“Mums ir matriarhāts! Mūsu ģimenēs dēli nedzimst”
“Kad ieraugu kādā tirdziņā tavu mammu tirgojam piparkūkas, zinu, ka nespēšu paiet garām, nenosmeķējusi kārumu, jo tā cep tikai Skaidrīte, viņa vienmēr ir pirmā, ko sameklē mani bērni gadatirgu drūzmā,” māsiņām Bērtiņām draudzenes to gatavas teikt gandrīz katros svētkos.
Kad nomira tētis...
Tieši mamma ir tā, kas iemācījusi cept piparkūkas arī savām četrām meitām. Trīnītēm – Ilzei, Astrai, Daigai – bija tikai divi mēneši, vecākajai māsai Aldai – 3 gadi, kad tētis aizgāja bojā autoavārijā un mamma palika viena pati ar četriem bērniem. Astra atceras: “Lai izaudzinātu mūs četras, palīgā nāca izpalīdzīgi cilvēki. Arī Emīlijas tante (mēs viņu saucām par Zigu), kas iemācīja mammai cept piparkūkas. Viņa teica: “Skaidrīt, es tev dodu šo piparkūku recepti, lai tu nopelnītu naudiņu, ar ko pabarot savus bērnus.” Ar medicīnas māsas algu tik liela ģimene taču izdzīvot nespēja, un mammai bija jāsāk rīkoties. “Protams, mums bija no valsts doti pabalsti un tēva pensija,» Alda saka. “Skolā bija brīvpusdienas, mētelīši, jā, jā, mums deva rūtainus mētelīšus. Taču mamma vienalga strādāja dienu un nakti, lai tikai mēs nejustu atšķirību no pārējiem bērniem un mums pašām nekā netrūktu. Kad paaugāmies, redzējām, cik daudz mūsu mamma strādā, un sākām piepalīdzēt viņai.” Piparkūkas Bērtiņu ģimenē sāka cept jau 1973. gadā. Kāpēc tieši tad? Tētis esot stāvējis rindā uz pirmajiem žiguļiem, un togad mammai beidzot pienācis paziņojums – jūsu rinda pienākusi, nāciet pēc mašīnas. Tēta vairs nebija, kam mammai mašīna? Bet brāļi pierunāja – kā tad neņemsi?! Viņi mums jau tā daudz palīdzēja un par visiem sameta naudu arī žigulītim. Vīra un tēta piemiņa taču! Ķiršu krāsas žigulītis mums bija kā relikvija, tikai pirms trim gadiem to atdevām metāllūžņos. Atgriežoties pie piparkūkām... “Nuja, tev jau gribas zināt to piparkūku recepti!” māsas smej. “Bet tagad ar receptēm neviens tā nemaz vairs īpaši nedalās, tikvien, kā pasaka, ko piparkūkām “liek kopā”, bet par garšvielu niansēm noklusē... Var jau stāstīt to recepti, var piepalīdzēt, bet viss tāpat nāk ar gadiem. Tikai tā spēj sagaidīt to īsto burbuli, kad redzi – mīkla veidojas. O, nu nāk gatava! To nevar tā, vārdos izstāstīt.”
Māsas vēl mācījās pamatskolā, kad mammu ielika slimnīcā. “Visi mūs mierināja, ka būs taču labi, bet lielākā daļa jau raudzījās kā uz bārenēm. Turklāt mammai jau nemaz tik viegli nevarēja pateikt, ka mums viss ir labi, jo īstenībā ļoti, ļoti gribējās, lai kāds pažēlo,” Astra atceras. “Vienīgais, ko pratām, – cept piparkūkas. Bija ziema, tuvojās svētki, un mēs sākām tās cept pašas uz savu roku. Mūsu vecākā māsiņa Alda taisīja mīklu, mēs visas trīs spiedām formas, tā visas četras kopā arī cepām un pārdevām. Vai tad nu mammai teiks – dod mums naudu, ja viņa pati bija tik vārga.”
