Māra Zālīte: "Par latviešu valodu cīnos jau kopš 4 gadu vecuma"

No Māras Zālītes plašā loga var redzēt tālu – Vecrīgas torņus un prāmja skursteni Daugavā. No domām – bērnības vietas Slampē, nomadus tuksnešos un Sibīriju. Māra ir gaisa, metaforu cilvēks, un prozas kārtīgie teikumi nāk smagi kā vaga. Paiet laiks, līdz tie atdodas vasas spirgtajā zaļumā.

Otri pieci pirksti

– Jūs ļoti plānojat laiku – varat atklāt, pie kā strādājat?
– Rakstu "Piecu pirkstu" otro daļu. Esmu, var teikt, kalnā uzrāpusies, bet lejā kāpšana vienmēr ir grūtāka. Man iet ļoti lēni, pat esmu pārsteigta, jo vispār strādāju intensīvi. Vienmēr, protams, sabožos, ja man kas cits jādara, ja nevaru atrast trīs pilnas dienas, kad nodoties darbam pie rakstāmgalda. Visu laiku jācīnās pašai par savu laiku.

– Tā, šķiet, esat darījusi visu dzīvi.
– Šodien, piemēram, esmu sarakstījusies ar sešām Latvijas bibliotēkām, kuras aicina ciemos. Plānotājā visam gadam ir Kokneses fonda, Likteņdārza padomes darbs. Un septiņos jāiet pakaļ mazbērniem uz baseinu (smejas). Tā ka nevaru atļauties neplānot, tad neko vairs nezinu, cikos jābūt, ko apsolīju. Tas viss ir no tā, ka smadzenēs... īstenībā tā ir pārslodze. Bet es nesūdzos. Ja cilvēka dabā ir darīt, un ja arī citi no viņa sagaida... Rakstniekam nekad nebūs pietiekami daudz laika.

– Vienīgais, ja sevi aiz čupra var aizvilkt kādā rakstnieku namā, Visbijā...
– Vairs negribu nekur. Vispār nevaru žēloties par saviem rakstīšanas apstākļiem – teorētiski varu aizbraukt uz laukiem, kurināt krāsni un rakstīt.

– Tur ir vēl labāks rakstniecības nams.
– Labāku nevar vēlēties! Tāds vienpatis rakstnieks kā es. Ja arī aizbraucu uz kādu jaunrades namu, es nekomunicēju. Jau iepriekš atvainojos visiem – tas nav tādēļ, ka es būtu iedomīga vai lepna. Man čomošanās traucē, pazemina uzstādījumu, un tad ir grūti to atkal dabūt augstāk. Ir rakstnieki, kam, tieši otrādi, vajag parunāt – no tā uzlādējas. Es jūtos kā glāze, pilna līdz lūpai – ja veikšu sānis kustības, kaut kas līs laukā. Zaudēšu kaut ko no tā, kas man jāuzliek uz papīra. Varbūt iedomas, bet dzīves laikā izstrādājas tādi niķi un stiķi. Redziet, es jau nevaru nekur aizbraukt, jo man ir ģimenes locekļi, kam esmu vajadzīga. Un tā gluži nevar – ne ar ko nerēķināties. Vismaz es ne. Tas rakstnieka egoisms tik liels nav. Par nožēlošanu. Rakstniecībai.

Garainis, kas vāciņu cilā

– Esat teikusi – droši vien esmu alkatīga, jo gribu gan dzīvi, gan mākslu. Ar gadiem esat iemācījusies ne tik daudz pašsadedzināties?
– Nu, ar gadiem varbūt esmu iemācījusies vairāk pateikt nē. Sāku skatīties, kur tiešām bez manis nevar iztikt, vairs neļauju sevi tik daudz izmantot. Bet arī uz to es iekrītu, ja kāds paziņa vai simpātisks cilvēks. Es ļaujos! Trakākais, ka nevienu nevaru vainot – tā būtu daudz vieglāk. Es jau pati bāžu galvu savās cilpās, jo mani ļoti daudz kas interesē.

