Ieva un Mārtiņš Bondari pārcēlušies uz ASV. Ģimenei jābūt kopā!
Ieva Bondare nesen uz gadu pametusi Latviju un devusies pie vīra, kurš nupat sācis studijas Amerikā. Pāris dienas pirms kāpšanas lidmašīnā viņa piekrita dalīties savās izjūtās ar žurnālu „Marta”.
Noteikti tas ir esošās dzīves turpinājums. Nekādu atvadu pasākumu draugiem un radiem nerīkojam, jo pēc gada atgriezīsimies. Tad arī uzrīkosim ballīti. Protams, Amerikā piedzīvosim arī ko jaunu, īpaši bērni, lai gan viņi mācās Latvijas Starptautiskajā skolā un viņiem jau līdz šim bijusi pieredze ar dažādu tautību bērniem. Jā, meitenēm mainīsies draugi, bet mūsdienu tehnika ļauj ar draudzenēm Latvijā regulāri sazināties.
Gadu pavadīt Amerikā – tas ir ļoti dārgi. No kā dzīvosiet?
Šajos gados esam daudz strādājuši, lai visi pieci varētu atļauties mācīties. Iekrājumus ieguldām bērnu un savā izglītībā. Tā ir daudz labāka izvēle, nekā naudu ieguldīt kādā nekustamajā īpašumā.
Kad bijām Amerikā skatīties bērnu skolas, piestājām veikalā un secinājām, ka arī tur var nopirkt veselīgus produktus. Protams, pašiem ir jāgatavo. Bet mani tas nebiedē, esmu gatava katru dienu taisīt brokastis, pusdienas un vakariņas. Esmu to labi iemācījusies, līdzi ņemšu pavārgrāmatas. Tas būs viens no maniem tīkamākajiem darbiņiem – sagaidīt savus mīļos studentiņus mājās un pabarot viņus ar mājas ēdienu.
Mums jau arī pašlaik ir tradīcija katru dienu kopā brokastot un vakariņot. Tāpēc nedomāju, ka mūsu dienas režīms vai dzīvesveids mainīsies. Esmu pret mikroviļņu krāsnīm un sildītiem ēdieniem, tāpēc arī Amerikā ēst taisīšu katru dienu.
Un tomēr – vai sveša valsts, citādi cilvēki nav biedējoši?
Pirmoreiz uz Ameriku aizbraucām, kad Danielam bija gads un trīs mēneši, un tur nodzīvojām trīs gadus. Mēs esam tik daudz ceļojuši, tik daudz redzējuši, ka svešas zemes sen vairs nebiedē.
Daudz būtiskāk par vietu, kur dzīvot, ir tas, lai visa ģimene būtu kopā. Jo gan vieta, gan laiks maina cilvēku un man šķiet svarīgi, ka ģimene mainās kopā. Protams, ikdienas dēļ būtu vieglāk palikt Latvijā un gadu dzīvot šķirti, taču mēs ar Mārtiņu uzskatām, ka ģimenei jādzīvo vienā vidē.
Man šķiet pašsaprotami, ka savas vēlmes nolieku malā, ja tobrīd vīra vajadzības ir svarīgākas. Četrus gadus esmu studējusi to, ko gribēju, un Mārtiņš mani atbalstīja. Tagad man viņš ir jāatbalsta kā psiholoģiski, tā arī organizējot sadzīvisko pusi.
Mārtiņš jau divus mēnešus ir Amerikā, un šajā laikā secinājām, ka mums no Latvijas arī aizbraukt vajadzēja kopā. Taču es Mākslas akadēmijā iestājos maģistrantūrā, meitenēm bija jāpiedalās Dziesmu un deju svētkos, šķita, vasaru labāk pavadīt mājās pie jūras, ēst dārza zemenes. Un tomēr jau divas nedēļas pēc Mārtiņa aizbraukšanas sākām ļoti skumt viens pēc otra.
„Skype” nespēj aizvietot dzīvošanu blakus. It kā ir bērni, draugi, skaista māja, kur labi justies, bet es jūtos vientuļa. Man vajag vīru blakus mājās un, kad kaut kur eju. Negribu nevienu citu uzmanības apliecinājumu.
Man teikts: „Izbaudi to laiku, kamēr vīrs ir prom un tu esi viena!” Bet es to nespēju baudīt. Man tas nepatīk, es izbaudu brīžus, kad esam kopā. Tā bijis visus šos 20 gadus, kopš esam kopā. Var jau būt, ka pašlaik modernajā pasaulē cilvēki pārsvarā dzīvo citādi, bet vai šie cilvēki jūtas laimīgi? Vai viņi izaudzina trīs bērnus, vai paši jūtas piepildīti? To nezinu.
