“Daudziņš virs manas galvas nolicis smagu māla vāzi. Jautājums – kāpēc?” Ivars Krasts par teātri un attiecībām

Par ko ir “Saniknotā slieka”?

Par bailēm. No komunicēšanas, no problēmu risināšanas – gribas to brīdi attālināt. Arī bailes no varas, no sistēmas, no tā, ka tevi kāds var morāli un fiziski iespaidot.

Pats esi rīcības cilvēks – kolīdz parādās problēma, tā ķeries klāt?

Nē... Negribas sevi apsaukāt, īpaši publiski, bet bieži vien iet kā skolā ar mājasdarbiem – atliec, un krājas milzīgi parādi.

Jūsu teātrī var labi noslēpties no reālās dzīves – tas ir paģērošs, harismātisks, tumšs. Var ieslīgt kā vatē, par divām trešdaļām dzīvojot šeit...

Te tiešām ir kā laika kapsulā. Mums, aktieriem, ir dota iespēja bēgt no realitātes. No vienas puses – izrādes notiek šeit un tagad, arī uz skatuves risinātās problēmas ir īstas, no otras – tā ir savas īstās dzīves nostumšana malā.

Tevī veidojas divas taisnes, kas ik pa laikam krustojas. Dažiem tās sapinas diezgan cieši. Jauno Rīgas teātri raksturo sazin kādu gadu interjers, brūnās koka plāksnes, tāda tumša sajūta. Bet tā ir laba tumsa. Kad sākās aktīvas runas par pārvākšanos, direktore lūdza uzrakstīt, ko katrs gribētu paturēt. Pēc tam Alvis teica, ka, izlasot ieteikumus, ir skaidrs, ka remontu taisīt nevar, jo katram ir savs tuvais stūrītis, kāds nolupušas sienas gabals.

Tici metafiziskām lietām?

Agrāk diezgan daudz uzmanības pievērsu likumsakarībām, pat sazvērestību līmenī, bet dzīvojot uz priekšu... Tas nav saistīts ar garīgu vai fizisku nogurumu, nodzīvotais posms liek summēt redzējumu par dzīvi. Aptuveni zinu, kāds esmu – cik slinks, cik spējīgs. Un tad veidojas... Ceru, ka tas nav cinisms, bet tāda kā samierināšanās ar to, ka, iespējams, viss ir daudz vienkāršāk.

Cik tev ir gadu?

Trīsdesmit seši.

Tev nav bail, ka, iespējams, esi ceļā uz cinismu?

No tā baidījos pirms gadiem desmit – vērojot cilvēkus manā pašreizējā vecumā, sapratu, ka, netiekot līdz mērķim, cilvēks sāk padoties, var salūzt. Tad kļūst vienalga. Apzinoties, ka sapņus, visticamāk, nebūs iespējams piepildīt, tu ievadi sev tādu kā anestēzijas devu.

Tu nevari brēkt uz likteni...

Nekādā gadījumā!

Tev nav jāapkalpo kooperatīvie pasākumi vai jāvada kāzas.

Iespējams, tas dažreiz ir labāk – vari atļauties kontrolēt savu dzīvi. Aktiera, mākslinieka profesija tomēr ir pakļaušanās mākslai. Tu esi atkarīgs un piesaistīts. Piesiets.

Tev ir grupa.

Jā, 100 baltas dvēseles. Nesen bija jaunā albuma prezentācija.

Kāda mūzika tevi raksturo visprecīzāk?

Mani uzrunā saikne ar kaut ko augstāku – Pētera Vaska, Riharda Dubras latviešu garīgā mūzika. Tur ir neredzama dzīsla, kas dod cerību. Bet mani raksturotu kompaktdisks, kurā samesta dažādu žanru mūzika – no Nirvanas līdz popmūzikai, hiphops, hausmūzika, metāls, deju mūzika...

Vasks un Dubra – tā ir iekšēja saruna. Agrāk centos ieturēt vienu konkrētu virzienu, tagad neko nenoliedzu, bet arī nepieņemu līdz galam. Tā nav komfortabla sajūta, ja neesi ne par ko pārliecināts, varbūt ir daudz vieglāk, ja skaidri zini savu ceļu un, iespējams, beigās nonāc līdz lielajai dzīves atbildei. Taču mans vienīgais princips ir, ka nevaru būt ne par ko pārliecināts. Tas arī ir materiālisms – primitīvi, bet godīgi.

Nebūt agresīvi taisnprātīgam liecina par garīgumu.

