsāk. Kā domino kauliņiem, kas salikti čūskā. Pirmais ir jāapgāž, un tad jau aizies. Pats sev pēdējos gados esmu atklājis vārdu pieslēgšanās. Vai nu tu reāli runā, vai arī doma iet garām, jo neesi pieslēdzies. Ja aizeju uz veikalu, kaut ko nopērku, atnāku mājās, bet to, dēļ kā gāju, neesmu iegādājies, tātad nepieslēdzos.

– To sauc arī par līdzdomāšanu.
– Tieši tā. Un ko es tajā varu vainot? Tikai pats sevi. Un to pieslēgšanos vai līdzdomāšanu neviens nevar iedot vai dzimšanas dienā uzdāvināt.

Nolemtības garša

– Varbūt padomju laikā garīgām vērtībām pievērsās tāpēc, ka sistēma bija cita un cilvēkiem nevajadzēja domāt, kā nopelnīt kredītam.
– Bet mēs tik šausmīgi gribējām nokļūt kapitālismā. Tagad katru dienu met pakaļ – paņem, paņem! Re, šitādu, re, tādu, vispār bez procentiem! Ja cilvēciņš tajā brīdī nav bijis pieslēdzies, tad, visticamāk, nevarēs atdot. Un būs par vienu jauno vergu vairāk. Arī te ir runa par mājasdarbu – kas pirms tam tika darīts. Neviens nepaņems mani, tevi vai kādu citu aiz padusēm un neiecels laimes istabā. Tā nebūs nekad.

– Tieši tā – bija garoza tad, un ir garoza tagad. Stāsts ir par izvēlēm un cilvēcību.
– Manuprāt, mūsdienās tā nolemtība ir lielāka.

– Tolaik arī bija nolemtība…
– Varbūt drīzāk cerība. Mēs ik pa brīdim dzirdam no ziņām vai rakstiem žurnālos, ka mums īsti nav līderu ekonomikā, mākslā, politikā… Ja tāds parādās, mēs kādu laiku ejam viņam līdzi, bet tad saprotam, ka vispār – nepareizā virzienā.

– Esi teicis, ka tajā laikā, kad vieni stāvēja uz barikādēm, citi, iespējams, rakstīja likumus…
– Jā, likumus savam biznesam. Un cik ilgi ar šādu domu var dzīvot? Ko tas man dod? Neko. Tikai depresiju.

– Bet mēs dzīvojam tā sekās, un vienam ir jāpasaka skaļi, kā bija.
– Piekrītu. Lai gan domāju – bieži dzirdam sūkstāmies, ka neviens nesēž. Ja globāli, arī es esmu par to, ka sliktie darbi ir jāsoda. Nu, iesēdinās, un vai man tāpēc elektrība spīdēs spožāk? Vai veikalā maizes kukulis būs lētāks? Nu ne taču.

– Vai tevi negrauž ķirmis, apzinoties, ka viens cilvēks, pret kuru izvirzīts tik daudz apsūdzību, joprojām rausta aiz aukliņām pusi Latvijas?
– Mēs katrs esam tiesīgi paust savu attieksmi. Esmu to darījis. Un arī šoreiz ar Savādi gan mēs par šo tēmu runāsim.

– Bet vai vari godīgi apgalvot, ka tu nebūtu bijis to likumu rakstītāju vidū, ja tajā laikā būtu bijis par desmit gadiem vecāks?
– Nevaru apgalvot. Diemžēl. Mums katram ir savi grēki un niķi, kas tāds, par ko negribam runāt skaļi. Bet tieši tagad ir īstais brīdis, lai es atstātu par sevi iespaidu, kaut kā sevi rādītu, labi darītu savu darbu, nebūtu citiem par nastu un kādam varētu palīdzēt.

Mans klusais sapnis

– Tu šogad saņēmi Edgara Liepiņa balvu.
– Jā, atceros viņu gan no koncertiem, gan teātra izrādēm.

– Viņš bija nevienkārša personība, nevis kaut kāds jampampiņš.
– Kāda dāma dienā, kad Ikšķilē man pasniedza šo balvu, garāmejot teica: “Nu, kāpēc tad tu nesaģērbies kaut kā tā – smieklīgi?” Es neatbildēju. Man šķiet – vai tad tas, kurš ir smieklīgs, vienmēr ir muļķis? Nu nē, ļoti bieži par humoru pat nav jāsmejas, tas sirdij dod kādu prieku. Vai tad joki ir tas, ka iet divi klauni un viens otram iesper pa dibenu? Nu, varbūt kādam tā šķiet, bet vispār nē.

