Kā bērnības ģimenes modelis ietekmē attiecības? Patiess stāsts

„Mana māte nomira agri, augu radu ģimenē, kur patēvs dzēra, un vienmēr valdīja strīdi un pārmetumi. Biju vienīgais bērns ģimenē, tāpēc izaugu kā egoiste. Dzīvē man nav gājis — skolā mani vienmēr apsmēja, ģimenē strīdējos un runāju pretī. Tagad man pašai ir ģimene — mans draugs (esam kopā gandrīz 2 gadus) un mūsu dēliņš (11 mēnešus vecs). Viss jau būtu labi, ja vien... Draugs man pārmet, ka es visu laiku dusmojos, piekasos viņam, meklēju kašķi. Vienreiz sakasījāmies par to, ka tad, kad gaidīju mazuli, viņš sarakstījās ar citām. Toreiz viņš pateica, ka nemīl mani un nezina, vai kādreiz spēs mīlēt. Tovakar mēs salabām, it kā sākām visu no sākuma. Tikai tagad viss ir citādi, es cenšos nedusmoties un neraudāt, viņam redzot. Viņš iet atpūsties ar draugiem, un es sēžu mājās, bet man joprojām ir bail izrunāties ar viņu, jo šķiet, ka viņš apvainosies. Visu laiku dzīvoju ar vēlmi pateikt, ko jūtu pret viņu, jo bail, ka tikšu atraidīta,” raksta kādas portālā mammamuntetiem.lv reģistrētā mamma.

„Bieži, atbildot lasītājiem, esmu uzsvērusi domu, ka mēs katrs esam nākuši šai pasaulē ar tiesībām būt laimīgiem, mīlēt un cienīt ne tikai savus tuvākos, bet galvenokārt pašiem sevi. Šis stāsts man liek aizdomāties par to, cik ļoti līdzcilvēki ir spējīgi ietekmēt maza bērna pasaules uztveri, domāšanu, cik ļoti ģimenes ir tās, kas visdažādāko iemeslu vadītas, liedz bērniem izpaust savas sajūtas, emocijas.

Mazais cilvēks ne vienmēr spēj apzināties, kas ar viņu notiek, un, ja līdzās nav neviena pieaugušā, ar kuru padalīties savās bažās un neizpratnē, tad pieaugot, cilvēks mēdz apaudzēt savu sirdi ar biezu čaulu. Un tad pienāk brīdis, kad mēs paši vairs nesaprotam, kas ar mums notiek, kāpēc mēs rīkojamies tā, kā rīkojamies, kāpēc krājam sevī bailes atklāti runāt ar saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Šķiet, ka šī stāsta autore ir iemācījusies sevī lieliski apslāpēt dusmas, bet, tā kā to izdarīt nav iespējams mūžīgi, tad visticamāk, ka šīs bērna neizpaustās dusmas un aizvainojums nu tiek izlikts uz dzīvesdraugu, kurš savukārt par to ir neizpratnē.

Kad šī sieviete bija maza meitenīte, viņai nācās pārdzīvot ļoti sāpīgu notikumu — mammas zaudējumu, tas radīja milzum daudz sāpes, iespējams, vientulību un pamestību, varbūt pat neizskaidrojamas dusmas, ka mamma nomirstot, ir it kā savu meitu pametusi. Turklāt tā vietā, lai meitenītei palīdzētu izsērot un pārdzīvot notikušo, viņa tika pie jaunas ģimenes, kurā valdīja strīdi un pārmetumi.

Klāt pie mammas zaudējuma dusmām un aizvainojuma, meitenīte, iespējams, krāja sevī dusmas par jaunās ģimenes modeli, strīdiem, par dzerošo patēvu. Šajā situācijā sievietei varētu palīdzēt speciālista apmeklējums, jo tas dotu iespēju atreaģēt tās jūtas un emocijas, kas ir paslēptas sirds vistālākajā stūrītī. To ir ļoti grūti izdarīt pašas spēkiem, šeit ir vajadzīgs kāds, kas sniegtu atbalstu, sapratni, kas palīdzētu smalkāk izprast, kas un kāpēc notiek.

Pie kam skumjākais ir tas, ka šī sieviete sāk domāt, ko viņas draugs varētu domāt, kā izturēties un viņa baidās pajautāt viņam, kā tad īstenībā ir. Bet uzdot līdzcilvēkiem jautājumus var arī tad, ja mums par kaut ko ir bail, tāpēc ir svarīgi apzināties šīs bailes, izprast, ko es varu ar tām iesākt, kā ar tām sadzīvot, nevis izlikties, ka tādu nav. Ir iespējams spert soli un apzināties, ka kaut kur azotē ir arī bailes, bet to var izdarīt tikai tad, kad cilvēks ir sevi iepazinis, sapratis un atklājis savus resursus, savas stiprās puses.

Mēs allaž riskējam, kad sakām otram par savām jūtām, jo varam tikt gan saprasti, gan atraidīti, tomēr es ticu, ka tad, ja cilvēks pats apzinās to, kā jutās, ko vēlas un domā, tad viņam izdodas to nodot otram, pateikt tā, lai saprastu un nevis tikai dzirdētu, bet sadzirdētu. Kad mums izdodas sastapties aci pret aci ar savu ES, iepazīties un iemīlēt sevi, tad mums izdodas ieraudzīt arī otru cilvēku, viņa unikalitāti, viņa sirdi.”