Krodera aktrise Elīna Vāne: „Man ļoti gribējās būt slavenai”
Jocīgākā Valmieras Drāmas teātra aktrises Elīnas Vānes vasara tūlīt būs galā. Tik daudz zvaigznītē gulējusi Gaujā viņa nav nekad agrāk. Un arī atvaļinājums, kad labāk gribas strādāt bez algas, nevis pūsties bez tās, ir pirmo reizi.
Tāpēc, ka mūs vieno tikai un vienīgi teātris. Tā ir mūsu naba, ap kuru riņķojam. Mums nesanāk laika, un arī nav tādu vietu, kurp skriet un vēl ko citu darīt. Te neviens neskatās pulkstenī – zināt, man ir jāiet. Ja jāmēģina, tad tas jādara.
Nejūties mazliet iesprostota teātrī?
Kā?! Tas ir mans darbs. Mēs taču visi ejam uz to, lai rezultāts būtu foršs. Tā īstenībā ir bauda.
Viņš jau dzīvo teātrī, tas viņam ļoti izdevīgi – var pamosties tieši pirms mēģinājuma. Ja atnākam un viņš halātiņā, tas nozīmē, ka varam pagūt iedzert kafiju. Nesen viņu satiku, teica, karstuma dēļ iet gulēt pulksten astoņos no rīta un ceļas ap pieciem, sešiem, jo citādi nevar izturēt. Būt un strādāt ar viņu ir gods. Citiem vārdiem pat nespēju to pateikt.
Savā teātrī esi viena no redzamākajām aktrisēm. Nemaz nav škrobes, ka Latvijā zina tavu vārdu, bet lāgā pat nenojauš, kāda izskaties?
Agrāk man to ļoti gribējās. Un arī lai raksta par mums vairāk. Tagad tā vairs nav. Aktieris ir mana sapņu profesija, tāpēc paldies Dievam, ka ar panākumiem. Neatpazīta varu brīvāk justies ikdienā. Guna Zariņa manā skatījumā ir absolūti ģeniāla, brīnišķīga aktrise, un viņai arī nav nekādas īpaši lielas publicitātes. Bet visi zina, ka tur ir lielisks dimants. Un, ja nezina, kāda tam nozīme?
Man kaut kā ar kastingiem neveicas. Laikam zvaigznes nesaiet kopā tā, kā vajadzētu. Bet neuztveru to kā pasaules galu. Regīna apliecina, ka katram no mums dzīve vienā mirklī var pēkšņi mainīties. Tad jau drīzāk gribētos, lai Latvijā vairāk taisītu kino. Es gan nezinu, kā ir filmēties, bet seriāls man šķiet par ātru, tajā nevajag iedziļināties.
Tev patīk tā – nesaudzīgi sevi preparēt un pētīt?
Daru to diezgan sakāpinātā veidā. Man vēl daudz jāstrādā, lai pati sev tik ļoti nepiekasītos.
Kā Elizabete (izrādē „Marija Stjuarte” – aut. piezīme) uz skatuves piedzīvoju varu, nodevību un kaislības, bet dzīvē no tā esmu izjutusi tikai kaislības (smejas). Bet es nudien negribu pilnīgi visu, izvēlos meklēt mieru un harmoniju. Pārāk dziļi pašai savā bezdibenī nudien negribas ieskatīties.
Elīnas Vānes dzīve
Vienmēr jau meklē vēl kaut ko, lai neatkārtotos un piedevām ar katru lomu virzītos pakāpi uz augšu. Tāpēc ir gan diezgan daudz sevī jārušinās, gan arī jālasa un kino jāskatās. Tieši tāpēc gribētos vairāk ceļot, lai ieelpotu citas zemes gaisu un redzētu citus ļaudis. Man patīk satikt cilvēkus, kurus pirms tam neesmu pazinusi. Nesēžu un speciāli nevienu nepētu. Tik vienā mirklī fiksēju – jā, viņi bija „šitādi”.
