Pie baltas domas kapa. Māris Melgalvs patiesībā nomira jau vairākus gadus pirms savām bērēm

Māris Melgalvs bija viens no spožākajiem, savdabīgākajiem astoņdesmito gadu dzejniekiem.

Viņa liktenis līdzinājās salūta raķetei, kas spilgti un ar troksni uzšaujas, izplaukst žilbinošās krāsās un zvaigznēs un tad klusi izčākst tumšās debesīs. Savas dzīves pēdējā desmitgadē Melgalvs bija bezdarbnieks un alkoholiķis, nodzērās līdz nāvei. Kāpēc? Neviens nepateiks, tomēr daudzi uzskata, ka viņš to darīja ne vien apzināti, bet pat mērķtiecīgi.

“kārna vārna uz slapa kapa”

2005. gadā, ko mēs tagad ieskaitām tā saucamajos treknajos gados, mūsu sabiedrība, salīdzinot ar šodienu, bija citādāka – aizšāvusi kaut kur greizi. Piemēram, par dzejnieka Māra Melgalva nodzeršanos rakstīja dzeltenā prese – ar zināmu uzjautrinājumu un bez liekas līdzjūtības.

Ziņa par viņa nāvi tika publicēta interneta lielāko ziņu portālu… izklaides sadaļā. Bet kāds godājams literatūrkritiķis iepriekš bija publicējis pragmatisku – lai neteiktu, ka cinisku – apgalvojumu: Māris patiesībā esot nomiris jau vairākus gadus pirms savām bērēm.

Dzejnieka traģiskā aiziešana gan aizņirbēja pa sabiedrības rāmo dīķi kā vilnīši no ūdenī iemesta akmens. Tie, kam viņš bija radniecīgs, patiesi dārga dvēsele, kas par viņu bija sajūsminājušies un novērtējuši, skuma no sirds.

Laika brīdī starp dzejnieka nāvi un bēru ceremoniju populārajā Vecrīgas klubiņā Kabata tika ierakstīts TV raidījums "Siena šķūnis", veltīts Mārim Melgalvam. Ar koncertu uzstājās leģendārā grupa "Pērkons", izpildot savu slavenāko repertuāru – dziesmas ar dzejnieka vārdiem, tapušas pirms vairāk nekā 20 gadiem.

“Dziesmas nemaz nebija savecējušas, to vārdi joprojām skrāpēja nost no patiesās esības glancēto priekšstatu un aizspriedumu slāņus, un Pērkons uz krēslainās skatuvītes bija tikpat elektrizējošs kā senajos protesta un represiju laikos,” savā piemiņas rakstā Kā iedziesmot dzejnieku (NRA, 26. 01.2005) liecināja dzejniece Amanda Aizpuriete. “Klausītāji dziedāja līdzi – gan piecdesmitgadīgie, gan piecpadsmitgadīgie. Viņi spītīgi dziedāja pret nenovēršamo, smaidīja liktenim sejā. Daži arī raudāja. “Tādas nenorijamas asaras. Manas. Uz jūsu vaigiem.”” Amandai Aizpurietei šis vakars atgādināja “senatnīgas, pagāniskas bēres, kurās neviens neatvadās, jo aizgājējs jau tepat vien paliks”.  “Viņš iemācīja mums dažas jaunas dziesmas. Ticu, ka mēs dzirdēsim Māri vēl ilgi,” paredzēja dzejniece.

“Ja dzejniekiem veidotu citējamības indeksu, Mārim Melgalvam tas būtu ļoti augsts. Bet ne visi citētāji zina, ka rindas pieder Mārim. Tā vienkārši notiek – dzejas aiziet tautās,” līdzīgu domu nekrologā izteica dzejniece un tulkotāja Irēna Auziņa, dzejnieka Klāva Elsberga sieva. “Jebkur var atskanēt kāda dziesma ar Māra vārdiem – krodziņā, autobusā, ballītē… Un atkal daudzi pat nezinās, kas šos vārdus sacerējis.”*

