Dagmāra Legante: „Esmu diezgan laimīga!”
“Esmu pieredzējusi – ja ieej tumšā istabā un mēģini uzmirdzēt pats, tā tiešām kļūst gaišāka,” saka Dagmāra Legante. Šis laiks viņai ir īpašs – Dagmāra ir sava pirmdzimtā gaidībās, turklāt nesen izdarījusi izvēli būt kopā ne vien ar mīļoto vīrieti Normundu Celmiņu, bet arī viņa diviem bērniem. Dagmāra mācās ģimeni. Un vēl – glezno, fotografē, vāra mannas putru, palīdz matemātikā un nesen vadīja arī šovu „O!Kartes akadēmija”.
Tiem, kuri žurnālu slejās sekojuši līdzi Dagmāras gaitām, varētu šķist, ka nekāds laimes luteklis viņa nav. Lai arī bijusi spilgta humora raidījumos televīzijā, šķiet, Dagmārai ar šo nestabilo pamatu īsti nepietika. Viņa juta, ka spēj kaut ko vairāk. Varbūt aktiermākslā? Gleznošanā? Fotogrāfijā? Varbūt sabiedrības saldajā krējumā? Iespēju meklējumos viņa kādu laiku pat nodzīvoja Ņujorkā – strādāja bārā un mācījās par aktrisi. Šķiet – latiņu Dagmāra uzlikusi augstu, un pie tās turas un turas... Ar ko viņa maksā? Virtuvi varam tikai nojaust.
Tagad Dagmāra ir apprecējusies. Viņa dzīvo kopā ar uzņēmēju Normundu Celmiņu un viņa diviem bērniem. Dagmārā ir daudz sirsnības, uzņēmības, gadiem krātas sievišķīgas gudrības – iespējams, tie ir vaļi, kas notur viņas pasauli. Vismaz pagaidām.
– Vai 18 gadu vecumā tu zināji, ko gribi?
– Man šķita, ka stāšos ekonomistos Banku augstskolā, jo labi mācījos matemātikas profilkursā. Bet eksāmenu laikā aizbraucu uz Franciju, un, kad atgriezos, vienīgā vieta, kur varēju iestāties, bija Kultūras skola. Izvēlējos tūrisma gida, kultūras darba organizatora specialitāti. Tajā laikā bija arī modeles darbs, varēju nopelnīt.
– Jā, pabeidzu Zandas Krancmanes modeļu skolu. Tā tiešām bija izglītojoša. Nebija tā – nostājos, stulbi pasmaidu, un viss. Bija apmācības, lai vari iziet sabiedrībā, lai saproti, ko velc mugurā. Tas dzīvē ir noderējis. Reizēm friziere saka: “Ak Dievs, cik jums biezi mati, nevaru uztīt!” Bet es varu. Modeļu skolā bija labi skolotāji. Tad Viesturs Dūle un Igors Linga vienlaikus mani ieraudzīja skatē „Stils un mode” un laikam izdomāja – pamēģināsim šito meiteni televīzijā...
– Tikai pakaramie jau gluži nav. Acīmredzot kādā brīdī biju arī runājusi... Bija forši – mūzikas, iepazīšanās un vēlāk humora raidījums, jauns ampluā, apkārt bija ļoti radoša komanda, devos līdzi straumei, no viņiem varēja smelties un mācīties. Varēja pasmieties – gan par sevi, gan citiem. Nebiju domājusi, ka tas viss manī ir...
– Vai tāda biji arī skolas laikā, kompānijās?
– Atmiņu kladēs uz jautājumu, kāda viņa ir, vienmēr atbildēja – tāda jauka, smaidīga. Zinu, ka esmu smaidīga – joprojām. Tas noteikti ir palīdzējis profesijā. Arī vieglums, ātra iekļaušanās kolektīvā. Nezinu, vai tagad varētu savākties tie paši cilvēki un izveidot tikpat mīlamu raidījumu. Visi esam mainījušies. Toreiz cits citu atbalstīja, palīdzēja. Nebija intrigu vai skandālu, kas droši vien mani nobremzētu. Viss bija uz pozitīvas nots un ļāva attīstīties, justies brīvam. Jo brīvāka jūtos, jo vairāk varu izdarīt.
