Viņa mani vairs nemīl. Viktora un Anitas stāsts
Parasti domājam, ka tikai sievietes cieš, ja tās pamet. Bet izrādījās, ka – ne, arī vīrieši raud. Viktors pieķēra savu sievu mašīnā pie mājas skūpstāmies ar citu vīrieti...
Nesen ielūkojos kādā internetforumā – tur tādas kā es aktīvi diskutēja par tēmu – kāpēc mēdzam aiziet no vīriešiem. Visbiežākie varianti – ja nav pieņemamas kādas partnera īpašības, piemēram, džeks nepalīdz sadzīvē, nevēlas strādāt un pelnīt iztiku, dzerstās apkārt ar draugiem, koķetē ar katru sievieti, ir pārlieku greizsirdīgs, neciena sievietes hobijus un darbu, nedod Dievs, pēkšņi iesaistās kaut kādā sektā...
Ir pietiekami daudz iemeslu, lai tu vai es izvēlētos citu un dzīvotu cienīgāk, kaut arī bez mīlestības.
Anitas stāsts
„Viktors mani atrada internetā pirms desmit gadiem, un es „iekritu”. Var teikt, manu nākamo bērnu tēvs mani aizvīla no toreizējā drauga, ar kuru nodraudzējos visu vidusskolu. Toreiz Viktors prata mani „paņemt” – kino, ceļojumi, katru vakaru pie mums mājās dzīvojās draugi.
Viņš – gara auguma, izskatīgs, visas draudzenes skauda, bet man tieši tas uzdzina adrenalīnu – sak, jums nav, bet man... Ir!!! Arī gadu starpība ideāla – lieliskais piecnieks, man toreiz – 20, viņam – 25.
Vai viņu mīlēju? Nezinu. Man patika, ka viņš taisīja ēst, uzņēmās visus pārējos mājasdarbus, jo viss, kas saistās ar māju, man vienmēr šķitis garlaicīgs. Viņš mani atbrīvoja no šīs garlaicības līdz brīdim, kad sapratu, ka gaidu bērnu.
Nekad nebiju domājusi, ka tas mani iedzīs tādā depresijā. Pirmo mēnesi mājās histēriski noraudāju, nekaunējos pat no Viktora, kas sākotnēji jutās pat drusku tā kā vainīgs (un kā nu ne, ne jau no Svētā Gara paliku stāvoklī!), ka tagad esmu tik ierobežota savā rīcības brīvībā.
Ilgi gan nebēdāju – pirmā, tāpat arī nākamā grūtniecība noritēja ļoti viegli, ātri saradu ar savu jauno stāvokli, jo tagad vīriņš mani lutināja vēl vairāk un man tas ļoti patika. Superīgie apelsīniņi, mandarīniņi – pat mana māte bērnībā tos tik daudz nepirka.
Neko sliktu par mūsu desmit gadiem negribu teikt, viņš bija man blakus, un es jutos droša. Tu droši vien nesaproti, kāpēc salaižu ar savu priekšnieku. Paskaties uz mani – es taču esmu vēl jauna un smuka, man gribas izklaidēties. Bet viņi... Viņi man traucē. Nevajag tā skatīties – es nesaku, ka nemīlu bērnus, taču nevaru arī sēdēt kā piesieta viņiem. Man nepatīk, ka arī Viktors visu laiku mani kontrolē, reizēm pārņem sajūta, ka esmu viņa privātais īpašums. Es zinu, ko viņš man teiks un ko es viņam atbildēšu. Mūsu attiecībās ir kā sliktā šahā – tās paredzamas vairākus gājienus uz priekšu, un man jau atkal ir garlaicīgi.”
„Galvenais, lai veselība un viss kārtībā ģimenē, pārējais būs tāpat!” kādā pēcpusdienā mierināju manāmi satraukto vīrieškārtas kolēģi. „Bet ko darīt, ja ģimenes vairs nav?” pēkšņi iekliedzās Viktors. „Kā nav?” mans šoks un pārsteigums bija neviltoti. „Tev taču ir divi bērni un mīļa sieviņa. Atceros, pirms diviem gadiem redzēju viņu tavas mātes bērēs. Ļoti jauka.”
