Mans Austrālijas līgavainis. Reāls stāsts
Vai kāds var mūs, sievietes, vainot, ka sapņojam par laimi, mīlestību un ģimeni brīnišķīga vīrieša veidolā?
«Tā ir spēle!» apgalvoja Solveiga, kad stāstīja draudzenēm par saviem piedzīvojumiem virtuālajā vidē. Citkārt atkal: «Daru to, lai iemācītos angļu valodu!» Starp citu, tā tiešām arī bija – „čatojot” valoda patiesi vieglāk devās rokā. Tomēr dziļi sirdī īsti patiesa Solveiga nebija, jo tikpat spēcīgi viņu fascinēja komplimenti un solījumi precēt uz līdzenas vietas – kā parasti darīja turki un ēģiptieši. Skaidrs, ka viņus valdzināja Solveigas blondās cirtas, un pat pavisam jauniem puišiem nebija par šķērsli viņas 40 gadi! «Atbrauc pie manis, saderināsimies!» karstasinīgie dienvidnieki sauca, bet Solveiga pretī: «Naudas nav!» Neviens nepieteicās finansiāli palīdzēt, bet kaislīgie solījumi un komplimenti turpināja plūst straumēm. Sieviete tos baudīja, smējās, „sačatoja” ar puisi, kamēr vien pašai bija interesanti, bet, kad sarunas sāka vīties pa apli, vienkārši izdzēsa no kontaktiem. Būs atkal nākamais!
Dāvinu tev sniegu
Ar Malkolmu bija citādi. Sākums tāds vienkāršāks un vieglas kautrības apdvests. Viņš arī bija mentāli daudz saprotamākas kultūras pārstāvis – austrālietis. Sarakste iesākās nevis spēji, bet pamazām, taču tik un tā notikumi risinājās pietiekami ātri, lai jau aptuveni pēc mēneša Solveiga sāktu saprast – laikam būs noticis brīnums. Lielais Brīnums, par kādu sapņo katra sieviete, kur nu vēl četrdesmitgadīga latviešu šķirtene! Domas saskanēja teju vai par visu – abiem patika līdzīga mūzika, grāmatas, filmas, patika sapņot par ceļojumiem, par vietām, kur jau būts, un tām, kurās vēl tikai cerēts nokļūt. Sākumā Solveiga nosūtīja divus gadus vecu fotogrāfiju, toties tādu, kas pašai patika un kurā pati «izskatījās tieva». Pretī Malkolms atlaida savējo – darba kolēģu vidū. Kungs, Jēzu! Tie jau arī nebija zemē metami – visi tumšos uzvalkos ar baltām apkaklītēm, bet Malkolms viņu vidū šķita tāds mākslinieciskāks, brīvāks, radošāks. Vai nu šo efektu radīja mazliet garāki mati nekā citiem, zamšādas mokasīnkurpes, vai efektīvie briļļu rāmji, bet viņš patiešām bija foršs, nav vārdam vietas. Sākumā abi mainījās ar tiem attēliem, kas jau bija krājumā, taču tālāk izskatam vairs nebija nozīmes: «Nofotografējies! Šodien! Pastāsti, kā jūties!» Kad uzsniga pirmais lielais sniegs, Solveiga rausās visaugstākajā kupenā un, izstieptā rokā turot telefona fotokameru, smaidīja, cik starojoši vien spēja – visu Latvijas sniegu viņa vēlējās dāvāt tālajam vīrietim Austrālijā. Ticiet vai ne – viņš saprata! Tieši tajā dienā pirmo reizi izskanēja doma par tikšanos. Tas bija gluži citādi nekā ar austrumniekiem. Malkolms lieliski aptvēra, ka izrauties no darba strādājošam cilvēkam nemaz nav tik vienkārši (droši vien tādēļ, ka pašam piederēja IT firma un bija biznesa vidē «līdz acīm»). Līdz ar plānošanu – kurš nu pie kura brauks, sarunā parādījās arvien intīmāki toņi un pustoņi: «Tik ilgi esmu bijis viens... Kā gan vēlos par tevi rūpēties... Naktī sapņoju, ka esi saslimusi un es tev pienesu pie gultas tēju, kad pamodos, biju vienlaikus noraizējies, taču bezgala laimīgs...» Kura sieviete gan spētu bez sirds trīsām ko tādu noklausīties no lepna, izskatīga un turīga vīrieša lūpām?
Balsis un sejas
Visbeidzot Solveiga iegādājās kameru un skaļrunīšus – nu abiem bija gan seja, gan balss, un nevajadzēja arī katras dienas fotografēšanos. Saruna ritēja daudz raitāk par saraksti, un tādējādi arī attiecību intensitāte palielinājās neiedomājamā ātrumā. Kādu vakaru abi iedzēra – Solveiga pacēla pret Malkolma attēlu datora ekrānā savu vīna, viņš – glāzi konjaka: «Zini, es ļoti gribētu mīlēties ar tevi...» Solveiga to drīzāk nolasīja no lūpām, kā sadzirdēja. Taču nemaz nejutās slikti vai aizvainoti, jo – ko nu slēpt – arī pati vēlējās to pašu. «Varbūt vari ienest savu datoru guļamistabā? Gribu redzēt, kur tu guli... Es gribu sapņot pat tevi gultā... Gribu sapņot, kā guļu tev blakus...» Tobrīd Solveiga cieši apņēmās paņemt līzingā portatīvo datoru, jo vēlējās darīt visu, lai sapņi taptu par īstenību, sākumā – kaut virtuālu.
