Agnese Rakovska: "Lielākā vērtība, ko es radīšu, būs bērns"

“Vīrieši ir tikai vīrišķīgi, bet, ja kaut ko sasniegt, panākt grib sieviete, viņai jābūt gan vīrišķīgai, gan sievišķīgai. Un pati lielākā māksla šajā spēlē ir sajust, kad kuru no savām pusēm nomaskēt,” viņa saka.

Pēc uzvaras Supernovā Agnese teica: “Negribu izklausīties iedomīga, bet nezinu, vai šajā dzīvē būšu vēl gatavāka startam Eirovīzijā.” Viņas ceļš uz vienu no visskatītākajiem mūzikas pasākumiem pasaulē bija ļoti mērķtiecīgs, tāpēc darba grafiks pirms došanās uz Kijevu salikās tik saspringts, ka Agnese neatrada pat pusstundu, lai atbildētu uz dažiem jautājumiem. “Piezvani rīt, izrunāsim pa telefonu!” viņa teica.

Nākamajā dienā saņēmu īsziņu, lai zvanot vakarā vai rīt pulksten 12.30. Vakarā telefons klusēja, bet nākamajā dienā noteiktajā laikā uz zvanu atbildēja vīrietis: “Agneses Rakovskas birojs – kā varu palīdzēt? Labi, pateikšu, ka gaidāt viņas zvanu!” Bet tā arī to nesagaidīju. Un man šķiet – Agneses birojs atbildēja tāpēc, ka Agneses acis šajā mirklī zibeņoja, signalizējot: “Lai taču liek man mieru!” Tikai Agnese to noteikti būtu pateikusi skanīgāk.

Notiekošais jāuztver veselīgi

– Kādas ir sajūtas pēc konkursa?
– Konkurss paliek konkurss – rezultāts ir neparedzams. Ja man pirms tā nebūtu sajūtas, ka varu uzvarēt, es kaujā nedotos. Diemžēl manas vīzijas nepiepildījās, bet manā radošajā dzīvē veiksme bieži vien mijusies ar neveiksmi, ne vienmēr viss noticis tā, kā biju iecerējusi. Taču neveiksmes man likušas mobilizēties, tāpēc arī tagad esmu gatava strādāt vēl vairāk, zinu, kas jādara labāk un citādi. Milzīgs paldies visiem maniem atbalstītājiem, bet tie, kas kārtējo reizi visgudri spriedelē, ka atkal uz Eirovīziju aizsūtīja neīstos, lai turpina spriedelēt. Nedēļu pēc Eirovīzijas tikos ar Raimondu Paulu, un viņš lakoniski pateica: “Viss bija labi.” Tā kā Maestro ir ļoti kritisks un pa spalvai neglauda nevienu, tad ticu, ka tiešām bija labi, un viņa viedoklis man ir pats svarīgākais.

Savukārt, komentējot Latvijas Nacionālās operas un baleta direktora Zigmāra Liepiņa Facebook profilā rakstīto, ka “ar skatuves māksliniekiem ir kā ar tomātiem. Jāaudzē, jāapgriež – šad tad pat galotnes”, varu teikt, ka es šo neveiksmi nebūt neuztveru kā galotnes apgriešanu.

– Lai kādu vietu kurš ieņem Eirovīzijas konkursā, dalība tajā dziedātājiem ir iespēja tikt pamanītiem un novērtētiem ne tikai Eiropā. Tomēr ir cilvēki, kas par šo konkursu smīkņā tikai kā par Eiropas lielāko geju salidojumu.
– Taisnība ir abiem. Es un Triānas parks – mēs Kijevā tikām pamanīti, par mediju, komentētāju, ar mūzikas tirgu saistīto cilvēku uzmanības trūkumu nepavisam nevarējām sūdzēties. Tāpēc šoks par rezultātu bija vēl lielāks, bet nu jau tas ir pārdzīvots, mēs sākam gatavoties nopietnai sadarbībai ar Ukrainu, Poliju, Lietuvu – koncertiem, konkursiem.

