Dailes teātra aktrises Baibas Nejas monologs
Dailes teātra spridzeklis ir jaunā aktrise Baiba Neja, kura šajos laikos noteikti iedvesmo ar savu cīņassparu, arī iejūtoties ganumeitenes tēlā Dailes teātra jaunajā komēdijā “Gaisa grābekļi“.
“Pēc manām domām, visas krīzes ir vienādas – vai tās būtu šodien, pirms simt vai tūkstoš gadiem. Vai tās ko dod? Jā! Laikam. Atkal un atkal iekustina cilvēkus domāt – labot kļūdas. Protams, cits bāž galvu smiltīs kā strauss un cer, ka paslēpsies, bet tā galva taču kaut kad jāizbāž... Ko tad? Tāpat jādomā, ko tālāk. Krīze dara radošāku, atklāj slēptos talantus. Tu kļūsti drosmīgāka, tev atkal jāizvērtē prioritātes. Galvenais – lai es pati nezaudētu cerību un tiektos uz mērķi.
Tā sauktajos treknajos gados man bija mazāk naudiņas nekā tagad, biju studente, un man vispār nebija naudas. Dienā mācījos, naktī strādāju slimnīcā. Mans maciņš gan nekad nav piedzīvojis treknos gadus. Man tagad nav krīzes. Krīze būtu tad, ja blakus nebūtu mīļotā cilvēka. Starp citu, dzīve laukos man nav sveša, jo pati esmu no laukiem. Zemgales meitene. Līdz 12 gadu vecumam mitu lauku mājās, ģimenei bija sava saimniecība – aitas, vistas, cūkas, pīles, vienu brīdi mums bija pat četras govis – tā ka zinu, no kuras puses jāslauc, un arī slaukt protu. Ganos gan neesmu gājusi, jo nebija tādas vajadzības. Lopiņi ganījās piemājas pļavās. Pēc 12 gadu vecuma vecāki izšķīrās, un no 18 gadu vecuma lēnām pārtapu pilsētas meitenē.
Pašlaik par mīlestību cīnos vienīgi teātrī – Dailes teātrī nupat iestudēta komēdija “Gaisa grābekļi”, kur mana varone Tikla dara visu iespējamo un neiespējamo, lai savaldzinātu iecerēto ganu zēnu Riksi. Visa viņas dzīve pagaidām griežas tikai par un ap šo puisi. Kā jau pusaudze Tikla visu mālē baltu vai melnu, viņas mīlestības kardiogrammai ir īpaši plaša amplitūda. Vai ārpus teātra mēdzu daudz uzdrīkstēties? Dažkārt man šķiet, ka vairs neesmu tik drosmīga kā agrāk. Pusaudžu gados gan biju traka. Puiša dēļ bēgu no mājām. Naktī kāpu pa balkoniem uz trešo stāvu, lai nemanīta ielavītos mājā. Cīnījos ar Izglītības satura un eksaminācijas centru – pēc tam, kad pabeidzu medicīnas skolu, trīs mēneši pagājuši neziņā, līdz uzzināju, ka Dailes teātris uzņem sagatavošanas kursos. Pēc kursu beigšanas bija jāstartē Latvijas Kultūras akadēmijā. Bet nepieciešamo centralizēto eksāmenu (CE) latviešu un angļu valodā nebija. Tā kā angļu valodu mācījusies nebiju, nopirku grāmatiņu iesācējiem un gāju pieteikties. Izrādījās, ka nokavēts pieteikšanās termiņš – lai nākot nākamgad. Šāds variants man nederēja, jo aktieros katru gadu neuzņem. Līdz tam brīdim nekad nebiju iedomājusies, ka mūsu valstī valda tādi burta kalpi... Biju spiesta rakstīt iesniegumu Izglītības satura un eksaminācijas centram ar lūgumu pielaist mani pie CE kārtošanas. Divas nedēļas vēlāk saņēmu atteikumu. Nekas cits neatlika, kā vērsties pie pašas izglītības ministres. Sēdēju dzīvoklī, raudāju un rakstīju vēstuli – cik viss ir negodīgi, ka neprasu ne naudu, ne zemi, bet vēlos tikai likt savus eksāmenus. Toreizējā ministre mani sadzirdēja. Dienu pirms eksāmeniem izdeva speciālu rīkojumu pielaist mani pie CE. Nokārtoju. Ar to gan klapatas nebeidzās – stājoties aktieros, man pārmeta pārāk mazo augumu. Pēc ilgas cīņas ar žūrijas komisiju mani tomēr uzņēma un pēdējos trīs gadus pat mācījās budžeta grupā. Bet vispār šķiet, ka esmu mierīgākais cilvēks pasaulē. Kā tāds mājas kaķis. Ar manu enerģiju gan ir divējādi – dažkārt esmu staigājošs spridzeklis, citkārt gluži pretēji – pilnīgs kusluma iemiesojums. Tagad esmu tādā stadijā, ka mācos atrast līdzsvaru savai enerģijai – dzīvē būt mierīgāka un atstāt vairāk enerģijas skatuvei. Protams, bijuši gadījumi, kad režisors saka: “Mierīgāk, Baiba, mierīgāk!” Bet neuztraucieties, man enerģijas ir daudz, dodiet tikai darbu, khe! Vēl esmu neiecietīga pret lēnīgiem cilvēkiem.Man vajag visu uzreiz, nevaru gaidīt. Esmu nepacietīga. Kļūstu traka, ja man pretim stāv “pelmenis”.”
