Saviem bērniem par gaļu saku: "Tie ir samalti dzīvnieciņu līķi"
Kas ir labāk — ēst vai neēst gaļu? Vai ticīgs bērns izaug par labāku un atbildīgāku pilsoni? Šis nav stāsts par veģetārisma veselīgumu vai obligātajām Bībeles stundām. Šis ir stāsts par to, vai mums ir dota izvēle sekot savām iekšējām vēlmēm un dzīvot, citu viedokļa neietekmētiem.
„Sveika, es tev kaut ko atnesu radu bērniem!” draudzene velk no somas laukā dīvainu plastmasas gabalu. Tā ir bērnu mantiņa – plastmasas cīsiņš no bērnu virtuvītes komplekta. „Tu jau zini, mēs ģimenē esam veģetārieši, mani bērni ar tādām lietām nespēlējas,” viņa skaidro.
Sava dzīves modeļa uzspiešana — lāča pakalpojums bērnam
Esmu mazliet pārsteigta: „Bet ko tad jūs darāt lielveikalā? Uzmauc bērniem maisus galvā, kad ejat garām gaļas nodaļai?” „Nē, es godīgi viņiem saku, ka tie ir beigti putni un samalti govju līķi!” draudzene nopietni paskaidro.
„Vai tu nedaudz nepārspīlē ar izteiksmes veidu?” es kā reiz esmu pagatavojusi salātus ar makaroniem, papriku un saskaņā ar manas draudzenes uzskatiem — sadalītu tunča sprāgonīti. „Nē”, viņa atcērt, "es vēlos, lai maniem bērniem ir brīva izvēle!”
Lūk, par to es arī aizdomājos, kādā veidā pasniegtus uzskatus un dzīvesveidu var uzskatīt par brīvu izvēli? Kā pasniegt dažādas dzīves patiesības, nepārspīlējot un nevelkot deķīti uz savu pusi? Vai šis gadījums nav lāča pakalpojums bērnam?
Domāju par to, kāds šoks iespējams pārņems mazo cilvēku, pēkšņi saprotot, ka lielākā daļa pasaules, tai skaitā draugi, skolotāji, pārtiek no līķu zupas novārījumiem, ēd beigtus putnus (šie izteicieni ir reāli, daudzu cilvēku lietoti sinonīmi gaļu saturošiem ēdieniem, kurus esmu atradusi internetā vai personīgi dzirdējusi).
Ko tu saproti ar vārdiem — mēs neēdam gaļu, jo, lai to iegūtu, cilvēki nokauj teliņu, vistas. Nokaut, tas nozīmē īpašā veidā nogalināt, lai iegūtu gaļu. Kādreiz cilvēki medīja un ēda un tā turpina darīt arī mūsdienās, jo cilvēkiem gaļa garšo vai arī viņiem tā ir nepieciešama. Mēs varam iztikt, mēs neēdam, pasargājam teliņu...
Veģetārismam apakšā taču ir tik daudz labu domu gan attiecībā uz veselību, gan dzīves filozofiju, lai tam piesaistītu sekotājus, nenomelnojot tos, kas izvēlas nebūt veģetārieši.
Katram pašam jānonāk līdz secinājumam — vai būšu veģetārietis un vai būšu kristietis
Aizdomājos, vai tāds kategoriskums valda arī attiecībā uz citām definīcijām, vai arī citas lietas tiek sauktas „īstajos vārdos”. Vai vēlies pankūkas ar ziedu dzimumorgānu dziedzeru izdalījumiem, sajauktiem ar bišu vēmekļiem (medu); neliec elkoņus uz priedes mirstīgajām atliekām (galda); uzvelc džemperi no nogrieztajiem aitu matiem (vilnas).
No ārzemju prakses laikiem man ir draudzene, indiete Hariša, dzimusi Indijā, bet 12 gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Zviedriju. Indija ir valsts, kurā no visiem iedzīvotājiem ir vislielākais veģetāriešu īpatsvars. Harišas vecāki ir veģetārieši, Hariša pati ir veģetāriete.
„Lai tā būtu viņu izvēle”, Hariša atbild, „šeit sabiedrība ir citāda un es vēlos, lai viņi paši nonāk līdz tādam secinājumam un izvēlei – ēst vai neēst gaļu. Manam vecākajam dēlam ir 15 gadu, viņš reiz man teica — mammu, es vēlos kā tu, neēst gaļu, bet man ļoti garšo un gribas.
Tad nu es ieteicu viņam pamazām no gaļas atradināties. Ja viņš patiešām to vēlēsies, ar laiku viņam tas arī izdosies.” Harišai nav augstākās izglītības, viņa strādā par sekretāri kādā uzņēmumā, tomēr man brīžiem šķiet, ka viņai ir vairāk izpratnes par lietu kārtību dzīvē un otra cilvēka respektēšanu nekā citiem.
Domājot par vecāku komentāriem saistībā ar obligāto Bībeles mācības ieviešanu skolā, nonāku pie secinājuma, ka izvēles brīvība ir kaut kas tāds, kas ir pieejams, bet ne obligāts. Reliģijas stundas varētu būt pieejamas, apmeklējamas visiem, bet ne obligātas. Tāpat arī ar veģetāru ēdienu skolās, bērnudārzos un kafejnīcās, būtu jauki, ja tas būtu pieejams, bet ne nosodāmi, ja to neizvēlas. Būtu jāatbalsta bērns aiziet vismaz uz vienu reliģijas stundu, bet mierīgi jāpieņem, ja tas neinteresē. Iekšējais aicinājums dažādās dzīves jomās agri vai vēlu palīdz pieņemt lēmumus gan bērnam, gan pieaugušajam.
Veģetārisms un reliģija ir tikai divi piemēri. Patiesība ir ļoti vienkārša, ja mamma un tētis smuki runā par to kā ir labāk, ko ēst, neēst, iet uz svētdienas skolu vai neiet, bet galarezultātā, tas viss atduras pret — „Tev tas ir jādara obligāti, savādāk nonāksi ellē un vispār mēs neēdam līķus”, tā vairs nav brīva izvēle, tas ir kaut kas starp piespiešanu un iebaidīšanu.
Brīva izvēle ir tad, kad tu bez negatīvisma, bet pavisam neitrāli stāsti – gan kāpēc gaļa nav jāēd, gan kāpēc tā ir jāēd, ja Tu paskaidro, kāpēc Tu tici Dievam, bet kāpēc citi cilvēki, kas nebūt nav sliktāki, tam netic. Ja Tu ļauj mazajam cilvēkam pašam izvēlēties durvis un tās atvērt vai neatvērt.
Elīna Ziemele, mammam.lv/tetiem.lv / Foto: Bulls Press
