Prāts mazliet traucē. Saruna ar Ievu Pļavnieci

– Ko tev nozīmē tradīcijas, ar kurām dzīvo šis teātris?

– Manas vecmammas Ausmas Dubures tēva brālēns bija Jēkabs Duburs, viens no latviešu teātra tēviem. Braukāju viņai līdzi kā aste – pa visiem teātriem. Vismīļākie man bija Jaunatnes un Dailes teātris. Šķiet, bieži vien skatītājs nāk nevis uz konkrētu lugu, bet gan uz konkrētu aktieri, un Dailes teātris vienmēr ir bijis tāds – zvaigžņu teātris. Vecmamma audzēja puķes, un mēs vienmēr ņēmām tās līdzi, piemēram, Vijai Artmanei un Ausmai Kantānei.

– Un tad tu kāpi uz skatuves dēļiem...

– Jā, tā ir pirmā sajūta. Jubilejas sakarā skatījāmies vecās kinohronikas par Dailes teātra vēsturi. Man šķiet būtiski saprast, kas bijis pirms tevis. Zinu, ka ir tendence: nav svarīgi, kā, piemēram, valsts radusies, ko strēlnieki darījuši... Cilvēkus interesē tikai šeit un tagad. Tikai es, nekas cits. Tāds egoistisks laikmets.

– Tevi gribēja audzināt par mūziķi?

– Jā, mana mamma, Sandra Šmite, ir muzikoloģe. Kad izlēmu stāties Doma kora skolā, viņa divu nedēļu laikā man sabāza galvā nenormālu apjomu mūzikas literatūras, solfedžo. Tas bija vājprāta darbs! Esam runājušas, ka to var izdarīt vienīgi sava bērna labā. Cēlāmies astoņos, pabrokastojām, un līdz desmitiem vakarā viņa mani mācīja. Paralēli mācībām Doma kora skolā gāju uz teātri, pirku lētākās biļetes skatuvei tuvākajā papildvietā.

– Ko tev deva tava muzikālā specialitāte?

– Baznīcas mūzikas vadītāja? Kad aizgāju uz Kultūras akadēmiju, visiem šķita, ka tie trīs vājprāta gadi Doma skolā ir kā zemē nomesti. Bet savas diriģentes zināšanas esmu izmantojusi, dažkārt Dailes teātra kolektīvu iedziedinot pirms koncertiem. Tad pēc 10 gadu pauzes spēlēju Smiļģa ērģeles. Pati gatavoju partitūru izrādei „Manu sievu sauc Moriss”. Pierakstīt notis māca mūzikas skolās – kam ausis labākas, tie „izbrauc” uz labās dzirdes rēķina, kam ausis sliktākas, tie nošu pierakstā nodarbojas ar matemātiku.

– Kā ir tev?

– Gan – gan. Skolas laikā man algebra bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Tā ir klasiskā problēma – cilvēkam, kuram dota saprašana gan eksaktajās, gan humanitārajās zinībās. Kā manai māsai, kura šogad Doma skolā beidza kordiriģentus. Viņai viss padodas, un grūti saprast, uz ko koncentrēties. Jo cilvēks var kļūdīties. Bieži vien izdara ne savu, bet vecāku izvēli. Tāpēc bērnam vajag dot, ko viņš visvairāk grib. Ja vien neaiztaisītu ciet savas maņas, mēs daudz vairāk saprastu, ko mums vajag, ko nevajag.

– Vai tā eksaktā puse tev kā aktrisei ir ko devusi? Vai tu uz lomām skaties analītiskāk?

– Pieļauju, ka tā vairāk ir traucējusi. Varbūt vajadzētu būt spontānākai. Man prāts mazliet traucē. Es par daudz kontrolēju sevi. Tāpēc man to vajag novākt nost un ļauties. Ļaut sev kļūdīties. Tikai tā var ko atrast.

– Atceros, kā sēdi pie ērģelēm un spēlē. Domāju – kā cilvēks ar muguru pret skatītāju spēj tā komunicēt.

– Pirmajā kursā pasniedzēja Indra Burkovska teica: Pļavniece, kas ar tevi ir – kad esi pie instrumenta, tu esi cits cilvēks. Kāpēc nevar no tevis to dabūt ārā uz skatuves? Jā... blefot, ka spēlē ērģeles, nav iespējams. Reizēm starpbrīdī, kad spēlēju, skatītājs nāk klāt un pēta, ko daru. Skatās uz kājām, rokām – tad gan tā sajūta ir... bišķi neērta.

– Saka, ka izrāde ir enerģijas apmaiņa ar skatītāju.

– Tajā pašā „Morisā”... Ar muguru to var ļoti labi just – kā skatītāji elpo, kā reaģē. Kad esmu rampu gaismā, ir citādi. Reizēm aktieri pat izmanto ceturtās sienas principu – lai varētu norobežoties, jo skatītājs reizēm traucē – izrādēs, kurās viņš ir ļoti tuvu aktierim, pat nekautrējas komentēt. Tas var izsist no lomas.