Bērtiņu ģimenē esot tā – kad viens grūtos brīžos nolaiž rokas, tad otrs ceļas un dara. Kā ar vardēm tajā krējuma podā – kad viena laižas lejup, otra ķepurojas augšup, un to otro, trešo un arī ceturto pie reizes paķer sev līdzi. Vēlāk jau mamma sadalīja pienākumus, ko mājās darīt, ko ārpusē. Vasarās esot bijis visnepatīkamāk – ārā plus 25 grādi, bet virtuvē – visi četrdesmit! “Vismaz uz SPA nav jāiet. Virtuvē jutāmies, kā pirtī pabijušas. Pēc tam aukstā dušā nomazgājāmies un bijām kā no jauna piedzimušas,” māsas smej.
Ja kāds no malas Ilzi redzētu brīdī, kad viņa krāso piparkūkas, nezin ko varētu padomāt. “Kad zaķi rotāju, dziedu: “Zaķis skolā – kad iet. Putni, zvēri, lācis, vilki...” Kad krāsoju eglītes, saku: “Mīļā māsiņa, eglīte, es tev ielikšu bumbiņu. Kādu bumbiņu gribi? Ak, “šitās” gaismiņas?!” Es piparkūkas uzrunāju un varbūt tieši tā padaru tās mazliet dzīvas.”
Trīnītes bieži pat mēdz atbildēt gandrīz vienlaikus: “Kad mums pircējs stāsta – es ar’ tādu varētu uzcept, parasti sakām: “O, pareizi, laiks iet mājās, darbiņš gaida.”” Starp citu, viņas pat aicina rādīt un mācīt, kā jācep piparkūkas. Reiz kādā Jaungada pasākumā viņas pat bijušas īstās piparkūku meitenes – trīsgadīgiem ķipariem rādījušas, kā veidot un krāsot piparkūkas. “Sākumā gan domāju, ka tur būs piecgadnieki, ar tādiem esmu strādājusi dārziņā. Ieraudzīju trīsgadīgos un apstulbu – es taču ar tādiem netikšu galā. Viņiem pirkstiņi tik maziņi!” Ilze smejas, bet vecākajai māsai Aldai labpatīk tikai mazlietiņ iebilst: “Nu, nu, maziņi, bet cik labi jau savā trīsgadnieka vecumā lipina ne tikai plastilīnu... To tev pēc savas meitas Patrīcijas varu teikt.”
Piparkūku mīkla bijusi tik garšīga, ka mazie nešpetņi samīcītās piparkūku mīklas bumbiņas uzreiz bāzuši mutē. Trejmeitiņām gan bijušas mazliet dusmas uz vecākiem. Ilze atceras: “Trīs reizes viņiem teicu: “Iesaistieties taču kopā ar saviem bērniem!” Bet viņi tikai svarīgi tur kafijas tasītes rokās un nevīžo pat pienākt... Dažām mammām ir interesantāk pastāvēt un paklačoties. Tieši tāpēc vairs negribu strādāt skolā – bērni vienmēr bijuši forši, taču ar tiem vecākiem ir grūtāk. Astoņdesmit procenti domā, ka skolotājiem jāaudzina bērni viņu vietā, tādam nolūkam jau viņus it kā arī sūtot uz skolu.”
Ilze tiešām bijusi traka (labā nozīmē) skolotāja, podus (ne tikai puķu) mainījusi, remontus taisījusi, bērniem vienmēr dāvaniņas gatavojusi uz visiem svētkiem, jo apzinājās – ja jau pašai gribas svētkus, tad tos, protams, grib arī citi. Un atkal vecākā māsa matemātiķe izdara secinājumus – kas labi dara vienu darbu, ir gatavs strādāt pilnīgi jebkur. Kurš nevar ar vienu darbu tikt galā, tāds arī nekur citur nemainīsies. Smieklīgākais atgadījums no piparkūku dzīves? No balles taisnā ceļā dodoties uz gadatirdziņu Baldonē, viena no trīnītēm vēl nezināja, ka saldi aizmigs pie “Laimes akai” adresēto zīmīšu rakstīšanas un viena no zīmītēm: “ Mani, lūdzu, neaiztikt!” (pa miegam uzrakstīta) nonāks kāda Baldones skaistuļa rokās, kurš tikai mulsi apvaicāsies: “Un ko man, lūdzu, ar to iesākt?!”