Man bail atbildēt ar: „Jā!”, esmu māņticīga. Taču no manas puses tiešām būtu grēks sūdzēties. Man ir viss, ko esmu vēlējusies.
Par laimi, dramatisku brīžu nav bijis. Tomēr es noteikti neesmu vāja sieviete un nebūšu tā, kas par grūtībām čīkstēs. Kad Danielam bija gads un Mārtiņš brauca mācīties uz Ameriku, vistuvākie cilvēki mani mēģināja atrunāt, ka braucu līdzi ar mazu bērnu uz rokām.
Bet es atbildēju, ka mums jābūt kopā. Un labi, jo mēs piedzīvojām dažādas grūtības, taču tā kļuvām stiprāki kā ģimene. Nebija ne pietiekami naudas, ne kāda cilvēka, kas palīdzētu.
Latvijā ir vecmāmiņas un vectētiņi, kas var pieskatīt mazbērnu, svešumā šādu cilvēku nav, tev pašai jātiek galā. Šeit ir draugi, radi, svešumā viens tuvs cilvēks – mīļotais.
Taču tas bija ļoti svētīgs laiks, un šodien varu teikt, ka mans labākais draugs ir mans vīrs. Nav nekā tāda, ko es viņam nevarētu stāstīt. Mārtiņam nekas nav jāsaka, pēc viņa skatiena vien zinu, ko viņš domā. Tajā ir īstā attiecību burvība.
Bondaru ģimenes dzīve
Nē! Man joprojām nav vēlmes meklēt jaunus piedzīvojumus. Neviens cilvēks taču nav ideāls. Un man nešķiet, ka kāds varētu būt labāks par to, kas man jau ir.
Mārtiņš ir mana pirmā un vienīgā mīlestība. Esam no vienas skolas, mācījāmies paralēlklasēs. Sākām draudzēties uzreiz pēc skolas, agri apprecējāmies. Esmu par agrām laulībām, jo cilvēkiem jaunībā ir vieglāk viens otram pielāgoties. Jo vecāks kļūsti, jo lielākas paša ambīcijas, prasības pret otru.
Kam uz pleca paraudi, kad ir grūti?
Vīram. Viņš visu dzirdēs pa taisno un spēs mani kā nomierināt, tā citreiz noklusēt. Tajā pašā laikā par sīkumiem noteikti nečīkstēšu. Tāpat kā citas sievietes esmu pa kāpnēm stiepusi bērnu, lai gan otrs vēderā, gan mājās piešpaktelējusi caurumus, gan pārstūmusi mēbeles.
Ir darbi, kas ir vienkārši jāpaveic, un es nedomāju, vai tas ir grūti, vai ne, vienkārši daru. Man prasa, vai nav pārāk nogurdinoši katru otro dienu bērnus vadāt uz dejošanu? Jā, nav viegli, bet nu un tad? Man šķiet loģiski, ka veltu savu laiku bērniem. Sievietes sūtība ir būt mātei, tāpēc ir tikai loģiski, ka bērni ir pirmajā vietā un tikai tad seko viss pārējais.
Oi, uz šo jautājumu nevaru atbildēt ar: „Jā!” vai „Nē!” Ja būs lemts, tad būs (smaida).
Nē, jo gleznot taču varu visur. Domāju, ka ir pat labi, jo jauna vide mani iedvesmos. Ir doma, ka Amerikā es varētu kādā gleznošanas klasē papildus pamācīties.
Manā gadījumā tā sanācis, taču vairāk šādu sieviešu nezinu, katrā ziņā manā kursā pārējās meitenes mācījušās Rozentāla mākslas vidusskolā, viņas savu ceļu jau ļoti agri noteikušas.
Taču man tas droši vien bija nepiepildīts bērnības sapnis, kas 30 gadu vecumā izlauzās. Konstatēju, ka man ir laba krāsu izjūta, kas jāattīsta, un tā es uz to mērķtiecīgi sāku virzīties. Šajā vecumā, ja iestājies augstskolā, vairs nav svarīgs diploms, tu mācies vienīgi sevis pēc.
Ko tev sniedz gleznošana?
Ar to es dvēseli varu palutināt. Parasti gleznoju, kad bērni skolā, tas ir tikai mans laiks. Protams, vēl nevaru aizmirst bērnu vajadzības un gleznošanai veltīt ļoti daudz laika. Bet viņas izaugs, un es gleznošanai varēšu vairāk pievērsties. Mārtiņš nereti saka, lai izbraucu pie dabas gleznot, jo viņš zina, ka pēc tam pārbraukšu mirdzošām acīm, lidojot divus metrus virs zemes.