Tolerance ir cildena vērtība, taču tas nozīmē, ka visu laiku jābūt nepārliecinātam. Protams, ir mūzikas gaume, filmas, ēdiens... Viens no lielajiem pārdzīvojumiem bija Trīra "Melanholija", tā mani satrieca, trāpīja visdziļākajos punktos. Pēc pirmās reizes bija fiziski jocīgi – grūti elpot, žņaudzoša sajūta. Aizgāju vēlreiz un pārliecinājos, ka tas darbojas arī otrreiz.

Noteikti skatīšos vēl, lai saprastu, vai tā pieder pie paliekošajām vērtībām. Ir vairākas filmas, kuras darbojas vienmēr, – Kusturicas “Underground” (esmu noskatījies reizes septiņas), Sofijas Kopolas “Jaunavu pašnāvības” – ļoti dīvaina filma par meiteņu, vecāku un sabiedrības attiecībām, par to, līdz kam noved komunikācijas trūkums, nespēja vai kūtrums iedziļināties. Zinu pēc sevis – nereti par svarīgām, neērtām tēmām es nerunāju. Tās manī ir, bet es noklusēju. Nezinu, vai tā ir melošana. Reizēm tu runā, stāsti, šķietami ir dialogs, taču patiesībā tās ir divas nesaistītas runas. Augstu vērtēju empātiskus cilvēkus. Protams, nav iespējams otru izprast pilnībā, katram ir sava pieredze, bet ir ļoti patīkami, ja cilvēks cenšas ieklausīties.

Tu spēj būt atklāts ar tuviniekiem?

Cenšos, bet tas nav tik vienkārši. Ar ļoti tuviem cilvēkiem, lai viņus saudzētu (vai uztraucoties, kā tas varētu mainīt mūsu attiecības), es neesmu līdz galam godīgs. Savukārt ar ne tik tuviem varu būt pilnīgi atklāts, jo viņi man tik daudz nenozīmē. Paradokss. Kas ir absolūts godīgums un atklātība – runāt visu, kas prātā? Ja jūtīgam cilvēkam noliksi viņa ģērbšanās stilu – tas būs graujoši. Tādas elementāras lietas. Vai tā ir lavierēšana, piemelošana, pielāgošanās?

Amerikāņu filmās redzam, cik tieši viņi izrunājas. Reizēm kļūsti pat greizsirdīgs, ka viņi tā var – pateikt acīs, ko domā, un nākamajā brīdī apkampties.

Tas atkarīgs no mentalitātes. Esmu redzējis, kā cilvēki viens uz otru sabļauj, noliek pēdējiem vārdiem, bet pēc brīža jau viss atkal ir kārtībā.

Latvieši tā nemāk.

Jā, tie izrunātie vārdi kaut kur paliek, bet neizteiktie izpaužas darbībā...

Kaut vai – kā tu viņam ielej pienu.

Un tas atkal dod iespēju interpretēt.

Tu esi precējies?

Nē, man ir draudzene. Vecāki, brāļi, esmu vidējais. Savas ģimenes man vēl nav.

Tu šaubies, vai tev to vajag?

Es ļoti gribētu bērnu. Apprecēties... Tas arī, protams, ir jauki, bet par to nedomāju. Ja stārķis atnestu bērnu, tad gan būtu gatavs, teiktu paldies, bet tagad... Mani plānošana ierobežo, tur ir kaut kas... dzīvību apturošs. Tūlīt taisīsim bērnu, tagad brauksim uz lielveikalu... Nesaku, ka tas ir slikti, varbūt labāk par manu domāšanu, bet esmu pieradis dzīvot brīvsolī, sev. Ieradumus tik viegli nevar mainīt.

Bērns uzliek rāmi – braukt iepirkties, vēl simts konkrētu lietu.

No tā es vispār nebaidos! Domāju par procesu līdz bērnam – ieplānot radīšanu. Kad viņš uzrodas, man šķiet, tas rāmis ir brīnišķīgs! Ja līdz tādam vecumam esmu nodzīvojis, dauzoties apkārt un nebūdams īpaši stabils, bērna uzliktais rāmis būtu cita pakāpe pašam sev.

Varbūt tava draudzene izlasīs un teiks – o, viņš ir gatavs! Tu būtu ar mieru, ka pieņem lēmumu tavā vietā?

Tas, šķiet, īsti nav iespējams. Tur tā lieta, ka bieži vien gribētos...

... lai kāds cits uzņemas atbildību?