– Tai balvai ir pavisam cita jēga.
– Jā, un tas ir mans šī gada lepnums. Ir garš saraksts, kas pirms manis šo balvu ir saņēmuši, un esmu lepns būt daudzu šo cilvēku vidū.

– Savulaik tu esot ticies ar Edgaru Liepiņu.
– Bijām aktieru kurss vecajā Jaunatnes teātrī. Precīzi neatceros kontekstu un nevaru teikt, ka mēs ļoti daudz ar Liepiņu runājām, bet kā tēlu es viņu atceros, vislabāk no izrādes Gaidīšanas svētki.

– Spēlējot mazu puiku – līkām kājiņām īsajās bikšelēs.
– Un ar mutes ermoņikām… Tas ir neaizmirstami. Vēl, protams, dziesmās. Kad vecāki man atdeva savu magnetofonu Vesna, vienā kasetē bija Edgara Liepiņa un Raimonda Paula dziesmas. Es tās zināju no galvas – ne tikai Lācīti. Kasete bija pamatīgi nodreijāta.

– Vai tu savu sarežģīto pusi pazīsti – to skabargaino, ar kuru pat tev pašam nav visai ērti sadzīvot?
– Protams! Nu vairs nedrīkstu teikt, ka vēl neesmu sevi iepazinis. Viena no neērtajām īpašībām ir tā, ka es ne vienmēr esmu ar sevi mierā – ka neesmu tik labi izdarījis, varēju novadīt labāk, izlasīt vairāk, nesēdēt mājās, bet aiziet uz kino, izrādi, koncertu. Jā, tas nemiers dīda, dzen uz priekšu, bet es nesaku, ka tas vienmēr ir labs. Reizēm tas atnāk, kad vismazāk vajag. Esmu noguris vai ir paaugstināta temperatūra, trīs dienas guļu mājās ar puņķiem, un tad vēl dīda no iekšas, kaut gan reāli nevari padomāt, galva plīst pušu.

– Un iekšējā balss nesaka – ak, cik forši, paņemsim pauzīti?
– Jā, paskatīšos jūtūbā ko smieklīgu, un atlaidīs. Bet tā jau nenotiek.

– Esi mēģinājis ar to cīnīties?
– Redz, ja es to tik ļoti apzinātos, tad būtu kaut kā cīnījies, kursus pabeidzis… Ik pa brīdim esmu domājis, ka varētu iestāties vēl kādā augstskolā. Tas ir mans klusais šībrīža sapnis.

– Nevis kursos, bet augstskolā?
– Jā. Sev. Tikai sev. Ne ar domu, ka tā kļūs par manu profesiju. Es gan nesaku, ka esmu sasniedzis tādu labklājību, ka man viss ir un varu staigāt tikai uz lekcijām.

– Ko tu gribētu studēt, kas tevi interesē?
– Es domāju par mākslas vēsturi. Uzskatu, ka šo to zinu, bet nevaru apgalvot, ka pietiekami daudz. Bet ne tādēļ, lai kādreiz paspīdētu, par kaut ko stāstītu. Tikai sev – kas tas bija par laiku, kad to gleznoja, kāpēc Rodēnam tā un Mikelandželo tā, un ko tie marīnisti tur, Krievijā… Varbūt man tas neizdosies, bet sapnis ir skaists.

– Kādreiz esi lasījis pašpalīdzības grāmatas, apmeklējis kursus?
– Kad trīs mēnešus biju bezdarbnieks, pierakstījos uz vācu valodas kursiem, bet tie nepienāca. Neskaitāmas reizes esmu gājis angļu valodas kursos (smejas).

– Bet dzīves māksla un veselīga pašapziņa?
– O, jā, esmu studējis dietoloģiju. Sākot ar Lolitu Neimani un beidzot ar Pjēru Dikānu. Ik pa brīdim mēģinu arī savu korpusu aizvest kaut kur un ar to pacīnīties.