Meldijās iešana

Jau laiciņu pirms Jura Podnieka slavenās filmas "Vai viegli būt jaunam" (1986) sākās astoņdesmito gadu jauniešu protests pret Brežņeva laika uzspiesto partokrātisko un stagnācijā ieslīgušo garu. Šī nolieguma manifests un himna dārdēja pirmās latviešu supergrupas  Pērkons dziesmās – ar Māra Melgalva tekstiem un Jura Kulakova mūziku. Dziesmas skanēja visur: koncertos, diskotēkās, mājas ballītēs, studentu kopmītnēs. “Latvijā Pērkonam ir nepārvērtējama nozīme – būtībā tas ir vietējo rokmūziķu un publikas sociālais atpestītājs.

Gari mati, tik dabiska un brīva uzstāšanās maniere un tik agresīvs, nepastarpināts un dumpīgi skaļš rokenrols nemitīgu sprādzienu, dūmu un pirotehnisku brīnumu pavadībā kā nevienam. Un pats galvenais – Pērkons ir grupa ar tik konsekventu tekstu (lielākoties Māra Melgalva) izvēli – tik nepārprotams un atklāts jaunības maksimālisms,” raksturojusi muzikoloģe Daiga Mazvērsīte.

Pērkons piedzīvoja arī pēdējo publisko padomju laika mākslas nosodījuma kampaņu. 1983. gadā, kad Pērkona darbību aizliedza pirmoreiz, grupa solistes Ievas Akurateres mātes – teātra zinātnieces Līvijas Akurateres – mājā ierakstīja divus pirmos albumus: Mākslas darbi un Zibens pa dibenu, kas magnetofona lentēs nelegāli izplatījās visā Latvijā. Mākslas darbos ir vienpadsmit Kulakova dziesmas ar Melgalva vārdiem, tostarp klasiskie hiti  Balāde par gulbi, Pie baltas lapas, Dziesma par sapumpuroto zaru,  Lapas birst u. c. Tie bija dzejoļi no viņa pirmā krājuma – mazas, necilas grāmatiņas blāvi dzeltenos vāciņos Meldijās iešana (1980), kas tagad ir bibliogrāfisks retums. Šos  tekstus no galvas zināja studenti, vidusskolu lielākie huligāni un stundu bastotāji, panki ar papagaiļa raibumā nokrāsotām frizūrām – pareizi domājošo vecākās paaudzes pārstāvju un centīgi pakalpīgo komjauniešu bieds. Vārdu sakot, visi, kam toreiz bija ļoti grūti būt jauniem.

Nedz Māris, nedz Klāvs Elsbergs, ar kura vārdiem arī ir vairākas Pērkona zelta fonda dziesmas (Baletomānija, Kukurūza, Lampas un zvaigznes u. c.), grupas koncertus neapmeklēja, tomēr ļoti augstu vērtēja šo mūzikas fenomenu. Bet kā izveidojās Melgalva un Kulakova radošais tandēms?

“ak vai cik stulbi ir nosist gulbi”

Juris Kulakovs atcerējies abu tikšanos vairākās intervijās. Patiesību sakot, viņiem nemaz nebija tādas tiešās sadarbības, bet viņi bija vairākkārt tikušies. Tolaik Komponistu savienība, Rakstnieku savienība – šīs lielās radošās savienības, un arī jauniešu radošās savienības pie tām klāt – visas atradās zem viena jumta Benjamiņu namā. Tur Kulakovs arī iepazinās gan ar Māri Melgalvu, gan Klāvu Elsbergu. Vēl viņi tikās arī Veidenbauma muzejā Kalāčos, kur pavasarī un rudenī ļoti iecienīti bija Eduardam Veidenbaumam veltītie dzejas lasījumi.
Kulakovs atceras, kā viņu fascinējusi Melgalva dzejas neparastā deklamācija – ļoti patētiska un tajā pašā laikā dziedoša.