– Nu, saskārusies – noteikti. Bet pati mēģinu nepielietot šos... Mani tas aizver ciet, es nevaru. Man tas nav saprotams, man liekas – kā tā vispār var, un kam tas vajadzīgs?!...
– Mēdz teikt – esi vilku barā, kauc līdzi.
– Iespējams, apkārt kaut kas notika, bet mani varbūt neskāra, un es nepamanīju. Vai arī negribēju redzēt. Arī tagad zinu, ka tās negācijas ir, kāds kaut ko runā, improvizē... Bet tur neko nevar darīt, galvenais – neņemt galvā, nepalikt pašai par tādu vilku. Es esmu barā, kur gaudo citādāk, bez skandāliem un intrigām.
Kāda es esmu maita!
– Tu apguvi aktiermākslu Ņujorkā un arī šeit...
– Šeit mazāk... Ar Janu Duļevsku smejamies, ka esam tādas pusaktrises. Mums ir bijusi liela pieredze ar skeču, parodijām. Amerikā bija studijas. Veidojot tēlu vieglāk, ja atradu kādu cilvēku, līdzīgu tam, kuru vajag attēlot. Tad viņu pētīju, analizēju...
– Jā. Pirms tam pie Džilindžera bija „Petras fon Kantas rūgtās asaras” – nopietna luga, cilvēki beigās raudāja. Mēs ar Vitu Vārpiņu brīnījāmies – par ko?! Pašas bijām pārsteigtas. Nezinu, vai tāda reakcija maz bija plānota... Man tā bija pirmā pieredze. Aktrisēm, protams, simtu pirmā...
– Kāda bija sajūta?
– Šausmīgi jocīga! Mēģinājām ainu, kur pametu Petru, es eju no skatuves nost, un man sāk līt asaras. Domāju – ārprāts, kāda es esmu maita! Izmantoju cilvēku un vēl šitā pametu – zinot, ka viņai salūzīs sirds... Bet tad – paga, paga, es jau nevienu nepametu, tā jau neesmu es! To laikam sauc par ieiešanu tēlā. Taču man patīk arī komēdijas un smiekli. Cilvēkiem nav “jāgruzās”, jāskatās pilnīgā pārmāksla, kur neviens neko nesaprot. Man patīk izrādes, kuras liek domāt, just līdzi, izbaudīt stāstus...
– Ja piedāvās, tad Dailes teātris. Nedomāju, ka Alvis Hermanis nāk uz Daili skatīties „Lodes pār Brodveju”! Un diez vai viņš skatās „O!kartes akadēmiju”. Es melotu, ja teiktu, ka negribētu neko nospēlēt; protams, es labprāt! Tai jābūt lomai, kurai es noticu, kuru redzu, saprotu... Man liekas, tā ir normāla vēlme – vienmēr gribēt, varēt un darīt mazliet vairāk. Ja kādam ir kas padomā, lai piedāvā!
– Vai televīzija tev ir tā kā “pagaidām”, bet lielākie sapņi saistās ar teātri, gleznošanu, fotografēšanu? Tu būtu laimīga, ja varētu darīt tikai to?
– Domāju, ka es... jau esmu diezgan laimīga.
– Fotografē visi, kam nav slinkums, jā. Kā nu kuram sanāk... esmu gājusi mācīties pie Gunāra Bindes. No viņa neesmu dzirdējusi nevienu dzēlīgu piezīmi par mani - cilvēku, kurš mācās. Es neapvainojos, ja man pasaka, ka viss, ko esmu uztaisījusi, ir pilnīgi garām. Bet to var pateikt dažādi, vai ne? Man šķiet, tās ir bailes par savu vietu – nolikt jaunos censoņus, sakot, ka tas viss ir sūds... Man saka – tūlīt nāks jaunās meitenes, un tev televīzijā nebūs ko darīt. Labi, manis tur nebija trīs gadus, bet tagad atkal esmu. Tātad ir kaut kas, kā dēļ mani vēlējās tur redzēt. Ja kāds mācēs labāk, es tikai priecāšos! Atceros, parādījās Žanete Skarule... Saku: super – jauna, smuka, talantīga meitene, brīvi darbojas. Es arī šad tad skatos televizoru, un man ir prieks redzēt foršus cilvēkus. Negribu aizpildīt visas nišas televīzijā, visas izstādes glezniecībā un fotogrāfijā.
