Ditas Lūriņas intriģējošā sievišķība. FOTO!
Esam ieintriģētas – Dita Lūriņa izrādē „Leo. Pēdējā bohēma” spēlē gleznotāja Leo Kokles sievu Terēzi... Sievieti - noslēpumu, kura nemēdz sevi atklāt svešiniekiem. Kas intriģē Ditu un citus viņā?
Cilvēki, kam apkārt ir kāds noslēpumainības plīvurs. Piemēram, Terēze Kokle. Jo īpaši tādēļ, ka viņa nepielaiž citus sev tuvu. Lai labāk iejustos lomā, bijām pie viņas aizbraukuši. Vaicājām, par ko viņa ar Leo strīdējās. Terēze uzreiz atjautāja: „Vai jums būs tāda epizode?” Nē... „Tad kāpēc jums tas jāzina? Nestāstīšu!”
Citi mani nespēj „pārkost...”
Tā laikam ir pretruna manī pašā. Vienmēr gluži kā advokāts citiem meklēju attaisnojumu; uzskatu, ka jebkurai rīcībai ir iemesli. Tā ir mana svētākā pārliecība, ka arī tad, ja nevari ko pieņemt, tomēr nedrīksti nostāties pret kādu cilvēku. Tajā pašā laikā manu, ka mani spriedumi mēdz būt ļoti kategoriski. Jo īpaši, ja ir runa par darbu. Varbūt tieši darbā tā mana patiesā daba lien laukā (smejas)?!
Nezinu, vai tā ir intriga, bet noslēpumam jābūt noteikti. Nevienam taču nepatīk, ja viss ir kā uz paplātes. Droši vien arī manī ir noslēpums, vismaz tā esmu dzirdējusi runājam. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka citu viedokļos par sevi vairs neieklausos, jo vienu laiku tajos burtiski apmaldījos. Tie mani aizveda tādā mežā, ka pašai par sevi viedokļa vairs nebija.
Skaistā Dita Lūriņa
Vieniem bija priekšstats, ka esmu azbesta vecene ar baigo krampi; otriem, ka esmu maiga un sievišķīga dūjiņa; trešajiem, ka pārāk godīga un pareiza; ceturtajiem, ka tikai izliekos godīga, bet patiesībā esmu baigā maita. Kādu brīdi tajā visā mēģināju ieklausīties un domāt, varbūt tur ir kāds patiesības grauds, bet beigās citu teiktajam atmetu ar roku.
Droši vien mana sievišķā daļa, kas pati ik pa laikam pamostas. Tā intriģē, bet, ja godīgi, neesmu pārliecināta, ka to dziļi vēlos izzināt. Šī daļa manī pastāv, un tā ir ārpus dzīves pienākumiem, likumiem. Tas ir kāds grūti valdāms spēks, kas nekam nepakļaujas. Pati skatos un brīnos. Ko tā man liek darīt? To nevar stāstīt! (Smejas.)
Nebūt ne visiem cilvēkiem patīk intrigas. Domāju tās patīk tiem, kam ir zems pašvērtējums komplektā ar garlaicīgu dzīvi. Tā viņi izkrāso ikdienu un gūst labsajūtu uz citu rēķina. Domāju, daudzi intrigas nekad nav pinuši, taču tajās iepīties brīžiem vari arī negribot. Kad esi tajā visā, laukā izpīties nemaz nav tik viegli, tu it kā kļūsti līdzdalīgs. Labākās zāles, protams, būtu nedarīt neko. Bet cilvēks jau ir emocionāla būtne, un tu mēģini pierādīt savu taisnību, un iebrauc vēl dziļākā grāvī. Domāju, šāda pieredze ir katram.
Astrīda Kairiša. Viņas aktierspēle ir uz iekšu vērsta, taču acis pasaka tik daudz! Kad redzu kaut ko tik noslēpumainu kā uz ekrāna, tā dzīvē, to vienkārši baudu. Bieži šo noslēpumu pat negribas atminēt. Kādēļ? Nereti atminējums ir ļoti banāls. Tāpēc labāk baudīt un otru cilvēku vai kādu situāciju necensties izzināt līdz galam.
Lai izrāde ieintriģētu skatītāju...
Man šķiet, teātrī bijis gandrīz viss un skatītāju visdrīzāk šodien varētu pārsteigt ar klasisku kostīmu izrādi.
Apšaubu, ka tieši izrādes sākums varētu būt intriģējošs, drīzāk tās gaita, kurā atrodi kādu jaunu šķautni. Domāju, mums tas izdevās „Skroderdienās Silmačos”, jo Antonijas loma kļuva par mīlētājas lomu. Mēs neko lugai klāt nekabinājām, tajā vienkārši līdz galam nebija pamanīts lielais mīlasstāsts. Ar to skatītāju var ieintriģēt – sāc ar zināmo un tam piešķir jaunas krāsas.
