Uz Kubu, lai glābtu ģimeni

Meita uz Kubu aizbrauca, kad viņai bija 19 gadu. Vienīgais bērns ģimenē, iepazinās ar kubieti dejās Virsnieku namā. Viņš mācījās augstskolā, bija jūrnieks, tāpat kā mans vīrs. Meita viņā iemīlējās. Mēs ar vīru bijām kategoriski pret, kad kubietis nāca prasīt viņas roku. Bet meita neko – brauks viņam līdzi, un viss! Nerunāju ar viņu, tikai raudāju... Ar vīru pat gājām runāt, lai nedod meitai vīzu, bet neko nepanācām. Viņa “pa kluso” sarakstījās un aizbrauca. Nu ko var izdarīt ar pieaugušu bērnu?  

Tagad meita saka – ja paps mani toreiz būtu kārtīgi nopēris, tad es nebūtu tādu dzīvi piedzīvojusi. Vīrs jau meitu ļoti mīlēja. Turklāt paši vairs nebijām nekādi jaunie, Diāna man piedzima 30 gadu vecumā, tāpēc mīlējām viņu un lutinājām.

Nu jau Diāna Kubā dzīvo 30 gadus. Garus gadus ar vīru dzīvojām tikai tādēļ, lai viņai palīdzētu. Bija padomju laiks, PSRS draudzējās ar Kubu, varējām ar kuģi nosūtīt mēbeles un visu, kas nepieciešams, jo iztikt tur grūti... Dažas reizes devos līdzi vīram ar kuģi uz Kubu, lai ar meitu satiktos. Ceļā aizgāja divas nedēļas. Pašā sākumā vēl divus mazbērnus atvedām uz Rīgu padzīvot. Katrs no viņiem nodzīvoja pie manis trīs gadus. Meitai jau bija grūti, viņa strādāja par tulci, jo tas bija vienīgais darbs, ko atrast. Meita bija beigusi tikai pedagoģisko skolu, tālāk mācīties nebija laika, bija jāprecas.

Mammu, es nomiršu

Laikiem mainoties, ar Kubu vairs nebija nekādu sakaru.

Vidējais mazdēls Linards jau mācījās Medicīnas institūta pēdējā kursā, un kaut kā internetā negaidot bija varējis mani sazvanīt... Meita raudāja telefona klausulē un teica: “Ja tu, mamma, neatbrauksi, mēs visi nomirsim.” Viņa bija izšķīrusies no vīra, bez pajumtes, viena ar trim dēliem.

Tas kubietis bija kara jūrnieks, apakšpulkvedis. Bija sācis dzert, un viņu izmeta no darba. Viņam patika sievietes... Bet es jau nezināju, kā viņiem klājas. Bija tikai šie vārdi – ja neatbrauksi, mēs visi nomirsim... Iedomājieties, kā man, mammai, to bija dzirdēt.

Tieši tobrīd vīrs mira ar vēzi. Briesmīgi mocījās. Tāds liels un stiprs vīrietis, nekad nedomāju, kā tā notiks. Četrdesmit trīs gadus kopā nodzīvojām, bet zelta kāzas nesagaidījām.

Apglabāju viņu, pārdevu dzīvokli un braucu. Ko citu varēju darīt? Man vajadzēja ceļa naudu un līdzekļus, lai varētu palīdzēt. Visu mūžu strādāju dzelzceļa pārvaldē, biju stacijas priekšniece, pensijā aizgāju jau 50 gadu vecumā... Tā aizbraucu pie viņas un četrus gadus nodzīvoju Kubā. Brāļadēls vēl sūtīja pensiju. Tur dolārs ir ļoti vērtīgs – par vienu dolāru maksāja 28 peso. Par savu naudu uzturēju viņus visus. Kubā ir tāda nabadzība, kartīšu sistēma. Dod 50 gramus maizītes dienā, bet meitai aug trīs lieli dēli.

Latvijā esmu jau pusotru gadu. Pirmo pusgadu mētājos pie attāliem radiem, kamēr dabūju insultu... Trijās slimnīcās nogulēju, un tad mani atveda uz pansionātu. Te dzīvoju jau gadu. Nesen svinēju savu 80. dzimšanas dienu. Pati neticu saviem gadiem un ļoti baidos no vecuma.