Manā dzīvē īpaši ir momenti, kad spēlētāji samainās vietām. Pirmoreiz tas bija mūsu kursa darbā – „Leģendā par Zaļo jumpravu” – kad Vija Artmane ieradās noskatīties izrādi, pēc tam viņa man atnesa ziedus. Otrreiz tas bija pēc atjaunotā iestudējuma „Meža gulbjos”, kur spēlēju Elīzu. Artmane teica – paldies, Pļavniece, tu mani saraudināji!

– Un viņa jau ar vārdiem nemētājās.

– Jā, un es viņu saprotu. Jo ne vienmēr labāk ir pateikt. Īstenībā cilvēkiem vajadzētu iemācīties paklusēt, nepateikt – it īpaši kaut ko negatīvu. Bet cilvēkiem ir tieksme izbaudīt anonīmu dzīvi, šķiet, viņi nav apjēguši, ka ļoti piesārņo ēteru un viss summējas. Kādu brīdi būs pēdējais piliens, un tu nekad nevari zināt, uz kuru pusi bumbiņa kritīs. Ar latviešiem ir interesanti – dažiem par pašapziņas trūkumu nav jāsūdzas, bet vajadzētu. Jebkurš var nofilmēt videoklipu, ielikt „You Tube”, tā piesārņojot ēteru.

Man jautā, kāpēc neesmu izdevusi disku. Ir sakrājušās dziesmas no koncertiem, izrādēm, bet manī nav pārliecības, ka tas būtu vairāk vajadzīgs nekā lieks. Tajā pašā laikā redzu, ka ir jauns produkts – zema līmeņa, briesmīgas kvalitātes. Ir talantīgi cilvēki, kautrīgāki, ar mazvērtības kompleksiem, un kaut ko ļoti labu neizvelk no atvilktnes.

Bet ir tādi, kuri tiek apritē, dzeltenā prese apraksta. Atceros – kāds teica – ko tu zini par Astrīdu Kairišu? To, ka – izcila aktrise, par kuras dzīvi neviens neko nezina. Tas manā prātā ir ideāls. Skatītāja mīlestība pret aktieri, ja tā nav apmāta un pārspīlēta, ir lieliska. Mans moto ir no Ziedoņa epifānijas – „Mīļais, tev ir tik skaisti zobi, kāpēc tu rādi man to izlūzušo?” Tas ir mūžīgais darbs – cīnīties ar savu raksturu.

– Tu piedomā pie tā?

– Cenšos. Bija laiks, kad ļāvos pašplūsmai un mans raksturs maitājās. Atceros tīri fiziski, kā jutos brīdī, kad pirmoreiz sevi pieķēru pie domas, ka mans raksturs ir sācis maitāties. Tiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, kurus augstu vērtēju, ir arī brīnišķīgs raksturs. Tas iet roku rokā.

– Mēdz teikt, ka ģēniji ir neciešami.

– Varu saprast arī to. Lielam talantam ir lielas darbaspējas, viņš ir ļoti prasīgs – gan pret sevi, gan citiem.

– Un tas ne visiem ir ērti.

– Protams! Jo prasības augstākas, jo komunikācija neveiklāka. Un ģēnijiem varbūt tas pielekšanas temps ir ātrāks.

– Tad varētu šķist, ka viņš ir neiecietīgs.

– Tā var sanākt. Mamma domāja, ka es varētu kļūt par skolotāju, teicu – nē, ja skolēnam pēc trim paskaidrošanas reizēm nebūtu pielecis, es sajuktu prātā! Arī pedagoga talants ir nenovērtējams.

Viņam jābūt stingram un prasīgam, bet komunikācijai ar mazo cilvēku jābūt meistarīgai. Lai viņš saprot, kāpēc jāspēlē gammas un jārisina vienādojumi. Es arī biju spurains bērns ar gana lielu muti, kurš matemātikas stundās iebilda: kāpēc man jārisina vienādojums, vai es veikalā teikšu – man, lūdzu, kvadrātsakni no desas?

– Šķiet, 99 procenti cilvēku savu raksturu neveido, dzīvo tik nost.

– Teātrī ļoti daudz lasa. Ejot pa gaiteni, dzirdu – divi kolēģi diskutē par dzeju. Man tas šķiet lieliski!

– Ko tu gribētu dāvināt teātrim jubilejā?

– Es gribētu, lai teātrim tas lielais Viņš, tur augšā, dāvātu izpratni, talantu, to pozitīvo neprātu – kas ir Dailes teātra pamats, to vērienīgumu un drusku dullumu, kā teiktu Strenga, jā – un drosmi, noteikti. Bet es teātrim uzdāvināšu savu ērģeļspēli.

Sandra Landorfa / Foto: no Ievas Pļavnieces personīgā arhīva un no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva