Raženas mātesmeitas vai trauslas īkstītes. Laimīgas savā izmērā
Ja arī kopīgajā laimes katlā ķermeņa parametri nav noteicošie, tikai, esot ar tiem mierā, var izbaudīt īsto dzīves apmierinājuma garšu.
Ieva: skolotāja, precējusies, divi bērni, augums 140 cm
„Mamma man ir tikpat maziņa, tāpēc neloloju cerības, ka būšu garāka. Bet gribējās gan. Visvairāk par augumu pārdzīvoju pusaudžu gados. Mani veda pie endokrinologa, bija stiepjošie vingrojumi, bet nekas nemainījās. Taču kreņķēšanās ar laiku pāriet. Dažkārt cilvēki satiekoties nespēj noturēties: „Ak, kāda tu maziņa!” Tomēr lielākoties apkārtējie mēdz jokot: „Kad izaugsi liela?” Nejūtu, ka uz ielas kāds atskatītos. Ja arī kāds mani nopēta, tad dara to tik nemanāmi.
Vienīgais, kas man šajā saistībā nepatīk, ir drēbes. Man neder tās, ko valkā garās meitenes un kas man šķiet tik smukas un stilīgas. Tajā pašā laikā šo to (esmu tomēr sieviete ar krūtīm un pēcpusi) smuku un labu par mazām naudiņām esmu nopirkusi bērnu apģērbu nodaļā. Bet tā laikam ir vienīgā priekšrocība. Ja neskaita, ka fotografējoties mani vienmēr noliek pašā priekšā – pirmajā rindā. Mēle man ir asa, bet visi mazie sunīši vairāk rej, nekā kož. Pat meitas klases audzinātāja mani uzrunā pamazināmā formā par Ieviņu. Valkāju tikai augstpapēžu kurpes un zābakus, jo ar papēžiem jūtos labāk. Šovasar modē bija grieķu sandales, kas man tik ļoti patīk, bet uz tām tikai noskatījos.
Kad tagad padomāju, vidusskolas laikā visi džeki, ar kuriem draudzējos, bija daudz garāki par mani. Retajam biju līdz plecam. Varbūt tāpēc nekad neesmu pārdzīvojusi, jo viņiem kaut kā patika tādas mazas meitenītes.
Man, goda vārds, ir pārliecība, ka augums neietekmē likteni. Varbūt tāpēc neesmu izjutusi, ka man būtu sevi kaut kā īpaši jāpierāda, ka mani kāds cenšas pažēlot vai par mani rūpēties. Kafiju skaits gultā nepieaug, un savam vīram blakus jūtos kā mazs zaķītis aiz kalna.”
Natālija Klauža: bibliotekāre, precējusies, svars: 114 kg
„Cik vien sevi atceros, nekad neesmu bijusi vāja. Nebiju dikti resna, vienkārši tāda „kārtīga” meitene. Kamēr citas sportoja, man bija mūzikas skola. Varbūt, ja vecāki mani būtu iebīdījuši kādā volejbolā vai tenisā, būtu citādi. Bet līdz 30 gadu vecumam par to nedomāju un nepārdzīvoju. Puišu man nekad netrūka. Ar savu dūšīgumu nejutos par slaidajām ne sliktāka, ne nesmukāka. Savā būtībā vienmēr esmu bijusi tāda viegla, lai arī man ir tas smagsvars. Daudz smaidu un jokojos joprojām. Tajos trīsdesmit mani ar vīru uzaicināja par vedējiem. Tolaik resnie cilvēki nevarēja nopirkt skaistas drēbes, arī es gāju pie šuvējas.
Uz kāzām pašuvu garu kostīmu, tik drēbe nebija veiksmīga, uz vēdera meta krunkas. Kad ieraudzīju sevi 300 bildēs, tā lija sviedri un kļuva slikti ar sirdi. Pamanīju, ka esmu šausmīgi resna. Tūlīt pat sāku ekstrēmi badoties un gada laikā paliku veca, sausa, grumbaina. Tā bija pirmā reize, pēc tam bija viss, kas Latvijā pieejams: Tupiņš, Brēmanis, svara vērotāji, hipnoze, adatu terapija, atkal Tupiņš... Tagad varu pateikt – labāk nebūtu darījusi neko. Būtu palikusi tāda, kāda esmu, omulīga un laimīga. Būtu labāk nopirkusi kvalitatīvāka materiāla audumu, kas neburzās uz vēdera.
Tagad labi sadzīvoju ar savu ķermeni, bet visu laiku tomēr kaut ko lietas labā daru. Taču ne izskata, bet veselības dēļ. Eju uz trenažieru zāli, jo citādi nespēju sevi disciplinēt. Tad kaķis jāpabaro, suns, pēc tam – vīrs.
Es vienmēr esmu bijusi ļoti lokana un lunkana, lai arī kāds būtu bijis svars. Varu uztaisīt špagatu un tiltiņu, tik tagad mugurkauls sabruka, un vairs to nespēju. Protams, nekad nevarēšu paskriet tā, kā skrien mana vecuma, bet tievas sievietes. Būšu aizelsusies jau startā, bet ātrā solī es noiešu.”