Slampē ar manu iniciatīvu (cits lielītos, es tikai pasaku) uzlikām skaistu pieminekli represētajiem "Zelta josta". Tur līdz šai dienai ir padomju domāšana. Lasīs, būs apvainojušies, bet diemžēl tā ir. No Slampes deportēja daudz cilvēku – bagātā Zemgale. Un ne čiku, ne grabu, kas tur kādreiz bijis. Uz skolu bērni sabrauc no visurienes, tā nav viņu vieta. Kopš vecie aborigēni gājuši mazumā, neviens vairs nav īsti piederīgs. Neviens to vietu tā īsti nemīl. Tas, ka puskilometru pa ceļu ir dižkoku vieta, nevienu neinteresē. Ir dzīvoklis, veikals un darbavieta, kuram tāda ir. Bet tā ar lepnumu – es eju pa savu pagastu... Man tāda sajūta ir. Bet tā ir vecā, mantotā. Ahā, kalnā mājas, kur dzīvoja mani radi, kas tagad ir Sanfrancisko, un onkulis ir tik ārkārtīgi līdzīgs manai mammai. Tur mana vecvecmāmiņa dzimusi. Tālāk Būriņu mājas, kur mēs, kad atbraucām no Sibīrijas, dzīvojām. Tur dzīvoja Pabērzu Almas tante... Visur man kādi radinieki, čupojas un krustojas, jo dzimta ir ļoti veca. Es daudz ko uzzināju no agrāk neatklātiem Kurzemes arhīviem, kad ar Arni Šablovski veidojām Slampes grāmatu.

Ar cita pieminekļa ideju staigāju riņķī – pie Tukumu priekšniekiem un tautas. Beigu beigās Tukumā būs piemineklis Meierovicam. Kad rakstīju libretu operai, sapratu, ka vajag. Meierovica bērnība vijusies ap Tukumu – Sabile, Kabile, Pūre, Cērkste, viņš beidzis Tukuma vidusskolu, vasaras pavadījis Brizules pusē un arī gāja bojā, turp braucot. Ir noticis konkurss, Ārlietu ministrija pieslējās, 18. novembrī prezentējām ārvalstu diplomātiem, jo Meierovics bija diplomāts, pirmais un izcilākais.

Ja vēl par notikumiem, tad Sēmes pagastā ir brīnišķīgi cilvēki, Daila un Bruno Trubiņi, kuri purvainu pļavu pārvērtuši neticami skaistā rožu dārzā. Tādu brīnumu gods atbalstīt. Es esmu Rožu svētku patronnese – ar diviem "n" (smejas). Pierunāju Ilzi ar Artūru (aktieri Ilze Ķuzule un Artūrs Skrastiņš, Māras meita un znots – S. L.), kuriem vasarā katra brīvdiena ir zelta vērtē. Tomēr izdevās aizvilkt uz Rožu svētkiem, un viņiem ļoti iepatikās. Bija Juris Vaivods ar orķestri, viņš ir ieprecējies tukumnieks. Pagājušogad nāca papildinājums – Putnu balle, Kristiāns Kalniņš, un, dzirdējusi, ka mums forši iet, atbrauca arī Aija Andrejeva.

Mūsu lauku mājās, kas no Rozītēm ir apmēram astoņus kilometrus, ja lido ar gaisa balonu, notika mēģinājumi. Mūziķi spēlē, es staigāju apkārt, priecājos. Un ir vēl citas lietas – Žanis Katlaps ir dzimis Tumē, tāpēc paši nodibināja balvu. To jau saņēmuši Viesturs Kairišs, Guna Zariņa, Māra Ķimele, Inga Ābele, Ināra Slucka, Harijs Gulbis. Šādi veidojas pilsoniskā sabiedrība, kas negaida, ka kāds no augšas ko izveidos, sanāk kopā trīs četri cilvēki un pasaka – jā! Kāpēc ne. Tā ir laba lieta, un, re, ko pa visiem varam izdarīt. Galvenais vilcējs ir Arnis Šablovskis – garainis, kas cilā vāciņu. Katliņā jau vārās jaunas idejas. Uz Latvijas simtgadi vajadzētu kādu piemiņas zīmi Ziedonim. Lielo personību klātbūtne mazpilsētu padara par lielpilsētu.

– Tukumā ir brandmūris ar Ziedoņa tekstu.
– Tas arī bija Arņa projekts. Viņš, kluss un neatlaidīgs, dara lielas lietas. Savā veidā arī viņš ikdienas purvu pārvērš rožu dārzā. No sīkas saknītes.

– Daži rožu stādi ir aizceļojuši uz jūsu Koršām?
– Pirmās rozes, kuras man sadāvināja, gan nonīka. Droši vien viņas nekopu pietiekami labi. Tad nolēmu, ka nekādas rozes nav vajadzīgas, man vajag krūmus, kas aug paši. Roze ir jāčubina. Viņa grib, lai to dara.

– Paģēroša – princese.
– Jā. Bet biju pārsteigta, ka Artūram un Ilzei patīk rozes. Nekad nebūtu domājusi. Viņiem arī sadāvināja padsmit stādu, nu ir pilnīgi pārņemti. Es laikam tomēr arī atkal gribēšu rozes.

Tā māja man sapņos rādās

– Par Slampi esat stāstījusi, ka tur padomiskums nemaz tā negāja iekšā, svinējuši ķekatas, Lieldienas, Līgo...
– Tas bija mūsu ģimenē. Un vēl dažās, kas bija palikušas pāri. Bērnībā. Brīnišķīga veca tantiņa dzīvoja mūsu mājas otrā galā, viņai bija kuprītis. Daudzi pat nezināju, kā viņai vārds, visi sauca par Tantiņu. Skolas Tantiņa.

No rītiem viņa sagaidīja bērnus, krāsnis izkurinātas. Durvju priekšā bija vanniņa, viņa katram nomazgāja sabristos zābaciņus un teica – tagad, bērniņ, noslauki un ej iekšā skolā. Man sirds sažņaudzas, domājot, cik liels cilvēks patiesībā bija Tantiņa, kurai pat vārda nebija. Un viņai bija tāds ēverģēlības gars! Reiz Ziemassvētku vakarā teica – Māriņ, iesim budēļos! Parasti tie vakari tādi rāmi – eglīte un kāda dziesmiņa, padomju laiks, Ziemsvētki aizliegti. Tantiņa vēl pārstāvēja pagānisko ālēšanās tradīciju.

– Citi saprata, ko jūs darāt?
– Gājām pie tiem, kas saprot. Slampē bija laiks, mani pirmie skolas gadi, kad klasē puse bērnu bija krievi, viņi latviski nemācēja. Tai pusē ļoti mainīja etnisko sastāvu. Slampe pelnījusi ordeni par integrāciju. Tur tas notika pats no sevis, jo skola bija vienā valodā.

– Jūs jau bijāt iemācījusies latviski?
– Mani gan par krievēnu saukāja, jo es labāk runāju krieviski. Bet pa to vienu vasaru līdz skolai iemācījos pilnībā. Man raksturiņš nāca ārā. Atbraukusi uz Latviju, es esot paziņojusi – to mamma mēdza stāstīt kā kuriozu –, ka te ir Latvija, un es krieviski nerunāšu! Tad kādu laiku es vispār neesot runājusi, baidoties ko pateikt nepareizi. Tā sanāk, ka sāku cīnīties par latviešu valodu no četru gadu vecuma. Man tas šķita dabiski.