Savukārt, runājot par gejiem, negribu cilvēkus dalīt kaut kādās kategorijās. Īpaši tāpēc, ka manu draugu un kolēģu lokā geju ir ļoti daudz un man viņi nekad nav šķituši sveši. Nevar noliegt, ka tieši geji ir sabiedrības radošākā daļa, ļoti vērsti uz šovbiznesu. Domāju, tas jāuztver veselīgi. Vēl jo vairāk, ņemot vērā tendenci Eirovīzijai izskanēt arvien plašāk pasaulē; Džastins Timberleiks pagājušajā gadā tajā nenonāca nejauši. Un 200 miljoni cilvēku, kas Eirovīzijas konkursu vēro TV ekrānos, ir pietiekami nopietns iemesls, lai cīnītos par iespēju parādīt sevi uz šīs skatuves. Ja nemaldos, Lady Gaga savas karjeras sākumā dziedāja tieši geju bāros. Jo šie cilvēki ir kā radari, kas uzreiz uztver un pieņem trakas lietas. Tikai mūsu sabiedrība vēl nav gatava uz iecietību. Līdz ar to radošajā sfērā ir ļoti daudz nabadziņu, kuri baidās kāpt laukā no skapja. Īpaši tāpēc, ka lielākā daļa viņu klausītāju ir meitenes, kuras ļoti aktīvi zīmē plakātus, zvana balsojumos. Kā viņas reaģēs uz sava elka paziņojumu, ka meitenes viņu neinteresē? Mūziķim tas ir fatāli, letāli, un vēl jo vairāk – ja viņš nav īsti pārliecināts par sevi.

– Savus konkurentus pirms kāpšanas uz skatuves Kijevā papētīji?
– Īpaši necentos, jo Triānas parks ļoti atšķīrās no pārējiem, tāpēc es viņus labprātāk saucu par sāncenšiem. Supernovas finālā man tādi bija kristīgo dziesmu izpildītāji. Man tas lika domāt – vai kristīgās organizācijas šo pasākumu izmantoja kā iespēju sludināt savu pārliecību? Kopumā tas izskatījās diezgan falši. Man vispār ļoti nepatīk, ja man bāžas virsū ar savām pārliecībām. Ja visa dziesma ir Dieva slavinājums, tad skaidrs, ka šie cilvēki ar ticības lietām aizrāvušies pārāk fanātiski.

Fanātisms zināmā mērā ir biedējošs. Ādolfs Hitlers arī bija fanātiķis, kurš ticēja savām nenormālajām idejām un mēģināja tās realizēt. Nejauši esmu pabijusi dažu kristīgo draudžu pasākumos un pēc redzētā vēl vairāk ceru, ka nākotnes reliģija būs filozofija, bet tās centrā – cilvēks, kuram primāras ir savas domas un to brīvība. Reliģijā viņš meklēs atbildes tikai uz konkrētiem jautājumiem, nevis gaidīs no tās atbildes uz visiem. Vismaz man tas nav pieņemams, tāpēc kristietība nekad nav bijusi tuva. Tomēr nekādā gadījumā nenosodu tos, kuriem tā tāda ir, vien sludināšanai vajadzētu izvēlēties piemērotāku skatuvi.

Ne tikai traka dziedātāja, bet arī gudra meitene

– Pēdējos divos gados esi guvusi lielisku pieredzi – sadarbība ar Raimondu Paulu, pagājušajā vasarā Triānas parks iesildīja grupu Prāta vētra pirms koncerta Liepājā, ieguvi Mūzikas ierakstu gada balvu Zelta mikrofons kategorijā Labākais videoklips par dziesmu Vienaldzības.
– Kā rezultātā uzaudzēju gana biezu ādu. Visam pa vidu vēl kūļājās mācības Stradiņa universitātē, kur Rehabilitācijas fakultātē studēju audiologopēdiju. Un – pabeidzu! Tas bija jāizdara, jo smadzenes nemīl bezdarbību. Turklāt ik pa laikam tās vajag pārslēgt no vienas jomas uz citu. Pagaidām specialitātē nestrādāju, hobija līmenī ar bērniem darbojos tikai vokālajā studijā. Bērni mani restartē, es no viņiem iedvesmojos vairāk, nekā viņi no manis. Varbūt tāpēc, ka savā ziņā pati jūtos kā bērns.

