Opolais un Nelsons kaļ skaistus kāzu plānus
Pasaulslavenais diriģents Andris Nelsons (32) un operdziedātāja Kristīne Opolais (31) jau gadu ir saderinājušies, taču ar kāzām nesteidzas.
Kopā ar Birmingemas simfonisko orķestri Rīgā nesen ieradās diriģents Andris Nelsons, lai sniegtu koncertus Latvijas Nacionālajā operā un orķestra kolēģus iepazīstinātu ar Latviju. Nelsona vadīto koncertu apmeklēja arī viņa mīļotā — operdziedātāja Kristīne Opolais. Pēdējo reizi Rīgā pāris saticies pirms pāris mēnešiem. Abi aizvien dzīvo „uz koferiem”, katrs citā valstī, taču satiekoties staro laimē un kaļ skaistu kāzu plānus. Šoreiz Kristīne Rīgā uzkavēsies ilgāk: 3. decembrī Operā pirmizrādi piedzīvoja „Jevgeņijs Oņegins”, kurā viņa dzied Tatjanas lomu.
Prezidenta tante un onkulis...
„Laikam mākslinieku dzīvē laiks skrien ātrāk nekā citiem cilvēkiem. Turklāt nedzīvojam kopā, tāpēc jo īpaši grūti ir plānot notikumus, kas saista mūs abus,” vaicāta par ģimenes ligzdiņas vīšanu, atzīst Opolais. Šā gada sākumā „Kas Jauns” vēstīja, ka operas dīvas pirkstā iemirdzējies saderināšanās gredzens. Pāris ir kopā jau sešus gadus, un viens otrā ieskatījās, strādājot Latvijas Nacionālajā operā. Tiesa, abus tolaik vēl saistīja katram savas laulības saites, kas izrādījās pārāk vājas jauno attiecību priekšā.
Lai arī šā gada sākumā pāris neslēpa, ka gatavojas kāzām, saspringtā darba grafika dēļ romantiskie plāni nav īstenojušies — vēl neesot noteikts pat kāzu datums. „Gan es, gan Andris jau esam bijuši precējušies, tāpēc saprotam, ka galvenais nav zīmogs papīros, bet gan izjūtas, kopā esot,” uzskata Kristīne.
Operdziedātājas Kristīnes Opolais dzīve bildēs
Kopā būšanas prieku abi apliecināja arī Nelsonam un Birmingemas orķestrim par godu rīkotajā svinīgajā pieņemšanā Operas namā. Uz to pāris ieradās jautrā noskaņojumā, sadevušies rokās un neslēpa, ka bauda viens otra klātbūtni, ik pa brīdim mīļi saskūpstoties un sačukstoties.
„Rīgā sanāk tikties visretāk, visbiežāk — ārzemēs. Pēdējo reizi tikāmies oktobrī, kad Andris bija atbraucis pie manis uz Bavārijas valsts operu Minhenē, kur gatavojos „Nāras” pirmizrādei. Tāds ir mūsu attiecību režīms,” smej Kristīne, vienlaikus uzklausīdama Andri, kas pieskrējis, lai pačukstētu, ka jāpieiet pie „prezidenta tantes un onkuļa”, tas ir — Valsts prezidenta Valda Zatlera un viņa kundzes Lilitas. To Nelsons pasaka tik sirsnīgi, ka pat valsts pirmajai personai par to diezin vai būtu vērts apvainoties.
Mājās vienmēr gaida suns
„Plivināmies pa visu pasauli, tāpēc vienmēr mūsu ceļojuma plānā mēģinām atrast kādu kopīgu punktu, lai varētu satikties,” stāsta Opolais. Pagājušo gadu abi sagaidījuši šķirti: Andris Ņujorkā, bet Kristīne — Rīgā. Bet šā gada koncertgrafiks liecina par kopīgiem svētkiem Cīrihē (Šveicē) — 31. decembrī ieplānoti divi koncerti, kuros abi būs arī uz skatuves. „Pagaidām mūsu oficiālās mājas ir Rīgā. Bet mums ir plāni pēc dažiem gadiem pārcelties kaut kur citur, lai būtu tuvāk darbam,” stāsta dziedātāja.
Ar Rīgu abiem saistās ne tikai dzīvoklis, bet arī Antons — suns, doiterjera un terjera krustojums, kurš satikšanās prieku dara jo lielāku. Izrādās, suņuks ir pastāvīgs Rīgas dzīvokļa iemītnieks un, kad saimnieki dodas muzikālajās gaitās, viņu pieskata kāds no dziedātāju vecākiem, kurš pārceļas uz Antona dzīvokli.