– Kas tagad notiek ar Kalnaķivuļu mājām?
– Ai, īstenībā diezgan skumji kļūst, kad par to runāju. Nu, tā jau mēdz gadīties ģimenē. Manai vecaimātei bija divi bērni – mana mamma un brālis. Kalnaķivuļos pavadīju savu bērnību un jaunību, man tā vieta ir ļoti dārga. Vecāmāte to juta un ļoti gribēja, lai māja tiek man. Un tad tas izplatītais gadījums, kad cilvēks ir slimnīcā un saka – nāc ar notāru, es tev gribu... Saku – nē, nē, kad būsi ārā, izveseļosies... Tā māja pārgāja mammas brālim, tagad ir maniem radiem, kuri dzīvo Rīgā, un viņiem ļoti reti sanāk tur aizbraukt. Kalnaķivuļi lēnām iet bojā.

Ar Gunti Eniņu aizbraucām mērīt dižkokus, audzinājām tautu, ka nedrīkst apskādēt, ka tas ir pagasta lepnums. Kalnaķivuļu pagalmā ir koki, jau lieli. Kad izsūtīja vecvecākus un manu mammu, viņiem par piemiņu skolotāja ar bērniem iestādīja trīs ozolus vīriešiem – manam vectēvam, vecvectēvam un mammas brālim, bet mammai un vecaimātei – liepas. Kad biju maza, man no sākuma neviens nestāstīja, ka tie koki ir īpaši. Vecvecmāte reiz neizturēja un teica – pa šitiem kokiem beidz dauzīties! Tie nav parasti. Tad viņa pastāstīja. Guntis Eniņš teica, ka nav redzējis vēl otru tādu piemiņas koku stādījumu izvestajiem. Jā, tā māja man sapņos rādās. Tā manā virtuālajā realitātē ir daļa manis. Tā vieta.

– Sanāca tā, ka jūsu mammu izveda divreiz.
– Jā, 1941. gadā, kā jau visus. Pēc kara varenplašajā zemē bija nenormāli daudz bāreņu – vecāki krituši, kara jukās pazuduši. Nolēma, ka ar tiem bērniem ir kaut kas jādara, jo viņi klaiņoja apkārt. Uz šī pamata latviešu cilvēki nolēma mazu viltību – uzdosim izsūtītos bērnus par bāreņiem, lai tiek uz Latviju atpakaļ. Tas arī Melānijas hronikā parādīts – kā viņa savu dēliņu pavadīja. Tāpat mana vecāmāte abus bērnus, nezinot, vai tiks līdz galam... Jebkurā gadījumā vismaz cerība bija. Bet čekas modrā acs to atklāja, un tūkstošiem nelegālo pārbraucēju uz Sibīriju bija jādodas otrreiz. Un tad bija vēl trakāk.

– Labi vismaz, ka pie savas mammas tika – uz to pašu baraku.
– Jā, tas nu gan jāatzīst – viņus nešķīra no mātēm, aizveda turpat, no kurienes nākuši.

– Vai bibliotēkas jūs uzrunā gaidāmās jubilejas sakarā?
– Nē. Es katru gadu braucu, pagājušo ļoti raženi. Kultūrkapitāla fondam ir lauku bibliotēku atbalsta programma, bibliotekāriem vieglāk autorus ielūgt, jo viņu rīcībā ir neliels, tomēr honorārs. Citādi viņiem... vienkārši neērti. Un mums, protams, arī. Rakstnieki jau nepārtiek no svaiga gaisa un mīlestības vien. Pagājušogad, izņemot vasaru, vidēji reizi mēnesī biju kādā bibliotēkā. Man patīk kaut kur tālu braukt.

– Ieraudzīt, kādas ir vietas un cilvēki?
– Visur, kur esmu braukusi, cilvēki ir brīnišķīgi. Bibliotēkas tagad ir mazās gaismas pilis. Skaistas telpas, modernas. Aizbrauc tik tālu, uz Dagdu vai Ludzu, viņi saka – cilvēki nāk nepārtraukti. Vecie – lasīt avīzi, jaunie – pie datoriem. Ar iniciatīvu Mēs. Latvija, XX gadsimts ir atdzimusi interese par latviešu literatūru. Pēc daudzām grāmatām, arī manas, ir rinda. Saprotu, ka tie, kas nāk uz bibliotēku, ir tie gaišākie, bet viņu ir daudz. Vienmēr pārdzīvoju, kad lamājam savu tautu, noniecinām. Tas ir tik netaisni. Protams, ir daudz kretīnu, kā jebkurā tautā. Mūs visu laiku provocē, lai paši sevi noniecinām. Tas ir virtuālais karš – lai savu valsti uzskati par neizdevušos, savu dzīvi par samaitātu, likteni par slikteni… Valsts nevar pastāvēt, ja ir tādi pilsoņi.