– Cilvēks esot tik vecs, cik vecs viņš jūtas.
– Darbošanās ar bērniem man atgādina laiku, kad bērnībā ar draudzenēm taisījām modes skates, popielas. Būtībā joprojām nodarbojos ar to pašu, tikai citā līmenī un ar citu vērienu. Man arī tagad patīk nepieradinātas drēbes, trakas krāsas, dīvaini cilvēki, kas dara ko citiem īsti nesaprotamu, pirmajā mirklī pat nepieņemamu. Tomēr priecājos, ka esmu izaugusi gan no popielas, gan arī no divdesmitgadnieces vecuma, jo tad vēl esi padumjš, bez pieredzes, bez naudas.

Es tajā laikā biju pilnīgi nenormāla! Kad mācījos Franču licejā, pasniedzēji zvanīja mammai un saudzīgi minēja – viņiem šķietot, ka Agnese kaut ko lieto... Nešaubos, ka hiperaktīvu bērnu uzvedība var likties neadekvāta. Man bija tik daudz enerģijas, bet skola tik maza! Es tur vienmēr jutos kā iesprostota pareizības rāmī. Principā tāpat bija arī Banku augstskolā un Stradiņos.

– Ja citi, vēloties, lai viņus nepazīst, karnevālā uzliek masku, tad tev tā jānoņem.
– Reiz angļu valodas pasniedzējai Stradiņos ieminējos, ka mana grupa ir Triānas parks. Viņa pasmaidīja: “Bet tur taču dzied cita meitene!” Atteicu: “Nē, tā pati, kas sēž jums pretī.” Pasniedzēja bija šokā – pusgadu mācījusi pavisam citu meiteni.

– Kura no šīm abām Agnesēm esi tu?
– Atvērto durvju dienā Stradiņos viens džeks, izlasot dokumentos manu vārdu un uzvārdu, palūrēja uz mani kā nomaldījušos un teica: “Bet te notiek nopietna mācīšanās!” Tas man riktīgi aizķēra, jo viņš taču pārstāvēja sabiedrību, kas ir ap mani, un tas lika domāt, ka arī daudzi citi uzskata, ka esmu pārgalvīga, bezatbildīga vai ar putniņiem, ka mani neinteresē mācības, ģimene. Bet man zināšanas vienmēr bijušas ļoti svarīgas un ģimene ļoti nozīmīga. Tāpēc, ja pirms tam varbūt vēl šaubījos, stāties Stradiņos vai ne, tas bija pēdējais ķeksītis, kas lika iestāties. Man bija svarīgi pierādīt, ka neesmu tikai traka dziedātāja, bet gudra meitene, kurai ir vēl citi talanti. Pēc tam mans un šī džeka skatiens vairākkārt satikās. Manējais viņam vēstīja: “Es šeit esmu uz palikšanu! Un beigšu universitāti nevis beigšanas pēc, bet ar teicamām zināšanām.” Turklāt es tiešām nemācījos papīra dēļ – viens tāds man jau bija, un to gribēju pierādīt visiem pasniedzējiem. Jā, man noteikti nav tas vieglākais raksturs, bet ir sava pārliecība, krietna deva spīta, un ar to jārēķinās.

Tagad, beigusi Stradiņus, jebkuram pretimnācējam ar pārliecību varu signalizēt, ka neesmu zemē metama. Nostiprinātā pašapziņa tiešām ir acīm saredzama, gluži vai taustāma. Kā mūziķei man tas ir vēl jo svarīgāk, kaut tāpēc, ka manī ieklausās daudz bērnu. Un es protu diskutēt, aizstāvēt savu viedokli – man ir sava balss ne tikai kā vokālistei. Savukārt sadarbība ar Raimondu Paulu manī nostiprināja pārliecība, ka es varu būt ES arī bez grupas, jo līdz tam ļoti baidījos palikt viena, jo – es taču neko nevarēšu! Tikai tas nenozīmē, ka tagad ņemšu un izsitīšos bez tās. Pirmo nabassaites pārgriezienu izjutu, kad no Triānas parka aizgāja mans tēvs. Kaut kad tam bija jānotiek, jo mūzikai, ko tagad radām un veidojam, ir citas iezīmes. Koka zari vienkārši izauga katrs uz savu pusi. Tomēr tēvs joprojām ir mans centrs, no kura viss radies.

