Baiba Broka: „Neesmu tik ģeniāla, lai nebūtu māte”
Netipiski aktrisei Baiba Broka pašlaik dzīvo aizkadrā un audzina bērnus, jo, viņasprāt, nevienas izrādes asaras nav bērnu asaru vērtas.
Taču drīz kino demonstrēs Gata Šmita filmu „Seržanta Lapiņa atgriešanās”, kas būs neliela, bet traģikomiski spilgta atkalredzēšanās arī ar Baibu.
Tā tas ir, un filma noteikti nav sabiedrībai glaimojošs portrets. Tā būs traģikomiska – nekārtības darbā, attiecībās, sabiedrībā visos līmeņos. Domāju, ka tajā katrs atradīs kādu dzīvē iepazītu epizodi. Un uzskatu, ka nejēdzībām un nolaidībai ir jāspurojas pretim. Jo ļoti daudz ko mēs pieļaujam paši. Filmā ir epizode, kur policijas busiņu izmanto, lai privāti pārvadātu mēbeles. Taču policija filmā ir tikai piemērs.
Ko tu filmā atveido?
Man ir neliela loma, un montāžas laikā tā saruka vēl mazāka, tomēr par to man sirds nesāp. Man patīk tās līnijas, kas kinolentē izceltas. Vienu no tām mana varone papildina. Spēlēšu kāda uzņēmēja padoto. Viņš – tipisks mūslaiku varonis, kurš, kārtojot biznesu, pazaudējis personīgo dzīvi un beigās attopas, ka absolūti viss izgājis ārpus kontroles.
Pašlaik – noteikti ne. Tagad uz visu raugos pastarpināti un nebūt neesmu karojošā noskaņojumā. Mana dzīve pašlaik ir priecīga.
Tava prieka avoti?
Mani mazie bērni. Agrāk nenojautu ne to, cik daudz laika un spēka viņi paņem, ne to, cik daudz prieka rada. Jo tas, ko viņiem stāstu, kā izturos, nekur nepazūd. Pēc laiciņa konstatēju: bērns visu sapratis un izdara labu. Un vienlaikus esmu aptvērusi, ka augstprātīgi izturēties pret mājsaimniecēm var atļauties tikai tie, kas pilnīgi nezina, ko tas nozīmē. Kad šķiet, ka ikdienā kļūst par grūtu, sev stāstu, ka arī kara laikā dzima bērni un vēl mūsu bērnībā nebija pamperu. Činkstēt nav nekāda pamata!
Mums palīdz kā mana, tā Gata ģimene. Arī mēs ar Gati visus pienākumus dalām. Nav tā, ka viens dara svarīgu darbu, bet otrs tikai peras ar bērniem mājās. Mums abiem ir darbs, un svarīgi ir arī bērni. Man tiešām nešķiet, ka man par to piešķirtu medaļu, ja viena plosītos un vēlāk citiem stāstītu, ka visu izdarīju pati un viena abus bērnus uzaudzināju.
Vienīgais, ar ko pagaidām netieku galā... Man gribas uzturēt to pašu kārtības un tīrības līmeni mājās, kāds bija pirms bērnu dzimšanas. Bet tas ir bezcerīgi. Mēģinu ar to sadzīvot un sev iestāstīt, ka ne jau putekļos ir dzīves esence!
Man vairs nav 18 gadu, un bērni nav nejaušība. Tā ir ļoti apzināta un ilgi gaidīta izvēle. Domāju, bērni dzimst tad, kad sieviete beidzot kļūst pieaugusi. Un katra sieviete acīmredzot pieaug citā vecumā. 25 gados es pati biju vēl bērns, bet jebkurš bērns ir egoists. Tikai pašlaik mans ego ir mazinājies, tāpēc no savām vēlmēm varu atkāpties par labu bērniem.
Jā, man tagad iet garām lomas, bet es nevienu brīdi to nenožēloju. Daudz esmu nospēlējusi un daudz lomu vēl nospēlēšu – ar šādu izjūtu dzīvoju. Nevienu dienu, ko pavadu mājās, neesmu domājusi, ka labāk spēlētu izrādi, nevis bērniem lasītu grāmatu, ar viņiem rotaļātos vai darīto ko citu. Apzinos, ka tā nebūs mūžīgi, varbūt tieši tāpēc varu mierīgi šo laiku veltīt bērniem.
Vienmēr sievietes, kurām ir mazi bērni, cīnās ar vainas apziņu, ka karjeras dēļ viņas sevi laupa bērniem. Tāpēc pašlaik visu – laiku, domas un enerģiju veltu viņiem, lai mazinātu vainas izjūtu, kas noteikti pienāks brīdī, kad darba dzīvē man būs jāatgriežas tā – pa īstam. Bet darbā noteikti atgriezīšos. Mūsdienās ļoti maz cilvēku var atļauties savu dzīvi ilgstoši ziedot bērniem, un tas īstenībā viņiem nemaz nav vajadzīgs. Bērniem arī jāļauj brīvi dzīvot un elpot.
Protams, ka man tas vajadzīgs, un man ir tā laime, ka vakarā varu aiziet un nospēlēt teātrī kādu izrādi. Tās man dod vajadzīgo atgūšanās spēku, lai pēc tam atkal varu būt mājās. Jo man šķiet, ka līdz gada vecumam mammai jābūt ar bērnu kopā, pašai viņš jābaro.
Vēlāk, ja kaut ko būsi palaidusi garām, vairs nevarēsi labot ne ar smalku aukli, ne guvernanti.
Turklāt jau sen sapratu, ka manā dzīvē pats galvenais ir iemācīties pacietību. Ja es nepacietībā gribu saķert ko ātrāk, nekā man pienākas, tas neved pie laba rezultāta. Un bērni to katru dienu apliecina. Kādu laiku man noteikti viņi būs svarīgākie, jo nevienas izrādes asaras nav bērnu asaru vērtas.
Bet zini, šis laiks, ko esmu mājās ar bērniem, arī teātrim nācis par labu. Tas man ļāvis saprast, cik ļoti man patīk tajā būt. Bija brīdis, kad šķita, spēlēju jau desmit gadus un vairs nesapratu, vai tas kādam vispār vajadzīgs. Bet tu paej nedaudz nost un atkal sajūti, cik ļoti patīk tas, ko dari.
Domāju, ka jā, jo vairs nejaucu mīlestību ar iemīlēšanos un kaislību. Turklāt ģimeni esmu sākusi izjust plašākā mērogā – ar vecākiem, māsu, brāli un Gata ģimeni. Esmu sapratusi, ka pašlaik vēlos to, no kā arvien esmu bēgusi, sakot – visu varēšu viena un man vajadzīgs tikai teātris, un nesaistiet mani ne ar ko citu. Pašlaik novērtēju, no kādas ģimenes nāku, ka man ir labs tēvs un mamma, liela ģimene apkārt.
Bet tas noliegums jau arī savulaik bija vajadzīgs. Kad mani bērni būs paaugušies, to sev centīšos atgādināt, ka nevajag kā vistai viņiem skriet pakaļ un visu laiku čubināt. Jaunietim ir vecāki jānoliedz, lai viņš savās rokās paņemtu atbildību par dzīvi, darbu, izvēlēm.
Man gribējās norobežoties no vecākiem, bet vienai man nekad nav paticis būt. Taču par savu ģimeni, bērniem un ligzdiņu arī nekad tā īsti neesmu sapņojusi. Pašlaik gan tas kļuvis svarīgi un saprotu, ka arī bērniem ģimene rada drošības sajūtu. Redz, agrāk ļoti skaudri izjutu, ka māksla un bērni ir grūti savienojamas pasaules. Jo ir vajadzīgs laiks sev, savām domām, studijām. Un arī ģimene no tevis paģēr laiku.
Bet kas tie bija par notikumiem, izjūtām, domām, kas lika izšķirties par labu ģimenei?
Tas bija gan emocionāls, gan racionāls lēmums, jo pienāk brīdis, kad saproti – bet ko tālāk? Es neesmu ne tik ģeniāla, ne tik talantīga, lai varētu atļauties nebūt ne māte, ne sieviete. Ģēniji, iespējams, par ģimeni vispār nedomā, bet man dzīvē ir vēl citi uzdevumi. Un, paldies Dievam, ka man dota tā iespēja būt mātei.
Zini, man bijusi dažāda pieredze – gan, kad nespēju, gan kā pašlaik, kad spēju. Bet man nav atbildes, kas to nosaka. Zinu tikai to, ka cilvēkam vajag būt saticīgam. Un jocīgi ir tas, ka ar svešu cilvēku varam gan slikto garastāvokli savākt, gan negulēto nakti noslēpt, nerūkt un būt pieklājīgi, bet savā ģimenē nezin kāpēc atļaujamies būt neiecietīgi. Bet tā tam nevajadzētu būt, un es pie tā strādāju.
Saprašanās ir abpusēja, un mēs spējam strādāt kopā. Man vispār šķiet, ka tie, kas kādreiz atlasījuši viens otru, bijuši kopā, arī turpmāko dzīves daļu ir kā radinieki. Bet radinieku nevar būt par daudz. Labi, mums dzīvē kaut kas nesanāca, bet tas būtu tik negudri, ka tādēļ mēs turētu naidu. Jo cik tad mums ir to savējo cilvēku, ar kuriem gribas un ir interesanti satikties!? Arī radošajā ziņā Latvija ir tik maza. Mums ar Gati Šmitu nākas sadarboties, un man interesē un patīk viņa idejas. Varbūt mums vajadzēja tikai strādāt kopā, nevis kādreiz arī dzīvot kopā, bet to, tikai pārbaudot, vari zināt.