“Faktiski Māris ir ūnikums arī tādā ziņā, ka viņš nevar padziedāt – viņš dzied pilnīgi šķībi, bet ir iespējams noprast, ko viņš ar to ir domājis, kad viņš deklamē savus dzejoļus dziedādams, apmēram kā Vladimirs Majakovskis. Viņa priekšnesumā ir ietverta visa dzejoļa būtība. Tas ir ļoti harismātiski,” komponists stāstīja intervijā pirms trim gadiem. “Sanāca tā, ka viņš kļuva par vienu no maniem domubiedriem. Es viņu, viņa dzeju un visu, ko viņš dara, novērtēju ārkārtīgi augstu. Kur ir Māris Melgalvs, tur ir saknes latviešu folklorā, tur ir ārkārtīgi virtuoza fonētika, tur ir turpinājums latviešu dzejas klasiķiem, piemēram, Ojāram Vācietim, kuru Māris varēja citēt blāķiem.”**
Kulakovs arī skaidri atceras, kā sākās darbs pie dziesmām ar Melgalva tekstiem. “Būtībā viss bija samērā vienkārši. Es mēdzu teikt, ka sākumā bija vārds. Es nepiederu pie tiem komponistiem, kuri uzraksta smuku meldiņu un tad piesauc klāt dzejnieku, lai viņš uzraksta pantiņu. Man ir otrādi.”**

Kad tika nodrukāts dzejnieka pirmais krājums Meldijās iešana, autoram tika piešķirti desmit signālekspemplāri, ko pārbaudīt. Māris sarunājis tikties ar Kulakovu pretī Operai un uzdāvināja viņam vienu no šiem eksemplāriem. Mūziķis tolaik dzīvojis Konservatorijas kopmītnēs, kur viņš arī atšķīris šo grāmatu, nejauši trāpot uz dzejoli par gulbi. “Pērkona laikam visslavenākās dziesmas Balāde par gulbi piedziedājums radās acumirklī, apsēžoties pie klavierēm, bet ar pantiņu es nomocījos apmēram mēnesi. Pantiņš, kas patiesībā ir tik vienkāršs. Un tad vēlāk vēl nāca ideja, ka tur vajadzīgs megapatētiskais iestarpinājums operas stilā,” atklāja Kulakovs. ***

“Runājot par Māra Melgalva dzejoli, par Balādi par gulbi, jā, tur ir tā stulbā atskaņa. Ja to dzejoli paanalizē, no vienas puses, var teikt – pilnīgas blēņas, bet, no otras puses, tur ir tik daudz asociāciju, alūziju, atsauču, ar ko vilkt. Katrā rindiņā!” komponists sajūsminājās. Pēc Pērkona otrā aizlieguma Kulakovu uz pārrunām izsauca divi Latvijas komunistu partijas līderi un ņēma priekšā tieši par gulbi. “Ar to dziesmu komunistiem bija milzu problēma. Ko tad jūs ar to vispār bijāt domājis, biedri Kulakov? Sarkans? Jāsit? Asociācijas par to rosījās. No otras puses, tas varbūt ir dzejolis par sirdsapziņas tīrību, citējot atkal savukārt Imantu Ziedoni. Ir šī psihomaniakālā lieta – noziedznieks vienmēr atgriežas nozieguma vietā. Un tur – tik stulbi kvēl, ka jāsit vēl. Tur var visu ko piesaukt – Bībeles bausli: tev nebūs nokaut! Sirdsapziņas mokas,” domā Kulakovs. ***
Sarunas gaitā intervētājs Arno Jundze savukārt atcerējās: “Māris man stāstīja, ka bijusi kāda krimināllieta. Kaut kāds vīriņš drausmīgi pārdzēries, ielīdis kanālmalas gulbju mājā un nositis gulbi. Stulbi! Sapratu, ka dzejoļa impulss tiešām bijis reāls gulbis un reāls vecis.”***

Tas ir abpusēji

Teju visiem, kas vēlāk mēģinājuši analizēt un izvērtēt Pērkona fenomenu, nācās secināt, ka bez Melgalva tekstiem Jura Kulakova mūzika un Pērkons nebūtu tāds, kāds tas ir. Un ļoti iespējams, ka arī Māris Melgalvs jau būtu grimis dziļā aizmirstībā, ja viņa dzejai nebūtu šī muzikālā un piemēroti skandalozā ietērpa. Māra dzeju ir mēģinājuši komponēt arī citi mūziķi, piemēram, Mārtiņam Braunam ir Balāde par prieku, tomēr Kulakovam nepārprotami tas izdevies vislabāk.

