Džilindžera jaunā mīlestība Elīna Dzelme. Atklāta intervija
To, ka viņa savu karjeru būvējot caur gultu, Elīnai Dzelmei ir nācies dzirdēt gan tieši, gan netieši. Jau kādu laiku Elīna ir kopā ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru un spēlē spožas lomas uz Dailes teātra skatuves – nu, arī slavenajās „Īstvikas raganās”.
Tai vienmēr jābūt īpašai drosmei – nostāties blakus vīrietim, kurš seriāli maina savas mīļotās. Tā jau ir, ja Elīna būtu realizējusi vienu no saviem bērnības sapņiem un kļuvusi par zobārsti, sabiedrība par viņas privāto dzīvi nerunātu. Tagad ir citādi. Cilvēki runā, turklāt – bieži vien ar zināmu gaišredzību – ja jau seriāls, tad Elīna jau nebūs pēdējā sērija slavenā režisora dzīvē. Skarbi. Taču, iespējams, skarbāk būtu atteikties no jūtām, kuras uzrunājušas.
Elīnā ir milzīgi daudz svaigas enerģijas. Kā cilvēkā, kurš tikko pārkāpis pusaudža slieksnim un kļuvis pieaudzis. Viņš var visu. Ja tic.
Mēs sarunājamies Elīnas grimētavā. Viena no plašākajām un skaistākajām teātrī. Zem krēsla – melnas vīriešu botas.
– Kādreiz šķita, ka tas ir rets uzvārds, taču tagad to dzirdu arvien biežāk. Kad bērnībā trenējos badmintonā un tenisā, tur arī bija trīs Dzelmes. Aktieros – kursabiedrene bija Inita Dzelme.
– Vai teātrī tev ir mazliet izredzētības sajūta?
– Nezinu. Savā ziņā katrs ir izredzēts – kurš strādā teātrī.
– Nu, protams! Tajā ziņā – jā. Lielas lomas spēlēju, cīnos kaut kā.
– Tu cīnies pirms lomas vai tad, kad dabū?
– Principā – uzzinu, ka man ir loma, un tad saprotu, ka būs jāstrādā. Kā tagad pirms „raganām” – ir stress, šaubas, noslēpums. Loma vēl nav noformulējusies, ir meklējumi.
- Jā, manai Aleksandrai dzīvesstāsts ir pilnīgi citāds.
– Vai tas nerada zināmu disharmoniju? Vai arī Džilis pateica – spēlē savu Aleksandru.
– Protams, ka savu... Protams, arī lugā šīs sievietes meklē laimi, piepildījumu, grib būt laimīgas, tomēr Džilindžera redzējumā viss ir mazliet citā tonī. Grāmatā tās ir sievietes, kuras ir nodzīvojušas lielāko daļu mūža, viņām ir bērni, vīri viņas pametuši, katra ar saviem trūkumiem un lieliem sabrukumiem... Mūsu izrādē tas ir vairāk šovs.
– Nu, tādas īstas raganas viņas nemaz nav, tikai iztaisās... Un Aleksandra šajā ziņā ir pieredzējušāka, vairāk lasījusi, internetā varbūt kaut ko paskatījusies, iepriekš izrādījusi kādu iniciatīvu un izliekas, ka zina vairāk. Apmēram tā – esmu izgājusi raganu kursu, bet viņas nav. Vairāk tādā līmenī, nevis raganas būtībā.
– Tomēr Aleksandras draudzenes Džeina un Szjūzena uzsver, ka viņa ir vairāk pietuvināta iracionālajai pasaulei... ?
– Nu, protams, viņa ir māksliniece, skulptore, viņa ir vairāk emocionāla. Viņu draudzībā ir bijuši notikumi, kas vairāk liek uzticēties Aleksandrai – buršanās un padomu jomā.
