Atklāts stāsts: “Vēl pirms pieciem gadiem strādāju par prostitūtu”
Viņa ir viena no retajām prostitūtām, kurai ir izdevies mainīt dzīvi. Divdesmit sešus gadus vecā Elīna (vārds ir mainīts) piedzīvojusi notikumus, kurus gribētu no savas dzīves izdzēst uz visiem laikiem.
Bērnības skaistumu neesmu izbaudījusi. Kopš sevi atceros, mamma ir sēdējusi pie pudeles. Es pat neatceros, no kā pārtikām. Mājās vienmēr bija mammas pudeles brāļi un māsas. Mājās iet man negribējās, taču, ja nenācu mājās, dabūju brāzienu. Lielākās grūtības sākās, kad man bija aptuveni 13 gadu. Skolā centos labi mācīties, taču no tā nekas nesanāca, jo mani apsmēja. Man nebija, ko vilkt mugurā, staigāju ar saplēstu džemperi un sporta biksēs, somas vietā grāmatas nēsāju maisiņā. Reizēm raudādama gāju un nācu no skolas. Uz skolu negribējās, mājās – ne tik.
Draudzene iekārto “darbā”
Kad man bija 15 gadu, sāku pretoties mammas iegribām, neskrēju uz vietējo veikalu pēc kārtējās cigarešu paciņas vai pudeles. Tad arī mājās šķīda trauki, mamma mani sita ikreiz, kad neizdarīju to, ko viņa gribēja. Viņas pudeles brāļi man uzbāzās. Biju izmisumā. Aizbēgu pie draudzenes. Šajā laikā viņa bija vienīgais cilvēks, pie kura varēju rast patvērumu. Desmit gadus vecākā draudzene vienmēr zināja, ko teikt, ko darīt. Man nebija ko vilkt mugurā, nebija ko ēst. Draudzene man piedāvāja darbu – šķita, ka nu varēšu pati pelnīt, dzīvot. Bet šis darbs – viņa bija prostitūta. Domāju ilgi, šķita, ka tas ir nepieņemami, taču vienu reizi sarunājām, ka aiziešu viņai līdzi un palūkošos, kas ir kas. Jā, nenoliedzu, naudu varēja nopelnīt diezgan labu. Bet par ko to naudu maksā… Tā nu, aizejot viņai līdzi, jau pirmajā dienā mani gribēja vīrietis ap četrdesmit. Atceros, ka draudzene ar viņu visu sarunāja, pastāstīja, ka man pirmā diena, ka vēl baidos, bet vīrietim bija vienalga. Viņš paņēma mani savā kravas mašīnā, un viss notika... Tā bija mana pirmā reize. Tā raudājusi laikam nebiju nekad. Ar laiku apradu ar to, kas notiek. Trīs gadus pieņēmu, ka esmu vieglas uzvedības sieviete. Lai gan reizēm izturēju to ar sakostiem zobiem, tomēr turpināju darīt savu tā saukto darbu. Naudas pietika. Nopirku sev jaunas drēbes, biju paēdusi, devu naudu mammai, stāstīju, ka strādāju Rīgā kafejnīcā par oficianti. Zināju, ka varu teikt, ko gribu, jo viņu tas tāpat neinteresē. Bija sācies jauns dzīves posms – jauna dzīve, ar kuru biju samierinājusies.
Vīriešus nešķiroju, bet...
Reizēm, protams, gadījās arī pa kādam pretīgam cilvēkam, kas uzskatīja, ka var ar mani darīt visu, ko sirds kāro, un pēc tam atstāt, nesamaksājot ne santīma. Atstāja kaut kur meža malā, un tiec nu mājās, kā vari. Tā reiz uz mājām gāju naktī aptuveni septiņus kilometrus. Pārsvarā mani pakalpojumi – sekss, minets – notika mašīnā, iebraucot mežā. Toreiz par seksu prasīju 30 latu, par minetu – divdesmit. Bija tādi, kas noteica arī savas cenas vai atrada iemeslu, kāpēc varētu man nemaksāt, vai – vēl labāk – par samaksu piedāvāja iepriekš nopirktu maizi un desas līkumu. Tā vienu brīdi cīnījos par savu naudu – ņēmu to jau sākumā, sakot – nav naudas, nav izpriecu. Brīžiem šķita, ka sliktāk vairs nevar būt. Tik pretīgi bija skatīties, ka piebrauc vecis, laulības gredzens pirkstā, un es ar viņu guļu. Taču nešķiroju vīriešus – kas gribēja, mani dabūja.