Bet Kubā visu laiku baidījos, vai varēšu atgriezties. Tur neciešams karstums, jau no rīta – 30 grādi. Bet mazdēli grib ēst, man jāizstaigā veikali, un viņiem kaut kas jānopērk. Bet, kamēr atrodi, ko nopirkt... Es jau gāju “dolāru veikalos”, jo par kartītēm ir tāds minimums, ka nepaēdīsi. Tur arī ēdiens tāds īpatnējs, viņi ēd rīsus ar melnajām pupiņām, bet ar šo normu, ko piešķir, pietiek tikai pusmēnesim. Svētdienās devos uz tirgu. Tur tāda nekārtība, netīrība... Veikalos, kur preci tirgo par dolāriem, izskatās labāk, bet tur atkal viss maksā ļoti dārgi. Bet kā es došu “šitādiem” vīriem (rāda uz foto, kur visi trīs mazdēli) plikus rīsus? Vismaz cīsiņus nopirku. Kā viņi nāca pa durvīm iekšā, tā jau kliedza – omīt, ātrāk liec uz galda, gribas ēst. Par cīsiņiem cīnījās, no otra šķīvja tos ķēra.

Mēs vispār nespējam iztēloties, kāda tur dzīve. Baroju viņus, visu devu, tikai atpakaļceļam naudu turēju. Ļoti skumu pēc dzimtās zemes. Visi manējie taču te apglabāti.

Esmu palikusi viena

Esmu no Latgales, Daugavpils, un ļoti mīlu šo Latvijas novadu. Skatoties pansionātā “Koru karus”, kā traka pārdzīvoju par latgaliešiem. Tur tik labi cilvēki dzīvo... Uz Rīgu atbraucu divdesmit gadu vecumā. Mācījos otrajā kursā neklātienē Ļeņingradā, kad satiku savu vīru. Viņš smējās – pārējos trīs kursus es tev pats pasniegšu. Tā mēs apprecējāmies.

Kara laikā zaudēju vecākus un paliku bārene. Vēl neilgi pirms kara mēs, bērni, bijām aizsūtīti uz Rēzekni. Toreiz dzelzceļnieku bērnus (ja ģimenē bija trīs un vairāk atvases) arodbiedrība sūtīja uz laukiem pie turīgākiem saimniekiem, un par to viņiem maksāja. Tur bija ļoti labi. Taču sākās karš, un mēs tur palikām. Māte ļoti uztraucās. Daugavpilī bija svarīgs dzelzceļš, tāpēc tur briesmīgi karoja. Visu uzspridzināja. Māte gribēja Daugavu pārpeldēt... Tā arī gāja bojā 1941. gadā, karam sākoties. Viņa nomira no smadzeņu iekaisuma un plaušu karsoņa. Divas nedēļas tikai izturēja. Dzīvojām ar mammas mammu, manu vecmāmiņu, viņa bija mums otrā māte. Papucītis nomira trīs gadus vēlāk. Bija mīnēti ceļi, neviens nepārbaudīja, viņš kopā ar onkuli iejūdza zirgu, uzbrauca uz lielceļa un turpat arī uzsprāga. Divi vīrieši tika atvesti ratos, sarauti gabalos. Tā mēs, četri bērni, palikām bez pajumtes, jo mūsu mājā Daugavpilī iekrita bumba un tā nodega, un bez vecākiem... Vecākā māsa sāka strādāt, apprecējās ar veci, jo kaut kā jau pēc kara bija jādzīvo, viņš ielaida mūs savā mājā. Tagad visi manējie – arī abas māsas un brālis – ir zem zemes. Guļ Rīgā, Daugavpilī. Viena esmu palikusi.

Domāju, citi mūk uz ārzemēm, bet es nekad nemuktu. Es aizbraucu tikai meitas bērnu dēļ un tā skumu pēc mājām. Es negribētu tajā Kubas karstumā un cietajā zemē gulēt.

Kad pateicu meitai, ka braukšu prom, viņa bija ļoti dusmīga uz mani. Nerunāja. Bet es teicu – tu varu runāt ar mani vai nerunāt. Es tev palīdzēju, divi tavi dēli beidza universitāti, tu tagad esi neatkarīga, esmu tev nopirkusi dzīvokli, un es aizbraucu.

Ceļā devos ar vienu komplektu gultas veļas, jo nezināju, kur īsti palikšu. Tiešām nesaprotu, uz ko cerēju... Vispirms padzīvoju pie brāļadēla, bet jutu, ka traucēju. Tad aizbraucu uz Salacgrīvu, pie vīra brālēna. Rudenī palīdzēju rakt kartupeļus, biju tikusi līdz pēdējai vagai un pamodos Limbažu slimnīcā. Insults. Kāds gan brīnums, gana dzīvē pārdzīvots.

Nekas daudz no mantības vairs nav palicis. Visu, ko varēju, aizvedu un atstāju Kubā, ko nevarēju aizvest, atdāvināju. Traukus vienkārši situ kopā pie atkritumu konteinera. Pati stāvēju un raudāju. Mums mājās bija tik daudz grāmatu, vairs nebija, kur likt, bet vīrs tik pirka. Beigās jau viņš no durvīm sauca – šo man arodbiedrība uzdāvināja!

