Kulta romāna „Ēd, lūdzies, mīli” laimes receptes
Kulta romāns „Ēd, lūdzies, mīli” liek ticēt – netīkamo dzīvi varam mainīt un varam būt laimīgas. Turklāt tagad zinām, kā. Psihoterapeite Aina Poiša apstiprina – trīs vārdi – bauda, garīgums un mīlestība (ēd, lūdzies, mīli) – tik tiešām ir īstie.
Tām, kas nav vēl lasījušas/redzējušas Elizabetes Gilbertas autobiogrāfisko dižpārdokli, ļoooti īsi pateiksim vien to, ka kādā saltā novembra naktī viņa beidzot izlemj – negribu vairs būt precēta. Gilbertai ir 31 gads, skaista māja, un pienācis laiks bērniem, bet viņa neko no tā visa nevēlas. Viņa saprot – jāmeklē tas, kā pietrūkst visvairāk – prieks, garīgums un līdzsvars. Viņa aizceļo uz Itāliju, iepazīstot tur ēšanas baudu, apmetas uz dzīvi Indijā, piedzīvojot brīnišķīgas garīgas atklāsmes, un visbeidzot Indonēzijā sastop mīlu, vārdā Felipe.
Diez vai spēsim aptvert tādus ģeogrāfiskus plašumus, atvēlot tam tieši vienu gadu. Bet kaut ko paņemt savai dzīvei – to nu gan. Tāpēc sekojam Gilbertas (grāmatā – vienkārši Lizas) gūtajām atziņām un pētām, kāpēc tās reāli darbojas dzīvē.
No terapeitiskā viedokļa nav nekā labāka, kā iemācīties distancēties no tā, kas tevi sāpina, lai tu nepaliktu pati savā cietumā – savās sāpēs. Vides maiņa ir laba ar to, ka tad pieņemam klāt vēl arī to jauno. Ja aizbraucam vienas, tad vientulības deva arī sniedz iespēju atrast sevi. Pašterapijai katra no mums pat ar kredītsaistībām un trim bērniem var atvaļinājumā izrauties no ikdienišķās vides. Un nevis bēgt, bet apzināti kontaktēties ar sevi. Ielikt sevi ārēji jaunā pasaulē ar domu, ka arī iekšēji sev atradīsim jaunu pasauli.
2. „Biju priecīga par visiem tiem laika nogriežņiem savā dzīvē, kad varēju uzdot sev radikāli jaunu jautājumu – ko tu gribi darīt, Liza?”
To vienmēr svarīgi sev pajautāt, jo tad tu neesi vairs haosā. Ja vari atbildēt uz jautājumu: „Ko gribi?”, tas ir veltījums tev pašai, tas ir tavas dzīves plāns. Citādi es aizbraukšu vienalga, kur un ko tad? Gan jau redzēšu? Drošāk, ja ir plāniņš. Nav tie punkti jāizpilda par katru cenu, bet vismaz tam pasākumam ir ievirze. Lai nesanāk tā, ka sēdi kaut kur Latgalē pie ezera un domā – man neko negribas. Domāju, ka gribēsies, bet negribas.
Kad tev apkārt haoss, tev ir sajūta, ka lidinies starp debesīm un zemi. Ne tev ir viena konkrēta ideja, kam vari pieķerties, ne stabilitāte. Katrs zaudējums tevi padara bezpalīdzīgu kā bērnu, un tu gaidi, lai sargeņģelis vai kāds cits tevi paceļ uz rokām. Bet ieguvums ir tikai tad, kad tu pati atrodi savu piezemēšanos. Izjūti realitāti – tagad tev ir tas, kas ir, un nav tā, kā nav, un nav tur daudz, ko trakot. Ja galva brīva, rodas idejas par to, kas ir labākais, ko vari darīt sev, citiem. Tu notici, ka vari pastāvēt, jo spēks un ticība atgriežas. Tas uzreiz harmonizē. Bet pats impulss nāk no sirds.
4. „Lai arī biju ieradusies Itālijā izbaudīt prieku, pirmajās nedēļās es gandrīz jutu šausmas – kā gan ko tādu drīkst atļauties? Visaptverošs prieks nav manas kultūras paradigma.”
No sērijas – vainīgs, ka laimīgs. Ja pierodi dzīvot depresīvajā sajūtā, tas pielīp tavai identitātei. Veido tavus vaibstus, tavu attieksmi. Tu notici, ka tas ir vienīgais, ko māki. Kad pēkšņi kaut kas izsit tevi no tā ārā, tu domā – nevar būt, tas uz mani neattiecas. Bet ir vienkārši jānotic – ķermenim jāpierod, ka sākas jauns iespēju stāsts, ko neviens tev vairs nevarēs atņemt.