Bija daudz laika domāt, un ne tās priecīgās domas. Šī bija īpatnēja vasara. Beidzot mūs skāra pasākums – bezalgas atvaļinājums. Kā satieku kolēģus, visi saka: „Ai, nu kur tad esmu bijis? Mājās, Rīgas dzīvoklī, pie mammas ciemos.” Savu mūžu neesmu tik daudz peldējusies Gaujā. Ar velosipēdu aizbrauc, peldkostīmam pāri kleitiņa. Nomet kleitu, velosipēdu, nopeldies, atkal kleita mugurā un brauc tālāk. Tomēr materiālajā ziņā atvaļinājumā justies brīvai, bet piesietai pie mājas – tā nav patīkama sajūta. Tad labāk bez algas strādāt un visu laiku nedomāt: „Kaut kā stulbi.”
Tu dusmojies?
Tieši tā – es nejutos kā cietēja, bet dusmojos. Saprotu, ka daudziem ir vēl sliktāk, vienkārši man šī ir pirmā smagā pieredze, ka visu laiku kādam ir kas jāprasa. Tajā pašā laikā tu esi noslogota tā, ka maz neliekas. Bet es pieļauju – daudzi nemaz šo profesiju neuztver nopietni. Nodomāju, ka varētu vasarā braukt prom strādāt. Man arī bija tāda izdevība, tik ar datumiem nesakrita. Absolūti saprotu tos, kas aizbrauc. Un nesaprotu, kāpēc man jāzina, ka kādam baņķierim sieviete nupat nopirkusi apavus par 1200 latiem?
Nē, bet es vienalga nesaprotu, kāpēc sabiedrība par to būtu jāinformē. Man, goda vārds, reizēm uznāk dusmas: „Klau, tu tāpat tikai vienreiz uzvilksi, atdod man, es pārdošu un varēšu diezgan ilgu laiku iztikt.” Tā pat nav skaudība, laikam tā ir iekārtots – ja mācos augstskolā, kura man patīk, izvēlos profesiju, kas man patīk, tad šī ir tā maksa par to. Šovasar es tiešām kolekcionēju mirkļus, kad jūtos labi. Tie pārsvarā bijuši tad, kad atrodos ūdenī, uz muguras zvaigznītē, un skatoties debesīs. Vai, vai, cik labi, bet cik tad ilgi tā gulēsi? Tagad pēc divu mēnešu atvaļinājuma domāju – dīvaini, piektdien (6. augusts – aut. piezīme) kāpšu uz skatuves un kaut ko tur atveidošu. Šķiet, tas tik sen bijis. Bet, taisnību sakot, es gaidu piektdienu, es gribu strādāt. Apnicis jau Gaujā uz muguras gulēt.
Vai atceries vēl to pilsētnieci, kura pirms pieciem gadiem atbrauca strādāt uz Valmieras teātri?
Man tiešām bija dilemma – Rīga vai Valmiera. Taču Valmierā bija pastāvīgs darbs, kas man ir svarīgi, jo tad nav iespējas atslābst. Manuprāt, mēs visi te pasauli redzam kaut kā citādi. Kaut vai tāds sīkums – nevaram likt gēla nagus, jo tad nevar nospēlēt 19. gadsimta meiteni. Man patīk Valmiera arī tāpēc, ka jūtos tur vienkāršāk. Iedomājies, es, dzimusi rīdziniece, vairs nezinu, ko vilkt mugurā, ierodoties Rīgā. Pašlaik jūtos absolūti brīvāka, bez jebkādiem ierobežojumiem. Protams, man patīk pucēties, bet tas ir pašai sev no sērijas: „Es šorīt paskatīšos spogulī un izdarīšu tā, lai man pat ļoti patiktu, kā izskatos.” Kad eju cauri mežam uz darbu, man nevajag firmas apģērbu. Valmierā tu novērtē, cik ārkārtīgi forša ir draugu būšana. Tagad pat – ieej veikalā, satiec kolēģi, viņš tev saka: „Es zinu, tev ir mazāk naudas, es tev to sieru nopirkšu.” Nākamreiz satiekoties, es viņam kefīru nopirkšu. Tā var notikt tikai Valmierā... Tāpat kā pašu cepta ābolkūka par godu pirmizrādei.
