Skarba tikai ekrānā
Ilze Nagla ir pārliecināta, ka atrodas īstajā vietā, taču arī sapņo par nedaudz mierīgāku dzīvi
Šajā brīdī tas, ko daru, man tiešām dod gandarījumu. Gan žurnālistika un darbs televīzijā, gan lekciju lasīšana Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Kaut gan pēc būtības abi darbi ir līdzīgi – zināma informācijas analizēšana un cilvēku pamācīšana (smejas). Bet man patīk strādāt ar studentiem – ar viņiem nekad nebūs garlaicīgi. Universitāte ir sirdij, jo makam tur īsti nesanāk (smejas). Turklāt nepieciešamība sagatavoties lekcijām ir laba motivācija, kas piespiež būt formā – lasīt zinātnisko literatūru, sekot tēmai. Par savu intelektuālo formu taču jārūpējas tieši tāpat kā par fizisko...
Kritika darījusi stiprāku!
Jau pirms krietna laika vecā „De facto” komanda aicināja viņiem pievienoties. Taču toreiz bija daudz neskaidrību, paši raidījuma veidotāji nebija pārliecināti, vai paliks turpināt darbu sabiedriskajā televīzijā. Kad jau kā jauna komanda sākām veidot raidījumu, presē izskanēja pārmetumi, ka raidījums būtu dēvējams par „Post factum”. Tas bija smags laiks, mums neļāva «ieskrieties», automātiski ierindojot nespējīgāko kategorijā. Bet dzīve visu noliek savās vietās. Kad ēterā parādījās raidījums „Nekā personīga”, tajā bija tik lieli tehniski brāķi, kādus no profesionāļiem neviens negaidīja. Daudzi domāja, ka tie, kas sevi pozicionē par zvaigznēm, spēj visu un nekad nekļūdās. Tomēr dzīve pierādīja, ka zvaigžņu nav, tāpat tā pierādīja, ka arī citi žurnālisti darbu spēj labi padarīt. Reitingi mums ir ļoti labi. Man prieks, ka esam spējuši kā komanda pārdzīvot to laiku, kad mums neviens neticēja. Protams, arī pašlaik kolēģi no citiem medijiem skatās, un, ja mums gadās kļūdīties kaut par centimetru, uzreiz to norāda. Neizliksimies, pastāv mediju korporatīvās saites. Dažiem raidījumu veidotājiem kļūdas piedod, bet dažiem – nē. Diemžēl mēs esam tie, kam nepiedod.
Totalitārais dzīves princips
Arī man dreb sirds par Latvijas nākotni. Dažbrīd ir sajūta, ka ekonomiku var sagraut pilnībā, un man bail iedomāties, kas notiks ar mūsu valsti. Arī sabiedriskā līmenī ir jautājumi, kas neliek mieru. Mums jau gandrīz divdesmit gadu ir sava valsts, bet sabiedrībā joprojām valda totalitārais dzīves princips, kas paredz tikai vienu taisnību. Cilvēki dzīvo ar uzskatu – ja otra viedoklis atšķiras no manējā, otrs noteikti kļūdās, ir nelietis, «nopirkts» cilvēks. Raidījumā mums regulāri zvana un vaicā, kā drīkstam izjautāt to vai citu ekspertu, kas atļāvies pateikt tāāādus vārdus! Cilvēkiem grūti pieņemt, ka viedokļi var būt atšķirīgi.
Mani uztrauc arī fakts, ka daudzi pamet Latviju nevis tāpēc, ka viņi palikuši bez darba, bet tādēļ, ka Latvijā vārds «tiesiskums» ir stiepjams jēdziens. Uzņēmēji, kas kādam ietekmīgam cilvēkam kāpuši uz varžacs, Latvijā nereti nevar iegūt tiesisku aizsardzību, viņus ir viegli iznīcināt. Protams, apkārt raugoties, var redzēt arī pozitīvus jaunumus, tikai... Strādājot „De facto”, tas nenākas viegli, jo aiz labas dzīves pie mums neviens nenāk.
Darbs un sirdsmiers
Naktīs mierīgi gulēt sanāk visai reti. Jo darbu atnesu mājās, nevis, lai turpinātu ko rakstīt, kā tas nereti mēdz būt žurnālistiem, bet darbs gluži nevilšus pats atnāk līdzi, ielienot un dzīvojoties pa galvu. Nekādi neizdodas atvairīt domas par sižetiem, kas jāveido. Cilvēki, ko sastopam, turpina «dzīvot man galvā», arī naktī neļaujot aizmigt. Tāpēc vasarā, atvaļinājumā, cenšos avīzes nelasīt. Vēlos, lai galvā ieplūst citi vēji.
Trīsreiz nedēļā vakaros sāku skriet. Dzīvoju „Āgenskalna priedēs” – man ir, kur izvērsties. Pēc pusstundas, četrdesmit minūšu ilga skrējiena, parasti ir ļoti laba sajūta. Protams, kad ir auksts, līst lietus, negribas iet laukā no mājas. Taču, kad sevi piespiežu, kad skrienu un tajā brīdī līst lietus, ir sajūta, ka sliktais no manis noskalojas.
