Autobraucēja psiholoģija
Gribas kliegt, jo izbrīns ir pārāk vājas izjūtas attiecībā uz to, kas notiek uz ielām un šosejām. Nav saprotams, kā var būt – ik dienas uz ceļa iet bojā ģimenes, bet, izbraucot uz šosejas, vari gatavoties – trako, agresīvo, nekaunīgo un pārgalvīgo braucēju radītais stress tevi jau gaida. Dažbrīd nesaproti, ko automašīna ar cilvēku dara, jo ikdienā tas ir pilnīgi normāls ģimenes draugs vai kolēģis. Bet tad viņš vai viņa iesēžas mašīnā un izbrauc uz ielas...
Aina: – Man tiesības ir sen, bet braucu neilgi, jo bija grūti noticēt, ka varu visā tajā, kas notiek uz ceļa, iesaistīties. Arī instruktors mani iedzina panikā, sakot klasisko teicienu – kad būsi pie stūres, jāizsludina komandantstunda, ka neviens nedrīkst iziet ielās. Kad desmit reizes tā pasaka, tu arī sāc domāt – tizls esi, tizls nomirsi, un nav ko mēģināt šajā sfērā pat ielauzties. Kad saņēmos un sāku braukt, trīcēja rokas un kājas, jo nav jau tās pārliecības. Bet tā ir mācību stunda, kurai vienkārši jāiziet cauri. Soli pa solim tava pārliecība pieaug, līdz saproti – arī tu vari iesaistīties! Ziepes sākas tad, kad parādās eiforija. Varu par sevi pastāstīt. Kad sajutos par sevi pārliecināta, sāku zaudēt modrību. Kad vienreiz iebraucu priekšā braucošā automašīnā, jo atļāvos pie stūres mazliet aizdomāties un tāpēc laikā nenobremzēju, sapratu, ka labākā formula ir – esi modrs, bet pārliecināts.
Arnolds:– Mūsu sabiedrība mācās dzīvot visdažādākajos žanros. Visās sfērās visi vecie priekšstati noārdīti – ekonomiskajā, emocionālajā, vērtību sistēmā, cilvēku attiecību ziņā un pat – autobraukšana. Dažas jomas, izejot cauri džungļiem, nostiprinājušās, turpretī šī autobraucēju vide joprojām ir džungļu līmenī, vienīgi ceļu policists vairs nav agrāko laiku “autoinspektors”. Kad cilvēks piesēžas pie stūres, bieži vien viņam blakus iederētos vāle. Šajā mežā zaļš zaķēns palīdzību gaidīt nevar. Tev kā jaunajam šoferītim jāiziet izdzīvošanas skola, un tas drīzāk ir emocionāls un psiholoģisks jautājums, kāpēc cilvēki izvēlas kaut kādās situācijās būt vairāk vilku tēlā. Tās acīmredzot ir pašu bailes, nedrošība un pašu pieredze, kāpēc viņi dara tieši tā.
Aina: – Neaizmirsti – ir “kruti”, ka nebaidies ne no kā! Es varu braukt pēc noteikumiem, uzvesties uz ceļa pieklājīgi, bet nekad nezinu, kurā brīdī nez no kurienes izdrāzīsies “bembis” melniem stikliem un iztaisīs tādus manevrus, ka tikai par naža asmeni tiec sveikā. Jaunie “džekiņi” dragā vecāku nopirktajos “bembīšos” uz “beach party” – logi vaļā, paši kaifā... Jaunībai piedien eksperimenti un zīmēšanās, bet ne jau uz šosejas, kur tu ievelc iekšā citus nevainīgus cilvēkus. Un tad ir šoferi, kas saka – “šito” nevar izturēt!
