Īstajā dzīvē viņš meitenēm naudu neprasa. Saruna ar "UgunsGrēka" Viktoru jeb aktieri Pāvelu Griškovu

Ja godīgi, manī nav nekā no Viktora, dzīvē esmu pilnīgs pretstats. Esmu romantiķis, taisnīgs, un sports mani pieradinājis pie tā, ka sacensībās vienmēr uzvar spēcīgākais, nevis viltīgākais. Tādus tipiņus, kādu tēloju seriālā, esmu bieži vērojis klubos, kur studiju laikā bija jāpiestrādā. Ar šo lomu aicinu meitenes būt uzmanīgākām no tādiem viltīgiem čaļiem.

Pastāsti par savu bērnību. Kur uzaugi?

Uzaugu Ugālē, tas ir 30 km no Ventspils. Kā smejoties saku: esmu ne šis, ne tas, jo mamma man ir ukrainiete, bet tēvs – krievs. Rezultātā esmu naturalizējies latvietis.

Kad man bija septiņi gadi, tēvs nomira. Un tikai pirms dažiem gadiem, kad biju aizbraucis stāties aktieros uz Maskavu, pirmo reizi satiku tēva radus, apskatīju viņa kapa kopiņu. Par audzināšanu vislielāko paldies saku mammai un omei, kuras mani vienmēr atbalstīja un dāvāja man lielākās dzīves gudrības un vērtības. Ome mani stingri audzināja: no viņas es mantoju to, ka dzīvē jāpriecājas par garīgām vērtībām, dabu, pastaigām svaigā gaisā un to, ko vari radīt pats savām rokām, – sviestu vai koka dēlīti darbmācības stundā. Darbmācība man ļoti patika, tāpat kā matemātika un ekonomika.

Kad iestājos Ekonomikas un vadības fakultātē, vēl nezināju, ka varētu dzīvē pelnīt radošā profesijā, kāda ir aktierim. Tolaik daudzi man teica, ka darbam ir jābūt tādam, kur jāstrādā fiziski, tāpēc arī radinieki manu izvēli – iet radošo ceļu – līdz galam neatbalstīja.

Studiju gados paralēli vadīju dažādus pasākumus un ceturtajā kursā sapratu, ka nākotnes profesijā vēlos izmantot savas komunikācijas prasmes. Saskatījos dažādus TV šovus un talantu konkursus un izdomāju, ka varētu kļūt par dziedātāju. Tā nu iekļuvu puišu grupā «Latte» (Pāvels saķer galvu – L.K.). Tā ir pieredze, par ko runāju nelabprāt, jo darbs kopā ar producentu Juri Milleru izvērtās lielā skandālā, un sadarbības beigās apvainojumi gāzās no abām pusēm. Nepiekritu producenta darba stilam, un tālāk katram bija jāiet savs ceļš. Tomēr šīs muzikālās apvienības laikā guvu skatuves pieredzi un sapratu, ka man patīk uzstāties. 24 gados nolēmu kļūt par aktieri, mainīju dzīvi un meklēju aktierstudijas. Pusotru mēnesi gatavojos un aizbraucu uz Maskavu un Sanktpēterburgu, kur cerēju iestāties, bet šie mēģinājumi beidzās nesekmīgi. Atgriezos Latvijā un pēc tāda kā tukšuma perioda iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. 2014. gadā man rokās jau bija bakalaura diploms.

Jā! Pirmais sporta veids bija karatē, tad basketbols, volejbols un futbols. Dziedāju arī korī, dejoju un apmeklēju teātra pulciņu. Bet, kad man bija 13 gadi, Ugālē Uldis Skudra aicināju jauniešus nodarboties ar velotriālu. Ar viņa palīdzību sešas reizes kļuvu par Latvijas čempionu velotriālā un pasaules čempionātā ieguvu 7. vietu. Šīs iemaņas nav zudušas aizvien. Reizēm vēl uzstājos kādā šovā vai vienkārši aizbraucu sava prieka pēc uz sacensībām. Triāls man ir palīdzējis uzlabot komunikācijas prasmes latviešu valodā, fiziskās spējas, līdzsvaru, kā arī pārvarēju bailes un nedrošību. Kopš tā laika ar treneri Uldi Skudru centāmies pēc iespējas vairāk jauniešu piesaistīt velotriālam, organizējot dažādas sportiskās aktivitātes.

Kā kļuvi par Krievijas lielākās bankas «Sberbank» reklāmas seju?

O, tas ir vēl viens traks stāsts. Tas bija laikā, kad Krievija gatavojās Soču olimpiskajām spēlēm. Mani izvēlējās no tūkstošiem pretendentu uz šo lomu, un brīdī, kad bija jālido uz filmēšanos, man bija aktiermeistarības eksāmens. Par laimi, filmēšanas datumi tika pārcelti, un man izdevās gan nokārtot eksāmenu, gan filmēšanā Krievijā atveidot vienu no vecākajiem grieķu dieviem – Hermeju. Rezultātā tapa 17 reklāmas rullīši, darbs ar Amerikas režisoru un lielisko kolēģi Mārtiņu Vilsonu.

Esi apmierināts, ar to, ko pašlaik dari?

Jā! Strādāju savā profesijā, organizēju un vadu pasākumus gan latviešu, gan krievu valodā. Joprojām esmu gatavs arvien jauniem dzīves aicinājumiem un profesionāliem eksperimentiem. Pašlaik gribētos piedalīties kādas pilnmetrāžas filmas tapšanā.

Eju uz sporta zāli, braucu ar velosipēdu, attīstu vokālās dotības, nodarbojos ar jogu. Ar draudzeni rūpējamies par divām bīglu šķirnes meitenēm. Vispirms mums bija tikai Buča. Nolēmām viņu «sapārot», un rezultātā pieņēmu viņas dzemdības. Dzemdības ilga teju diennakti. Tas bija izaicinājums: es no tā neko nesajēdzu, bet labi, ka ir internets, kur varēja smelties pieredzi. Mūsu Bučai tā bija pirmā reize, tāpēc viņa neko nesaprata un bija diezgan grūti. Bija riešana, smilkstēšana, un rezultātā – trīs kucēni un divas kucītes. Dzemdības ir brīnums. Kad redzi pasaulē ierodamies jaunu dzīvību, tās pirmos elpas vilcienus, saproti, ko nozīmē dzīvot, radīt un priecāties par katru brīdi uz zemes.

Pagāja trīs mēneši, kucēni bija paaugušies, un pienāca laiks no tiem šķirties. Sākumā interese bija maza, bet tad pēkšņi vienā dienā izķēra visus un būtu paņēmuši arī pēdējo, ja mēs nepamanītu Bučas uzvedību. Pēkšņi viņa bija palikusi bez mazajiem resgaļiem, smilkstēja un visur tos meklēja. Mēs sapratām, ka viens tomēr ir jāpatur, un tā mūsu ģimenē parādījās Ieva.