Mācītājs un klauns

– Vai tu jau no bērna kājas zināji, ka gribi būt kameru priekšā, uz skatuves?
– Par kamerām es vispār neiedomājos, bet par skatuvi gan. VEF kultūras pilī gāju dramatiskajā pulciņā, pēc tam paveicās iestāties Kinoaktieru studijā, un tad bija lielās studijas. Taču vienu brīdi, kad dzīvoju Madonā pie vecāsmātes, domāju kļūt par mācītāju. Starp citu, viens no maniem kursabiedriem kļuva. Bet bērnībā, kad gājām uz baznīcu, mācītāja kungs bija cieņā, viņā klausījās… Redz, tad biju mazs bērns, tas laiks, telpa un veidoli bija citādi.

– Būtībā viņš runā uz cilvēkiem – tāpat kā tu.
– Jā, bet mans mērķis nekad nav bijis pamācīt. To gan esmu centies ievērot. Ja nu kādreiz tā ir izskatījies, tad es atvainojos. Es vienmēr varu stāstīt par savu pieredzi, par savu cenšanos vai necenšanos, par to, kas ir sanācis vai nav, bet ne pamācoši, jo man nav recepšu. Ja būtu, tad mēs te nesēdētu, es laimē staigātu, savā recepšu grāmatā galvu iebāzis, un man vispār nevajadzētu neko.

– Tev ir sava baušļu liste, iekšējais ētikas kodekss?
– Ir pamata baušļi un tad vēl kādi manējie, bet arī – izejot no Lutera.

– Tu joprojām esi palicis tai pārliecībā?
– Nē. Nekad nesaki nekad, bet domāju, ka tas arī nemainīsies. Iespējams, vieni teiks, ka man līdz ar to ir vieglāk dzīvot, citi – ka grūtāk. Bet tā ir mana apzināta izvēle. Tā tas ir.

– Tu esot atteicies vadīt astoņpadsmitgadnieka ballīti Rundāles pilī. Tas arī ir no taviem baušļiem – nepatīk tie, kuri jau izaug pirkstiem gaisā?
– Tur vispār noteikumi bija diezgan absurdi. Man tolaik bija jau pāri trīsdesmit. Vispār man ļoti patīk, ka man ir tik gadu, cik ir, bet… Man, teiksim, ļoti patiktu vadīt tavu dzimšanas dienu vai tavu draugu salidojumu, jo esam vienaudži. Bet, man šķiet, nav īsti normāli iet pie tāda jaunieša… Es varu vienu dziesmu nodziedāt vai dzejoli noskaitīt, bet ar attieksmi – hei, re, cik mums forši! – es taču melotu, vai ne? Uzskatu, ka katrai paaudzei ir savas intereses un savi mākslinieki. Tur jau tā lieta, ka es biju interesants viņa vecākiem, kuri mani uz to jubileju aicināja, ne jaunietim.

– Āksta kostīms vienmēr bijis košs, ar zvārgulīšiem pie cepures, bet vai prestižs?
– Man ir sava teorija par ākstiem karaļu galmos. Piemēram, zvaniņi pie cepures bija vajadzīgi, lai āksts ne pie viena nevarētu paklusām pielavīties un noklausīties sarunas. Ļoti bieži nerrs bija karaliskās ģimenes loceklis un varēja pienest ziņas par galma sarunām, apvērsumiem – sēdēja, stulbi smaidīja un izlikās piedzēries, kaut visu dzirdēja. Nerra pienākums jau nebija vārtīties pa grīdu, bet būt asprātīgam, mācēt īstajā vietā pateikt kādu frāzi un vispār zināt lietu kārtību. Vienas valsts galms atbrauc ciemos pie otra, un tas var palielīties – paskatieties, kā mūs smīdina un izklaidē. Tajā jau ir tas kaifs.

– Nerram piemīt privilēģija palaist muti, ko cits, pat tuvu stāvošs, nevarētu atļauties.
– Jā, tikai jārēķinās, ka galvu arī var nocirst. Un atkal stāsts par mājasdarbu – cik dziļi esi piegājis saviem saimniekiem, cik esi tam galmam svarīgs.

– Tu esi tā atrāvies, kaut pārnestā nozīmē, pa muti?
– Jā (apmierināti smaida). Bija periods, kad domāju – kāpēc gan es toreiz tā teicu vai darīju? Bet, manuprāt, ir vēl bezjēdzīgāk, ja esi visiem labs, ar visiem draugos, respektīvi, ja tev nav sava viedokļa. Tad tu tādā glutēna vai bezglutēna masā peldi, žvanksties – es varu būt šeit, ā, arī tur varu būt, a kas te…

– Vonnegūts teica – želejveida masa no Plutona.
– Vonnegūts ir daudz izglītotāks par mani – valodas, vārda meistars. Kā reizēm tirgū – es nerunāju par cilvēkiem, kuri meklē, kur par santīmu lētāk, bet ir arī tāda lūriķu suga: te paskatījos, te paskatījos… Pat ne tāpēc, lai salīdzinātu, vienkārši tā – staigāju.