Arnolds:– Pēc sevis zinu – ikdienā “trīsstāvīgos” nelietoju, bet pie stūres kādreiz pasprūk. Jo faktiski tas ir izaicinājums – tu saduries ar īstu agresivitāti. Tieši tā! Ja tajā brīdī mašīnā ved savu sievu un bērnus, kas ir tev dārgi cilvēki, tad šāda agresivitāte patiesībā nozīmē apdraudējumu, un tevī var mosties ļoti spēcīgas jūtas. Pat tāds pavisam parasts grāmatvedis, klerks šādā situācijā var kļūt par gatavo zvēru. Ne velti lielceļa naids ir fenomens, kas tiek pētīts visā pasaulē.
Aina: – Uz ceļa mēs arī esam attiecībās. Ja tevi kāds palaiž, jo tu gribi tikt uz galvenā ceļa, tas uzlabo garastāvokli visai dienai. Parādās ticība, ka ir arī normāli, pieklājīgi cilvēki. Man pašai arī kļūst labi, ka spēju būt pieklājīga. Bet patiesībā – tās ir attiecības, kuru pamatā ir sadarbība. Kādreiz es tevi palaižu, kādreiz – tu mani. Visu varam sarunāt. Kā dzīvē. Bet uzrodas tādi, kas ir par visiem gudrāki. Visi spiesti stāvēt sastrēgumā, bet viņi atrod apkārtceļu un tad gaida, lai palaiž. Tad gan man reizēm ir dusmas!
Arnolds:– Patiesībā tā ir unikāla komunikatīvā situācija. Ikdienā var uzlikt filtru un būt pasargāts no tiem, kas ar tevi nerēķinās, ignorē tavas vajadzības un tajā pašā laikā no tevis ko gaida. Bet uz tādas Čaka ielas tu pēkšņi esi tādā milzīgā “čatā”, kur saņem visus impulsus – kaut kur malā kāds ir bailēs sažņaudzies, kāds atkal nāk ar elkoņiem, un tev visu laiku kaut kādā veidā jāreaģē. Faktiski tā tava jūtu gamma visu laiku tiek cauri spēlēta, un vienā brīdī esi uz augšējā “do”, jo ir grūti sevi novaldīt. Viens teiks – nē, es šajā ārprātā nekad vairs nepiedalīšos, bet otrs ņems beisbola nūju un ies otram sist pa priekšējo stiklu.
Aina: – Prātā nāk gadījums – pagājušo vasaru braucām pa Krasta ielu, pie stūres amerikānis, uz ceļa remonts, saku viņam – mums laikus jāieņem kreisā josla. Viņš ieslēdz kreiso pagriezienu un skatās spogulī – kāds taču palaidīs. Blakus brauc džips un konsekventi nelaiž. Bet mums tūlīt jāgriežas. Amerikānis māj ar roku, lūdzot, lai viņu palaiž, ir jau ticis pusjoslā, bet džips burtiski spiežas virsū. Luksoforā iedegas sarkanā gaisma, esam tikuši vajadzīgajā joslā, logs vaļā, un pēkšņi salonā viņam pie sejas parādās dūre un atskan lamas un draudi. Tikai tāpēc, ka viņš nerespektēja džipu, kuram pieder pasaule! Kurš pat nevar saprast, ka reizēm jāmaina joslas.
– Interesanti, vai šie autobraucēji tāpat uzvedas arī tad, kad nesēž savā automašīnā?Arnolds: – Domāju – jā, vienkārši uz ielas neesam pasargāti šos lopus satikt. Bet ne vienmēr cilvēks dzīvē uzvedas tāpat kā uz ceļa. Iespējams, komunikācija ar saviem īpašajiem cilvēkiem ir citādāka, bet ārpasaulē cilvēks iziet kā karavīrs no šādām pozīcijām, un citas attieksmes viņam faktiski nemaz nav.