Jā, bet patiesībā lēmumu pieņem tu – ja esi pieaudzis. Dažreiz tu to aizmirsti, gaidi, bet nākamajā brīdī saproti – ā, pareizi, tas taču esmu es, kuram tas jādara! Visgrūtāk ir tad, ja iespējas ir vairākas. Esmu diezgan daudz laika pavadījis karājamies tādā bezsvara stāvoklī.

Tava draudzene ir no teātra?

Nē, viņa vairāk saistīta ar mākslu.

Tu par savu izskatu saņem komplimentus no svešām meitenēm?

Tieši par izskatu? Nu, no svešiem – nnē... Man neraksta: “O, tu tik labi izskaties!” Lielākoties es arī tik labi neizskatos. Zināju, ka šodien jāfotografējas, tāpēc rūpīgi izmeklēju apģērbu, lai radītu tēlu, kādu pašam gribētos redzēt. Cilvēki teica: “Tu šodien labi izskaties.”

Pieraduši tevi redzēt T kreklā, platā džemperī?

Jā, es ne vienmēr rūpējos par stilu, lai gan tas ir svarīgi.

Tu kādā brīdī saprati, ka izskats varētu būt tavs trumpis? Vidusskolā pārvērties par gulbi?

Drīzāk uz akadēmijas beigām (smejas). Tas pievilcīgums jau nerodas tikai no izskata. Kultūras akadēmija man devusi ļoti daudz – iespēju izveidoties pietiekami okei cilvēkam, cerams – ar potenciālu pilnveidoties. Taču teātris iedarbojas arī destruktīvi, reizēm jāpārkāpj savām vērtībām. Sākumā biju pievērsies augstāku spēku meklēšanai, un izrādēs bija tēmas, kas neatbilda manam iekšējam stāvoklim.

Tad jāpieņem svešais kā savs – vismaz uz brīdi?

Jā, un tad iekšā kaut kas lūst, tu it kā pretstāvi tam, kas jādara. Savā ziņā tā ir maucība. Tas varbūt nemaina fundamentālas lietas tevī, tomēr tu bišķiņ paslīdi uz vienu vai otru pusi. Protams, ja tēma ir galīgi pret pārliecību, var atteikties, tomēr īstam aktierim vajadzētu prast iznest jebkuru materiālu. Personīgā pieslēgšanās nav obligāta. Augstākā pakāpe – izdarīt to tehniski, pārliecinot skatītāju, bet negraujot sevi emocionāli, kā cilvēku.

Vai tas vispār ir iespējams?

Es ticu, ka tāda supertehnika ir iespējama.

Kurā skolā tu mācījies?

Jūrmalas 1.vidusskolā, tad Pumpuru vidusskolā, paralēli arī Jūrmalas Mūzikas skolā. Sešu gadu vecumā sāku spēlēt klavieres, ilgi neizturēju – biju par mazu un jau par slinku. Divus gadus izturēju vijoli, tad salūzu, pārgāju uz klarneti. Vidusskolā sāku mācīties saksofonu, bet nepabeidzu.

Saprati, ka gribi būt aktieris?

Tāda mērķa nebija, tikai vajadzēja tikt augstskolā, spiediens tāds...

Vecāki...?

Protams! Negribējās viņus sarūgtināt, viņi mani ir tik daudz atbalstījuši, tērējuši līdzekļus, nervus. Atbildībai pret tuviniekiem jābūt. Iespējams, mani kā personību tas mazliet ierobežo, bet varbūt labi, jo nezinu, kas notiktu, ja man nebūtu, kā priekšā atbildēt.

Kā tev šķiet, vai tēma par jebkura nestandarta cilvēka nolikšanu pie vietas ir aktuāla joprojām?

Problēma, domāju, vēl ir, bet ne tik acīs krītoša. Tagad ir tik milzīga demokrātija, visatļautība, izturēšanās pret bērniem kā pieaugušajiem, vienlīdzība, novienādošanās. Pat tiem, kas ir stipri dīvaini, sabiedrība īpaši necenšas apcirpt spārnus. Ja nav klīnisks gadījums, ja neapdraud sabiedrību, neviens nespiež kļūt normālam. Viņi vienkārši nepiedalās. Ar performatoriem ir pilns youtube, blogeri raksta par savu dzīvi, filmē, tas sāk pārvērsties par mākslas aktu. Protams, ja strādā birojā, bet uzvalka vietā uz darbu nāksi kleitā... Ir principi, kurus sistēma uztur.