– Pagaršoju kaut ko.
– Pagaršot tirgū – tā ir goda lieta! Bet nevar iet ar domu garšot un neko nepirkt. Tādus mēs uzreiz redzam pa gabalu.

Bez rungas, ar patriotismu

– Cik tuvu esi pietuvojies sapnim par savu mājiņu?
– Tapšanas procesā. Ir tādas lietas kā dokumenti, projekti, būvvaldes, zemesgrāmatas… Man šķita, ka tas būs ātrāk.

– Bet tu tuvojies.
– Mēs visi kaut kam tuvojamies.

– Es domāju – mērķtiecīgi.
– Nu, nav jau cita varianta. Cik tev būtu interesanti ar mani tikties jau trešo vai ceturto reizi, ja es tev vienmēr teiktu – nu, man ir baigais sapnis! Kad tu nākamreiz prasītu, kā ar to ir, es brīnītos – ko, kā, par ko tu runā? Tad gan ietu uz to jampampiņa pusi.

– Bet ko tādu personiskāku esi piedzīvojis?
– Šogad esmu tā mierīgi mājās padzīvojis. Divas reizes bija nopirktas aviobiļetes, bet dažādu sliktu notikumu dēļ, kas pasaulē notika, es neaizlidoju. Vienkārši kāds iekšējais es teica, ka nevajag to darīt; samierinies, ka tā nauda ir aizgājusi. Un es paklausīju. Nevaru teikt, ka man ir ļoti laba intuīcija, tomēr es tai ticu. Ja tā saka, ka nevajag tagad, pacieties – tad arī nevajag. Tas attiecas gan uz lielām lietām, gan mazākām.

– Tuvojas valsts svētki. Šķiet, tev ir īpašas attiecības ar patriotismu. Vai tu vienmēr liec sarkanbaltsarkano lentīti?
– Jā. Bet nozīme jau nav lentītē. Man ir prieks, ka novembrī tās ir, bet arī šodien, izejot cauri Rīgai, mēs noteikti redzēsim kādu cilvēku, kuram tā lentīte vai līdzīga nozīmīte jau ir. Atļaušos teikt, ka neesmu tik patriotisks, ka paceļu katru papīru, ar visiem sveicinos, uzsmaidu un katru mēnesi eju pie Brīvības pieminekļa kādu ziedu nolikt, bet es negānos.

Par valsti, sistēmu… To gan es nedaru. Ir cits veids, kā varu mēģināt iekost situācijai vai cilvēkiem, kuri uz mani ne īpaši runā. Bet izteicieni neticu, nebūs, neredzu nākotni – tie nav mani sabiedrotie. Viens no maniem moto beidzamajā laikā ir citāts no filmas Maskava asarām netic. Viņa bija meitu izaudzinājusi, tikusi par rūpnīcas direktori un sapulcē bāra padotos: “Mani neinteresē, kāpēc nav, mani interesē, ko jūs esat izdarījuši, lai būtu!” To varu attiecināt uz sevi – par pilnīgi jebko.

– Tāds smējējs kā Hašeks dziļākajā būtībā bija liels humānists. Man šķiet, ka tu arī. Būs Lāčplēša diena. Vai kādreiz esi sevi iedomājies formā ar ieroci rokā?
– Pirms daudziem gadiem es stāvēju tajos trijos apļos ap Latvijas Radio. Šautenes man nebija.

– Cilvēki tiek aicināti stāties zemessardzē.
– Tas nav jautājums, par kuru esmu domājis.

– Dažs labs jau izracis bunkuru ar konservu un ūdens krājumiem.
– Ceru, ka to nevajadzēs, un arī par to Dievu lūdzu. Bet dzīvot tādā treniņpozīcijā, ka man pie gultas stāv runga un es to ķeršu jebkurā brīdī… Nesaku, ka tas ir slikti, bet tas nav mans dzīves ceļš. Es negribu karu. Nekur, nekādu, ne pie kādiem apstākļiem. Un šobrīd vēlos būt maksimāli mierā ar sevi vai ar to rīcību, kādu realizēju, lai vismaz pats ar sevi nebūtu kara stāvoklī. Lai nav tā, ka es sev tik ļoti nepatīku vai kādi apstākļi mani tik ļoti uzbudina, ka man katra iziešana uz ielas vai katrs darbs ir kā cīņa. Nu, ilgi tā nevar dzīvot, tad smadzeņu šūnas nodeg.