Ļoti patīkami (un, šķiet, latviešiem pat neraksturīgi), ka abi šie radošie talanti to arī viegli atzina, necenšoties pacelt savu sniegumu pāri otra devumam. Viņi saskatīja viens otra vērtību un saglabāja savu pašcieņas pilno attieksmi līdz galam – atšķirībā no tā saucamās sabiedriskās domas, kas varbūt mēģināja manipulēt ar viņu nopelniem. Dažus gadus pirms nāves Māris Melgalvs vienā no pēdējām intervijām – pareizāk sakot, mēģinājumiem viņu intervēt, jo pastāvīgā alkohola reibuma dēļ tas gandrīz nebija iespējams – šis jautājums tika pieminēts. “Tagad modē runāt – jā, tāds Melgalvs jau nebūtu nekas, ja tas Juris nebūtu viņu komponējis. Bet, es atvainojos! Tāds Juris varbūt nebūtu tik populārs, ja tas Melgalvs viņam nebūtu uzdāvinājis savas pirmās grāmatas Meldijās iešana autoreksemplāru! Dziesmas jau tapa tikai pēc tam. Tā sanāk… Māris nebūtu nekas, ja Kulakovs viņu nekomponētu, bet Juris nebūtu nekas, ja Melgalvs neuzdāvātu viņam dzeju. Tas ir abpusēji! Bet vispār... teikšu vēlreiz – Dūrīšu Juris ir pasaulē labākais komponists. Bet kāds tik muld… Sabiedriskā doma!” Māris izplūda skaidrojumā intervijā Arno Jundzem. ****

Arī Irēna Auziņa nekrologā piemin abu tandēmu: “Māra drauga Jura Kulakova (Māris viņu mīlīgi sauca par Dūrīšu Juri) komponētās un Pērkona dziedātās dziesmas izdejo ballītēs – vēl nedēļu pirms Māra aiziešanas vienā tādā biju. Un teicu draudzenei, cik labas dziesmas tās ir, tikai Māris ir tik slims. Ļoti, ļoti slims.”*

“ceļa stabi nedzer šņabi, bet mēs dzersim, dziedāsim”

Šī spilgtā, harismātiskā dzejnieka mūža pēdējā desmitgade bija briesmīga. Četrdesmitgadnieks Māris, kam teorētiski vajadzētu būt savos spēka un brieduma gados, pakāpeniski zaudēja teju visu: skaidro prātu un spēju dzejot, vēlmi pašam sevi uzturēt, veselību, mājas, draugus... Tiek uzskatīts, ka pēdējos septiņus gadus viņš dzēra katru dienu. Vairums līdzcilvēku to noskatījās vai bija spiesti tikai noskatīties – kā talantīgs un gudrs cilvēks pamazām zaudē pats sevi. Savukārt prese it kā veica kādu sociālu eksperimentu, ik pa laikam papildinot hroniku par gudra cilvēka nelaimi ar jauniem ierakstiem. Pozitīvais šajā cinismā ir vien tas, ka pēc tik daudziem gadiem mēs varam detalizēti restaurēt ainu, kā tas viss notika.
Melgalvs kopā ar pusparalizētu tēvu un brāli Uģi mita daudzstāvu mājas trīsistabu dzīvoklī Jūrmalā, Bulduros. Tā kā viņš vairāk nekā pēdējos desmit gadus bija bezdarbnieks, viņi iztika no tēva pensijas un brāļa haltūru – televizoru remontēšanas – naudas.

Reizēm dzejnieks saņēma nelielus autortiesību honorārus un kādu naudas pabalstiņu no vecajiem draugiem. Dzīvoklī daudzus gadus valdīja šausmīga netīrība. Kad galdam nolūza kāja, dzejnieks to atstutēja ar divlitru alus pudeli. Vēlāk dzīvoklis tika pārdots parādu dēļ, tāpēc Melgalvu ģimenei nācās pārvākties uz daudz pieticīgāku mitekli Asaros.