– Tavs tēvs taisa ģitāras.
– Viņš arī ir nenormāls! Uztaisa vienu un taisa nākamo. Krāj. Tēvs ir ieinteresēts instrumenta tapšanas procesā, man šķiet, ka tas viņam ir kā meditācija. Vispār man ļoti patīk vīrieši, kuri kaut ko rada ar savām rokām. Jaunās paaudzes pārstāvji šajā ziņā ir diezgan lieli tizleņi, viņi pat naglu sienā nemāk iesist. Sievietei jāņem āmurs un jārāda, kā to dara! Nevaru izturēt tādas lietas. Tēvs man ir paraugs, kādam jābūt vīrietim. Dievs ar tiem, kuri pārspriež vīriešu kosmētikas līnijas, tomēr man tas šķiet smieklīgi.

– Tu ģitāru spēlē?
– Diemžēl nē. Lai gan tas ir muļķīgi – ar ģitārām taču pilna māja! Kaut kad būs tam jāpievēršas. Savukārt klavieres ir mans bērnības instruments, vienmēr bijis tuvs. Un uz mūzikas skolu es pati gribēju iet. Visi jau sākumā grib, tikai pēc tam saka: “Mammīt, ja tu mani mīli, tad izņem no mūzikas skolas!” Vismaz es tā teicu. Bet neizņēma. Un pabeigt iesākto ir īpašība, kas manī ieaugusi tieši no tiem laikiem. Kaut pāri līķiem, bet jāizdara. Tik traki akurāt varbūt ne, bet vispār apņemšanās panākt savu ir apsveicama. Man tā bija ar visām skolām – gāju tām cauri sakostiem zobiem, jo zināju, ka ir jāizdara.

Vīrieši ir kā bērni, kā lai uz viņiem dusmojas

– Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu, es visu laiku domāšu par to... Tu zini, kā tas ir?
– Protams. Tās ir tā saucamās cilpu situācijas, kurās pats savā galvā kaut ko uzbūvē un netiec no tā vaļā. Dziedot Vienaldzības, teksts ir tik svarīgs, ka ar to sasaisties automātiski. Tas ir stāsts par transformāciju. Alķīmija ir process, nevis rezultāts; tā ir spēja manipulēt ar matēriju, melno pārvērst baltā un otrādi. Un meitene krāj vienaldzības, kuru radītās skumjas pārtop par kaut ko skaistu... Mani vispār velk uz dramatiskām lietām – dramatisku teātri, filmām, visu, kur cilvēki tikuši pāri saviem pārdzīvojumiem. Tā vien šķiet, ka mūsdienu sabiedrībā trūkst patiesu emociju, ka vairs neticam nekādiem ideāliem – mums viss ir kļuvis plakans. Visi politiķi ir cūkas, pārējie – loši. Ideālu, kam līdzināties, kam skriet pakaļ, vienkārši nav, vispār nekas nav labi un pareizi. Lai gan pareizi arī ir ļoti izstiepts jēdziens – kas vienam pareizi, otram ir nepareizi.