Nolēma, ka pirmais ciemos brauks Malkolms. Viņam kā firmas vadītājam tas vienkāršāk izdarāms, turklāt Malkolms skaidri un gaiši pateica: «Tev pašai par savu naudu uz Austrāliju braukt neļaušu, bet, ja apmaksāšu braucienu, tas var tevi saistīt. Gribu, lai mūsu pirmajā tikšanās reizē tev nebūtu nekādu muļķīgu aizspriedumu, tādēļ ieradīšos pats un arī viesnīcu pieteikšu. Es gribu, lai esi pilnīgi brīva savās izvēlēs.» «Nevajadzēs tev to viesnīcu, nevajadzēs!» Solveigas sirds gavilēja.
Tomēr visvairāk viņas sirdī «iespiedās» epizode ar klavierēm. Solveiga bija beigusi mūzikas skolu, un nu, jo vairāk gāja gadi, jo biežāk radās vēlme vienkārši piesēsties pie mūzikas instrumenta un paplinkšķināt. Protams, kā ar visu padalījās arī šajās savās vēlmēs ar Malkolmu – sak, jāpapēta pārdošanas sludinājumi, varbūt kāds krīzes laikā lēti grib tikt no savām klavierēm vaļā. Vīrietis atbildēja nepārprotami: «Pagaidi, mīļā (viņš gan teica «saldā» – „honey”), lūdzu, līdz manai atbraukšanai neko nepērc, neko negādā! Pēc tam! Tici, es mēģināšu piepildīt visus tavus sapņus!» Zemteksts skaidrs – pārceļoties uz Austrāliju, klavieres pārvest būs dārgāk, nekā tur nopirkt jaunas! Solvitas sirds sitās kā negudra – laime, laime, laime!
Turpmākās dienās pagāja kā karuselī – Malkolms rādīja, kā kravā čemodānu, stāstīja, ko nopircis, abi nemitīgi saskaņoja savas darbības un rīcību. Kaut Solveiga jau no galvas zināja, cikos ielido lidmašīna no Anglijas (tur Malkolms pārsēdīsies no Austrālijas reisa), taču liktenīgais laiks tika nosaukts vēl un vēl.
Sapnis par gredzenu
Bija jau arī lietiņas, par ko Malkolms netika informēts, sākot ar mājās visskrupulozāko uzkopšanu un beidzot ar pašas ķermeņa savešanu kārtībā. Katra spalviņa tika nesaudzīgi izplēsta, Solvita pat paguva ievīstīties dūņu aplikācijās, kas solīja nodabūt rumpīša apkārtmēram vismaz astoņus centimetrus. Stress arī bija darījis savu – pieci kilogrami zuduši no satraukuma vien! Friziera apmeklējums, sejas masāža un liftinga procedūras, solārijs – tas maksāja traku naudu, bet nekā vairs nebija žēl. Kolēģes un draudzenes bija neizpratnē – ko tu tik nevaļīga un tik labi izskaties, jauns mīļākais – vai? Kāda iekšējas apdraudētības sajūta lika atjokot, bet neko neteikt, tīrā māņticība laikam – kamēr vēl viss nav līdz galam skaidrs, klusēšu, lai neaizbaidītu Lielo Brīnumu. Par niekiem jau var tarkšķēt un smiet ar draudzenēm, bet lielās lietas jāpatur noslēpumā – tā Solveigai šķita. Gan jau pagūs izstāstīt, bet tad – ar „pompu”, iespējams, pat ar saderināšanās gredzenu pirkstā.
Mīļā, man ir problēmas!
Tās dienas rītā, kad Malkolmam vajadzēja ielidot, Solveiga no uztraukuma sev vietu neatrada Viss bija sagatavots, viss, pat pilnīgi jaunā un prātam neaptverami dārgā gultasveļa maigi dusēja svaigi uzklātajā gultā, sieviete nešaubījās, ka tā noteikti šonakt glāstīs divus mīlētājus. Mājā izmēzts katrs kaktiņš, ledusskapis pilns ar delikatesēm un šampanieti, neraugoties uz to, ka Malkolms bija stingri pieteicis neko nepirkt: «Es pats, visu pats nopirkšu un atvedīšu!» Cik viņš lielisks un vienreizējs vīrietis, kā Solveigai paveicies! Te laimīgās pārdomas pārtrauca zvans. Viņš! Tik ātri? Nevar būt! «Mīļā, man problēmas! Esmu iesprūdis Anglijā. Radušās imigrācijas problēmas, mani vienkārši nelaiž valstī, bīstos, ka nokavēšu Rīgas lidmašīnu, tev man jāpalīdz – vajag naudu. 700 eiro. Vajag tūlīt. Kā iebraukšu Rīgā, tūliņ atdošu. Es tev nosaukšu kontu, tu taču vari sagādāt tādu naudu, tas vienkārši jāvar – mūsu abu dēļ.» Visu Malkolma sacīto Solveiga dzirdēja kā transā. Kur tādā ātrumā ņemt naudu? Zvanīt mammai? Kā lai viņai paskaidro? Bez nerviem varēs palikt, kamēr viņa savu «zārka naudu» atdabūs, turklāt nevarēs jau paspēt – mamma ar interneta banku nestrādā, uz Bausku turp un atpakaļ nav laika. Prasīt kādam darbā? Varbūt draudzenei Ilonai, viņas vīrs taču būtu spējīgs tādu summu aizdot. Domas brāzās pāri kā liels mutuļojošs cunami, bet pēkšņi kaut kur dziļi, dziļi, pašos Solveigas būtības dziļumos, ieklauvējas tāds mazs āmuriņš, kā cenšoties panākt, lai atveras saprāta durtiņas: «Tuk – tuk! Esi uzmanīga! Apstājies! Padomā!» 700 eiro! Kas tas par biznesmeni, kuram nav tādas summas pie rokas vai kontā?! Vai tas kāds krāpšanas mēģinājums? Taču Solveigas mīlestībai ticīgā puse nepadevās: «Nē, nē, Malkolms nav tāds, tas nevar būt!» Tomēr veselais saprāts ņēma virsroku. Pilna cerību, ka atklāsies kas tāds, kas atjaunos zaudēto uzticību, Solveiga tvēra pie telefona un zvanīja: «Klau, te drudžaini visus apzvanīju, varu «uz sitienu» tikai 400 eiro dabūt, ko lai dara?» Mirklis klusuma, fonā nekādu lidostas trokšņu: «Labi, sūti tos pašus, galvenais – tikai atsūti, citādi te iesprūdīšu, un visa mūsu tik ilgi plānotā tikšanās vienkārši izjuks.» «Bet, ja man neizdodas pat tos 400 savākt, ja būs tikai 200?» «Labi, kā ir, tā ir, galvenais – pārskaiti, un cik vien ātri vari, mīļā!» Tālrunis noslīga Solveigai uz ceļiem. Viss. Skaistais mīlas sapnis bija beidzies. Solveiga vēl tikai uzrakstīja īsziņu: «Kāpēc ar mani tā izrīkojies? Kāpēc?», bet tad izslēdza telefonu. Pat ja Malkolms vai kā viņu tur patiesībā arī sauktu, zvanītu, viņa tik un tā nevarētu parunāt – asaras lauzās ar tādu spēku, ka elsas burtiski draudēja saplosīt izmisušo sievieti gabalos.
Piedod, negribēju tevi sāpināt
Tikai pēc divām dienām Solveiga saņēma drosmi, lai atvērtu „skype” un izdzēstu Malkolmu no saviem kontaktiem. Kaut kādas apdauzītas ziņkāres dēļ viņa izdarīja prātam neaptveramo – sazinājās: «Kas tu esi? Kas tu patiesībā esi?» «Tev pietiks, ja zināsi, ka esmu rumānis vai ungārs, vai bulgārs, man vienkārši ir milzīgs kredīts, ko citādi nespēju atdot. Piedod! Tu esi jauka sieviete, un man nepatika tevi sāpināt. Mierini sevi, ka esi gudra un neuzķēries. Paliec sveika.»
Tas arī bija viss. Kāpēc viņš vispār iesaistījās šajā pēdējā sarunā? Varbūt tiešām cerēja, ka šīs divas dienas Solveiga naudu vākusi, kas to lai zina?! Vēlāk sieviete prātoja, kādēļ nebija aptvērusi, ka fotogrāfijās redzamā vide nav Austrālija, taču ko gan vispār viņa zināja par Austrāliju? Ja bildē nebija ķenguru vai Sidnejas operas, tad gluži vienalga – vai fotografēts Bauskā, Bulgārijā vai Austrālijā.
Vai tiešām bija pietiekami, lai nejustos pievilta, ka Solveiga bija pietiekami ātri aptvērusi izkrāpšanas afēru – acīmredzot citas sievietes bija naudu sadabūjušas un pārskaitījušas. Droši vien tām citām sajūta bija stipri vien derdzīgāka, taču tik un tā Solveiga jutās, kā lai to precīzāk pasaka, – piesmieta. Skaistie mīlasstāsti ar ārzemju prinčiem, par kuriem tik jauki stāsta dāmu žurnāli, izrādās, var beigties arī tā. Kā lai dzīvo pēc tādas vilšanās? Būs vien jādzīvo. Viena rumāņu blēža dēļ jau nekārsies. Būs vien jādzīvo. Gan bez cerībām atrast laimi pasaku prinča veidolā.
Aija Kažoka, Foto: Bulls Press