Dzīves nogalē Melgalvs izskatījās bēdīgi – netīrā mētelī, blusainā džemperī, ar nekoptu sirmo bārdu, uzpampušu seju un raibā vasaras cepurē. Reiz, dzērumā krītot, viņš bija salauzis kāju un ilgi staigāja ar kruķi. Citreiz bija pamatīgi piekauts.

Viss viņa dzīvesveids koncentrējās ap dzeršanu. Katru rītu viņš devās uz tuvējo krogu pie leģendārās Bulduru Taņas, lai iedzertu 200 gramu degvīna; tas bija kā rituāls. Viņš mēdza teikt – ja nebūtu šā viņas uz krīta dotā mēriņa no rītiem, visticamāk, viņš jau atrastos viņsaulē. Viņa tēvs gan domāja citādi. “Uzrakstiet, ka mums ir vajadzīgs kāds sponsors,” vecais vīrs lūdza žurnālistam dažus gadus pirms dēla traģiskā gala.

“Lai Māra pielūdzēji, kam ir nauda, palīdz! Par dzīvokli ir 300 latu komunālais parāds, bet pensija tikai 80 latu. Izmetīs ar visu manu kroplumu ārā. Tikai Dieva dēļ nesūtiet naudu uz Māra vārda. Viņš visu aizstieps Taņai! Jo viņš nodzer visu, nodzer manu pensiju, ja izdodas to nospert, paņem no brāļa. Sūtiet uz Uģa Melgalva vārda. Brālis – tas nenodzers. Tā Taņa ir Bulduru galvenā miljonāre. Māris un tādi kā viņš Taņai visu sastiepis, visus savus dzejoļus par velti atdevis!”****
Neilgi pirms nāves Melgalvam piešķīra mūža stipendiju. Taču Māris vairs to nesaņēma – viņš nomira no sirds mazspējas.

“es zinu, viss ir nepareizi”

Daudziem, kas pazina Melgalvu, palika sajūta, ka dzejnieks apzināti devās lēnā nāvē. Tagad par to var tikai minēt, un versijas par viņa nodzeršanās iemesliem ir vairākas. Vieni uzskata, ka Māri salauza mātes slimība un nāve; bez mātes viņš juties vientuļš un zaudējis pamatu zem kājām.
“Tētis invalīds, mamma nomira ar vēzi. Es viņai pats personīgi līdz pēdējam brīdim špricēju…” Māris stāstīja. “Visi radi saka, ka es tāds liekēdis. Bet brālis ir vienīgais, kurš mani aizstāv, jo zina… Viņš saka – Māris nekad neko lieku neēd, viņš tikai ir liekdzēris, jo palaikam (un itin bieži) iedzer ko lieku. Viņš man jaunāks – nedzer un nepīpē, un tad nu es to mantu kārtīgi iznīcinu, lai brālim kāja nepaslīd – jārūpējas taču kādam par brāli!” ****
 

Citi domā, ka dzejnieks jau sen bija pateicis visu, ko varēja, un viņš vairs ne tikai nevarēja augstāk kāpt, bet vispār nespēja dzejot. Pēdējos gados Melgalvs tiešām nerakstīja un vairs neinteresējās par dzejošanu. “Es visu esmu pateicis,” viņš mēdza teikt, kā arī apgalvoja, ka beidzis dzejot jau 1994. gadā.
Šķiet, viņu bija arī smagi aizvainojusi kritika par trešo dzejas krājumu  Sarmots ugunskurs (1989); kritizētāja bija kāda viņa bijusī kursa biedrene. “To trešo baigi kritika nosunīja! [..] Uztaisīja iznīcinošu recenziju! Nolīdzināja ar zemi! Pasūtījuma darbs!” viņš vēl pēc vairākiem gadiem bija sašutis. “Bet es varu vispār neko nerakstīt! Vispār neko! Man pietiek, ka varu izlasīt Ojāra [Vācieša] dzeju. Tas bija pirmais dzejnieks, ko vispār lasīju. Manai mammai viņš ļoti patika, tā es arī sāku… kādā trešā vai ceturtā klasē. Priekš kam man rakstīt?”****