Mājupceļā bija vieglāk

Un kā es lidoju pie meitas! Cauri trim valstīm, viena pati. Mazliet protu vācu valodu, bet nevarēju dabūt biļeti caur Vāciju. Caur Holandi lidot baidījos, jo tur, kā esmu dzirdējusi, ir daudz zagļu... Arī caur Krieviju baidījos, tur mūs ne pārāk ieredz, tāpēc lidostā pārbaudot katru vīlīti. Bet man visa nauda bija biksēs iešūta! Bija jālido caur Londonu. Un, lai man būtu vēl vairāk grūtību, lidostā, kad jau gaidīju iekāpšanu, paziņoja, ka reiss uz Londonu atcelts. Bagāžu jau biju nosūtījusi pirms tam, bet vienalga – man koferis un vēl soma, uztraukums. Atklājās, ka gados vecākiem pasažieriem organizēts reiss uz Dāniju, un tad no Kopenhāgenas vajadzēja lidot uz Londonu un no turienes – uz Kubu. Londonā vēl piesējās, ka manai pasei nav termiņa, un es pat nemācēju paskaidrot, jo neprotu angļu valodu. Izlīdzēja kāds čehs, kurš mazliet mācēja krievu valodu, varēju viņam pastāstīt, un viņš tad tālāk.

Visu lidojuma laiku baidījos, paldies visiem, kas man palīdzēja. Laikam jau redzēja, ka es gados un viena. Nomocījos briesmīgi, kamēr aizlidoju. Mājupceļš bija daudz vieglāks. Visu, ko viņu labā varēju, biju izdarījusi.

Vai tiksimies Latvijā?

Tagad viens mazdēls ir ārsts, otrs (mans mīlulītis Pauls) ir ekonomists, viņš aizbēga uz Ameriku un strādā tur. Bet viņam vēl jāatdod nauda tam cilvēkam, kas viņu pārveda. Tas jau bija nelikumīgi. Runā, ka pusmūžu jāmaksā, lai šo naudu atdotu.

Meita dzīvo Havanā, tikai divus kvartālus no Atlantijas okeāna. Kad vakarā gājām apmazgāties, tālumā varēja redzēt stāvam tos karakuģus, kas sargāja robežu, lai neviens nepārpeldētu. Jaunākajam mazdēlam palika sešpadsmit gadu.

Ļoti reti, taču gadījās, ka televīzijā sporta pārraidēs pieminēja Latviju. Kā es par latviešiem “slimoju”! Mazdēli atkal par savējiem. Es, pat raudot, viņiem teicu – jūsējie nekur netiks! (Smejas.) Tikai tad, kad esi prom, tu saproti, cik ļoti tev tā tēvu zeme vajadzīga.

Kad es tā padomāju, kas tik vien gribējuši mūsu mazo, mīļo Latviju. Zviedri, vācieši, krievi. Kubā, piemēram, ir slinki cilvēki, bet pie mums laukos strādā no tumsas līdz tumsai un bez uzrauga, kā tas ir tur. Tagad tik grūti laiki, un top Likteņdārzs. Visi iet un strādā. Kubā tikai dejo, sievietēm – īsi svārki, groza tik savu apakšdaļu.

Pirmo laiku pansionātā bija ļoti grūti, bet nu jau esmu pie šīs dzīves pieradusi.

Jau plānoju, ka vasarā aizbraukšu uz Daugavpili, kur guļ mana mamma, tētis, vecmāmiņa, māsas. Jēkabpilī ir mana bērnības dienu draudzene, ar kuru sarakstos. Viņas brālim ir mašīna, tad mēs aizbrauksim arī uz mūsu bērnības dienu vietām. Mēs abas vēl turamies! Kamēr ir veselība, tikmēr jākustas. Es jau sevi pie veciem nemaz neskaitu. Negribu būt veca. Mums te, pansionātā, ir speciāla zāle, kur vingrot. Jau no 50 gadiem vingroju. Tā jau maziņa, un tad vēl resna būšu?

Es vairs nedomāju – vai manējie atbrauks, un vai mēs vēl visi kopā Latvijā satiksimies? Zinu tikai to, ka Linardam pieci gadi vēl jānostrādā. Taču visi mazdēli grib braukt uz Latviju. Ļoti grib. Es gan viņiem teicu – mums krīze, bezdarbs, bet Nauris atbildēja – pie mums visu mūžu ir krīze.

Vairs negribu nekādas ilūzijas. Es te dzīvoju, un, kā būs tālāk, to jau redzēsim.

Aiva Alksne/Foto: Rojs Maizītis