Vizmas Belševicas vārdi ir ļoti trāpīgi. Nedomāšana par viņu arī ir domāšana. Absurds. Īstenībā tu jūc prātā, un tā ir ļoti neveselīga situācija. Stulba mīlestība, nevajadzīga un lieka, pielīdzināma atkarībai, muļķībai. Būtībā tā pat nav mīlestība, bet apsēstība. Tu pats savā galvā esi izdomājis, uzkonstruējis visu, kas tev ar šo cilvēku notiek, lai gan tas jau sākumā nebija nekas reāls. Tad tas vienā brīdī brūk tādā ātrumā, ka pats tam netiec līdz. Vājprāts. Nevar nejust, ka Belševicas dzīvē šādas mīlas peripetijas bijušas. Viņa nebija Merilina Monro, kurai vīrieši skrēja pakaļ, bet, manuprāt, novatoriska un diezgan feministiska. Vīriešiem ar tādām sievietēm ir interesanti, bet nez vai viņi tādu grib sev blakus. Šādām sievietēm ir grūti, un mūsdienās tādu, šķiet, ir diezgan daudz. Tomēr es negribētu maurot par feminismu, jo personīgi dzimuma nevienlīdzību neesmu izjutusi. Iespējams, uz sievietēm neskatās tik nopietni, kā viņas pelnījušas, bet ar darbu taču var pierādīt – ar mani jārēķinās. Diez vai obligāts priekšnoteikums tam ir nēsāt bikses, līdzināties vīriešiem pēc izskata, sevi nekopt – tas jau ir pārāk radikāli un muļķīgi. Un man tomēr patīk, ja vīrietis ir tas, kurš atver durvis un palaiž mani pa priekšu vai padod roku, izkāpjot no mašīnas. Grupas puišus visu laiku dresēju par šīm un citām lietām. Jā, es varu visu izdarīt pati, bet es to negribu!

– Radošiem cilvēkiem mīlestības pārdzīvojumi ir kā tuksnesī klīstošajam ūdens malks – tikai tad viņos atdzimst dzīvība, līdz ar to rodas iedvesma radīt.
– Arī manas dziesmas, vismaz tās, kuras man pašai šķiet vislabākās, radušās dziļu emocionālu pārdzīvojumu rezultātā. Mūziķu vidē aktuāls ir jautājums, vai māki strādāt kā profesionālis – apsēsties un uzrakstīt mūziku –, vai arī tev jāgaida iedvesma? Es zinu tikai to, ka cilvēks, kurš nekad nav pieredzējis situāciju es domāšu par to, es domāšu par to!, nekad neuzrakstīs dzejoli, kas sinhronizētos ar cilvēkiem, kuri tādu pieredzējuši. Tāpēc daudz ko savā dzīvē uztveru kā svētīgu mācību un pat nedusmojos uz tiem, kuri man likuši justies slikti vai kaut kādā mērā bijuši pret mani necilvēcīgi. Agrāk to ļoti pārdzīvoju, domāju – kā tā var rīkoties?! Bet ar laiku sapratu, ka tas cilvēks vienkārši tāds ir. Paņem no viņa, no radušās situācijas visu, ko vari, un ej tālāk. Tagad brīnumainā kārtā visu māku palaist vaļā viegli. Reizēm runāju ar cilvēku, tad attopu – paga, bet man taču vajadzēja uz viņu dusmoties, jo viņš tika nodarījis to un to! Tikai man dusmām vairs nav ne laika, ne enerģijas. Ko pukosies uz kaķi, kurš nogāž puķu podu… Vīrieši vispār ir kā bērni – tad kā lai uz viņiem dusmojos? Savukārt, ja vīrieša rīcībā pamanāmi kādi psiholoģiski aspekti, tad uz slimu taču arī nevar dusmoties. Man šķiet, ka es vīriešus lēnām sāku likt kategorijās: bērni, dzīvnieki un vēl visādi īpašie. Tādi viņi arī ir.

– Tavs draugs Rojs ir par tevi desmit gadus jaunāks.
– Kad esmu kopā ar viņu, gribu domāt, ka visi jaunieši interesējas teju vai par visām lietām. Ja kaut ko nezina, izmanto jauno tehnoloģiju dotās priekšrocības un dara to ļoti profesionāli. Tā tagad ir ļoti svarīga prasme, es salīdzinājumā ar viņu jau jūtos kā šajā laikā iemaldījies dinozaurs. Tikai gribētos, lai jaunieši, tik ļoti sasaistījušies ar tehnoloģijām, nekļūst bezkaislīgi, necilvēcīgi, zvērīgi.

Lielākā vērtība, ko varu radīt, ir bērns

– Nesen lasīju zinātnieku atziņu, ka vīrietis ir evolūcijas kļūda.
– Evolūcijas attīstība vispār esot pamatota uz kļūdām. Pirms neilga laika skatījos seriālu Rietumu pasaule ar Entoniju Hopkinsu galvenajā lomā. Tajā tiek apspēlēta tēma par to, kā cilvēks funkcionē, kāda ir mūsu izcelsme. Esam emocionālas būtnes, tātad neesam roboti, bet vienlaikus izteikts minējums, ka it kā esam kāda radīti sarežģīti bioroboti, kas funkcionē dažādu reakciju rezultātā. Mani fascinē doma par visa Radītāju. Kas īsti ir tas, kurš visu izdomāja un joprojām turpina šo spēli? Nu, kāda evolūcija, kāds Darvins?! Brālis, skatoties uz vienu no mūsu kaķiem, arī reiz teica: “Agnese, paskaties uz Bakardiju, viņš ir tik skaists, mīļš, pūkains, acis kā konfektes, viņš taču ir pati pilnība – kur viņam vēl evolucionēt!” Es viņam piekrītu, turpinot šo tēmu no otra gala. Vai tiešām zivs reiz izrāpās no okeāna un kļuva par Bakardiju? Tad kāpēc citas zivis joprojām peld okeānā un amēbas joprojām ir amēbas?

– Kā sevī jūti daļu Radītāja?
– Visos cilvēkos ir instinkts radīt, bet vienīgais patiesi vērtīgais, ko varam radīt, ir bērns. Tāpēc cilvēkiem, kuriem ir bērni, viss pārējais, kas bijis un būs uz pasaules, it kā izgaist, jo bērns ir kaut kas ļoti centrāls. Var radīt gleznu, mašīnu, jaudīgāko raķeti pasaulē, bet tikai bērns nāk no tevis, tikai viņš ir tavs pēctecis. Arī man kā dziedātājai, traki foršai un talantīgai meitenei, ir interesanti viss, ko daru, tas ir kā spēlēt spēli, tomēr apzinos, ka lielākā vērtība, ko radīšu, būs bērns. Un tas pat nebūs mans nopelns – Radītājs, kas radīja mani, ir iekodējis varēšanu realizēties caur Viņu. Es visu uztveru apmēram tā – ir kāds, kas radījis šo spēli Dzīve. Kā mēs Monopolu. Un manai reliģijai ir monopolistiska uzbūve, kurā man iedotas opcijas ar dzīvi spēlēties. Varbūt man tagad uzradīsies bariņš sekotāju, kas domā līdzīgi. Lai gan vispār pūlis mani mulsina. Man ir bail tajā pazust – ka mani vairs nesadzirdēs vai arī es sākšu bļaut līdzi visiem.

– Cilvēkam esot jābūt veselīgam egoistam.
– Kopš esmu iemācījusies pateikt nē, tāda esmu. Agrāk nemācēju, tāpēc man bija izdegšanas sindroms. Ik pa brīdim nonācu situācijā, kad bija jābūt visur, bet manī it kā vairs nekā nebija, biju izsmelta, tāpēc jutos nelaimīga un nogurusi.

– Kādus pārsteigumus no tevis var gaidīt nākotnē?
– Ja Raimonds Pauls vienu no savām jaunajām dziesmām, kura ir par vīgriezēm Gaujas krastā, neatdos kādam citam, tad es paturu tiesības uz to. Manā repertuārā pagaidām nav tik romantiskas, sievišķīgas dziesmas, bet – es tādu varu dziedāt. Arī manī ir kaut kas no šīm īpašībām, jautājums tikai, vai man tās ir aktuālas, svarīgas. Vismaz šobrīd, ja man būtu jābalso par kādu izteikti sievišķīgu dziedātāju un Bjorku, es noteikti balsotu par Bjorku, jo viņa ir labdabīgi traka personība un tikpat traki radoša. Manējā.