Tas nozīmē vienkārši būt. Un nolikt to lietderības koeficientu malā. Tu esi piedzimis, lai būtu un tikai pēc tam, lai kaut ko darītu. Tas mums, eiropiešiem, jāiemācās. Tāpēc ik pa mirklim ir jābūt kontaktā ar sevi, lai koncentrētos uz savām domām, iztīrītu prātu un sakārtotu jūtas. Es, piemēram, eju uz masāžu, guļu stundu kā plauša. Tas ir mans piesaistes punkts, kas disciplinē, jo mājās ar to lietu nepavisam nevedas. Man tā ir nekā nedarīšanas bauda, kas tomēr nekad nav nekā nedarīšana. Vienīgi tā nav redzama un nosverama.
6. „Pastāv teorija, ja no visas sirds ilgojies sastapt guru, jūs tādu atradīsiet. Visums notrīsēs, likteņa molekulas sakārtosies, un jūsu ceļu drīz šķērsos jums vajadzīgais skolotājs.”
Lielākais dzīves eksāmens ir spēja apzināties – kamēr dzīvo, esi māceklis. Tev jābūt atvērtam pret satiktajiem cilvēkiem, jo kādreiz arī nejaušs svešinieks var kļūt par tavu skolotāju. Jautājums – vai tev pieņemama mācekļa loma? Mums bieži tīk augstprātīgi domāt, ka šo jau nu es zinu. Ar mani tā nebūs. Dzīvē ir gan sāpes, gan prieki, lai novērtētu prieku, pirms tam vajag kārtīgu sāļumu dabūt mutē. Tikai, izmests no dzīves sedliem, sāc saprast, ka tev jāmācās, jāmācās, jāmācās. Tas nenozīmē sēdēt augstskolā, bet iet dzīvē iekšā un meklēt savu ceļu.
Vērts iemācīties, ka mīlestība kā tāda pastāv arī ārpus attiecībām, nevis koncentrēties tikai uz objekta mīlestību. Ja tici, ka mīlestība ir visapkārt, tad tu tam tici arī tad, kad tev ir salauzta sirds.
8. „Arī liktenis, es to jūtu, ir attiecību veids – starp dievišķo žēlastību un gribas diktētu piepūli. Pusi no tās jūs nevarat kontrolēt; otra puse ir pilnīgi jūsu rokās, un rīcībai līdz ar to būs pamanāms rezultāts.”
Ja paliec pasīva un visu atbildību atstāj Dievam, liktenim vai citiem cilvēkiem, kam ir pienākums darīt tevi laimīgu, nekas nenotiek. Ja pats vismaz kaut ko izdari, tu paliec redzamāks, dzirdamāks, jūtamāks, tad arī durvis veras vaļā. Dzīve atgriežas, jo esi panākusi tai pretim.
Tikai grūtībās atveras mūsu melnā kaste, un pašas esam šokā, ar ko tik spējam tikt galā. Bet pirmais, protams, ir cilvēciskais slinkums „es padošos”, jo saņemtais trieciens ir spēcīgs. Tāpēc vienalga, kādā tempā, bet kustībai ir jānotiek. Tu saņem savu triecienvilni pateicībā, jo tas tev licis kustināt savus „amortiņus”.
10. „Vainas izjūta ir tikai veids, kā tavs ego piemāna tevi, radot šķietamību, ka tu morāli pilnveidojies. Neuzķeries uz to, mana dārgā!”
Vainas sajūta čukst viltus lietas. Reizēm ļaudis to interpretē pēc sava prāta – ja nejūties vainīgs, tad kas tu pa’ cilvēku. Taču vainas sajūta tevi pārvērš par maziņu un atkarīgu, tā nospiež un paralizē. Ja tu sevi ļoti vaino, tas nozīmē, ka esi uzņēmusies pārāk lielu atbildību. Labāk ir nemeklēt atbildīgo un ļaut, lai tas vienkārši nobrūk no tevis kā smiltis.
Mēs nevaram pret visiem būt vienādi un visiem vienādi sevi tērēt, bet paši sev – obligāti varam. Ja jāmeditē sevis mīlēšanai (man ir tiesības būt laimīgai un mīlētai), tad bez aknām nekas nevar sanākt. Prāts jau to var skandināt, tas bieži neaiziet līdz ķermenim. Var izdoties tikai tad, ja ar visām savām šūnām esmu koncentrējusies uz to, ko man vajag no sirds. Vismaz mēģini tās aknas atraisīt, lai kaut ko uztver. Lai paliek kaut viens teikums atmiņā, bet tas būs tavējais.
12. „Mani neizglāba princis. Savas glābšanās organizatore biju es pati.”
Tu pati esi savas dzīves saimniece! Un tikai tev pašai jāpieņem ticība, ka bija vērts piedzimt, dzīvot, mīlēt, sāpēt... Turklāt ielāgo – viss, ko esi piedzīvojusi, dzīvo tevī. Tā ir tava pieredze, un neviens to nevar atņemt. Bet uz to visu mums ir drosme palūkoties tikai no laika distances. Jo tikai tad atmiņas neizraisa paniku, izmisumu un sāpēs. Tikai tad, kad sevi pieņem, tu esi sevi iemīlējusi. Un tad arī sirdī ir miers.
Aiva Alksne / Foto: Bulls Press, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