Dažādā Dagmāra Legante
– Varbūt... Pagaidām tās ir „a la” klusās dabas, portreti... Mācos tehniku – ja zīmē vāzi, lai tā neizskatās pēc baklažāna. Tāpat arī fotogrāfijā, vēl daudz jāmācās. Tikai vēlāk, ar pieredzi un spējām rodas māksla. Laikam es vēl nevaru tā – nenobīties pati no sevis un brīvi triept krāsas. Uzgriezt mūziku uz skaļāko un likt uz audekla to, kas nāk ārā. Lūk, tādā brīdī, man liekas, vari skatīties uz to darbu tā – oho, kas tam cilvēkam galvā...! Es vienīgi varu pārlasīt savus dzejoļus un saprast – oho!...
– Tev ir dzejoļi?
– Ir bijuši, jā. Tajos vairāk var redzēt kādu dvēseles stāvokli.
– Nē, to gan nesaku!
– Katrs mācību process prasa piespiešanos, vai arī – tev vienmēr gribas?
– Man gandrīz vienmēr gribas, jā. Kāds gūst prieku adot, cits pin grozus, cits brauc ar riteni. Kad zini, ka to dari sev, tas arī neliekas tik obligāti.
– Droši vien – varu palīdzēt bērniem 6. klases mājasdarbos.
– Vai tu vispār dzīvē kaut ko dari ar piespiešanos?
– Dzīvojot kopā ar otru cilvēku, dažreiz iznāk darīt arī to, ko negribas. Ir lietas, kas vienkārši ir jādara, vai arī lietas, kuras tu zini, ka iepriecinās otru un tu nedaudz piespiedies. Bet – nav jau mājās to pienākumu tik daudz, lai nevarētu tos paveikt.
– Jā, paldies Dievam, man tiešām ir palaimējies! Mani darbi nav no astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā, kad pēc tam vēl jāmazgā trīs veļas kaudzes... Tāpēc varu atrast laiku sev un ģimenei. Bet saprotu cilvēkus, kuriem tā ir mazāk. Es arī esmu tā strādājusi! Piemēram, Amerikā – ja runājam par piespiešanos. Reizēm saproti, ka tas nav tavs sapņu darbs...
– Darbs bārā ir diezgan smags.
– Gan fiziski, gan psiholoģiski. Ir cilvēki, kuriem tas patīk, kuri visu mūžu ir bārmeņi... Nē, es jutos labi! Pat iedomājos, ka tēloju lomu – šodien esmu bārmene...
– Jā, un man liekas, ārpus savas valsts tas ir vēl izteiktāk. Esi viens ar svešajiem, tev jāmāk atšķirt labo no sliktā, viltīgo no patiesā... Tā ir ļoti liela dzīves skola.
– Iemācījies ņemt dzeramnaudas?
– Arī, jā. Vajadzība iemāca visu ko...
– Tā ir profesija, kurā slikts garastāvoklis nav jāņem līdzi uz darbu. Kam gan vajadzīgs īgnais bārmenis?! Tur varēju izmantot savas psihologa zināšanas – esmu arī sociālo zinātņu bakalaurs psiholoģijā. Protams, par psiholoģi neesmu strādājusi un nestrādāšu. Bet – uz bāru jau cilvēki nāk parunāties. Vienreiz bija smieklīgi... Pat muļķīgi. Kāds vīrietis vienmēr atstāja labas dzeramnaudas, smuki parunājās – stāstīja, ka viņam ir problēmas ar draudzeni, abi kašķējoties... Es kā sieviete mēģināju viņam ko ieteikt – ja meitene patīk, lai pacenšas, lai izrāda vairāk uzmanības, bla bla bla... Tad uz bāru atnāca viņi abi, viņš mūs iepazīstināja... Tikai – nez kāpēc viņi pēc tam izšķīrās... Viņa it kā neesot noticējusi, ka viņš nācis ar mani tikai runāties. Domāju – stulbums! Saku – ja tev neuzticas, ja nevari pat aiziet uz restorānu pie bāra pasēdēt – tad tāda lai iet... ir jāuzticas savam partnerim!