Māris Melgalvs nomira starp konservu bundžām, nepielāgojies – no ārpuses netīri, bet dzeja liecina, cik dzidra bijusi viņa iekšējā pasaule.

Arī es esmu dzīvojis kārtīgāk vai nekārtīgāk, savācies vai nesavācies, dažreiz ir pilnīgi vienalga. Tu nepamani, kā ieaudz ēdienu iepakojumos, ap gultu sakrājušās kaut kādas bundžas, pudeles. Lasīju rakstu par krievu matemātiķi (Grigorijs Pereļmans – Red.), kurš atrisinājis ļoti sarežģītu vienādojumu. Ģēnijs, kurš dzīvo ar mammu, mazā dzīvoklītī, guļ uz matracīša, noaudzis ar bārdu, atteicās no lielas prēmijas. Vai tu vari pārmest bezpajumtniekam, kā viņš dzīvo? Viņš varbūt ir laimīgs, iekšēji apskaidrots. Vienīgi stipro dzērienu lietošana... Bet varbūt arī tā ir apskaidrība (smejas).

Jautājums: kā jūties tu pats, un kā tevi redz citi. Es tomēr cenšos iekļauties, iederēties. Reizēm vispār izvairos no komunikācijas, pat no iešanas ārā – tā ir vieglāk. Cilvēku loks, ar kuriem gribi kontaktēties, sašaurinās. Ja tu sevi nebagātini, vajadzība pēc citiem vairs nav tik liela. Ja esi meklējumos, tad rodi atbalstu cilvēkos, mēģini saņemt mājienu par pareizo virzienu vai kopā nonāc līdz atbildei. Tas nihilisms ir drošs, netraumējošs – tā varde pirms ziemas iestāšanās sāk pamazām sastingt. Par Melgalvu – droši vien jebkurš, ļoti dziļi ieejot sevis un pasaules izziņā, kļūst par tādu kā mūku. Atkrīt viss materiālais, tas, kā izskaties – vari gulēt starp bundžām vai, oranžā tērpā ievīstījies, skaisti sēdēt...

Tu esi Ļenskis vai Oņegins?

Manuprāt, vairāk tomēr Oņegins...

Daudz esi darījis pāri?

Noteikti diezgan daudz esmu darījis pāri un arī daudz laika pavadījis, sevi vainojot. Patiesībā man piemīt ieradums justies vainīgam gandrīz par visu. Esmu mazohistiski vainuzņēmīgs. Pēc tam saprotot, ka nemaz tik daudz darījis pāri neesmu. Mani sadusmo, ja redzu, ka cilvēks meklē vainu apkārtējos. Protams, neesmu nevienu apzināti mocījis vai atriebies, tā ir iznācis neizlēmības un baiļu dēļ.

Kā tu atpūties?

Salīdzinot ar citiem, diezgan nožēlojami...

Tu nenūjo, neslēpo, neej uz baseinu, sporta zāli?

Es mājās vingroju. Atsāku, jo tad ir cits asums, savāktības pakāpe. Atpūta – diemžēl internetā. Tā ir viena no atkarībām. No vienas puses labi, ka vari uzzināt gandrīz visu, pēc videopiemēriem iemācīties salabot cauruli, no otras – ir daudz viegli uztveramās, atkritumveidīgās informācija. Tevi, piemēram, interesē, kā izskatās Novosibirska. Paskaties sižetiņu par pilsētu, tad pārej uz nākamajiem video, arvien tālākiem no tēmas, un beigās sāc skatīties smieklīgākos atgadījumus sportā. Attopies pēc vairākām stundām, ieguvis tikai vienu procentu kaut kā vērtīga. To raksta zem alkohola reklāmām – pārmērīga lietošana nodara ļaunumu. Galvenais – proporcijas. Man ir problēmas ar proporciju ievērošanu. Vispār.

Arī ar alkoholu?

Jā! Ar visu. Kontroles sajūta, atskaites punkts maina savu vietu (smejas). Tas nav stabils.

Kā tev šķiet, vai skatītājs, vērojot tevi lomās, var kaut ko nolasīt par tevi kā cilvēku?

Caur lomām vairs ne. Sākot strādāt teātrī, gan uztraucos, ko kāds varētu pamanīt... Nu vairs neuztraucos. Izrādē Dzeja katrs esam izvēlējušies privātus, intīmus dzejoļus, kas mūs uzrunājuši.

Tā varbūt ir vispersoniskākā no tavām lomām?