Dažu gadu laikā Nelsons kļuvis par vienu no pasaulē pieprasītākajiem jaunajiem diriģentiem. Nākamgad viņš turpinās sadarbību ar Amsterdamas „Concertgebouw” orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Berlīnes Valsts kapelu, Pitsburgas simfonisko orķestri un Cīrihes „Tonhalles” orķestri. Nesen Nelsons debitēja pie „Berlīnes filharmoniķu” diriģenta pults, nākamībā būs sadarbība ar „Vīnes filharmoniķiem” turnejā Japānā, ar Leipcigas „Gewandhaus” orķestri, Londonas simfonisko orķestri un ar „Ņujorkas filharmoniķiem”.
Tāpēc nav brīnums, ka publikas priekšā ērtāka Nelsonam šķiet angļu, nevis dzimtā valodā. Par to pārliecinājās arī Operas koncerta apmeklētāji, kad Nelsons gaidītās uzrunas „Dāmas un kungi” vietā pasteidzās ar anglisko versiju „Ladies and gentleman”... Tiesa, zālē sēdošie uz to reaģēja ar smieklu šalti un aplausiem, kuru laikā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs tomēr noskaņojās uz latviešu mēli.
Līdzīga situācija izveidojās arī, sakot uzrunu pieņemšanā. Laikam diriģents bija tik ļoti sevi saņēmis rokās, ka pirmais vārds izlauzās... krievu valodā. Saprotoši uzgavilējot, pieņemšanas viesi tomēr tika līdz uzrunām gan labā latviešu, gan angļu valodā. Atbalstīdams slaveno mākslinieku, angliski uzrunu teica arī Zatlers, slavēdams Birmingemas mākslinieku sniegumu un savas kundzes Lilitas dziļo patikšanu.
Pēc uzrunas diriģents žurnālam „Kas Jauns” atzina, ka ikdienā izmanto tikai un vienīgi angļu valodu, kas kļuvusi arī par viņa skatuves valodu, tāpēc aizkustinošajā mirklī, kad vēlējies pateikties sajūsminātajai Operas publikai, aizmirsis „pārslēgties”: „Latviski runāju tikai ar Kristīni par ikdienišķām lietām, bet pieņemšanās un darbā — tikai angļu valodā, tāpēc saruna ar publiku man automātiski saistās ar angļu valodu.”
Jātiek vaļā no skaudības!
Viesojoties Latvijā, Nelsons atzina, ka viņam ir žēl, ka „ne vecā korumpētā” valdība, ne jaunā un atjaunotā Rīgā tā arī nav uzcēlušas koncertzāli. Preses konferencē viņš mudināja valsts kultūras dzīves kūrētājus pārvērtēt projektu, iespējams, samazināt ambīcijas un koncertzāli necelt uz ūdens, bet gan kaut kur citur vai vismaz pārbūvēt par koncertzāli Rīgas Kongresu namu, kas atrodas ļoti labā vietā.
„Šķiet, cilvēki Latvijā bieži vien demonstrē savu nenovīdību. Latviešiem vajadzētu vairāk citam citu atbalstīt un nebūt tik kritiskiem ne pret sevi, ne citiem. Skaudība un kritizēšanas tieksme nav labas īpašības, no tām noteikti jātiek vaļā,” ir pārliecināts diriģents, kurš angļu vidē sajutis krietni lielāku respektu, cieņu un vēlību citam pret citu nekā Latvijā.
Vaicāts, kā pasaules ekonomiskā krīze skārusi diriģentu pašu, Nelsons atzīst, ka īpaši neesot to izjutis, lai gan līdzekļi griezti arī Birmingemas orķestrim. Retajās viesošanās reizēs dzimtenē viņš uztvēris tautiešu depresīvo noskaņojumu. „Trakākais, ka cilvēki ar neko tādu nebija rēķinājušies, viņiem tika daudz solīts, iedvests no visām pusēm, ka jāņem kredīti. Ir žēl...” skumīgi nopūzdamies, secina Nelsons.
Viņš neslēpj, ka arī pats maksā kredītu par dzīvokli Rīgā. Retajās reizēs, kad tajā iznāk atpūsties, diriģents labprāt sevi palutinot ar suši, ko parasti pasūta uz mājām. Vai tad Latvijā nebūtu jāēd, piemēram, pelēkie zirņi ar speķi? Uz to Nelsons nosmej, ka Rīgā neviens uz mājām zirņus nepieved, iespējams, tāpēc viņš izvēloties suši.
Ieva Valtere / Foto: Mārtiņš Ziders, Karlīna Vītoliņa, Vadims Straume, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
