Mums nav vienalga

Viņa uzrakstījusi un izdevusi pasaku grāmatu “Sienāzīšu ceļojums uz mēness”. Tā nopērkama labo darbu veikalā “Otra elpa”, un visi ieņēmumi būs dāvinājums “Bērnu paliatīvās aprūpes biedrībai”, ar kuras atbalstu tiek sniegta aprūpe nedziedināmi slimiem bērniem.

Ja mana ģimene būtu kara laikos te, Latvijā palikusi, tad, visticamāk, mēs tiktu izsūtīti vai pat gājuši bojā. Devāmies uz Vāciju. Tā kā brīvi pārzināju vācu un angļu valodu, neraugoties uz jaunajiem gadiem – man bija tikai 18 –, dabūju tulka darbu starptautiskā palīdzības organizācijā. Darbavieta mani nosūtīja uz Angliju. Tobrīd domāju, ka tas tikai uz īsu brīdi. Taču darbs man labi patika, turklāt iepazinos ar savu vienīgo un vislabāko vīru! Man bija ļoti laimīga laulības dzīve, arī puikiņš... Līdz kādos Ziemassvētkos nelaimes gadījumā pazaudēju vīru un dēlu. Abi noslīka jūrā. Dievs vai kāds eņģelis tai mirklī man stāvēja klāt, jo mūža visgrūtākajā brīdī man bija iespēja sākt strādāt labdarības organizācijā. Man bija jāsagādā palīdzība lielajās katastrofās cietušajiem Indijā, Pakistānā, Palestīnā un citās aizjūras zemēs. Tāpat bija jāsarūpē specializēts atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Var teikt – lai tiktu galā ar savu nelaimi, sāku palīdzēt citiem. Taču pati šo ceļu nemeklēju, tas vienkārši tā notika.

Mana sirdslieta ir “Daugavas vanadžu” organizācija. Biju pat tās vadītāja, bet nu jau laiks “šūpuļkrēslam” – pelnītai atpūtai. Lai jaunāki ļaudis turpina! Taču pilnīgi likties mierā nevaru – cenšos palīdzēt daudziem nelaimes skartajiem Latvijā. Rūpju lokā ir “Dardedze”, kas strādā ar vardarbībā cietušiem bērniem, Juglas internātskola, kurā mācās audzēkņi ar elpošanas traucējumiem, arī leģionāri vai citas personas, kam vitāli vajadzīgs glābiņš. Lai sagādātu naudu, organizēju labdarības pasākumus. Mans pēdējais projekts ir “sienāzīšu” grāmatas uzrakstīšana, ilustrēšana (to paveica Sarmīte Janovska), finansējuma meklēšana tās drukāšanai un izdošana.

Man ļoti patīk šā labdarības projekta devīze – “Dāvā slimam bērnam sapni”. Akcijas notiek jau tradicionāli, un esmu redzējusi sava darba augļus. Neizdziedināmi slims lauku puisēns ierauga bilžu grāmatā lauvu. Cik tā liela, kā suns? Nē, lielāka. Kā zirgs? Mazāka. Ko darīt? Ņemam puiku, viņa draugus, sēdinām busiņā un vedam uz zooloģisko dārzu, kur pavadām visu dienu – ēdot saldējumu un priecājoties. Tam vajadzīgs koferītis ar latiņiem, un mans darbs ir to sagādāt. Tur man ir sirds klāt. Cits zēns gribēja redzēt jūru. Izdevās viņam sagādāt speciālu auto un jūru parādīt. Kad man atsūtīja foto no šā mirkļa, paša zēna vairs nebija starp dzīvajiem.

Caur grūtībām es esmu sevi un savu laimi atradusi. Kā man tas izdevies? Esmu ieradusi atstāt visu Dieva rokā. Taču tā ir recepte, kas visiem nederēs. Man derēja. Dzīvesprieks dzimst tevī, ja raugies ticībā uz labāko. Jā, esmu izbēdājusi vissmagāko bēdu. Turpretī tad, kad mana dzīve ir bijusi laimīga, tā ir bijusi ļoti, ļoti laimīga.

Arī tu vari vairot labo mums apkārt. Ik dienu izdari vismaz trīs labus darbus: vienu sev, otru tuvākajiem, trešo – pasaulei.

Aija Kažoka/Foto: publicitātes foto