Tev būs vajadzīgs spēks

– Pirms gadiem trīsdesmit, kad uzrakstījāt lugu Pilna Māras istabiņa, tas bija jūsu pirmais mēģinājums pietuvoties teātrim, kad sajutāt, ka varat būt ne tikai dzejniece, bet arī dramaturģe. Tas bija tikpat mokoši kā tagad ar prozu?
– Nē. Pilnu Māras istabiņu uzrakstīju divās nedēļās. Vienā elpas vilcienā.

– Bijāt to tēmu sevī nēsājusi?
– Biju aizrāvusies ar folkloru. Ar Iļģiem braukājām pa Latviju, lasot lekcijas. Tas bija 70. gadu beigās, kad viņi vēl nebija slaveni un arī es ne (smejas). Bet pēkšņi bija vajadzība pēc folkloras, es teiktu – intuitīva. Vienkārši kāds it kā saka – tev būs vajadzīgs spēks. Un es zinu, kur to dabūt. Nodarbojos ar zinātniskiem un pseidozinātniskiem pētījumiem, slavenais Jurijs Toporovs, kas Maskavā bija ļoti liela baltu filoloģijas autoritāte, lasīja manu pētījumu par Māru un teica – tas automātiski ir zinātņu kandidāta darbs. Bet mani nevienā acī neinteresēja akadēmiskā karjera. Man vienmēr ir patikušas teikas, jo īpaši grieķu.

Redziet, kā viss cilvēkā ielikts, un viņš iet pa kādu lielā mērā jau nospraustu ceļu. Epizode 3. klasē – biju klases dežurante kopā ar vienu puiku. Jāslauka tāfele, bet lupata galīgi sausa, teicu – aizej saslapini. Viņš – ej pati! Kašķējāmies, līdz sākām bļaustīties, ar grāmatām mētāties – nu, riktīgi kauties! Pēkšņi atsprāgst durvis, skolotāja kliedz – kas te notiek?! Ieved mūs blakus, izrādās – stundas visiem nav beigušās, un 5. klasei ir mācības. Mani ieliek kaktā, stāvu un dzirdu, ka viņi runā par Zevu, Kronu, un pēkšņi saprotu. Dīvainā kārtā man arī mājās bija Kūna grāmata (Nikolajs Kūns Zelta aunāda. Sengrieķu mīti un varoņteikas – S. L.), pat nezinu, kāpēc vecāki bija to pirkuši. Es sapratu, kas aiz tā stāv, simbolisko līmeni. Ja Krons apēd savus bērnus, tad tas ir hronos – laiks, un laiks tik tiešām aprij savus bērnus.