Jā, tēmu izvēles ziņā – pēc tām var uzzināt vienu manu daļu. Par vientulību, būt vienam – pie šīs tēmas nonāku ik pa laikam. Tāda liela un diezgan smaga, brīžiem biedējoša apziņa, ka esi viens. Protams, tev apkārt var būt cilvēki, ar kuriem kopā ej pa dzīvi, bet...

... dziļākajā būtībā esi viens?

Arī gluži fiziski. Visos līmeņos. Katrs ir viens, tas ir vispārzināmi. Ir brīži, īpaši pirms aizmigšanas, kad sajūti to vienbūšanu. Izrādē Īsumā par Visumu mana personāža vārds ir Viens. Ja tam nepievērš uzmanību, tad arī nav grūti. Turklāt – kāpēc lai vienam būtu smagi? Radošu profesiju pārstāvji, mākslinieki, aktieri, mūziķi var būt ir vienāki par citiem. Nu, viņiem arī ir jābūt...

Tu komentārus lasi?

Dažreiz. Shēma ir skaidra, var arī nelasīt, bet reizēm gribas pirkstus iebāzt kontaktā, lai pārbaudītu. Jārēķinās, ka vienam patiksi, citam riebsies, kādam būsi kārtējais aktierītis. Tie epiteti, salīdzinājumi un apzīmējumi komentāros visu laiku atkārtojas. Galvenais, kas man nepatīk, – ja mani apmelo.

Varu pieņemt kritiku (protams, ne vienmēr labprāt), bet man ļoti nepatīk, ja paviršības dēļ kaut ko sajauc un interpretē. Tas mani sadusmo un apbēdina, kopš sevi atceros. Patiesībā tu īsti nezini, bet izplati informāciju, tā izveidojot sabiedrībā viedokli, kas var indivīdu ja ne sagraut, tad negatīvi ietekmēt gan. Tāda neiedziļināšanās, parunāšanās aiz muguras. Par publisko telpu es neuztraucos, vairāk par neoficiālo, kluso telefonu sistēmu.

Kas vēl dzīvo šajā grimētavā?

Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Andis Strods. Un šajā kastē (rāda uz mazu skapīti) dzīvoju es.

Kāpēc esi apdalīts? Tev nav lampiņas?

Nu, tādi viņi ir – kolēģi...

Jo tu esi jaunākais?

Vairs neesmu jauns, bet jaunākais gan.

Ģedovščina?!

Protams! Patiesībā arī man sākumā bija galdiņš, bet, tā kā es vienalga grimētavā lielāko daļu pavadu horizontālā stāvoklī...

Tu grimējies horizontāli?

Nē, mani grimē Sarmīte. Ir meistari, kas paši to dara.

Keišs par Otello?

O, to nu gan ne! Tur ir liels grimētājas darbs. Bet Vilis, Andis, Ģirts un arī Keišs kaut ko sev piekrāso. Es uzticos profesionāļiem. Tā nu kolēģi izdomāja, ka varētu te ievietot vēl vienu dīvāniņu. Un ļoti labi! Nejūtos apdalīts, tas vairāk atbilst manai būtībai.

Tu spēj aizmigt dienas vidū?

Jā, man ar gulēšanu ir īpašas attiecības, tas man ir diezgan svarīgs punkts. Brīnos – Vilis starp izrādēm staigā, neesmu redzējis, ka viņš atsēstos vai gulšņātu. Es gan laižos slīpi pie pirmās izdevības, lai uzkrātu spēkus nākamajai stundai. Atceros, jau bērnībā, ieķēries stangā, autobusā varēju gulēt stāvus. Katrā ziņā, ja lielā nāve ir līdzīga mazajai – aizmigšanai, es gribētu nomirt pēc iespējas ātrāk. Agrāk. Sapņu un jušanas pasaule, kurā atrodos miegā, man šķiet kā paradīze.

Tu tici kristīgās reliģijas uzbūvētajai garīgajai hierarhijai?

Ir ļoti grūti noticēt, varbūt vajag, bet... es nevaru sev uzticēties. Tu nevari pieskarties Dievam, tikai uz to tiekties, cerēt, ka kādreiz pieskarsies – bet jau bez fiziskā ķermeņa.

Tu redzi laimīgus sapņus?

Ne vienmēr tie ir laimīgi. Redzu vai nu skumjus, vai gaišus, priecīgus. Taču sajūtas sapnī ir pilnīgi tīras, bez piejaukumiem.