“Nezinu, vai vispār varu ko skaļi lūgt Ziemassvētku vecītim. Zinu tikai to – ja būs veselība un mīlestība, tad naudu ar darbu vienmēr varēs nopelnīt. Iedvesmu šajos laikos noteikti smeļamies no mammas. To jau nevar no televīzijas ekrāniem un valdības runām iemācīties,” saka savā būtībā tik atšķirīgā vecākā (tikai trīs gadus) māsa Alda.
Un trīnītes pārķer viņas stāstu: “Alda vienmēr bijusi vairāk “uz iekšu” vērsta, savukārt mēs esam emocionālākas. Mums visām kopā ir pāri plūstošs entuziasms dzīvot.”
Savstarpēji ļoti izpalīdzīgas, ja kādai kādreiz sliktāk, tad pārējās vienmēr metas palīdzēt. “Paskaties uz šo bildi (visas māsas un mamma ir kopā jubilejā – Aut. piez.), mūsu kopības izjūta te ir visstiprāk redzama. Mammas jubilejās mums ir ļoti, ļoti grūti runāt,” Ilze aizraud. “Balss trīc. Viņa mums ir svēta. Citi arī saka: “Otras tik izpalīdzīgas kā jūsu mamma nav!””
Mamma visām meitām mācījusi būt saprotošām vienai pret otru. “Jā, esam strīdējušās, esam Aldai pat pirkstu salauzušas. Redz, mums ir tāds trīnīšu sindroms. Kad kašķējāmies, vecākā māsa nemaz nedrīkst iesaistīties. Alda arī ievēro distanci, kad mums ir domstarpības (vairs neiejaucas mūsu darīšanās), viņai laikam aizsargpozīcija izstrādājusies. Jo raksturi mums strauji, arī dusmās visu darām no sirds. Bet ilgu laiku gan ļaunu nemākam turēt,” trīnītes trejmeitiņas pat samulst no pēkšņās atklātības. Savu punktu uz “i” liek arī vecākā māsa: “Starp citu, mums patiesi ir matriarhāts. Mums vīrieši nedzimst (smaida). Mana bērna auklīte joprojām, kad mani satiek, stāsta: “Ja man kādreiz ir grūti, tad vienmēr iedomājos tavu mammu. Ja viņa varējusi “iznest” šo sievietes grūto likteni, tad, apzinoties, ka arī esmu sieviete, noticu, ka varēšu nest arī sava likteņa dotās nastas. Un vispār – ko tad man vispār pīkstēt?!” Aldas mamma iespaidojusi arī viņas draudzeni, kas vājuma brīžos sevi stiprina: “Es esmu sieviete, un, ja man būs ļoti, ļoti grūti, ir tikai jāsaņemas un smagi jāstrādā, tad arī izdzīvošu.””
Un ko par to visu saka mamma Skaidrīte? “Neko darīt – jāstrādā ir, ja grib kaut ko sasniegt, ja kārojas kaut ko vairāk, nekā tikai izdzīvot. Es neatpūšos, guļot pie televizora. Ja tā grib darīt, tad var gadīties, ka nepietiks naudas. Reiz mums slimnīcā (Skaidrīte līdz šā gada jūnijam strādāja Rīgas 1. slimnīcā par medicīnas māsu – Aut. piez.) bija reģistratore, kas vienmēr sūdzējās par naudas trūkumu, viņai nekad nebija naudas. Ja jau cilvēkam klājas tik grūti, piedāvāju iemācīt viņai kādu savu piparkūku recepti. Viņa pamēģināja un paziņoja, ka tā viņai nav piemērota nodarbošanās, un turpināja čīkstēt, ka nav naudas. Es cepu siltā telpā, klausos Latvijas Radio 2 un visu dzirdu, uzzinu notiekošo. Visproblemātiskākais pašlaik ir laika trūkums, kas neļauj strādāt vairāk, toties gandarī, ja paslavē, ka mūsu piparkūciņas ir garšīgas.”
Sandra Krauze/Foto: no personiskā arhīva