– Jums tāda apjausma bija jau 3. klasē?
– Kaut kā tā bija. Kad man jau divi dzejoļu krājumi bija iznākuši, atkal radās azartiskā interese, bija kādas zināšanas, lai gan universitāte neko nebija devusi. Mitoloģija bija kas tāds, kas robežojas ar reliģiju, – aizliegts. Māra un Dievs... Kāds Dievs, ja Dieva nav?! Par Māras istabiņu man ienāca prātā, sēžot drausmīgi garlaicīgā rakstnieku sanāksmē. Kaut ko muld vecie kraķi, es atvainojos, kā man toreiz likās. PSKP CK plēnumi, lēmumi, bet tu aizej citā pasaulē. Un pēkšņi man burtiski atnāk – bet kā būtu, ja tie cilvēki dabūtu to, ko grib? Visas pasakas beidzas ar to, ka viņi dabū, bet vairāk nekā. Domāju – paga, vai tiešām viņi dzīvo laimīgi? Kas notiek? Un man kuras iekšējā uguns. Bija iespēja aizbraukt uz Dubultiem, un divu nedēļu laikā uzrakstīju pirmo lugu. Laikam iedvesma bija liela, jo laiks pazuda. Likās, vai tik drīz nav pusdienas, paskatos – o, astoņi vakarā! Tā radās Pilna Māras istabiņa. Protams, pēc tam to pakoriģēju, pirmo uzmetumu jau nekad nedod. Pēteris Pētersons ļoti iedegās, viņš bija absolūts teātra režijas pīlārs. Man, mazai Mārītei, kuslā pirmā ludziņa. Es biju Mārīte sekretārīte Rakstnieku savienībā.

– Kā nonācāt pie Pētersona – pati viņam iedevāt?
– Vispirms Karogs nodrukāja. Man nebija tādas drosmes, ka varētu Pētersona uzmanību ar savu niecību aizkavēt. Viņš bija izlasījis un teica – tā, Māra, šito es iestudēšu!

– Jūs viņu esot ievilkusi mitoloģijas zināšanā, aizvedot uz kādu lekciju.
– Nē, es to lekciju atvedu pie viņa (smejas). Viņš gan pretojās – es zinu, kas ir Māra! Es – ticu, ka zināt, bet varbūt ne visi aktieri. Gribētu trupai pasniegt koncertlekciju ar Iļģiem. Pētersons ilgi nerimās – man tie folkloristi, antiņi nav vajadzīgi! Beigās pierunājām, un viņš bija tik iespaidots, ka pat paņēma Ilgu Reiznieci komandā, uz skatuves. Viņas loma bija bez neviena vārda, bet ļoti svarīga.

– Viņa esot iebildusi, ka līdz ar citiem, kas piedzērušies, negāzīšoties gar zemi, jo dvēsele nedegradējas. Kā domājat – nedegradējas? Vai dziļākajā serdē tomēr esam tīri?
– Tīri mēs nevaram būt. Jo esam radīti duāli. Gan Dievs pienāca un teica – labu tev būs darīt, labu tev būs redzēt un labu tev būs dzirdēt. Gan Velns otrā ausī čukstēja – sliktu tev būs redzēt, sliktu tev būs dzirdēt, sliktu tev būs darīt. Tāda epizode ir Pumpura Lāčplēsī. Un tāds arī cilvēks iznāca. Tas ir jautājums – kā nu kuram ir noveicies ar apjomiem.

– Proporcijām?
– Jā. Kas nu kuram vairāk trāpījies – no tā labā avota vai no tā sliktā.

– Kādu redzat jauno "Pilna Māras istabiņa" iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī?
– Citādu. Tas tomēr ir dziļos padomju laikos rakstīts – raudimis, raudimis šis vakariņis... Kā sākas, tā beidzas, simbolizē noslēgtu telpu, no kuras nevari izlauzties. Tas vairs nesakrīt ar manu šodienas izjūtu. Tā pat nav darba pārtaisīšana, ka ieliku vienu tēlu, viņa līniju izvilku, un tas man ļāva arī finālu veidot citādu – kā vēlreizēju piedzimšanu.

– Vai Ilga atkal kāpj uz skatuves?
– Nē, šis ir kukū, kreizī gabals. Jaunā Rīgas teātra cienītājiem nav jābaidās – var iet mierīgi. Interesanta izrāde. Un ļoti, ļoti jaudīga. Tāda, ka aktieriem pat ir smagi pēc tam.

Bet dvēsele ir mistikas pilna

– Vai jūs šajā laikā, kad pasaulē viss tik sarežģīti notiek, esat aizdomājusies par literātiem, kuri bijuši pravietiski? Tā kādreiz teica par lugu Tiesa – jūs esot uzminējusi, kas notiks pēc Atmodas.