Vecpuišu ballīte
Gadījumi ir dažādi. Cits piebrauc, baidoties no apkārtējiem, un aizved mani uz mežu, kur viņam vajag tādu seksu, it kā mēnesi nebūtu dabūjis. Cits ved pie sevis uz dzīvokli, bet pēc tam izsviež ārā kā lupatu lelli. Cits paņem uz nakti, no rīta vēl uzvāra kafiju un brokastis iedod. Cik cilvēku, tik variantu, taču vienu nakti es neaizmirsīšu nekad. Man bija 20 gadu, un tas notika tieši pirms manas 21. dzimšanas dienas – 7. augustā. Kā jau parasti – vakars, stāvu uz stūra un gaidu, vai kāds parādīsies. Kad jau sataisījos iet mājās, piebrauc bembis, pilns ar puišiem. Prasa, cik maksā, lai varētu dabūt grupveida seksu. Sarunājam, ka par 200 latiem, simtu iemaksājot vispirms, kopā par visiem trim būs gan grupveida sekss, gan parastais, gan katram pa minetam. Iekāpju mašīnā un braucu līdzi. Aizbraucām uz nomaļu pirtiņu, kuru viņi bija rezervējuši, jo, izrādās, svin vecpuišu ballīti. Tur kopā kādi deviņi puiši. Te nu sākās murgs! Mani paņēma katrs no viņiem, kad sāku protestēt, piesēja rokas pie gultas. Katrs varēja darīt ar mani, ko grib. Bet ar to nepietika – man vēl katram vajadzēja izrādīt īpašu uzmanību, apmierinot viņu vīrietību. Visu nakti pildīju piepūšamās lelles funkciju. Kad viss kaut cik pierimās, man atsēja rokas, bet projām nelaida, lika dzert – ja es nedarīšot, ko viņi liks, nemaksās otru pusi. Vienu brīdi viss it kā norima, un es izdomāju bēgt. Izskrēju ārā, bet apjuku, jo pirts bija meža vidū, ārā tumsa, nezinu, uz kuru pusi skriet. Pēkšņi mani saķer, ienes atpakaļ, nolamā ar pēdējiem vārdiem un sit pa seju. Tie cūkas mani sita, lamāja, izsita man četrus priekšējos zobus, novilka drēbes, atņēma naudu, telefonu un izmeta mežā. Tā nu gulēju – sāp visas maliņas, drēbju nav, piezvanīt nevaru, mute sāp... Šķita, tajā brīdī labāk nomirt nekā vārtīties šādai pa zemi. Ausa gaismiņa, saņēmos un gāju pa brikšņiem. Sekojot skaņai, iznācu pie kādas nepabeigtas mājas, kur karājās izmazgāta gultas veļa. Paņēmu palagu, ietinos tajā un devos tālāk. Līdz mājām bija jānoiet aptuveni vēl divi kilometri. Kaut kā tiku līdz draudzenei. Viņa mazliet mani apārstēja, bet nolēmām, ka uz slimnīcu nebrauksim. Uz policiju iet nevarēju – ko viņiem teiktu? Mani pašu apcietinās. Nedēļas trīs sēdēju mājās. Beigu beigās saņēmos un aizgāju pie zobārsta. Tur atstāju visus savus iekrājumus un vēl aizņēmos no draudzenes, toties nepilna mēneša laikā man atkal bija visi zobi mutē, bet nebija ne santīma pie dvēseles. Saņēmos un gāju darīt ierasto darbu, taču pati sev apsolīju – lai kā arī būtu, darīšu tikai tādēļ, lai sakrātu naudu un sāktu normālu dzīvi.
Gribu pielikt punktu
Atsāku savas gaitas, tiesa gan, ar lielām bailēm un aizdomām pret katru vīrieti, kurš man tuvojās. 7. augusta nakts manī bija atstājusi lielu psiholoģisko traumu. Grūti klājās, bet man bija mērķis. Nostrādāju divus gadus. Labi, ka nekas līdzīgs vairs neatkārtojās. Ja mani atstāja kaut kur mežā vai uz ceļa vienu, es tam nepretojos, jo zināju, ka mājās tikšu. Šajā laikā iepazinos ar vienu puisi, kurš mani aplidoja un izturējās pret mani tik mīļi kā neviens.
Bet ko es? Iestāstīju sev, ka nedrīkstu viņam teikt ne pušplēsta vārda par savu nodarbošanos, jo viņš mani pametīs. Meklēju aizbildinājumus savām nakts gaitām. Beigās stāstīju to pašu, ko mammai, – ka strādāju Rīgas kafejnīcā. Taču viņš bija aizgājis uz kafejnīcu un taujājis pēc manis. Bija jāpaskaidro, kāpēc meloju. Sākumā mēģināju izlocīties, līdz izstāstīju taisnību. Puisi kopš tā brīža neesmu vairs redzējusi. Tas pielika punktu manām darba gaitām. Naudiņu biju mazliet iekrājusi. Sapratu: ja šādi turpināšu, nekad nebūšu laimīga, nekad man nebūs ģimenes un normālu draugu.
Laimīgas beigas
Man bija 23 gadi, kad sapratu, ka jāsāk viss no nulles. Bija jāatrod dzīvesvieta, jāsakopj pašai sevi un jātiek galā no cilvēkiem. Pārcēlos uz dzīvi prom no pilsētas, atradu darbu lielveikalā par kasieri. Apmeklēju stilistu un psihoterapeitu. Aizgāju arī pie ginekologa. Lai cik neticami izklausītos, biju vesela. Nokārtoju vakarskolā 9. klases eksāmenus, iestājos frizieru skolā. Mācījos cītīgi. Savā 24. dzimšanas dienā iepazinos ar puisi, kurš mani mīl un kuru mīlu es. Kopā esam jau gandrīz trīs gadus un tagad gaidām savu pirmo mazuli. Dzīvi, ko dzīvoju agrāk, labprāt uz visiem laikiem izdzēstu no atmiņas, dāvājot nesavtīgu mīlestību saviem mīļajiem un beidzot būt laimīga. Beidzot!
