Talantīgi vecāki un bērni. Renārs Kaupers: "Ja degunu neceļ pārāk augstu, tad..."

Grupai Carnival Youth nesen iznācis jauns albums Vienā vilcienā – pirmais ar visām dziesmām latviešu valodā. Tas ierakstīts Berlīnē četru dienu laikā, visiem grupas dalībniekiem muzicējot vienlaikus, un tā puišiem bijusi pilnīgi jauna pieredze. 1. augustā iznācis jauns dziesmas Stūre videoklips, Siguldas pilsdrupās 26. augustā notika grupas lielkoncerts.

Kā sākās dvīņubrāļu Edgara un Emīla (Grupas Carnival Youth bundzinieks, vokāls – Red.) aizraušanās ar mūziku, kas pāraugusi profesijā? “Puikas tīri labi turēja meldiņu jau bērnudārzā,” atceras Renārs. “Tad nāca kora klase Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, taču izteiktu interesi par mūziku sajutu, kad, mācoties Hanzas vidusskolā, viņi ar draugiem nodibināja grupu Žirafes. Toreiz dēliem bija 9–10 gadi! Atceros, kā Jūrmalā, Mellužos, kur pavadījām vasaras, viņi garāžā spēlēja Deep Purple, AC/DC un The Doors dziesmas. Viņiem ļoti patika filma Roka Skola (School of Rock) ar lieliskā Džeka Bleka piedalīšanos. Tur, manuprāt, arī sākās viņu interese par rokmūziku.”

Neraugoties uz to, ka mūzika vienmēr bijusi līdzās un uztverta pašsaprotami, Edgars nav apzināti mēģinājis iet tēva pēdās. Bērnībā, dodoties tēvam līdzi uz koncertiem, notiekošajam nav pievērsta pārāk liela uzmanība – tā vietā kopā ar brāli un draugiem spēlētas ķerenes. “Paldies vecākiem, ka sūtīja mani mūzikas skolā, jo tas gribot negribot sāka ievilkt mani plašajā mūzikas pasaulē. Lielu lomu spēlē tēta dzīvesprieks un miers, kas man zemapziņā atstājis labas domas par viņa profesiju,” spriež Edgars.

Tāpat kā daudzus jauniešus pusaudžu vecumā, arī Edgaru sāka aizraut sports, īpaši snovbords. “Atceros, ka bērnudārza izlaidumā novēlēju sev kļūt par kārtslēcēju! Par to nekad neesmu interesējies, bet par sportu gan – divpadsmit gadu vecumā aizgāju no mūzikas skolas un iestājos Rīgas Snovborda skolā. Nopietni ar to nodarbojos līdz astoņpadsmit gadiem un pat braucu uz Eiropas kausa posmiem. Pateicoties filmām par snovbordu, arī sāku iepazīt indie mūziku.”

Mācības mūzikas skolā un muzicēšana grupā Žirafes dabiski pārauga mūziķa profesijas izvēlē, izkonkurējot snovbordu. “Spēlēšana grupā īsti nebija izvēle, viss notika ļoti dabiski un sakrita vietās pats no sevis, mēs tikai turpinājām darīt to, ko mīlam. Ar Emīlu un Robertu (Roberts Vanags – Carnival Youth taustiņinstrumenti, vokāls – Red.) sākām spēlēt kopā, jo tas bija kaut kas jauns un interesants, un tas bija tik forši, ka mēs vēl joprojām neesam atraduši, neko labāku ko darīt. Maģija, kas mani ievilka mūzikā, bija radīšanas process, jo pirms tā nekā cita nav; koncerti un ieraksti seko vēlāk. Protams, bija jāizvēlas starp augstskolu vai turnejām, bet nekas mūs nepievelk tik stipri kā mūzika, tāpēc lēmumu pieņemt nebija grūti.”

Arī Renārs uzskata, ka mūziķa profesija ir brīnišķīga, tāpēc nestājās dēlu ceļā. “Mana nostāja ir un bija, ka katrs pats sajūt, kuru ceļu grib iet, un tas viņam ir jāļauj un jāatbalsta. Mūziķa profesija ir ļoti radoša un interesanta – daudz ceļojumu, draugu, piedzīvojumu. Garoziņa, protams, ir arī populārās mūzikas žanrā – pārbaudījumi ar slavu, naudu, uzdzīvi. Bet, ja degunu neceļ pārāk augstu un turas pie vienkāršības, draudzības un tā radošā prieka, kāpēc tas viss ir sākts, tad tas drošības spilvens ir gana mīksts, lai kritieni nebūtu pārāk sāpīgi.”

Uz jautājumu par līdzšinējiem lielākajiem izaicinājumiem Edgars atbild: “Cenšos visu uztvert viegli un izbaudīt, nemēģinu meklēt mīnusus, drīzāk visā saredzēt pozitīvo, bet, ja kaut kas jāizceļ, tie būs garie nakts pārbraucieni cauri Polijai.”

Lielākā iedvesma un ietekme mūzikā gūta no pasaulslavenām grupām, kuru ierakstus bērnībā bieži klausījies kopā ar tēvu. “Kad biju mazāks, mūziku klausījos mašīnā, un man palikuši atmiņā albumi Gorillaz – Demon Days un Red Hot Chili Peppers – Stadium Arcadium. Ir miljoniem grupu, kas mani varētu iedvesmot, bet par kuru eksistenci es nezinu. Un ir nemainīgas vērtības, kuras vienmēr paliks, piemēram, The Beatles.” Renārs papildina dēla teikto: “Jāsaka, ka es skolojos kopā ar viņiem, mašīnā klausoties gan jau pieminētās grupas, gan The Rolling Stones, jo daudz kas no roka klasikas man bija paslīdējis garām.”

Lai gūtu iedvesmu un radītu jaunas dziesmas, Carnival Youth puiši aizbēg no pilsētas burzmas un pilnībā pievēršas kreatīvajam procesam. “Parasti radošajās nometnēs dodamies uz Latvijas laukiem, kur no rīta līdz vakaram kopā spēlējam un mēģinām radīt kaut ko, kas mums pašiem patiktu, dzīvojam apkārtējās pasaules netraucēti un baudām jaunību. Dziesmas sāk augt no muzikālās puses – kādam aiz piedurknes ir akordu progresija vai kāds rifs, un tad jau sākas kosmiskie meklējumi,” stāsta Edgars un atzīst, ka lielāko prieku un gandarījumu sniedz kustība uz priekšu un izaugsme, kas noteikti ir viens no dzinējiem grupas aktīvajā darbībā.

“No tēva esmu guvis iekšēju pārliecību par to, ka muzikanta darbs ir labākais pasaulē, kā arī iemācījies pārāk daudz neiespringt par kaut ko nenozīmīgu. Man ar vecākiem ir ļoti labas attiecības, viņi vienmēr ir bijuši ļoti atbalstoši un pozitīvi lādēti pret maniem muzikālajiem elektroniem,” atbild Edgars uz jautājumu, ko par mūziku, muzicēšanu, skatuvi un publicitāti mācījies no tēva. Renārs apstiprina dēla teikto un piebilst, ka galvenais esot prieks par paša darbu. “Pēdējā laikā bieži atceros un piesaucu, ko ķēniņš Zālamans ir teicis, ka cilvēkam nekas nav labāks, kā būt priecīgam savas darbības rosmē. Tātad darbīgiem un priecīgiem būt! Tāds ir mans vēlējums dēliem un visai “ķekatnieku” komandai!”