Man nevajag miljonus, nezinu, ko ar tiem darīt. Gribētos vienkāršu lauku mājiņu, ļoti tuvu ezeru, kur peldēties, spēku un prieku gūt un darboties. Latviju es tiešām mīlu. Saprotu – mūs aizslaucīs kā putekļus, nāks citi laiki, un šo zemi varbūt citādi sauks, bet daba te brīnišķīga. Laukos visam citāda elpa. Mosties no rīta un redzi mežmalā stirnas, aizmirsti par pulksteni, mosties pēc saules, ej gulēt ar saulrietu. Pilsētā (pat ja tā ir Valmiera) no rītiem pamosties nevaru, visu laiku nāk miegs, nīgrums noskaņojumā nepārtraukts, un tajā pašā laikā viss ļoti patīk (smejas). Esmu liela guļava, bez miega nevaru.
Tavs puisis nav mazliet greizsirdīgs, ka tik intensīvi dzīvo teātrim?
Man ir liela pietāte pret to, ka tagad teikšu – man ir ārkārtīgi labi. Iespējams, esmu ko labu izdarījusi, ka man atsūtīts šis cilvēks. Es jau pati jūtu, ka šauju pār strīpu. Jau no rīta „tralalala” – darbs, un tad pēkšņi fiksēju – ko vispār iedomājos? Zemeslode taču negriežas ap mani un manu darbu. Bet neesmu līdz galam iemācījusies darba lietas atlikt malā. Bet tad man puisis atgādina, un es bez apvainošanās to pieņemu. Ģirts ir ļoti saprotošs un arī teātri mīlošs. Esmu satikusi savu sirdscilvēku. Savējo. Goda vārds – es nokritu no debesīm viņa priekšā, viņš man – tāpat, un mēs satikāmies. Ir ļoti daudz vērtību, par kurām man prieks, ka tās manā dzīvē ir – attiecības ar līdzcilvēkiem, ar mammu, kas man ir ļoti svarīga, ar Ģirtu. Pārējais? Pārējais man ir – diezgan foršs dzīvoklītis, vienīgi mazliet par šauru, jo mēs abi esam gari. Man ir darbs, kas tuvu mājām.
Labsirdība. Tik lielas sirds kā Ģirtam nav nevienam. Man ārkārtīgi patika viens sīks atgadījums. Bijām Līgo svētkos, un tur manas kolēģes radinieks – tāds īsts vectētiņš, ko mēs par Alpīti saucām. Visi kopā tik labi izballējāmies, bet otrā rītā Ģirts ar viņu sarunāja sešos iet zivīs. Sagaidīja, kad vectētiņš modīsies, pagatavoja viņam brokastis, lēnām kopā gāja cauri mežam uz ezeru.
Ģirts ir ļoti pacietīgs. Ja mums sarunāts pēc izrādes kaut kur iet, viņš pacietīgi noklausās visus manus „es neiešu, esmu piekususi, man nav, ko vilkt mugurā, nevarēšu ne ar vienu parunāt, jo slikti”. Palasa tajā laikā kādu grāmatiņu fonā. Visas manas vaimanas tā viegli palaiž garām, un mēs kopā izejam no mājas. Vēl viņš lieliski gatavo.
Iedomājies to brīdi, kad jūs ar Ģirtu vairs nebūsiet divi, bet trīs un četri...
Kad šis brīdis pienāks, tad pienāks, neko speciāli neplānošu. Zinu, ka jaunajā sezonā man ir lomas, bet es pat nezinu, ko no tām gaidīt. Šosezon Valmierā būs Lūsēna (komponists Jānis Lūsēns – aut. piezīme) „Agrā rūsa”. Par šo izrādi gan domāju – kā būs nevis runāt, bet dziedāt. Skatījos ierakstu un smējos – būs jādzied pat tik vienkāršus teikumiņus kā – padod man kafiju! Bet pats galvenais – es ticu, ka būs labi.