– Tas jāprasa zemapziņai... Bet to varu teikt, ka manās sarunās ar Imantu Ziedoni 2000. gadā viņš gan pravietoja. Spriedām par vietas un nomadu civilizācijām. Tas ir Jāzepa un viņa brāļu kodols. Jāzeps vairs negrib klejot ar lopiem – kad noganīts, noēsts, pietaisīts, doties tālāk. Viņš grib savu vietu kopt, mīlēt un uzturēt. Ziedonis teica – nē, būs vēl kosmiski, milzīgi nomadu virpuļi, Mārīt, tu iedomāties nevari.

– Ziedonis bija domātājs.
– Jā, un arī ļoti liels intuīcijas cilvēks.

– Kā Ilmārs Blumbergs.
– Ģēniji, nu ko viņiem padarīsi. Protams, pamats ir no Dieva. Pazinu gan vienu, gan otru, arī ar Ilmāru man ir laimējies kopā darīt daudz labu lietu. Tādā kombinācijā, pareizinot erudīciju ar iedzimtu viedumu, kaut kas vērtīgs sanāk.

– Pieminējāt, ka urbāties zinātnē un pseidozinātnē. Fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs saka – tauta dzīvo starp zinātni un mistiku. Ja padomā, tā ir bijis vienmēr.
– Viņš ir ļoti racionālistisks, absolūti nav humanitāri ievirzīts prāts. Einšteins vismaz vijoli spēlēja. Man šķiet, Vjačeslavs ir tiešām skaitļu cilvēks ar ārprātīgi ātru, ģeniālu domāšanu. Viņam ir gars. Negribu teikt, ka nav dvēseles... Bet viņam nav dvēseles mistiskajā izpratnē. Taču dvēsele ir mistikas pilna.

– Par to arī dzejnieks raksta – par neredzamo.
– Par netaustāmo, ko intuitīvi jūt, par kaut ko cēlu, nezināmu... Es, protams, jau sen nelasu ezoterisko literatūru, kas vairāk ir pelavas nekā graudi. Taču cilvēki alkst izziņas, pērk un pērk – tagad tik atklāsies visi pasaules noslēpumi. Šajā grāmatā? Nē, varbūt šajā? Tad trešajā, desmitajā...

– Vismaz iet domu ceļus, varbūt kādu zelta graudu atrazdami.
– Vismaz labi, ka domā par šīm lietām. Jo cilvēkam ceļš ir svarīgs, arī domas ceļš. Kaut beigās var saiet septiņos mezglos un tālāk netikt. Viss var būt, bet tas nozīmē, ka viņa apziņa strādā, dvēsele nav sasalusi cieta, viņš ir dzīvs un silts cilvēks. Un meklē. Meklē.

– Ir daļa psihologu, kas uzskata, ka Maslova piramīdas virsotne nav pašrealizācija, ir vēl kas augstāks. Tie ir mistiskie pieredzējumi, sapņi, varbūt klīniskā nāve – neizskaidrojamas lietas, kuras cilvēks pieredz savas dzīves laikā.
– Klīniskā dzīve! To gan es varu apliecināt – manā dzīvē ir notikušas neticamas lietas. Ai, viss ir bijis! Mēs taču neko lielu nezinām. Par galvenajām lietām. Ar Imantu bieži runājām – tas varētu būt tā, bet tas... to mēs nezinām. Ne viens, ne otrs. Tik bieži bijām uz robežas, ka arī uzliku tādu virsrakstu mūsu sarunu grāmatai To mēs nezinām.

– Varbūt dzejnieks ir mazliet tuvāk tam.
– Ir pieņemts tā uzskatīt, bet varbūt tuvāks ir dravenieks – ar savām bitēm, puķēm, gaisu, vējiem, kokiem... Dzejnieks bieži vien ir ne šāds ne tāds, tāpēc tā neņemos teikt.