Mānīgais ekrāna tēls
Regulāri satieku vienu paziņu, kas stāsta, ka viņa draugi, veroties ekrānā, runājot, ka izskatos ļoti skarba. Savukārt viņš pārējiem cenšas iestāstīt, ka esmu ļoti draudzīgs un labs cilvēks, tāda skarba tikai izskatos. Šī rakstura iezīme dažkārt darbam nenāk par labu. Ja es būtu skarbāka, man vieglāk būtu pārkāpt līķiem, ja vien tas būtu nepieciešams. Taču es nevaru kādam nodarīt pāri tikai tāpēc, lai raidījumam būtu reitingi. Bieži vien, jo vairāk sāku rušināt un pētīt, jo labāk saprotu, ka iecerētā skandāla nebūs. Man svarīgi saprast kontekstā abas iesaistītās puses, un, pirms kādu saucu sliktā vārdā, ir svarīgi pārliecināties, vai nekļūdos, vai varu to pierādīt ar faktiem, skaitļiem, dokumentiem.
Dažkārt mums piespēlē telefona sarunas starp privātpersonām. Bija arī gadījums, kad no sievas šķīrās Latvijā pazīstams uzņēmējs. Pirmajā brīdī šķiet, varētu sanākt īsts skandāls, bet tu sāc par šo lietu interesēties un redzi, ka pretējai pusei ir gluži tikpat skaļš stāsts pretim, nav vainīgs tikai viens. Ja par to nebūtu interesējusies, varētu radīt skandalozu stāstu, un pēc tam lai cilvēks attaisnojas, kas mums vairs par to?! Taču es tā nevaru strādāt. Toreiz secinājām, ka divu privātpersonu strīds, kurā nav apdraudēti bērni vai sabiedrības intereses, nav iemesls, lai tajā iejauktos. Neizstāstot pilnu stāstu, gandrīz jebko var radīt par skandālu, taču mēs tā nestrādājam. Galu galā Latvijā skandalozo var atrast arī tāpat – nemaz nevajag ko izlaist vai piedzejot. Bieži saņemam „kompromatus” par politiskajām personām, un būtu naivi domāt, ka aiz tā nav konkrēta aprēķina.
Pagaidām vēl nepiepildītās vēlmes
Ar darbu man ir veicies, līdz šim esmu strādājusi interesantās kompānijās, nozīmīgos amatos. Vēl tikai Oslo universitātē vajadzētu pabeigt doktorantūru, kas man velkas līdzi kā parāds.
Vēl, protams, nākotnē vajadzētu padomāt par bērniem. Domāju, ka laikā, kamēr bērni būtu mazi, man nebūtu grūti atteikties no maizes darba. Es gan nekad neesmu dzīvojusi mājās nestrādājot, nezinu, kā tas ir. Vienmēr man bijusi pašai sava nauda. Bet, raugoties teorētiski, šķiet, būtu labi, ja par naudas pelnīšanu varētu nedomāt. Faktā, ka vīrs mani uzturētu, nekā slikta nesaskatu. Bet, protams, tikai sēdēt mājās vien nevarētu. Gribētu turpināt lasīt lekcijas, piedalīties projektos. Pavisam ierakties mājas dzīvē un staigāt uz skaistuma saloniem un trenažieru zālēm noteikti nebūtu ar mieru. Bet būtu labi, ja es varētu dzīvot mazliet mierīgāku dzīvi. Dažkārt mana otra pusīte pārmet, ka par maz esmu mājās. Tas notiek reti, jo draugs arī ir darbā aizņemts un tāpēc saprotošs. Protams, žurnālistu dzīvesdraugiem jāsamierinās, ka mājās katru vakaru viņus negaida siltas vakariņas, taču to neviens man nepārmet.
Mani tuvākie cilvēki ir mana ģimene, draugi, ar viņiem man ļoti paveicies. Abpusēji viens otram varam uzticēties. Man svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, kas, ja ko apsola, tad tas ir kā akmenī iecirsts. Ir svarīgi, lai būtu cilvēki, ar kuriem vari būt atklāta, ar kuriem vari pasmaidīt pati par sevi. Dažkārt ir tik svētīgi smaidīt pašiem par savu svarīgumu, vājībām un ambīcijām.