– Domāju, ka jā. Noteikti. Turklāt – esmu saistīta arī ar vizuālās mākslas pasauli, gleznoju, es mācījos mākslas skolā. Pirms iestājos aktieros, biju pārliecināta, ka mācīšos Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Tas bija tikai tāds joks, ka iestājos aktieros. Varētu teikt, ka negadījums. Nokavēju iestājeksāmenus, bija tāds smagāks periods manas pašas dzīvē, biju pārtraukusi apmeklēt sagatavošanas kursus, un tad kaut kur izdzirdēju, ka uzņem aktieros. Domāju – jāpamēģina. Vispār – man patīk. Agrāk Mazajā Kristīgajā teātrī dekorācijas gleznoju, skatuves noformējumu veidoju.... Un man likās, aktieri ir tas, ko varētu pamēģināt. Līdz tam tikai vienu izrādi bērnībā biju redzējusi – „Vējš vītolos”.
– Nu, beidz!
– Jā, man nepatika teātris.
– Nē, nē, mana mamma un māsa regulāri apmeklēja teātri. Bet man negribējās. Vairāk patika filmas. Man bija grūti ilgi uz vietas nosēdēt, biju ļoti enerģiska.
– Kā Punktiņa...
– Jā, jā, uz to pusi. Uz izrādēm negāju, bet kaut kāda iekšēja sajūta par teātri bija. Un tad es sev teicu – pamēģini, nav taču ko zaudēt. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus un, kad iestājeksāmenos ieraudzīju šausmīgo baru, nodomāju, nekad mūžā tur neiestāšos. Nemāku ne dejot, ne dziedāt, neesmu sagatavojusies iestājeksāmeniem... Bet pēc trim dienām sapratu – jā, šeit tiešām gribu mācīties. Zirgu pasts bija mani pārņēmis. Sapratu, ka gribu teātri. Pat īsti nezinu, kas tas ir, bet gribu. Tā arī iestājos.
– Tā jau arī zināmā mērā ir jušana.
– Noteikti. Biju gatavojusies vien tik, cik kādreiz pie Lidijas Stiebras gājusi mācīties runu; bez kāda nodoma, tikai sev – toreiz pat domas nebija stāties aktieros. Bet tad skolotāja teica – pamēģini skatuvi, tev patiks. Viņa mani īpaši nebīdīja, nē, jo, cik saprotu, arī viņa to neuzskatīja par milzīgi lielu laimi – būt aktierim. Tomēr nemanāmi, bet zemapziņā viņa man to ielika – ka tas varētu būt mans ceļš.
– Daudz jāstrādā.
– Tā ir tā rūgtā puse? Zobārstam jau arī daudz jāstrādā, ja viņš grib nopelnīt un, teiksim, uzturēt savu praksi... Arī gleznotājam.
– Es nesūdzos. Man patīk būt uz skatuves, patīk tas brīdis, kad iet izrāde. Tā ir laimes sajūta. Tad aizmirstas visas sāpes, sastieptās saites, klepus... Bet, protams, tas ir darbs – ejot cauri visādiem pārmetumiem. Pirmām kārtām jau – no savas puses. Un tas ir publisks darbs, to vērtē. Tas nav tā – sēžu viena pati mājās, gleznoju, savā iemīļotajā mājas kostīmā, malkoju kokteili, četrās sienās klausos kādu mūziku gribu, guļu līdz trijiem dienā... tas ir citādāk. Teātris ir disciplīna, strādāju kopā ar citiem, un tas uzliek papildu atbildību.
– Šad tad, jā. Daudz nestaigāju apkārt, nav laika. No mājām uz teātri, no teātra uz mājām, turklāt ar mašīnu. Pa pilsētu nesanāk klīst, tāpēc tās reakcijas... Dažreiz gan ievēroju, ka cilvēki atpazīst, sačukstas.
– Es tevi pirmoreiz ieraudzīju kā Punktiņu, pēc tam bija izrāde „Ja mana sieva uzzinās...”, un mana pirmā reakcija bija – ārprāts, Punktiņa izaugusi un tik tālu nogājusi...
– Ir vēl trakāk – „Grābekļos” man arī ir pumpaina kleita, tēloju ielasmeitu – tad nu arī sanāk, ka pat kleita ir tāda pati kā Punktiņai, tā teikt – meitene jau liela un aizgājusi neceļos.