– Varbūt par daudz. Laikam jāsāk ticēt visām numeroloģijām, astroloģijām. Esmu caur un cauri devītnieks – tāds panaivs. Un pozitīvs. Man ir ļoti grūti... Vispirms ieraugu visu labo. Ļoti viļos, ja cilvēks izrādās nepatiess, melīgs, lišķīgs... Savukārt mazā, ģimeniskā, formātā – uzskatu – bez uzticības nevar vispār!
– Ir ļoti grūti, ja dzīvē esi dauzīts un nespēj uzticēties.
– Nu, esmu aplauzusies, bet ko man tagad – sēdēt, gruzīties? Mēs visi aplaužamies. Un ejam tālāk. Tā ir mācība. Iespējams, tālāk dzīvosim, atkal aplauzīsimies! Varbūt jāiemācās dzīvot vaļējām acīm... arī sākot kopdzīvi, ir skaidrs, ka jābūt pierīvēšanās posmam. Ir lietas, pie kā var pierast, un ir tādas, pie kurām nevar. Kopdzīvei jābūt priekam. Sev pāri darīt nevajag! Nevajag nest krustu un teikt – piecietīšu visu, jo man viņu tā vajag! Var cepties par to, ka kāds neaizskrūvē zobu pastu – bet vai tas ir galvenais, kā dēļ dzīvot vai nedzīvot kopā?
– Visādas... Piemēram, vardarbība ģimenē...
– Ja pret tevi paceltu roku?
– Jā. Nesaprotu sievietes, kuras sit piecas, desmit reizes... Un ceru, ka man to arī nekad nevajadzēs saprast. Man liekas, izvēle ir vienmēr. Tagad varbūt daudzus spiež materiālie apstākļi, bet tāpat tu vari cīnīties ar to! Kāpēc tev jācieš, ja redzi, ka tas cilvēks tevi neciena, vazā kā lupatu? Manā uztverē tā nav nekāda cēlā ziedošanās, tā nav mīlestība. Upura loma nav tā, kas...
– Nē - upura loma nav mīlestības apliecinājums. Mums jādzīvo sava dzīve – pēc iespējas vieglāk un labāk. Protams, katrā ģimenē ir grūtības, katram savi tarakāni. Bet nezinu – ja tu jau kuro gadu sēdi ar zilu aci un raudi, un gaidi, kad tas atkal nāks – vai tā ir mīlestība?
– Vai tev vispār ir mainījusies attieksme, formulējums tam, kas ir mīlestība?
– Noteikti! Un joprojām nav tāda konkrēta formulējuma. Mīlestība ir kas tāds, kā dēļ ir vērts dzīvot. Un ir vērts pacensties.
– Droši vien viss kopā. Kaut kāda iekšēja sajūta – katram citādāka. Ar laiku tā mainās. Varbūt no ugunīgas kaisles pāraug siltumā...
– Tai kaislei jābūt attiecību sākumā?
– Man ir bijis gan tā, gan tā. Ir bijis, ka – blīkš-blākš – dzirksteles pa gaisu, un ir tā, ka – lēnā garā, skatoties, taustoties, pētot... Varētu šķist, ka pat negribot, bet vienu brīdi jūti – tā, johaidi, gatavs!
– Vai tev, pirms izlēmi dzīvot kopā ar Normundu un viņa bērniem, bija pārdomu periods?
– Tikpat kā ne. Tas bija variants, kad viss tā iet, iet un jau notiek. Var jau būt, ka citos apstākļos es būtu analizējusi, domājusi, kā tas ir...
– Nu, nesanāk jau tā – skaidru galvu! Ir jūtas, emocijas... Nezinu, ne par velti mēs laikam esam satikušies, ne par velti tas viss notiek. Uz kurieni tas iet un kā viss beigsies – to jau neviens nekad diemžēl nevar paredzēt. Varam tikai cerēt, ka izdarīsim pareizās izvēles un varēsim baudīt to, kas ir. Protams, ir savādāk, nekā ja būtu tikai mēs divi. Domāju, ka to, kā tas ir, zina tikai sievietes, kas nonākušas līdzīgā situācijā – ieejot ģimenē, kur ir vīrietis ar bērniem...
– Parasti vīrietis nonāk šādā situācijā.
– Jā, nu, domāju, ka viņi zina... Nu, neviens neanalizē. Kā tu vari analizēt to, ko pats nezini, kā tas ir? Vari fantazēt vai nefantazēt, dzīve ir dzīve, tā pati notiek. Varu izplānot vai iedomāties, bet tāpat – tu ieej tai ģimenē un nezini, kā būs! It sevišķi tur, kur ir bērni; viņi taču vispār ir neparedzami. Kā jebkurā ģimenē – ir priecīgās dienas, un ir sliktās. Tie, kuri ir ienākuši jaunā ģimenē, zina, kā tas ir. Tas ir darbs, jāpiestrādā pie attiecībām. Ir lietas, kas jādara, jo tā dara, un viss!
– Nu, kā draugs. Un ko citu tu vispār, ienākot citā ģimenē, vari piedāvāt? Cik tālu tas var aizvest – tā draudzība, cik tuvu tevi pielaidīs, cik tu pielaidīsi – tas jau ir no katra atkarīgs.
– Tā arī zināmā mērā ir ķīmija.
– Droši vien – vai nu ir, vai nav! To nevar piespiest. Visam jānotiek it kā pašam no sevis.
– Tieši tā. Ar katru bērnu attiecības ir citādākas, katram vecuma posmam savas īpatnības, arī mums katram savas. Viss, ko var mēģināt, – būt... draugs.
– Jā. Neko vairāk. Pieprasīt vispār neko nevar. Nekādās attiecībās – ne ar bērniem, ne pieaugušajiem. Nu, ir lietas, ko droši vien vajag pieprasīt.
– Nu, to nevar. Tās emocionālās lietas... Es taču tev tagad nevaru pieprasīt – mīli mani! Tas nekādi nav iespējams. Vai nu ir kādas attiecības, emocijas, vai nav. Pieprasīt vari, lai darba devējs tev laikā samaksā. Bet emocionāli... Vispār jau – „ļubovj bezvozmezdna”. Teorētiski vajadzētu būt – jo vairāk tu dod, jo vairāk saņem atpakaļ.
Redz, es jau esmu pozitīvā domātāja. Ja tu saki, ka tas nedarbojas, tad varbūt jādomā, vai tu tai brīdī esi devusi vai tomēr tikai pieprasījusi?
– Jā, nav īstā. Bet man daudzreiz ir pierādījies – ja tu ieej tumšā istabā un mēģini uzspīdēt pats, nu, kļūs tā gaišāka! Ir grūti, citreiz liekas, ka varbūt tas nemaz vajadzīgs, bet domāju, ka ir vērts pacensties. Protams, līdz zināmam brīdim. Nevar dot, dot, dot – un saprast, ka tu nekad neko nedabū atpakaļ, kaut vai baudu no došanas, kad redzi, ka otrs atplaukst. Ja saproti, ka esi lupata tā cilvēka acīs, tas, protams, nav vajadzīgs. Nevajag mēģināt vilku pārtaisīt par pūdeli. Kā ir, tā ir. Nu, tad varbūt pareizāk ir pagriezties un atrast citu, kam tas ir vajadzīgs.
– Kad esam zaudējuši kādas attiecības, bieži vien pārskatām attiecības paši ar savu ideālismu. Teiksim – es te gribu staigāt pa sausu laipu, bet varbūt dzīvē tomēr jāpabrien pa dubļiem, varbūt man nemaz nevajag caur sidraba birzi iet, jākļūst pieticīgākai...
– Esmu izgājusi arī tādam posmam cauri. Kad domāju – nu, ko tad es te, laikam par daudz gribēju... Bet tik un tā – pēc tam atgriežos pie tā, ka es ar tādu mazumiņu... Man vajag to, ko man vajag. Šķiet, katram cilvēkam ir zināma deva mīlestības vai emociju, kas viņam ir nepieciešams, lai viņš justos labi. Vajag saprast, ko tieši tev vajag. Ir dažādi cilvēki, dažādi piepildījumi. Ir ģeniāli fiziķi, ir cilvēki, kas atklājuši planētas vai radījuši zāles, un viņiem ar to pietiek. Jo viņu dzīve ir darbs. Bet kādam citam tas otrs blakus ir ļoti vajadzīgs. Citam lielākais piepildījums ir bērns. Galvenais – nevajag sev melot. Un nevajag tāpēc, ka kaut kas neizdodas, samierināties un domāt – dzīve droši vien tāda melna un negatīva arī ir.
– Jā, bet es domāju, kurā brīdī... ir cilvēki, kas sēž „sūdu peļķē” – nu, taču vajadzētu saprast, ka visur tā nav! Labi – nebūs tev visu laiku palmas un saule, bet vismaz nav jāsēž dubļos. Es par to. Ka nevajag to savu latiņu nolikt tik zemu. Nevajag sev teikt – es neesmu tā vērts, lai mani mīlētu, lai man būtu labs darbs, laba dzīve. Nē – esi vērts! Ja tu pats tā domāsi, neviens cits arī neredzēs, ka esi tā vērts.
Grāmatas. Kaut bišķiņ
– Neesmu studējusi tik dziļi, lai tagad, ieraugot cilvēku, noteiktu viņa psiholoģisko tipu, arhetipus... Bet ir lietas, kuras saprotu. Domāju, cilvēkiem vispār vairāk vajadzētu lasīt grāmatas. Arī man. Nevis dzelteno presi, kur ir tikai krāsainas bildītes – kā komiksos.
– Vai esi šķirstījusi čupiņu ar dzelteno presi un skatījusies – būšu es, nebūšu, biju tajā ballītē, mani fočēja...
– Nemelošu, apskatos, vai kāda no draugiem nav... Bet mājās cilvēkam vajadzētu būt arī grāmatām. Vienalga, kādām. Latvijā tā ir viena no lielākajām problēmām – ka cilvēki ir neizglītoti. Un kāpēc mēs brīnāmies par vēlēšanu rezultātiem? Tāpēc, ka cilvēki notic tam, ko raksta iknedēļas krāsainais žurnāls, un tā ir visa viņu zināšana par politiku, ekonomiku un kultūru.
– Bet var lasīt arī politikas, vēstures grāmatas, analizēt, ko ir darījis Staļins, Hitlers, Čērčils. Var skatīties labas filmas. Nav jau jākļūst par grāmatu tārpu. Vienkārši – lai pienāk brīdis, kad tev pašam ir savs viedoklis! Paskaties – kā Vācijā, kura ir viena no iespaidīgākajām pasaules valstīm, strādā ekonomika, likumdošana. Un salīdzini!
– Un tu to visu...
– Nē.
– Man pietiek, ka dzīvesbiedrs... varu klausīties. (Smejas.) Viņš ļoti daudz lasa par Vāciju, Hitleru, analizē... Ar draugiem pļāpā par to. Ir interesanti klausīties. Es lasu ko citu – par Kabalu, kas ir veca zinātne, par budismu... Mēs ar dzīvesbiedru vispār esam ļoti atšķirīgi. Noteikti neesam ābola divas pusītes, mēs esam ābols un gurķis! (Smejas.) Pusīte no ābolīša, pusīte no gurķīša, kas mēģina kaut ko savienot. Un tad mums ir diskusijas, katram cits priekšstats. Bet mēs mēģinām mācīties viens no otra. Es mēģinu saprast, no kurienes mēs nākam, uz kurieni ejam, kādu plus–mīnus dzīves jēgu, par kaut kādām laimes sajūtām. Man nav skaidrs viedoklis, kā mainīt ekonomisko situāciju. Diemžēl nav tādas izglītības, tāpēc arī nelienu tur. Bet diemžēl atbilstošas izglītības nav arī daudziem cilvēkiem, kuri ir lielos amatos. Tas būtu tas pats – ja es tagad iestātos kādā partijā.
– Mierīgi.
– Nu, protams, baigi forši bildēs izskatīšos! Zinu, ka varu ļoti labi novadīt pasākumus. Bet zinu, ka nevaru iet politikā, ekonomikā, ķīmijā, medicīnā, bioloģijā un arī astronomijā – noteikti ne. Varbūt, ja es tagad sāktu studēt, pēc desmit gadiem man būtu grāds politikas zinātnēs – kā manam brālim, kurš dzīvo Anglijā... Man arī nav kauns atzīt, ka es kaut ko nezinu, un paprasīt padomu. Es negribu pavadīt pusgadu, nezinot, kā iedarbināt mašīnu, un stumt to uz priekšu. Labāk paprasīšu. Ā, atslēga jāieliek? Okei! Netērēt laiku. Un nepalikt par muļķi.
– Domāju, līdzīga humora izjūta noteikti var veicināt iepazīšanos. Ir cilvēki, kam diemžēl nav humora izjūtas. Tas man liekas ir traki. Jā – un savā ziņā smieklīgi – par to, ka nav... Man ir viens draugs, ar kuru man ir ļoti līdzīgi – var smieties visu laiku. Tā ir – tuvāki ir cilvēki, ar kuriem tu visu laiku esi uz viena viļņa un arī bieži smejies. Un ir tādi, ar kuriem parunājies, un viss. Bet, kad uz tā viena viļņa uztrāpa, tad ir tāds kaifs! Bauda! Kaut no tā vien, ka esat vienā telpā.
– Nu, es nezinu, vai tas ir tas saldais krējums... Cilvēki paši tādu apzīmējumu ir izveidojuši, paši tajā kādu ieliek, paši kādu izņem. Tāpat kā ar uzlikšanu uz pjedestāliņa – tad esi baigā zvaigzne, tad vairs ne...
– Ar to domāju apgrozīšanos aprindās, braukšanu ceļojumos, ballītes ar īpašu glamūru...
– Man jau šķiet, ka Latvijā nav tādas īstas glamūra balles! Ja runājam par glamūru, tad prātā nāk Londona, Francija, Ņujorka! Atnāc vakarkleitā, novelc kažoku, kāds izvelk cigāru – jūs ieejat lielā zālē ar lustrām... Bet mums te...
– (Domā.) Es nezinu... Nu, dzīvot labi jau vienmēr gribas. Un vienmēr var gribēt vēl vairāk, bet jāmāk novērtēt to, kas ir. Protams, ir lietas, par kurām gribētos, lai tās vienmēr ir pieejamas, piemēram, ceļošana. Man noteikti tas būtu svarīgāk nekā briljanta auskariņi.
– Tev ir mājkalpotāja?
– Jā. Protams, tas ir ļoti liels komforts un atbalsts. Es melotu, ja teiktu, ka man ir pilnīgi vienalga. Protams, nē.
– Esmu pārliecināta, ka jā. Sievietei, protams, ir jābūt savam darbam, kurā viņa var izpausties un gūt prieku un savu naudiņu. Un, ja es būtu vīrietis, es arī noteikti tā domātu. Man šķiet, ka vīrieti par vīrieti arī padara tas, ka viņš var to mamutu atnest mājās. Un nav runa par to, cik lielu viņš atnes, bet vispār – lai ir vēlme un varēšana. Lai gan man ir paziņas, kas saka – nē, par 200 latiem nestrādāšu, tad labāk vispār ne! Vai tas ir vīrišķīgi? Var jau teikt – meitenes skrien pakaļ naudīgajiem... Bet – nauda, materiālais ir viens, bet tas tomēr kaut ko norāda arī par pašu vīrieti! Ka viņš ir spējīgs to izdarīt. Nevis – aizgāju, nebija tik smuks mamuts, kā gribējās, neņēmu vispār, šodien būsim bez mamuta. Tāpat arī sievietei jābūt – nu, kā sievietei!
– Tu esi tā pavarda sargātāja, uguns pūtēja, ogu vācēja?
– Nu, mēģinu! Ir tāds pārējas posms. Neesmu no lielākajām saimniecēm pasaulē. Bet nav arī tā, ka neko nemāku. Mēģinu saorganizēt, lai Lieldienās ir olas, ko krāsot, kaut kas garšīgs svētkos. Man liekas, tā ir sievietes lieta. Labi, nav katru dienu puķu mājās, bet vismaz pūpoliņus vāzītē ielieku! Ja vakarā bērns palūdz mannā putru uzvārīt, es neteikšu, ka nemāku. Uzvārīšu. Vai desmaizi uztaisīšu. Ir kādas mazās lietiņas. Agrāk es tam baigi spurojos pretī, teicu – es to nedarīšu, bet ar laiku tu pieaudz... Jo nav sievietei jāskrien pakaļ mamutam. Ir tādi, kas apmainījušies vietām. Okei, ja viņiem tā patīk, forši! Man arī patīk, ka man ir darbs un nav jāprasa vīrietim – iedod naudu, es tev nopirkšu dzimšanas dienas dāvanu! Protams, man jāpasakās Normundam, ka man ir tādas iespējas, ka varu strādāt tikai tos darbus, ko gribu, ka man nav...
– Nu, jā. Ka varu izvēlēties – vai ņemu šo pasākumu, raidījumu. Ja nevēlos, saku – paldies par piedāvājumu.
– Vai tāpēc mainās apkārtējo attieksme? Ja cilvēks pieņem visus piedāvājumus, viņš arī zināmā mērā, lai cik tas skarbi skanētu, kļūst par lupatu.
– Jā, tas saucas – nevajag izmainīties sīknaudā.
– Ja klausīšos, ko runā, un lasīšu atsauksmes...
– Tu ignorē šīs sadaļas?
– Jā – piemēram, „O!Kartes akadēmijas”... Nevaru teikt, ka man no tā bail... bet negribas tās negācijas sevī ielaist. Es tiešām no visas sirds vēlētos, lai portālos rakstot vajadzētu ielikt savu bildi, vārdu un uzvārdu. Tad gan redzētu... Ja kādam ir kādas pretenzijas, tad lai pienāk pie manis uz ielas un pasaka, nevis gļēvi izveļ savu negāciju.
– Protams, nē. Tāpēc, ka foršāk ir sēdēt mājās, urbināt degunu un piespiest podziņu...
– Vai tu no daudzajām sarunām ar žurnālistiem kaut ko gūsti arī sev?
– Ir reizes, kad – jā. Tikai – man ir apnicis runāt par veselību un ēšanu. Un, kad man prasa, kādas kurpes man vislabāk patīk, negribu atbildēt...
– Kuram nav?! Bišķi ir, jā... kādi? Nu, visādi. Tie tiek slēpti. Aiz smiekliņiem, smaidiņiem, jociņiem. Nu, tie mainās, man liekas.
– Tiec no viena vaļā, uzrodas otrs?
– Jā. Citreiz liekas, ka tā vairs nav, bet uzrodas situācija... Piemēram, pasākumā, kuru vadu, varu iet, runāt, darīt, bet, ja ir kāda privāta ballīte... es tā – savā nodabiņā. Arī kautrējos.
– Nē. Pati taču esmu vadījusi pasākumus ar rotaļām, ir cilvēki, kas paši piesakās. Bet es esmu no tiem, kas tajā brīdī, kad aicina uz skatuves, aizlienu pēdējā stūrī un mēģinu ēst salātus. Man liekas – ai, negribu, lai citi padauzās.
– Kāzas esi vadījusi?
– Jā, pagājušogad divas, ar Valteru Krauzi. Es vēl kaimiņienei biju vedējmāte. Tāds labs gandarījums – visu laiku liekas – nu, re, es labi savedu! (Smejas.) Un ir atbildības izjūta. Gribas, lai pasākums ir īpašs, lai viņi tajā brīdī viens otrā vēl kaut ko labu ierauga vai pasaka kaut ko tādu, kas paliks ilgi sirdīs.