Aina:– Tie visi ir paštēli, kas uzbūvēti, iekšējās motivācijas vadīti. Ja cilvēks savu varu tik uzspēlēti demonstrē ar ārējiem atribūtiem – viņam ir ārkārtīgi būtiski braukt ar lielu mašīnu, svarīgi arī savā vizuālajā tēlā rādīt to, ka ir pasaules karalis, tad viņš nemaz nejūtas tik pārliecināts par sevi. Tie, kas māk to nolasīt, labāk nemaz neiesaistās cīņā, jo – ja iesaisties, tu jau esi zaudējis – tu vispār nevari šo milzīgo spēku izkonkurēt. Šī ir tāda kategorija cilvēku, kas uzskata – pārējiem jāstāv un jāsaka: “Jā, šef! Mēs rīkosimies tikai pēc jūsu diktētajiem noteikumiem! Pasaulē ir jāskrien ar elkoņiem pa priekšu!” Otrs variants – cilvēki reizēm vēlas mainīt savas lomas, ja jūtas dzīvē apspiesti. Ceļu attiecības ļauj dzīvot savā telpā – mašīnā, kas vien jau uzbur ilūziju, ka esi pārvaldnieks. Ar šo dzelzs rumaku vari iebraukt ielās un būt pasargāts, jo mašīna konfliktē tavā vietā. Tā viņi kompensē to, ko nevar izdarīt tad, kad ir cilvēciski kaili bez mašīnas, bez datora...
Arnolds: – Ceļš man mazliet atgādina sistēmu, kāda ir visos anonīmajos “čatos”, jo tur tu arī tiec pasargāts no tā, ka tevi var kaut kā tieši aizskart. Piemēram, “delfu” komentāros varu uzrakstīt kaut ko lopisku, bet, ja man tas būtu jāpasaka cilvēkam acīs, es būtu mazs, melns un maziņš. Tāpat ir ar mašīnu – kad tajā esmu, man ir anonimitātes un neaizskaramības sajūta, un varu atļauties izdarīt ko tādu, ko dzīvē nemūžam nedarītu. Es taču nepagrūstu ar plecu cilvēku, viņu vienkārši satiekot gaitenī. Bet ar anonimitāti it kā sakāpinātākā formā izdzīvo to modeli, kas tev patiesībā kā uzstādījums ir iekšā. Vienkārši tad, kad neesi anonīms, vairāk darbojas kontroles mehānismi. Bet tur, kur vari paslēpties, tur šo modeli izdzīvo līdz pilnīgai katarsei.
Aina:– Citreiz saka – Dienvidos arī brauc traki. Bet tur tā trakā braukšana ir tikpat traka, cik traki viņi dzīvo. Jā, viņi pārsniedz ātrumu, bet dzīvē viņi arī neievēro noteikumus – kad grib gulēt, viņi guļ, kad grib, aizslēdz veikalu. Viņiem ir šāda attiecību kultūra, un uz ceļa tas pārklājas. Viņi brauc traki, bet viņi rēķinās cits ar citu. Mūsējie brauc traki, turklāt ārkārtīgi nekaunīgi un agresīvi.
– Un tomēr – ko tieši cilvēki kompensē?
Arnolds:– Kad neesmu savā autobraucēja čaulā, ir visādi mehānismi, kas mani kontrolē un ierobežo. Piemēram, nevaru sievai teikt, ka esmu gudrāks par viņu, jo par šādu frāzi dabūšu pa muti. Nevaru dēlam teikt – esmu spēcīgāks par tevi, jo arī viņš man sados “pa koko”. Kad iekāpju mašīnā, man beidzot ir iespēja gūt pašapmierinātības sajūtu.
Aina: – Auto ir kā pašrealizācija, jo sniedz sajūtu – esmu autonoms, mobils. Man vienkārši ir labi jau no tā vien, ka varu komandēt vienu tehnikas brīnumu. Ja apkārtējās sfērās cilvēks nevar gūt apmierinājumu savai pašrealizācijai, tad kā autobraucējam to ir diezgan viegli panākt.
Arnolds:– Automašīna vīrietim ir falliskais vīrišķās identitātes pasākums. Domāju, ļoti daudziem vīriešiem jābūt visai iespaidīgai mašīnai, lai viņi varētu kā vīrieši labi justies.