– Domāju, noteikti. Man nesen uzdeva jautājumu – kurā brīdī cilvēks ir pieaudzis. Grūti teikt... vai pieaugšana ir punkts vai process... Es noteikti augu, nepārtraukti. Protams, ir iziets cauri lielām un mazām bēdām, ilūzijas sabrukušas. Kādas? Nu, bērnībā likās, ka pilnīgi viss ir iespējams. Bija ļoti skaidri mērķi, arī sportā – tajā un tajā gadā braukšu uz olimpiskajām spēlēm, ļoti cītīgi gāju uz to un strādāju līdz pēdējam. Bet tad vienā brīdī ārsts pateica – pietiks meitenīt, ja gribi normālu dzīvi un dzemdēt bērnus, tad šo nodarbošanos pārtraucam.
– Cik gadu tev bija?
– Trīspadsmit, četrpadsmit. Šis sporta veids prasa ļoti agri sākt. Kad ir divdesmit, karjera jau iet uz norietu. Es visu darīju vienlaikus, mani viss interesēja, viss gāja no rokas. Domāju – jā, šito paņemšu un es būšu, visu darīju ar maksimālu atdevi, un rezultāts bija. Bet vienā mirklī sapratu, ka īsti nav ne šis, ne tas. Kad dari daudzas lietas vienlaikus, sanāk, ka tu enerģiju sadali, it kā visur notiek, bet nevienā lietā līdz galam nav rezultāta. Un tad 16 gadu vecumā izdomāju, ka iešu klosterī. Nodzinu matus uz nullīti. Visu bērnību un pusaudžu gadus biju ļoti cieši saistīta ar baznīcu.
– Jā, bet tā bija arī manas pašas izvēle. Tik mazos gados tie bija visai nopietni meklējumi. Gan literatūru lasīju, gan uz baznīcu gāju. Tagad, par to domājot, brīnos, kur manī bija tāda patiesa interese... Citas meitenes sāka staigāt pa klubiņiem, krāsot lūpas, pucēties un interesēties par vīriešiem, man pret to visu pilnīgs noliegums. Tas bija ļoti interesants posms... Jā, bet klosterī, paldies Dievam, neiestājos, kaut gan nopietni tam gatavojos.
– Kāpēc – tevi nepaņēma?
– Nē. Bija tā, ka mainīju skolas. Aizgāju uz 3. vidusskolu. Pirms tam mācījos Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā, kur visu laiku biju zīmējusi, gleznojusi, it kā dzīvojusi savā pasaulē.
– Uz Jēkaba katedrāli un Alberta baznīcu. Tur arī bija mans pirmais priekšstats par teātri – šis mazais kristīgais teātrītis, kura pagrabā zīmēju dekorācijas. Bet tad nokļuvu normālā lielā skolā, kur vairs neesi baigā personība. Mākslas skolā bija ļoti mazas klasītes, un, kad pēkšņi tu nonāc tādā kombinātā, saproti – tu esi citādāks. Uz tevi sāk jocīgi skatīties, un, ja jūti, ka sāk traucēt dižā pārliecība...
... ja reiz jūti diskomfortu?
– Tajā mirklī notiek baigais lūzums. Es sapratu, ka jūtos neērti, un drusku sev meloju. Tad sākās jauns meklējumu ceļš.
– Atlaidu, pieņemot, ka šajā skolā būs jāizdzīvo. Ja negribu būt tā, uz kuru rāda – re, kur tā jocīgā iet – jāsasparojas. Jāpieņem noteikumi.
– Jāspēlē līdzi.
– Jā, un jābūt labākajai. Tas nozīmē – normāli mācīties, būt normālai meitenei un dzīvot tā... Tad viss atkal mainījās – aizgāju otrā galējībā – tusiņos... Kaut gan – to iekšējo sajūtu nekad nepazaudēju, izlaidīgi nedzīvoju nevienā brīdī.
