Meitene ar kūpošām asinīm

Viņa ir neticami sabiedriska un enerģiska, brīva un atvērta. Atliek tikai ieminēties par Gruziju, kā acis iemirdzas vēl spožāk. Tā ir tēma, par kuru Ilana var runāt un runāt. “Neaprakstāmi skaista daba un ārprātīgi pozitīvi, labestīgi, viesmīlīgi cilvēki – tā ir mana Gruzija. Guli pludmalē, bet kalnu virsotnēs redzams sniegs. Kad turp aizbraucu, jūtos kā uz citas planētas – tā ir paradīze zemes virsū. Tur tevi vienkārši mīl, dievina!”

Kad Gruzijā plosījās karš, Ilana domās bija tur. Vēl nedēļu iepriekš kopā ar draugiem viņa sauļojās pie Melnās jūras un baudīja šīs zemes viesmīlību, taču saldās atmiņas ātri vien tika aizēnotas. “Katru dienu raudāju. Vienam paziņam bojā gāja visi brāļi, cits stāstīja, ka bēgļiem bija jāizvēlas starp matraci gulēšanai un plītiņu, uz kuras sacept humānās palīdzības gaļu. Jauniem puišiem un vīriešiem izdalīja automātus, formu un aizsūtīja karā. Katru dienu sarakstījos ar radiem, brālis stāstīja, ka desmit kilometrus no mūsu mājas bija bombardēšana, lai gan tas ir 600 kilometru attālumā no kritiskās zonas. Māsīcai pazuda draudzene, kuras tēvs tikai pēc divu nedēļu meklējumiem un neziņas noskaidroja, ka viņa slēpjas bunkurā. Tik sāpīgi, ka draudzīgiem, mīļiem cilvēkiem tā jācieš politikas dēļ.”

Tāpat kā Latvijā, arī Gruzijā notiekošo Ilana pārdzīvo dziļi personiski, kā nekā viņa ir pa pusei gruzīniete, pa pusei – latgaliete. No mammas, kas dzimusi ap Ludzu, mantots sabiedriskums un aktivitāte, no tēva – neliels slinkumiņš. “Es ātri uzliesmoju – tas no gruzīniem. Garastāvoklis var mainīties ļoti strauji – vienu brīdi ir slikti, pēc mirkļa – jau labi, un otrādi. Mammai tā nav, viņa ir ļoti pozitīva un aktīva, manā bērnībā varēja desmit reizes izskraidīt, kamēr tētis dīvānā guļ un skatās televizoru.”

Ilanas vecāku mīlas stāstu var dēvēt par mistiski romantisku. “Viņi iepazinās Latvijā, kad tētis te dienēja, bet ceļi šķīrās, tēvs atgriezās savās mājās, telefonu nebija, lai sazinātos. Nākamā tikšanās jau notika Gruzijā. Mamma tolaik organizēja tūrisma nometnes uz Kaukāzu, un vienā no tiem pavisam nejauši pieturā pretī nāk tētis. Viņi saprata - tas ir liktenis.”

Atšķirībā no sava brāļa, kas piedzima un pirmos pāris savas dzīves gadus pavadīja Gruzijā, Ilana nāca pasaulē Latvijā. Līdz vienpadsmit gadu vecumam dzīve ritēja starp turieni un šejieni, taču pēc tam vecāki izšķīrās, tēvs atgriezās Gruzijā, un saikne izdzisa. “Mēs sūtījām vēstules, bet atbildes nesaņēmām. Tikai vēlāk uzzinājām, ka tajos juku laikos, kad bruka Padomju Savienība, vēstules vienkārši negāja. Tomēr radi stāstīja, ka viņam vienmēr pie sirds glabājās mana un brāļa fotogrāfija. Tētis man bija ļoti mīļš un tuvs, tā gribējās, lai viņš redz, ko meita sasniegusi, kāda esmu, kāda izskatos.”

Melnā strīpa un izeja

Tētis gāja bojā nelaimes gadījumā, taču pirms dažiem gadiem Ilana piedzīvoja vēl vienu melno strīpu. Viss sākās ar vectēva nāvi, pēc pusgada viņam sekoja arī vecmāmiņa, bet drīz pēc tam kāds nodedzināja dzimtas mājas Latgalē. “Tas bija trieciens, zeme gruva zem kājām. Šķita – sajukšu prātā. Man bija histērijas, naktīs nevarēju gulēt. Biju jau iztēlojusies, kā bērni un viņu bērni brauks uz to māju, bet tagad – nekā, tur vairs nav uz ko braukt.”

Tikt pāri sāpēm un atgūt līdzsvaru palīdzēja brauciens uz Gruziju. “Kopš vienpadsmit gadu vecuma nebiju satikusi ne vecmāmiņu, ne onkuļus. Ieraugot tēta brāli, raudāju; viņi ir tik līdzīgi. Aizgāju arī uz kapiņiem, uztaisīju tētim pieminekli ar bildi, un pēkšņi kļuva viegli. Melnā strīpa sāka pamazām atkāpties.”

Nodegušo māju Ilana vēl nav redzējusi, taču nolēmusi turp šovasar doties un vietu sakopt. “Nevēlos to visu atstāt novārtā. Gribu uztaisīt kā padomju laukos – “subotņiku“. Savākšu kādus pārdesmit draugus un uzrīkošu sacensības, piemēram, siena vākšanas vai govs slaukšanas disciplīnās. Tāpat kā, uzstādot tētim pieminekli, sajutu palīdzību un spēku pieplūdumu, arī sakopjot vectētiņa dzimto vietu, noteikti sajutīšos daudz labāk. Mammai jau teicu, lai ar kaimiņiem sarunā, ka viņi audzē tur lociņus, dillītes.”

Arī Gruzija Ilanai ir mājas, kas būs jāsaved kārtībā. Pirms pāris gadiem par lētu naudu viņa iegādājās nelielu mājiņu, kuru ar laiku iecerēts pārvērst viesu namā. Tomēr arī šai vietai pārbrāzās melns mākonis. “Pat vecākie turienes iedzīvotāji neatminas tādu subtropisko lietu, kāds pirms neilga laika nogāzies. Kalnos sākās nogruvumi, un arī mana māja tika skarta. Tagad tā var tikt nonesta un ceļā līdzi paņemt vēl piecas, kuras tā apdraud. Bet man ir pārliecība: ja ticēšu, ka viss ir kārtībā, tad tā arī būs. Mana dzīve ir viens liels piedzīvojums, ko veido emocijas un piepildījums. Ja tas viss būtu pelēks un tukšs, nezinu, kā tiktu galā.”

Ar piedzīvojumu garšu

Neparastu gadījumu Ilanai patiesi nav trūcis. Uz dažām situācijām tikai tagad var atskatīties ar smaidu. Savukārt toreiz, kad uz savas ādas bija jāizbauda tas, ko presē raksta par modeļu biznesa melnajām aizkulisēm, smiekli nenāca. “Man tad bija astoņpadsmit. Modeļu skolas defilē pasniedzēja piedāvāja pārstāvēt Latviju Milānā, pārliecināja mammu, ka tas ir droši. Tālāk scenārijs gluži kā no filmas: mani tur atveda uz milzīgu, šiku māju – marmora kāpnes, lifti, sulaiņi, un sēž boss, kuram taisa pedikīru, manikīru. Nākamajā dienā tiku aizvesta uz privātu kuģi, kur izrādījos vienīgā sieviete. Tomēr tikai tad, kad tas pats “boss” mani paaicināja savā kajītē un sagaidīja tur pilnīgi kails, sapratu, ko šajā gadījumā nozīmē “pārstāvēt Latviju”. Viņš man sāka uzmākties, uzmeta uz gultas, knapi pārlēcu tai pāri un aizskrēju uz savu kajīti, aizsprostoju ieeju ar čemodāniem. Par laimi, kapteinis man palīdzēja, iedeva nedaudz naudas un ļāva nokāpt no kuģa.”

Ne mazāk nervus kutinošs notikums piedzīvots vēl senāk. Ilanai bija tikai vienpadsmit gadu, kad viņa pēc gruzīnu tradīcijas gandrīz tika nolaupīta un “apprecināta”.  Kādu dienu pie mājas kopā ar saviem draugiem pienācis puisis, ar kuru Ilana citu bērnu kompānijā dauzījās, gāja uz indiešu filmām. “Puisi sauca Soso, un viņam bija sešpadsmit gadu. Biju izliekusies pa logu, skatos – viņam tāds kā kartupeļu maiss līdzi. Saka – dod roku – un sāk mani vilkt ārā. Par laimi, onkulis paguva ievilkt atpakaļ.”

Palīdzības tālrunis: Ilana klausās!

Nav grūti iedomāties, kāda būtu izvērtusies Ilanas dzīve, ja viņa toreiz tiktu nolaupīta un piekristu precībām. Tagad, visticamāk, jau būtu pulciņš bērnu, skaidrs skats par nākotni, un nekādu ambīciju. Tā vietā Ilanai ir kaudze mērķu, kas pamazām  sāk piepildīties.

Patlaban viņa dzīvo Londonā, uz kuru sākotnēji brauca mācīties angļu valodu, tomēr palika uz ilgāku laiku. Kopā ar draugiem pašā Londonas centrā Ilana īrē dzīvokli. Nu jau dzīve diezgan krasi atšķiras no sākotnējās, kad bija jāpārvar ne mazums šķēršļu: “Dzīvokli Anglijā var dabūt, ja ir bankas konts, bet kā tu vari saņemt bankas kontu, ja nav darba? Savukārt darbu var dabūt, ja ir bankas konts. Tas viss ir savā starpā saistīts.”

Pati izgājusi šīm grūtībām cauri, Ilana tagad palīdz daudziem latviešiem gan ar padomu, gan dzīvokļa vai darba meklējumos. “Mēs jau smejamies – jāver vaļā sava aģentūra, jo tik daudz cilvēku zvana, prasa padomu, informāciju. Jā, savedu, meklēju darbu, dzīvokļus – mums ir tāda kā vietējā Latvijas pārstāvniecība. Bet es ticu, ka viss, ko dzīvē darām otram, agri vai vēlu atgriežas.”

Ilanas gribasspēks ir tik stiprs, ka labāk viņai ar aizliegumiem pretī nestāties. “Viss, ko tu domā, ko dzīvē gribi, notiks, tikai jāpasaka – es to varu. Tas jādara klusībā un ar pārliecību, tad tas viss aiziet! Un galvenais – nevienam nestāstīt to, ko ļoti vēlies piepildāmies. Esmu pārliecinājusies par to uz savas ādas. Varbūt cilvēki saka – tu daudz runā, jā, bet es cenšos stāstīt par to, kas man jau ir. Savā dzīvē lēnām, lēnām eju pa kāpnītēm. Mājās pie sienas esmu pielikusi no interneta izprintētu bildi – rokas, kas tur zemeslodi. Tas ar domu – visa pasaule manās rokās.”

kasjauns.lv/foto: no personiskā arhīva