Protams! Kā jau teicu, nevar būt daudz cilvēku, kam ir līdzīga attieksme pret dzīvi. Man tā sagadījies, ka daudzi draugi ir no darba vides. Un tie visi ir ar veselīgu pašironijas devu. Man vispār smieklīgi šķiet tie, kas amata vai kāda cita iemesla dēļ sāk justies ļoti svarīgi un attiecīgi sāk arī uzvesties.
Aktierus visā pasaulē var pazīt pēc tā, ka ikdienā viņiem ir vienalga, kā viņus vērtē. Viesizrādēs, sēžot kafejnīcā, uzreiz var pateikt, kuri ir aktieri un kuri – ne. Laikam profesija iemāca tādu sevis neizcelšanu ikdienā, kad tu nepieprasi, lai pret tevi izturas pārspīlēti nopietni. Man šķiet, tas ir pašapziņas jautājums. Pēdējā laikā ļoti daudz par to domāju arī savu bērnu saistībā. Lasu, ko vien varu izlasīt par to, kā izaudzināt drošus un pašapzinīgus bērnus.
Nē, tāpēc jau laikam arī gribu, lai maniem bērniem ar to nebūtu jānodarbojas. Es, piemēram, skolā biju teicamniece, bet iemesli, kāpēc tāda centos būt, nebūt nebija labi: jo mācījos aiz bailēm, lai tikai mani liek mierā un neaiztiek. Bija labi, ka diezgan ātri sapratu – man patīk teātris. Tā darbošanās bija gan kā bēgšana no skolas, gan kā savas vietas meklēšana. Bet, kā veicināt savu bērnu pašapziņu, ir jautājums ar daudziem nezināmajiem.
Tieši tā, un to labi var redzēt, aizbraucot uz Krieviju, kur padomju sistēma bija tik labi nostiprinājusies, ka atskaņas jūtamas joprojām. Cilvēki ir tik ļoti nedroši par sevi, pie katras iespējas demonstrē varu. Sargi mūs teātrī nav ielaiduši divas minūtes pirms mēģinājuma. Jo viņiem teikts, ka zāles durvis mums var atvērt tieši piecos. Vieglāk dzīvot reglamenta uzliktajās robežās.
Domā – šajā ziņā Latvijā ir kas kardināli mainījies?
Jaunieši it kā kļūst brīvāki, bet... Es dažkārt domāju, ja esi noģērbts pēc pēdējās modes, tas arī droši vien tādēļ, lai tev neviens netiktu klāt. Kāpēc cilvēkam vajag zīmolu drēbes? Jo viņš nav drošs par savu gaumi, viņš nezina, kas viņam patīk un piestāv. Un tā viņš uzvelk savu formu ar domu: „Tagad jūs neko vairs par mani nevarat sliktu pateikt!”
Bet tieši tas pats notiek arī citās jomās. Cilvēki lasa kritikas un pēc tām secina, vai izrāde un filma viņiem vispār drīkst patikt. Jo sava viedokļa vienkārši nav. Un tas ir stāsts par pašapziņu. Vēlļoti uzkrītoša ir vispārējā deģenerēšanās ar mūzikas un deju šoviem. Nezinu, no kurienes tas rodas, ka cilvēki gatavi skatīties uz tiem, kas neprot ne lāgā dejot, ne dziedāt?!
Bet kāda ir izeja? Mēs taču nevaram visu pamest! Droši vien idejas vārdā tā strādāsim līdz pēdējam elpas vilcienam. Mums jau nav citas izejas.
Kā nav? Var jau taisīt „trallallā” izrādes!
Nevaram, man tiešām šķiet, ka neviens no mums to vairs nespēj, tam jau pat fizioloģija pretotos. Ja sāktos šādas pārmaiņas, domāju, daudzi aktieri izvēlētos citu profesiju.
Ja tu šo jautājumu uzdotu pirms bērnu dzimšanas, droši vien varētu uz to atbildēt. Bet pašlaik mana galva pārāk pilna ar bērniem.
Bet vismaz kāda nākotnes vīzija tev ir?
Man arī pirms desmit gadiem nebija vīzijas. Ja man kāds stāstītu, ka būs tā, kā pašlaik, laikam neticētu. Arī tagad man tādas nav. Bērni jau vispār piespiež dzīvot šeit un tagad: pasaulē, kur jādomā, kādu putru ēst šodien un kādu – rīt (smejas).