– Jā. Protams, ir jautājums – ko es daru citiem, ko – sev. Ko man nozīmē ticība, un kāpēc man vajag to baru apkārt.
– Savas attiecības ar ticību šobrīd esi noformulējusi?
– Ļoti interesanti ar ticību man ir. Tagad izvēlos Pareizticīgo baznīcu, mamma nesen no katoļticības konvertējās pareizticībā. Viņa man vienmēr bijusi paraugs, vienmēr esmu tā kā skatījusies uz viņu – gan apzināti, gan neapzināti, un arī pareizticība vienmēr man ir patikusi – tas vēsums, ikonas... Es gan to vairāk uztveru kā telpu, kā garīgu telpu, vairs neeju turp ļoti bieži, neeju arī tajā baznīcas kopienā iekšā, nemeklēju kontaktu ar draudzi – tagad tā reliģiozitāte ir mazliet tā kā malā nolikta. Bet, ja man rodas nepieciešamība, dodos uz baznīcu un pavadu tur tik daudz laika, cik nepieciešams.
– Noteikti, jā. Viņa bija tā, kas mani pirmoreiz aizveda uz baznīcu, un viņa vienmēr man ir likusi kopt šo... nu, jā – varētu teikt – rituālu. Tā vienmēr ir bijusi norma. Citreiz es to neesmu gribējusi, bet viņa ir likusi, un nekad par sliktu tas nav nācis. Es neuzskatu, ka tas ir slikti.
– Kuras ir tavas autoritātes, kuras tu atradi te, teātrī?
– Tu noteikti man kaut ko gribi izprasīt par Džilindžeru... Bet ja nopietni – ir daudz autoritāšu. Rēzija... Iestājeksāmenos man jautāja, kura ir mana mīļākā aktrise. Vienīgā, kuru zināju, bija Ilze Vazdika. Pat nezināju, vai viņa spēlē...
– Jā. Bet, pirmoreiz ieraugot, kā viņā spēlē, varu teikt – Ilze ir brīnišķīga aktrise. Vēl – Pēteris Liepiņš... Es varētu nosaukt daudzus – šie cilvēki šeit ir dzīvojuši, strādājuši. Viņiem ir tik daudz tā, kā man vēl nav!
– Nu, labi. Ko tev Džilis nozīmē?
– (Pie sevis smejas.) Nu, teātrī viņš ir režisors.
– Protams. Es četrus gadus akadēmijā mācījos pie Mihaila Gruzdova. Viņš bija kursa vadītājs, dienu dienā strādāju ar viņu. Pēc tam bija īss mirklis, kad spēlēju pie Gaļinas Poliščukas, tad nāca Džilindžers. Un tā bija pavisam citādāka strādāšana. Man tas šķita ļoti grūti – tas, kā Džilis liek aktieriem strādāt. Tagad... es nevarētu teikt, ka esmu pieradusi, bet, ilgāk strādājot kopā, ir ļoti interesanti. Viņš ļoti precīzi izvirza visus noteikumus, tomēr nelej lomu ar karotīti mutē, vienlīdz atrodot katram aktierim, tostarp man, savu pieeju. Viņš ir ļoti labs psihologs, ļoti smalki „kož” cilvēkus. Viņš atrod ceļu, kā aizvest līdz lomai, kā likt domāt. Tieši tāpēc man kā jauniņajai teātrī pirmās lomas, protams, bija ļoti grūtas...
– Vai esi sapratusi, ar kādām acīm viņš skatās uz pasauli? Man liekas, tas nav tā strikti nodalāms – te ir režisors Džilindžers, un te – puisis Raimonds, kas iet pa ielu... Viņš taču ir režisors 24 stundas diennaktī, vai tad ne?
– Nezinu, nē... Grūti pateikt. Protams, ārpus mēģinājumiem viņš nenodarbojas... Viņš maina savu formu, izejot no teātra.
Nu, mēģinājumā viņš, manuprāt, izsmēķē trīsreiz vairāk nekā ārpus teātra. Bet par saturu... (Nopūšas.) Ko esmu novērojusi ārpus teātra un arī cenšos ielāgot – ir ļoti svarīgi nepārtraukti izglītoties – lasīt, skatīties filmas, principā – baroties...
– Un domāt.
– Jā. Nav jābūt režisoram, lai to darītu. To vajadzētu darīt jebkuram.
– Nevienu cilvēku nevar saprast. Bet es nojaušu.
– Ar tādu raganisku sajūtu/prātu?
– Ne ar vienu, ne otru. Es par to nedomāju. Protams, viņš ir atšķirīgs, ļoti daudz ko no viņa var mācīties, erudīts, gudrs... un interesants...
– Bet protams! Pirmām kārtām – esmu izvēlējusies šo profesiju, beigusi augstskolu, bijusi pamanīta. Arī vienā no diplomdarbiem man bija galvenā loma. Nu, viņam patīk, un viss! Un viņš var ar to strādāt. Domāju – ja ir kāda vizuālā atbilstība viņa iedomātiem standartiem, tālāk – viņš vienkārši piedāvā lomu, un es spēlēju. Ļoti vienkārši.
– Droši vien. Jebkurā profesijā izskats ir svarīgs, it sevišķi aktierim.
– Es bērnībā tiešām gribēju būt par zobārsti... Nu, jā, tad tas būtu mazliet vienkāršāk. Protams, tā uzmanība ir ļoti liela, runas un interese no cilvēkiem, kas pilnībā nav ar to saistīti, kuriem nebūtu jāpievērš nekāda uzmanība tam. Viņus tas interesē, nomāc kaut kas, patīk vai nepatīk. Jāsaskaras ar visādiem viedokļiem.
– Kā pati jūties šajās attiecībās?
– Labi.
– Es jūtos ļoti labi.
– Droši?
(Ļoti ilgi klusē.)
– Domāju – abpusēji. Tas bija ļoti dabiski. Vienkārši un neizbēgami. Tas netika kā pašmērķis – ka tagad sašņorēšu režisoru un tikšu pie lomām. Nē, nevienu mirkli man nebija tādas domas. Kā jau teicu – pat sākot teātrī strādāt, es vēl ļoti šaubījos, vai šo profesiju... Tādas īstas pārliecības man nebija.
– Nevarēji sev teikt – gribu to darīt visu mūžu.
– Nē. Tāpēc šī iešana caur gultu, caur līķiem, caur ērkšķiem uz mani neattiecas. Šīs lomas vienkārši atnāca pašas. Tas nav saistīts ar mūsu personīgajām attiecībām. Nebija nekādas vienošanās.
– Domāju, nekas nemainītos. Jo kāda Džilim vajadzība izmantot aktieri, kurš nav spējīgs nospēlēt lomu. Tikpat labi viņš varētu gulēt ar jebkuru citu, nav obligāti priekš tā jāiedala loma. Tie šausmīgi daudzie smīni un viss pārējais... Bet es ārkārtīgi viegli pret to izturos, tas man nesāp, negrauž...
– ... tu tam stāvi pāri.
– Jā. Ir grūti, principā. Citreiz gan no kolēģiem teātrī, gan ārpus jūtams... Bet neviens nekad nezinās, kā es jūtos savā dvēselē un arī – kā Džilis jūtas. Tā nav tā zona, kurā vajadzētu ievest visu pasauli, izskaidrot.
– Tieši tā.
– Kā tu domā – kas notiek starp cilvēkiem, kā viņi atrod viens otru. Straumes sanes kopā?
– Tieši tā, viss notiek.
– Nekādas.
– Vai tevi nebaida, ka Džilis ir tik dzīves rūdīts, ka šķiet, zaudējis ilūzijas?
– Kāpēc tu domā, ka viņš ir zaudējis?
– Es necenšos domāt par kādu vispārēju uzskatu vai ieteikumiem. Vispār es vados no tā, kas ir. Ja ar savu būtību, sirdi un kaut kādu savu kopējo lauku, kas man apkārt, es sajūtu, ka jūtos labi, ka jūtos brīva savā izvēlē, ka tas nav ne no vienas, ne otras puses piespiests, ietekmēts, tad viss kārtībā. Jo ļoti viegli ir pielikt (sevišķi jau Džilindžeram) normālu bagāžu. Vadoties no tāda skatu punkta – viņam jau sen vajadzētu būt izkritušam caur zemi. Bet es arī nemeloju sev. Kā ir, tā ir. Dievs tā ir gribējis, un viņš ir savedis... Kā tu teici – straumes kaut kur saplūst. Un nav ko uztraukties. Galvenais – ka tas nav mērķis. Tas vienkārši nevarēja nenotikt. Tātad tas ir pareizi.
– Bez aprēķina un viltus.
– Jā, jā, tāpēc arī viegli. Tāpēc jūtos labi, un, domāju, arī viņš jūtas labi.
Katram sava uguns
– Nereti ir vieglāk stāvēt pāri svešu cilvēku runām nekā tuvinieku un draugu attieksmei. Mamma nesaka – pasargā, meitiņ, sevi?
– Nē, esmu pietiekami liela, lai pati izvērtētu, ko daru.
– Es ļoti ātri sāku patstāvīgi dzīvot.
– Atsevišķi?
– Jā. Bija periodi, kad mamma braukāja apkārt... Par ģimeni negribu stāstīt, bet, kad bērns tādā vecumā paliek viens, viņš bieži vien aiziet neceļos – dzeršana, smēķēšana... Man bija gluži otrādāk – manas tuvākās draudzenes bija draudzeņu mammas, mācītāji, pieauguši cilvēki.
– Es tusēju ar tantēm, ar reālām tantēm. Un sapratu, ka principā esmu krutāka par savām vienaudzēm. Man nebija vajadzības lēkt viņām pakaļ, skriet līdzi baram. Vienmēr esmu klausījusi kādai savai iekšējai balsij, un zinu – ja neeju ar kādu ļaunu skatu uz dzīvi, kādu iegribu vadīta – Dievs man noliek priekšā pareizo ceļu.
– Nobruģē?
Jā. Par ko saku paldies.
– Viss atkarīgs no tā – ja ceļš izvēlēts pareizs... Tas atkarīgs no darba, no labās ieguldītās enerģijas sapņu celšanā.
– Es domāju ne tikai profesiju, bet dzīvi vispār.
– Tu gribi teikt, ka man tā kā vēl nāksies vilties dzīvē? Nu, protams, ka nāksies.
– Viss nāk par labu. Arī vilšanās. Un jābūt stiprai, lai tiktu galā. Jo dzīve iet uz priekšu, un nevar vienā līmenī viss notikt. Katra pieredze liek jaunu pakāpienu. Es tā domāju. Nu, līdz šim tā ir bijis.
– Tu būvē arī kādu vīziju par savu pašas ģimeni?
– Ir tādas vīzijas. Man pašai ir absolūta skaidrība, kādu to gribētu.
– Nu, tas ar vārdiem nav izstāstāms. Tas ir citā līmenī, tikai sev formulēts – ne kā teksts, ne zīmējums... Tā ir absolūta skaidrība manā sirdī, dvēselē, prātā – kādai tai jābūt man, lai tā būtu laimīga. Par nākotni nezinu. Arī sajūtu nevaru aprakstīt. Būtu stulbi teikt – ka tā būs māja ar zaļu mauriņu, trīs bērni, sunītis – toiterjers ar zilu siksniņu... Nē, tā tas man neformulējas.
Viss ir ļoti, ļoti brīnišķīgi
– Vai tev ir svarīgi, ka vari uzticēties cilvēkam?
– Protams. Tas ir svarīgākais. Ja nav, kam uzticēties, tad ir grūti.
– Jā.
– Kā tiec pāri?
– Uzreiz jāpiedod.
Vai... (Nopūšas.) Nezinu, vai tā ir mācēšana. Tas ir ļoti, ļoti grūts darbs ar sevi, bet tas ir visefektīvākais. Jo, līdzko sāc vergot sajūtai, ka esi nodots vai ka, piemēram, tevi izmanto, tu sevi sāc graut. Un tad es jūtu – man sāk neveikties. Tieši sevī attīstīt spēju piedot – tas, man šķiet, ir visefektīvākais dziedināšanas veids. Jo ar liekulību, nodevību ir jāsaskaras visu laiku.
– Un tu visiem ņem un piedod?
– Cenšos. Visgrūtāk ir atriebības kāri pārvarēt. Nu, kad tev kāds iegriež... Nu, kā – es taču mierīgi varētu... ir sajūta, ka arī es viņam varu izdarīt kaut ko.
– Nu, tur jau tā lieta. Bet tas ir ļoti prasti. Manuprāt.
– Piedošana – vai tā nav otra vaiga pagriešana?
– Domāju – nē. Visbiežāk ir tā, ka tas otrs cilvēks arī izmainās. Principā lielākā daļa gaida, lai tu viņam dur pretī.
– Jā, mani vecie draugi un tas baznīcas periods... Liekas – nu ko tāds jauns skuķis ar to baznīcu un ar tām tantēm ņemas, bet tie vecie cilvēki ir fantastiski. Es no viņiem šo pieredzi savācu. No sarunām ar viņiem sapratu, kur ir nelaimju cēloņi. Bērnībā tas neiesēžas prātā kā noklausīta lekcija, tas nogulsnējas domāšanā. Tagad es saprotu, ka man tas ir bijis ļoti, ļoti svarīgs posms. Nu – tīri tādēļ, lai izdzīvotu pēc tam.
– „Īstvikas raganās” mācītāja sieva saka tādu kā sprediķi...
– Jā – nāvi raganām!...
– Es domāju, ka tas ir teātris.
– Tev nav kāds sava īpaša rituāla?
– Nu, ne gluži rituāls, bet man ir apmātība. Piemēram, ar pāra un nepāra skaitļiem. Braucot mašīnā, es vienmēr cenšos nepāra skaļumu likt. Ejot pa ielu, ja ir lielākas flīzītes, nekad nekāpju uz līnijām. Jau no bērnības tā iegājies, vienkārši nevaru. Melni kaķi var skriet, cik uziet, mani tas neietekmē. Bet te kaut kāda māņticība. Pat nezinu, kāpēc tā ir. Nu, jā – un, izejot no mājas, spogulī paskatīties... bet tās ir tādas omīšu paražas.
– 21. augustā, jā.
– Tev ir sava lauku vieta?
– Jā... varētu teikt, ka ir. Man vecmāmiņa pie jūras dzīvo. Es sevi jūtu kā brīvu, kad esmu atpūtusies, kad esmu svaigā gaisā un kad dzīvē, protams, viss ir sakārtojies. Tad man šķiet, ka staigāju divus metrus virs zemes. Tam jābūt ļoti labam dvēseles stāvoklim, lai spētu priecāties par to, ka vienkārši eju, pa āru. Parasti jau ir tā – nopērc sev kaut ko, sapriecājies par kaut kādām lietām, bet principā – lai par to savu esības brīdi priecātos... Bet ir tādi brīži. Un tie ir ļoti labi.
– Jā. Es nevarētu teikt, ka šobrīd man nebūtu kārtības, tomēr esmu nogurusi. Tiešām visu sezonu ir strādāts, netieku ārā... Bet tā... viss ir kārtībā, viss ir ļoti labi, viss tiešām ir brīnišķīgi, tikai tas nogurums... Tas ir fiziski grūti. No rīta... it kā pat izguļos. Bet nepietiek. Kaut kur izsīkst tas spēks. Protams, būs atvaļinājums un vasara, tad savākšu spēkus.
– Kā jūties ar sarkaniem matiem?
– Labi. Man ir bijuši sarkani mati. Augstskolā. Bet tad Gruzdovs teica, lai ātri būtu atpakaļ blondie. Bet vispār – tam ir liela nozīme – kas ir uz galvas.