Pēdējo krājumu "Mākoņu pasts pienāk vēlu" Melgalvs izdeva 1997. gadā, 17 gadus pēc Meldijās iešanas, un tajā bija apkopoti astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tapušie dzejoļi. Kritiķis Guntis Berelis, lai arī atzīmēja, ka dzeja nav kļuvusi nedz bālāka, nedz zaudējusi kvalitāti, tomēr atzina, ka tas ir dzejnieka visdrūmākais krājums. “Visdrīzāk Mākoņu pasta… dzeja ir “dīvainas dejas virs bezdibeņa”, kā teikts kādā dzejolī. Bezdibenī – visu veidu bezizejas, bezcerības utt., sākot no tradicionālā “dienišķā izmisuma”, no “visa dzīve tenteriski”, līdz metafiziskajam “Ko tur par dzīves jēgu/ Ja nav vairs pašas dzīves” (vai – “Dzīve ir izbeigusies par agru,/ bet nāve par vēlu ir atnākusi”),” raksta Berelis savā kritikā  Mākoņu pastnieks Melgalvs (Diena, 27.12.1997).

Pēdējos gados dzejnieku smagi nomāca vientulība, viņš bieži zvanīja draugiem un paziņām. Ja naktīs draugi neatbildēja, zvanīja uz radiostacijām un tiešajā ēterā pļāpāja ar dīdžejiem. Varētu pat teikt, ka tā bija vēl pēdējā Melgalva publicēšanās. Sevišķi viņš bija iecienījis Radio NABA, kur diezgan regulāri ar saviem zvaniem nonāca ēterā. Kā atceras dīdžeji, “viņa zvanos bijis skumjš iracionālisms, liecība par to, cik daudz laiks var paņemt no cilvēka. Un nekad – prasts stulbums, ko viņš dažkārt saņēma pretī no mums” (dt komentārs Delfi.lv,  19.01.2005).
Daudzi vecie draugi jau sen kaunējās iet pie Māra vai atrasties viņa tuvumā, un retais vēl lepojās, ka viņu pazinis, ka kaut ko zina par viņu.

Melgalvs nomira 14. janvārī, bet pēdējos Ziemassvētkos bija apzvanījis vēl vairākus vecos kolēģus un draugus – kā juzdams, ka tā būs pēdējā saruna. Viņš bija piezvanījis arī Irēnai Auziņai. “Sveica svētkos un parunājās. Minēja, ka piezvanījis Belševicai, Auziņam, Ziedonim, mācītājam Bitem, un viņi “likās priecīgi”. Man tika stāsts par pieklīdušo Muri Čuri, kurš pavada Māri uz veikalu, sēž un gaida. Nodomāju un pēc tam kādam teicu, cik Māris ir labs. Šī Mura dēļ.”*

Nemaz tik daudz laika nav pagājis, ja mēra gados... Un pagājusi mūžība, ja mēra dažādos laikmetos. Tāpēc vieglas smiltis jānovēl ne vien Mārim Melgalvam, bet arī veselas paaudzes sapņiem un smeldzei...
“Un kas būs tik drosmīgs pateikt, ka nav vainojams neviens.”

ATSAUCES
* Irēna Auziņa. “Māris Melgalvs” (Kultūras Forums, Nr.3, 2005)
** Andris Petrovs. “Māris Melgalvs. “Pērkons”. Jūrmala” (Jūrmalas Vārds, Nr. 2 (39), 2014.)
*** Arno Jundze. “Juris Kulakovs: Laimīgs ir tas, kuram pietiek” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 22.12.2014.)
**** Arno Jundze. “Nepabeigta saruna ar rezerves leitnantu M.M. jeb Caurcaurēm neizdomāts stāsts par to, kā ne/nosist gulbi (Literatūra un Māksla Latvijā, 21.06.2001.)