Aina: – Kad no mazas mašīnas pārsēdos džipā, jutu – pēkšņi mani respektē. Neviens vairs mani nespieda no ceļa, neuzskatīja par pienākumu apdzīt... Biju pārsteigta, kā tas notiek. Man nevajadzēja lielāku mašīnu, lai zīmētos. Džipam to dzelžu ir vairāk, un es drošāk jūtos.
– Vēl domāju, ko izjūt tie cilvēki, kas sasēdina mašīnā visu savu ģimeni un vienalga brauc kā nenormāli?Aina: – Kad notiek avārija, kurā aiziet bojā gandrīz visa ģimene, mēs sakām – vai, cik žēl, kāds traģisks gadījums... Bet tie tiešām ir traki cilvēki. Domāju, vai sievas arī nevar novērtēt vīra trako braukšanu? Baigi jau stilīgi – tāds mačo tipa vīrietis, kuram tīk azarts, risks...
Bet, ja tev kā ģimenes cilvēkam jāuzņemas atbildība par citu cilvēku labklājību, emocionālo mieru un drošību, tev tā vārdā arī ir kaut kas jāzaudē. Tu nevari nolikt visus uz ausīm, paziņojot – es no savas pārgalvīgās braukšanas manieres neatteikšos, jo man tas sagādā milzīgu adrenalīna devu, esmu no tā atkarīgs... Ar ko tu riskē? Tu briesmām pakļāvi visu savu ģimeni, un tagad visi ir kapiņos... Un tad – vai, cik žēl... Patiesībā tu biji maita, jo tavam bērnam un sievai nebija jāguļ smiltainē... Un pat, ja mašīnā brauc viens, tu tāpat neriskē tikai ar sevi. Tu riskē ar citu braucēju dzīvēm un likteņiem, turklāt vēl ģimene var zaudēt tēvu... Es vienkārši to nevaru saprast. Bet ja vīrietis nav nobriedis...
Arnolds: – Kādreiz tā ir nepieciešamība gūt stimulu arvien pieaugošā pakāpē. Tas notiek gadījumos, kad cilvēks to meklē kvantitātē. Teiksim, man būs miljons, un es šo kvantitāti varēšu palielināt, man būs vēl lielāka mašīna, vēl ātrāks kuteris... Aiz šā lineārisma bieži slēpjas cilvēka nespēja apstāties, ieklausīties sevī, cilvēkos sev apkārt, attiecībās, lai šos aizkustinājumus meklētu kvalitātē. Tāpēc aizkustinājuma kvalitātes vietā ir kairinājumu intensitāte.
– Ir cilvēki, kuri, neraugoties uz visu, ko runājām, saka – braucot mašīnā, varu atpūsties, padomāt...Aina: – Ir jauki, ja vari iesaistīties procesā un tevi nevada mērķis – no punkta A līdz punktam B nokļūt iespējami ātrāk. Ja tas ir process, tas nozīmē, ka sēdi sastrēgumā un nejūc tāpēc prātā. Tajā laikā tu kaut ko domā un mierīgi pa straumei nokļūsti līdz punktam B. Procesuāli, nevis mērķtiecīgi.
– Līdz kāds uz ceļa tev visu sabojā...Arnolds: – Tāpēc ir labi, ja atrodam sev kādu līdzsvaru. Piemēram, cenšos iespējami mazāk ņemt galvā, jo, tiklīdz sāc mijiedarboties, pēc diviem gājieniem varu sev pavaicāt – vai tiešām tas esmu es, kas “šito” dara? Tāpēc vislabāk, man šķiet, no trakiem un agresīviem uz ceļa norobežoties, saprast, ka šie cilvēki tajā mirklī ir iekšējā cīņā un attiecībās paši ar sevi, un konfliktu viņi veido ne jau ar mani. Vienkārši es kā nomināls esmu trāpījies viņam ceļā. Tas ir viņa iekšējais sprādziens, un viņam vienkārši vajadzīgs deglis. Labāk censties par tādu nekļūt.
Aiva Alksne/Foto: Bulls Press, no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva
