"Jēziņ, cik daudz idiotu" - jeb Populārākie klupšanas akmeņi, meklējot "īsto un vienīgo"

«Mūžsenais jautājums, kā atrast vīrieti un palikt ar viņu kopā, ir teju vai no tās pašas sērijas, kā meklēt atbildi uz jautājumu – kā dzīvot laimīgi? Bet lai notiek!» tēmā dziļāk ieskatīties piekrīt psihoterapeite Irēna Goluba. Īstenībā šajā pasaulē nekas nav mainījies, darbojas tā pati sensenā gudrība – esi gatava satikt VIŅU jebkurā mirklī un viņam uzsmaidīt. Ne velti par 19. gadsimta franču sievietēm, kas bija nācijas lepnums, teica, ka viņas uz vīriešu kārtas pārstāvjiem gatavībā ieraudzīt savu VĪRIETI skatījās, sākot no astoņu un beidzot ar 80 gadu vecumu. Viņas zināja – kāds noteikti to pamanīs, ieraudzīs, atskatīsies. Kas katrai no mums traucē pasmaidīt? Vai tas ir mūsu kautrīgums, bailes, kauns… Ja satiekoties nesmaidi, vīrietis tevi automātiski uztver kā rūpju avotu, nevis kā savas dzīves saulīti.

Ja esat satikušies un tu saproti – tie vairs nav tikai vienkārši randiņi, bet jau kaut kas vairāk, visticamāk – esi iemīlējusies! Vienīgi nekad nevar pateikt, kurš iemīlēsies pirmais – tu vai viņš?

Un tieši šajā mirklī var uzglūnēt pirmās briesmas:

* Otrs klupšanas akmens ir tad, kad vīrieša iemīlēšanās nav acīmredzama. Tad šaubas un satraukums sievietēm nereti liek vīrieti pārlieku kontrolēt. Viņas domā – ja tu reiz esi ar mani, tad gribu just tevi katru mīļu mirkli!

* Ja esi ar kādu kopā, ar laiku sākas ikdiena. Un te atkal paradokss – visi zina, ka vīriešiem, lai cik neatkarīgi viņi būtu, patīk labi paēst un mājās var rast patvērumu. Kas tev traucē par to parūpēties?

Kad cilvēki no atšķirīgām ģimenēm sāk dzīvot kopā, viņiem tiešām nepieciešama liela savstarpēja pretimnākšana. Tas nozīmē kaut ko paciest un kaut ko piedot, kaut kam nepievērst uzmanību, savu reizi kaut ko noklusēt… Cilvēka dzīvi veido sīkumi, un jo īpaši attiecību sākumā tieši no sīkumiem atkarīgs, vai vīrietim gribēsies atgriezties mājās, vai – ne. Protams, cilvēku ar garšīgu zupu nevar iekarot, bet, ja viss ir labi un ir vēl zupa, tas ir tik labi!

Dabūt sev vīrieti – ideālu, nav iespējams! Ne tāpēc, ka tāds nav piedzimis, bet tāpēc, ka to nevar dabūt sev! Pamēģini šo teicienu attiecināt uz sevi, ka būsi vīrietim ideālā sieviete un apmierināsi visas viņa vajadzības. Nepatīk, vai ne? Bet, kad sapņojam par vīrieti, viņam vajag tādam būt! Senāk bija vieglāk, jo tad sieviete skaidri zināja, ka viņas dzīves uzdevums un sūtība ir darīt visu labāko, lai vīrietis būtu apmierināts. Agrāk pati dzīve un sabiedrība uzlika vīrietim un sievietei pienākumus, un tajā nebija nekā personīga. Tāda bija lietu kārtība, tāpēc nebija, par ko īpaši konfliktēt. Tagad, kad pāris dala pienākumus un lomas – kurš būs līderis, kurš – sekotājs, viss kļūst personīgi. Katrā ģimenē ir citādi, tomēr visiem gribas varu. Ja ne pār otru, tad vismaz pār sevi. Bet ģimenē vai pāra attiecībās katra individuālā suverenitāte ir ierobežota. Nav iespējams dzīvot kopā ar kādu vienā istabā, ar viņu nerēķinoties. Tieši tāpēc prasme rēķināties vienam ar otru, pārlieku neciešot, ir liela dzīves gudrība. Tās ir ābeces patiesības – pieņemt vienam otru. Kas traucē? Dažreiz lepnums, dažreiz – prasību līmenis, aizvainojums, gaidas, cerības un izvēles brīvība. Proti, ja man nesanāks ar šo, būs cits. Vecajos labajos laikos bija skaidrs – ja ir kāzas, mājas, zeme, lopi, tur vairs neko mainīt nevar. Protams, tam līdzi nāca arī traģēdijas, jo, ja kaut kas attiecībās neizdevās, tās kļuva par mūža ieslodzījumu. Tagad ir citi laiki. Tāpēc ir būtiski saprast, ar ko garā distance attiecībās atšķiras no konfekšu un ziedu perioda un aplidošanas, ka starta uzplaukums nekad nepaliek tāds, kā bija. Ja to ignorē, vilšanās sajūta dažreiz ir ļoti liela.

Man vienkārši nesanāk

Otra tipiskākā doma, kas liedz veidoties attiecībām, – viņš mani nemīl pietiekami stipri! Turklāt šeit ir arī zīmīgs psiholoģiskais moments; ja meitene nav no vecākiem saņēmusi mīļumu, uzmanību, mīlestību un maigumu, tad viņa diezgan bieži to mēģina iegūt no vīrieša. Bet vīrietis nav maigs! Viņš ir vīrietis. Maigumu un mīļumu vajadzēja mazai meitenītei no vecākiem.

Cik paradoksāli – kad sievietes stāsta, kādu vīrieti vēlētos, vienas no svarīgākajām īpašībām ir tieši maigums un mīļums. Bet kā viņas pēc tam šādus vīriešus «dancina», sauc par lupatām! Jo pretruna ir pašos pamatos. «Atvainojiet par teicienu, bet mātītei vajag atdoties visspēcīgākajam, tā ir sievietes mauciskā dabas daļa. Vīrietis var būt mīļš un maigs, bet nevar tāds būt nepārtraukti,» ir pārliecināta Irēna Goluba. Psihoterapijas praksē neskaitāmas reizes bijis jāredz, ka sieviete no vīra prasa to, ko nav saņēmušas no tēva, taču vīrietim tas nav pa spēkam! Viņš nav sievietes laimīgās dzīves atslēga. Bet sievietes bieži tā arī uztver – ja būšu kopā ar viņu, beigsies visas manas dzīves problēmas, un viņa mīļums būs emocionālā komforta garantija visam mūžam. Bet nē! Laimīgas attiecības nav tās, kurās nestrīdas, bet tās, kur pēc strīda iemācās sadzīvot. Varbūt kādai sievietei tāpēc visas attiecības beidzas, ka viņa nemāk strīdēties, apvainojas, nespēj palūgt piedošanu, piedot...

Ja attiecības vispār nesāk veidoties, tad visbiežāk sievietei no tām ir bail. Ir teiciens – strādā tā, it kā tev nevajag naudu, dejo tā, it kā tevi neviens neredz, un mīli tā, it kā nekad neesi piedzīvojusi nodevību. Ļoti bieži pacelt galvu un vispār kaut ko iesākt traucē sāpes no iepriekšējām attiecībām, bailes no nodevības, piesardzība. Bet, kad otrs smaida vietā redz kokteili – uztraukumu, neuzticēšanos, piesardzību plus nicinājumu – visticamāk, viņš tā arī paies tev garām.