Kāds kristietis teica, ka sapņi esot vienīgais laiks, kad Dievs ļaujot velnam spēlēties ar cilvēku.

Var jau būt, ka visu laiku atrodos ellē. Ja tā, tad gribu tur nokļūt. Starp citu, es sapnī bēgu no koncentrācijas nometnes, bet vienalga bija tāda drošības, nemirstības sajūta. Lai gan sapņos esmu arī nogalināts, tas nav patīkami. Tajā brīdī tu pamosties.

Varbūt tā arī ir, ka pēc nāves mēs pamostamies citur?

Tā varētu būt... Filmā "Caur adatu" ir stāsts par vieglatlētu, kurš nogāja no ceļa un sāka lietot narkotikas. Viņam prasa – kāpēc tu lieto heroīnu, kur ir tā laime? Un viņš dažos teikumos apraksta, manuprāt, īstu laimes sajūtu. Viņš to salīdzina ar brīdi pirms miega, kad vēl neesi aizmidzis, bet vairs neesi arī nomodā. Tā līdzinās vislabākajiem sapņiem, to pats esmu piedzīvojis (es gan nelietoju heroīnu). Atnāk tādas kā bērnības atmiņas, sajūtas, ir tik intensīvi labi – vispār bez rūpēm. Viss pārējais ir prāta iztraucēts.

Tiklīdz tev ir kāda laba sajūta, to momentāni aizēno praktiskas problēmas, saskalda un izšķīdina negatīva informācija. Es varu nonākt tikai pie apjausmas par sajūtu, kas varētu būt laime. Kad prāts atslēdzas, tiešām ir nestāvokļi. Protams, neattaisnoju narkotiku lietošanu, bet, ja būtu legāla viela, kas liktu justies laimīgam, un ja to varētu kontrolēt, būtu atrasts īstais ceļš. Ar meditācijām...

Mēdz teikt, ka nevajag meditēt, ja spēj aizmirsties, lūkojoties uz apvārsni jūrā vai izjūtās, ko sniedz daba.

Bieži vien, ejot cauri pilsētai, piefiksēju saulrietu – uz brītiņu – un eju tālāk. Dažreiz apstājos. No malas var šķist dīvaini – tu atmet galvu un skaties, jo ir tāda īpaša gaisma... Tas dod spēku, cerību. Kļūda ir tur, ka mēs to par ātru palaižam, vajadzētu pastāvēt, iedziļināties un izbaudīt – vienalga, pēc kāda idiota izskaties. Tas nevelkas ilgi, kādas 10–15 sekundes.

Tu smēķē?

Esmu atkal atmetis. Septiņus gadus nesmēķēju, tad, daļēji atļaujoties vainot apstākļus, atsāku – lai pielāgotos cilvēkam, nodzītu stresu... Pagaidām esmu atmetis. Nekad nesaku, ka tas ir pavisam, lai pēc tam nebūtu trauma. Man kļuva fiziski smagi, pārgāju uz elektroniskajām, kādas trīs pazaudēju, tad principa pēc atteicos. Agrāk smēķēju paciņu dienā.

Atmest bija viegli?

Nebija gan...

Tev ir tik stingrs raksturs?

Ja jau atkal atmetu, tas nozīmē – varbūt daļēji stingrs. Reizēm pietiek ar motivāciju. Man kļuva smagi krūšu rajonā, turklāt atkarības bauda nesniedza tādu gandarījumu, lai turpinātu. Tagad ik pa laikam redzu, ka tādās stilīgās filmās smēķē, tas ierosina apetīti – procesa pēc, protams.

Ilgas sarunas kafejnīcā...

Jā, tāda neredzamā pievienotā vērtība, kas piemīt tieši tam...

Un kam pieder tās sarkanās zeķes ar mežģīnēm?

Šķiet, Daudziņam. Varbūt arī Keišam. Nezinu, kāpēc – tā ir viņu izvēle.

Ja iesiet remontā, vajag nofotografēt un salikt atpakaļ.

Tehniskie tā dara, lai iekārtotu skatuvi. Te ir eksemplāri no bijušajām izrādēm, grāmatas. Reiz mēs ar Keišu sēdējām, es spēlēju ģitāru, un vienā brīdī tas viss uzkrita uz galvas, sabira virsū. Pasmējāmies – labi, ka nebija nekas smagāks. Kā saprotu, Vilis Daudziņš ir visu pārkārtojis un virs manas galvas nolicis ļoti smagu māla vāzi. Jautājums – kāpēc? Lai kādā intervijā pastāsta...