Protams, nē! Māksliniekam jāmācās visu mūžu. Pret saviem darbiem vispār attiecos kritiski. Nevaru saņemties izstādei, šķiet, jāpagaida, vēl nevar citiem rādīt. Sevi par gleznotāju nesaucu.
Noteikti pats veido! Patiesībā viss atkarīgs no tavas ticības. Ja ticēsi, ka viss ierakstīts zvaigznēs un nekā laba tur nav, tas arī piepildīsies. Ļoti uzlādē, ja tev apkārt ir pozitīvi domājoši cilvēki.
Akadēmijā mācoties, nejūtam, kas notiek bankās, studenti staigā mirdzošām acīm neatkarīgi no tā – vai viņi paēduši, vai ne. Šo pozitīvi domājošo cilvēku mūsu sabiedrībā ļoti trūkst. Mūsējos tomēr ir pārlieku liela neticība saviem sapņiem.
Simtprocentīgi! Atceros, bērnībā mana vecmāmiņa atkārtoja: „Nekad otram sliktu nevajag atdarīt ar sliktu! Viņš tāpat par saviem darbiem saņems atpakaļ.” To ievēroju visu mūžu. Varu iekšēji pārdzīvot vai paburkšķēt, taču ļaunu otram nedarīšu un arī nevēlēšu.
Es gan neesmu no tiem, kas mēdz vispirms rīkoties un pēc tam domāt, protu sevi nobremzēt. Mūsu pašu rokās ir justies laimīgiem vai nelaimīgiem. Tas, ka tev kaut kas nesanāk, nenozīmē, ka tā jābūt vienmēr. Mēs taču varam sevī ko mainīt.
Kas tevī mainījies?
Skolā biju ļoti bikla meitene. Skolotājas man vienmēr pārmeta, ka esmu par klusu. Es patiešām runāju ļoti maz. Pašlaik, kad kādam stāstu, ka biju biklākā klasē, neviens netic.
Nu to vēl nevar zināt, ja manī kaut ko mainītu, vai beigās nesanāktu sliktāk. Pašlaik sev patīku tāda, kāda esmu. Vēl vairāk, man šķiet, ja sevī censtos ko izskaust, es taču zaudētu daļu sevis. Bet man to negribas.
Protams, ģimenē dzīvojot, ir aplauzti mani ego radziņi un nadziņi, bet es jau pati to esmu gribējusi, neviens ar varu nav neko lauzis. Bērnu dēļ esmu kļuvusi piesardzīgāka. Biežāk sev jautāju, vai man to vispār vajag? Man gribētos aizbraukt uz eksotiskākām zemēm, bet Mārtiņš iebilst, ka bērni ir pārāk mazi, ka tas ir pārāk riskanti. Es viņam piekrītu, mēs vairs nevaram domāt tikai par savām iegribām.
Mēs dzīvojam materiālā pasaulē. Cik tev svarīgas ir lietas un komforts?
Ir patīkami dzīvot mājā. Tajā esmu mitusi visu mūžu. Kad satikāmies ar Mārtiņu, uzcēlām savu. Jauki, ka apkārt ir skaists dārzs. Forši, ja vari braukt ar mašīnu. Protams, es labprāt brauktu arī ar riteni, taču uz tā nevaru uzsēdināt bērnus un salikt daudzās somas ar gleznošanai nepieciešamo. Auto ir mana dzīves nepieciešamība.
Ceru, ka tāds brīdis nepienāks, kad man būs pilnīgi vienalga, kas man ir mugurā, kādi man ir mati un kā es kopumā izskatos. Man svarīgi, ka no rīta nomazgājos, sakopjos un, ieskatoties spogulī, man patīk tas, ko tur ieraugu.
Neatbalstu sievietes, kas piedzemdē bērnus un tad nolaižas līdz tādam līmenim, ka vīram jāskrien prom no mājām un jāmeklē smuka sieviete. Bet tas ir jautājums par to, cik tu pati sev un mīļotajam gribi patikt?!
Esmu gan dzirdējusi arī visai ciniskas frāzes no precētajiem pāriem, ka pēc vairāku gadu kopdzīves tu vari posties, kā vēlies, bez krāpšanas tāpat neiztikt...
Tam pilnīgi nepiekrītu. Ja tu nevari būt uzticīgs un uzticēties savam tuvākajam cilvēkam, tad kam gan vari? Tieši uzticība ir laimīgas laulības pamatā. Par to man nav nekādu šaubu.
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta ”