Hobijs – ceļošana
Sešu draugu kompānijā esam izbraukuši visdažādākās valstis. Vienmēr braucam paši uz savu roku, nemeklējot tūristu firmu palīdzību. Tikai nonākot galā, raugāmies, kur var atrast kādu viesnīcu. Vislabāk jūtos Āzijā. Esmu bijusi Indijā, Kambodžā, Taizemē, Vjetnamā, Malaizijā, Singapūrā. Eiropas kultūras pamatā ir konkrēti indivīda izcelšanas principi. Mūsu sabiedrībā ir svarīgs indivīds, tas, ko viņš dzīvē sasniedz, ko izdara. Tā mēs esam audzināti. Āzijā, īpaši valstīs, kur ir liela budisma ietekme, ir gluži cita vērtību sistēma. Ja esam orientēti uz rezultātu, viņi ir orientēti uz procesu. To var labi redzēt tirgošanās procesā, viņiem patīk pati kaulēšanās, nav tik būtiski, par kādu cenu preci izdosies pārdot. Āzijas valstīs esmu pamanījusi arī mazos veikaliņus, kuros pārdevējiem iekārtota atsevišķa maza telpiņa ar matracīti, kur dzīvot. Ja Latvijā būtu šādi cilvēki, viņi, visticamāk, būtu neapmierināti ar dzīvi, īgni. Kā Āzijas iedzīvotāji, daudzviet dzīvojot tik lielā nabadzībā, var saglabāt spēju smaidīt, tas ir pārsteidzoši. Tas fascinē, ka šajās valstīs nav jātiecas pēc karjeras un pašapliecināšanās. Skaidrs, ka tagad šādi dzīvot vairs nevaru, esmu audzināta citādi, manī ielikti citi vērtību pamati, varu tikai ar apbrīnu uz to skatīties.
Dažkārt domāju, ka esam pārstresojušies ar savu dzīves plānošanu. Mums viss ir jāplāno un jāzina, kas notiks rīt. To labi var pamanīt ceļojumos. Parasti ceļojumā prom no Latvijas esam divas, trīs nedēļas. Sākumā, kad aizbraucam, visi ir viegli «uzvilkušies», nupat izrāvušies no darbiem, un šķiet, ka viesnīcā apkalpotājs stundām ar ko nebūtisku nodarbojas, līdz vienā brīdī saprotam, par ko īsti stresojam? Vai uztraucamies par to, ka viņi nestrādā pēc Eiropas standartiem, kas patiesībā ir tikai mūsu iedomas? Apkalpotājs vispirms mierīgi runā ar draugu, kas viņam šķiet daudz patīkamāks par klientiem, un tikai tad pievēršas pēdējiem. Nu un tad? Otrās nedēļas beigās saproti, ka šeit neviens nesteidzas, un sāc to uztvert ar smaidu. Ja Āzijā paliksi nikns vai sāksi kliegt, tu viņu acīs zaudēsi cieņu.
Sievišķīgās vājības un mantu kults
Arī man patīk staigāt uz veikaliem, es gan cenšos to ierobežot, jo tam parasti vajag daudz laika un arī finansiāli mēdz iesist pa kabatu. Kādreiz, mācoties ārzemēs, kad bija vairāk brīva laika, nereti izgāju pastaigāties pa veikaliem, bet attapos vēlu vakarā, kad, ne ēdusi, ne dzērusi, nebiju pat pamanījusi, kā pagājusi diena. Man (tāpat kā daudzām citām sievietēm) patīk laikot drēbes, skaidri zinot, ka šo lietu nevajag, bet ļoti interesē, kā tās izskatīsies. Visvairāk mani «uzrunā» kurpes (smejas). Kādreiz gluži nejauši eju garām kādam kurpju veikalam, un pēkšņi kādas kurpes mani uzrunā. Tad neatliek nekas cits, kā tās nopirkt (smejas). Bet tas nenotiek bieži.
Arī man ir svarīgs komforts, lai mājās būtu silti, lai tajās būtu patīkami atrasties, lai man būtu ērts dīvāns un mīksta gulta. Tomēr, ja reiz esmu izvēlējusies žurnālistikas profesiju, lietām nav pārmērīgi svarīgas lomas manā dzīvē. Bieži cilvēki lietas uztver kā savas personības turpinājumu. Cilvēkiem šķiet: ja viņiem smalkāka mašīna, viņi paši ir labāki, ja labā vietā uzcelta māja, tātad arī viņu dzīve ir labāka. Ir cilvēki, kam ar savu materiālo labklājību ir svarīgi «zīmēties». Atceros anekdoti, kur cilvēkam prasa: «Kas ir jūsu nodarbošanās?» Bet cilvēks atbild: «Esmu miljonāru saraksta dalībnieks». Daudzas mājas, ko cilvēki uzbūvēja 90. gadu sākumā, tagad varētu saukt par arhitektu ļaunākajiem murgiem. Milzīgas četru un piecu stāvu ēkas ar tornīšiem – iedomājieties, kādi ir šo māju īpašnieku sapņi, kas, ieguvuši reālas aprises, citos izraisa šausmas. Katrs atrod veidu, kā sevi realizēt. Man gandarījumu sniedz attiecības, draugi, studenti. Dažkārt domāju, kādu vēlētos redzēt savu dzīvi pēc daudziem gadiem. Piemēram, pēc piecdesmit gadiem gribētu būt gados veca pasniedzēja ar „copītē” sasietiem matiem, taču tāda, kas joprojām žiperīgi tecētu pa augstskolas gaiteņiem, ar skaidru saprātu. Gribētu, lai man būtu mazbērni un es joprojām būtu aktīva. Saglabāt intelektuālo aktivitāti man ir ļoti svarīgi. Nedomāju, ka veciem cilvēkiem dienas būtu jāpavada pie televizora, skatoties „Hameleonu rotaļas”.
