Viņas krīzes laikā tapa par uzņēmējām
Nevajag domāt, kā tipiskiem latviešiem pieņemts – ko nu es, man nekas nesanāks. Lai sevi pierādītu kā veiksmīgu uzņēmēju arī krīzes laikā, pats svarīgākais ir lolot ideju, kurai esi gatava veltīt ne tikai savu laiku un enerģiju, bet arī sirdi un dvēseli.
Savējie tiekas „Kūkotavā”
«Lai izdzīvotu, vajadzēja sākt ko darīt, precīzāk – turpināt, jo iepriekšējais darbs Pūres šokolādes fabrikā bija noslēdzies,» par ideju pašā krīzes laikā atvērt kafejnīcu stāsta Liene. «Kūku cepšanu esmu mācījusies no savas vecmāmiņas. Viņa savās lauku mājās Burtniekos tās tuviem un tāliem kaimiņiem cepa uz kāzām un jubilejām, visi pazina viņas tortes ar vārīto krēmu. Tagad arī „Kūkotavā” tās ļoti iecienītas. Tāpēc laikam nav nekāds brīnums, ka kūkas un cepumus man patika cept jau no bērnības. Vispirms tās cepu mājās draugiem un draugu draugiem. Tieši viņi sacīja: «Tev tik labi sanāk!» un brīnījās, kāpēc to neattīstu? Tad vienā brīdī sapratu – manā virtuvē vairs nav kārtības, kļūst pārāk šauri, vajadzēja meklēt telpas. Tad arī vairāk varētu visu ko cept. Vispirms domāju mājas garāžu pārveidot virtuvē, bet ātri šo domu atmetu – kurš brauks pie manis uz Piņķiem pirkt kūkas?
Tā pienāca 2009. gads. Prātā bija tikai viena doma – jābrauc prom no Latvijas, cita ceļa nav. Jau viss bija sarunāts – vajadzēja tik braukt un strādāt, bet pēdējā brīdī sapratu – tomēr ne! Ja būtu viena, bez bērniem un ģimenes, droši vien būtu simt reižu vienkāršāk, bet tad padomāju – cik bieži varēšu atlidot uz mājām?
Un tad kopā ar savu kompanjonu, juristu Bruno Briedi izlēmām, ka vajag atvērt pašiem savu kafejnīcu. Sākām meklēt telpas. Ļoti ātri apstājāmies pie telpām Tērbatas ielā, jo, šeit ienākot, man bija pilnīgi skaidrs, kā te izskatīsies. Pusotrā mēnesī uztaisījām remontu. Mūsu galvenais uzstādījums bija – šeit visam jābūt tik vienkāršam, lai ienāktu jebkura vecuma cilvēks un neatkarīgi no maciņa biezuma te justos labi. Tas ir izdevies. Mūsu klienti ir gan astoņdesmitgadīgas kundzītes, gan mazi bērni, gan uzņēmumi, kas «pasūta» saviesīgus galdus ar uzkodām. Patiesībā mazi banketi un smalkas ēdamlietiņas ir viens no maniem mīļākajiem hobijiem – lai arī tam vajadzīgs laiks, te varu likt lietā savu izdomu. Daudziem apnikuši suši un tradicionālās uzkodas, viņi vēlas ko citu, un mēs to piedāvājam. Šajā jomā ļoti svarīgi saprast cilvēku vēlmes.
Protams, domājot par „Kūkotavu”, bija gan šaubas, gan bailes, jo neko tādu pirms tam nebiju darījusi. Apzinājos atbildību, prātoju, vai kāds šo vietu novērtēs, gribēs te ienākt, lai atgrieztos. Gaisa pilis nebūvēju, domājot par ienākumiem, rēķinājos, ka dienā pie manis izdzers 20 krūzītes kafijas. No pieredzes iepriekšējā darbavietā zināju, ka nevajag visu uzreiz. Jāsāk ar vienkāršiem traukiem, vienkāršām iekārtām, lai viss notiek pamazām.
„Kūkotavā” vien dzīvoju. Varētu jau iztikt bez manas uzraudzības, bet, pirmkārt, man ļoti patīk te būt, tā var labāk just arī cilvēku vēlmes un noskaņojumu, otrkārt, nepārtraukti jādomā par jauniem produktiem, un tagad vēl nāk vasara... Manas idejas ir pamatā katrai kūkai, smalkmaizītei, cepumam un salātiņiem. Apzinos, ka bizness nav viegls, bet nekas jau šajos laikos nav viegli. Varētu izmantot visādus uzlabotājus un pulverīšus, sanāktu lētāk, un arī smalkmaizītes būtu ilgāk mīkstas, bet gribas, lai viss ir pa īstam, lai ar sirdi – to cilvēki jūt. Tāpēc visiem saku – jādara tikai tas, kas tiešām patīk, jo tikai tad būs atdeve un gandarījums. Mans gandarījums ir pozitīvā enerģija, ko saņemu no klientiem. Iedomājieties, cilvēki mums atnes pat puķes kā pateicību par to, ka kūka bija garšīga!