Notikums kopā būt

– Savādi gan ļaudis droši vien ir ne tikai tavi kolēģi, bet draugi, un saite nav pārtrūkusi. Esat izlēmuši atkal saiet kopā – kāda ir sajūta? Kādus tu viņus ieraugi?
– Tā sajūta ir forša. Mēs visi – Baiba, Jana, Džonis, Zuarguss, es – negribu teikt, ka vienādi domājam, bet, ja ierunājamies par oligarhu sarunām, tad visiem ir skaidrs, kāds varētu būt mūsu pienesums. Atrisināt mēs nevaram, bet varam piedalīties ar savu attieksmi. Citādi mēs nevarētu saņemties uz decembra pasākumu, ja katrs būtu aizgājis savā nirvānā.

– Mēdz būt, ka cilvēki atsvešinās.
– Tas nav nekas slikts. Mēs maināmies, un katram reiz ir bijis jādomā – paga, kur ir draugi, kas bija pirms pieciem gadiem? Kādreiz nebija nedēļas nogales, kad netiktos. Bet ir labāk, kad satiekoties tev ir, par ko runāt, nevis sēdi pie galda un vaicā – čau, ko dari? Un otrs sak – forši. Esi pozitīvs!

– Zinu, ka tev patīk dāvināt, bet ko tu gribētu saņemt?
– Ē, es nezinu… Kādreiz domāju par lietām, bet tagad es droši vien vēlētos Notikumu. Ne tā, ka aizsien acis un kaut kur ved.

– Un izgrūž no lidmašīnas.
– Tas it kā der pie vārda Notikums, bet es ko tādu… Arvien biežāk iedomājos, ka es gribētu Notikumu – kā cilvēku kopāsanākšanu bez spriedzes un milzīgas gatavošanās. Man ļoti patīk karnevāli, scenāriji, ēverģēlības, trakulības, kori, tomēr šķiet, ka es nedrīkstu savus viesus ar to apgrūtināt. Lai mājasdarbs nekļūtu tik nepieņemams un grūts, ka viņi domātu, vai vispār nākt.

Varbūt tas ir tāpēc, ka pats vadu pasākumus un redzu, kā tas notiek realitātē. Un arī man jāuzņemas zināma vaina – cilvēki atnākuši paēst vakariņas, iedzert vīna glāzi un paskatīties, kā grupa dzied, viņi negrib dejot vai piedalīties, viņi tā jūtas labi, un ar to vajag rēķināties. Jā, es akmeni metu arī savā lauciņā, esmu mēģinājis viņus piecelt kājās un iesaistīt, bet tas ir bezjēdzīgi, to nevajag darīt. Vienkārši – tādi mēs esam.

– Lai darbojas brīvprātības princips?
– Tieši tā. Spiežam uz teicamniekiem. Un tādi ir katrā kolektīvā, katrā ballītē – gribošie. To saku arī aģentūrām, lielajām firmām, kuras grib, lai viss kolektīvs, 100 cilvēku, stāvētu un dziedātu, teiksim, Spogulīt, spogulīt. Nu, varbūt jā, bet varbūt arī nē. Kādā sejā būs tie 10 vai 20, kuriem būs pateikts – ja nedziedāsiet, nākamgad uz darbu varat nenākt! Nu, baigi kaut kā…

– Savu 50 gadu balli plāno?
– Mhm. Daļai draugu tie 50 ir jau atnākuši. Skatos – jāliek kopā vēlmes un iespējas. Es vienmēr saku – uzmetam Anglijas galma sarakstu, tad paskatāmies, kas makā, un pa vienam svītrojam nost. Tas, protams, attiecas arī uz mani. Man ir noveicies, ka dzimšanas diena ir ziemā, bet vārdadiena vasarā. Man var nebūt 50 gadu ziemas jubileja, bet 50. vārdadiena.

– Un tad ziedēs peonijas.
– 30. jūlijs. Bez peonijām balli netaisīsim.