Mana izšķērdība

– Esat teikusi, ka bez racionāla prāta nevar uzrakstīt labu libretu. Jums tas racionālisms ir palīdzējis dzīvot? Tā noteikti ir daļa jūsu.

– Nu, ir, bet kaut kā... tas netiek pie teikšanas (smejas).

– Kad vajag, varat to izvilkt no kāda kakta?
– Varu, varu, bet pārsvarā nedzīvoju racionāli. Drīzāk pilnīgi iracionāli. Tādā ziņā, ka ļaujos dzīves plūdumam, nespraužu mērķus, nepildu plānus, nelieku sevi rāmjos. Un arī citus ne. Dažreiz varu iztikt ar gandrīz neko, citreiz uznāk tāda izšķērdība, ka visu naudu izmetu kādā veikalā. Diezgan iracionāli, jā.

– Jūsu stiprā siena ir bijis vīrs?
– Protams, viņš līdzsvaro, tāpēc varu atļauties būt... nepraktiska.

– Mēdz teikt, ka mēnesis līdz dzimšanas dienai esot enerģētiski piepildīts – atnākot labas domas, īpaši notikumi. Esat jutusi?
– Labie notikumi vēl nav atnākuši. Tuvs cilvēks bija ļoti slims, un tad jau nevar teikt, ka tev labi iet. Vispār nepiešķiru nozīmi datumiem, neesmu noskaņojusies lielas balles rīkot.

– Savējos ar klātu galdu taču gaidīsiet?
– Man visi svinību datumi jāpieskaņo Dailes teātra repertuāram, ja gribu, lai būtu pilna ģimene.

– Jūs teātri mīlat tik ļoti, ka devāt tam ne tikai savas lugas, bet arī meitu.
– Nu, tas ir labi teikts (smejas).

– Aktieri jūs mīl, un arī jūs – aktierus. Tā esot asinsbrālība – ar dažiem.
– Jā, noteikti. Ļoti labi saprotos ar aktieriem, tāpēc ka arī man ir artistiska daba. Mēģinājumu procesā autors piedalās ļoti reti. Sfinksā Edmundam Freibergam patika, ka esmu klāt, bet citi negrib ne redzēt. Process notiek divarpus mēnešu, plosās dvēseles, lokās muguras, cilvēki katru dienu kopā, trinas, grozās, runā par visu, atklājas un beigās kļūst... Tāda platoniska iemīlēšanās sajūta. Tu kā autors vienkārši dievini to aktieri, kurš nospēlē tevis radīto lomu, faktiski daļu no tevis paša, tik fantastiski, spoži. Viņš mirst ar mani kopā un ceļas, un mīl tāpat kā es. Un es mīlu kā viņš. Rodas tādas lielas, lielas savstarpējas ķīmijas. Bet tas viss pārtrūkst – no aktiera puses. Ar pirmizrādi.

– Viņš atmīlas?
– Atmīlas gan, jo viņam nāk nākamais, ko mīlēt (smejas).

– Cik smagi. Tad jums nav pretmīlas.
– Nē, nē. Nav tik vienkārši. Tas jāpārtrauc. Šī mīla jāizbeidz. Par laimi, tā parasti ir platoniska.

– Jūsu garīgā krustmāte Velta Toma reizēm vēstulēs jums uzsvēra, ka abas esat Ūdensvīra sievietes. Kādas viņas ir?
– Man šķiet, ka stipras, īpaši citas. Sevi neuzskatu par milzīgu stiprinieci, bet dūša man ir. Diezgan labestīgas pret pasauli. Varbūt šerpas, bet nekad nevērps intrigas aiz muguras. Pateiks acīs, ko domā. Un vēl interesanti, ka Ūdensvīra zīme ir vienīgā, kurai nav antagonisma ar kādu citu. Tā ir vienīgā, kas var sadzīvot ar visiem.

– Plūstoša ūdens filosofija – kā strauts, kas iet savu ceļu nekonfliktējot?
– Upe neprasa ceļu, upe pati ir ceļš. Tas no viena dzejoļa.