Savas idejas īstenošanā esmu ieguldījusi tikai privātos līdzekļus, jo tobrīd bankas nebija gatavas naudu aizdot ne uz augstiem, ne zemiem procentiem. Savukārt pašreizējā posmā mums ir ļoti svarīgi just, ka arī banka nāk pretim uzņēmējam. Piemēram, banka no mums neprasa milzīgus procentus par termināla uzstādīšanu, tā ir gatava samainīt latus sīknaudā vai apstiprināt maksājumu, neprasot komisijas maksu. Bankā mums ir savs darbinieks, ar ko varam sadarboties. Tā reiz uz darbinieku kontiem nebija «aizgājušas» algas, un mēs varējām viņam piezvanīt un radušos situāciju noskaidrot. Svarīga tieši šī privātā, cilvēciskā attieksme. Tā ir patīkama sajūta, ka tu bankai kaut ko nozīmē.»
Rotas – par prieku sev un citiem
«Darbs bankā neradīja ne prieku, ne gandarījumu. Tāpēc smejos – tieši rutīna mudināja radīt ko savu, ko tādu, lai patiktu pašai un arī citiem sniegtu prieku. Idejai par rotām iedvesmojos ceļojumā. Sapratu – tām, ko ražo Ķīnā un Vjetnamā, ir savs stils un būtu labi, ja tās būtu iespējams piedāvāt Eiropas tirgū. Bet nav jau vienkārši – piezvani uz rūpnīcu Honkongā vai Bangkokā un rīt ej uz tikšanos. Tomēr man laimējās. Varēju ne tikai pie viņiem rūpnīcā mācīties, kā izgatavo rotas, bet izveidot arī sadarbību. Rādīju savas skices, kādas rotas viņi varētu izgatavot, kaut ko kopā domājām... Pirms tam jau biju apmeklējusi izstādi Francijā. Interese bija abpusēja, un tas laikam deva vislielāko spēku turpināt un nepadoties. Patiesībā spēks bija tik liels, ka, lai arī kādas būtu grūtības, mūsu komanda, kuru sākumā veidoja divi cilvēki, spēja atvērt Ķekavā savu rotu veikalu, lai piedāvātu gan pašu gatavotas rotas, gan arī tās, ko pēc mūsu skicēm darināja Ķīnā. Bet sākums bija kā pa viļņiem – paši nezinājām, kurā brīdī un kurā krastā attapsimies.
Ar finansiālo pusi arī nebija viegli. Tu rēķinies ar vienu, bet galu galā sanāk kas cits, kaut man bija biznesa plāns. To rakstīju, mācoties banku augstskolā maģistrantūrā, un diezgan veiksmīgi arī aizstāvēju. Droši vien tāpēc ticēju, ka iecerei jāizdodas! Tās realizēšanai ieguldīju savus personiskos līdzekļus, ko biju iekrājusi, jo tobrīd jau par priekšā stāvošo krīzi visiem bija zināms un atsaucība no banku puses bija niecīga. Toties tagad mums ar banku ir laba sadarbība, jo varam saņemt visus nepieciešamos pakalpojumus, tostarp, uzstādīt veikalā terminālu. Ja ir kāda problēma, piemēram, vienubrīd mūsu kontā neienāca nauda no klientiem, banka šo situāciju operatīvi atrisināja. Droši vien man, tāpat kā daudziem uzņēmējiem, ir būtiski, lai banka ir draudzīga un domā nevis tikai par savām, bet arī klientu interesēm.
Tas, ka tagad gatavojamies atvērt veikalu Londonā, nudien ir veids, ka nepadoties grūtajos laikos. Protams, dažbrīd nolaižas rokas, bet jācīnās! Nekad neesmu vēlējusies savu biznesu pārtraukt, kaut esam tikai maza kompānija. Turklāt mums ir viens labs pakalpojums, ar kuru vēlamies atšķirties: mēs piedāvājam cilvēkiem no viņu iepriekšējām rotām izveidot jaunas, kā arī labojam jebkuras rotas, tostarp, bižutēriju. Viens no trumpjiem ir, ka spējam piedāvāt vērtīgas rotaslietas par ļoti pieņemamām cenām. Man pašai, piemēram, ļoti patīk pērles, un mana iemīļotākā rota ir gara pērļu virtene, ko ar klipša palīdzību var nēsāt 5 līdz 7 veidos. Nepieciešama tikai fantāzija.»
Aiva Alksne/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