„Viņa jau man ir tāda smuka. Nu parāvi gan tu mani uz runāšanu! Bet viņa aizgāja no manis, vispār vēl joprojām iet prom jau divus mēnešus. Es visu laiku prasu, ko tajā tur esi atradusi, bet Anita tik atcērt – man nav tev jāstāsta. Nu pasaki man, kāpēc tā – labi es, bet tie divi bērni taču nav tikai manējie.
Un tieši man ir jāpaspēj viņi aizvest uz bērnudārzu, jāpagūst vakarā atvest, uz viņu vispār vairs nevaru paļauties – kaut vai vakar zvana man ap pulksten septiņiem bērnudārza audzinātāja – sak’, kāpēc vēl bērnus neesat izņēmuši?! Es atkal pretim – mana cienītā apsolīja, ka aizies pēc viņiem, bet kāda gan nozīme ir manai atrunai, ja jāskrien vien prom no darba. Sanāk, ka es viducī, katrs rausta no savas puses, un ko man?!
Gribas, lai ātrāk viss ieiet savās sliedēs, lai norimstas, lai viņa pēc iespējas ātrāk aiziet pie savas jaunās ļubestības. Varbūt, kopā esot, beidzot sapratīs, kas viņš par putnu. Pirms nedēļas pieķēru abus divus mašīnā pie mūsu mājas bučojamies – zini, bija tā, it kā mans kāds norautu jumtu. Abi bērni augšā, dzīvoklī, vieni paši, bet šie te... Pieskrēju, atrāvu durvis un šim prasu: „Nu tu pasaki man? Tu mīli manējo?”
Bet sievas priekšnieks tik vērš galvu uz otru pusi un pūš: „Kas tu tāds esi, ka man tev jāatbild!?” Nu pasaki man, ja es tev jautātu, vai tu mīli savu vīru, tu vērstu galvu uz otru pusi?! Ja pret kādu ir jūtas, to taču var izkliegt visai pasaulei.”
Klausos Viktorā un domāju – līdz šim biju pārliecināta, ka tā mocīties pēc atraidījuma var tikai tās, kuras no Venēras, bet nekā…Arī vīrieši raud.
Viktors skaļi turpina savas nerimstošās pārdomas. „Kur viņa atrada to tagadējo mīlu? Darbavietā. Viņas priekšnieks. Apgredzenots kā pāvs, baidās no sievas, bet grib jau manējo precēt. Nu kur Anitai prātiņš?”
Sadusmojos: „Kāpēc tev katrā vārda galā tikai viņa vien, vai tad par sevi esi aizmirsis?! Un kur esi tu pats, vai vispār vēl esi?”
„Es taču tev par viņu stāstu tāpēc, lai pats viņu ātrāk aizmirstu?!” Viktors samulst. „Kur tik neesmu bijis, lai ātrāk nomierinātos – pareizticīgo baznīcā svecīti noliku, aizgāju pie dziednieces – viņa man atkal skaidro:
„Tu pārāk dziļi sevī esi laidis. Tev viņa jāatlaiž.” Bet grūti jau atlaist, ja visu laiku degungalā rēgojas.
Prasu: „Tu dzīvokli sev meklē?! Tas tur taču tevi, kamēr nav izšķīries, nevar ņemt?!” Anita tik žēli velk – kādu laiciņu padzīvošu pie draudzenes, pēc tam jau manīs. Zini, tikko iedomājos – ja viņa apdomātos, atgrieztos pie manis, tad gan es noteikti izvirzītu noteikumus – tagad būtu tā, kā es saku.
Līdz šim es biju ģimeniskais, Anita mājās neko nedarīja – ēst gatavoju es, arī māju tīrīju es. Viņa tik pa ballītēm – prasu, cikos būsi mājās, šī sola ap desmitiem, bet ierodas nākamajā rītā. Zvanu naktī padsmit reižu, bet viņa nemaz nereaģē, beigās vēl atslēdz telefonu. Un tā visu šo pēdējo gadu. Starp citu, tu ievēroji, matus neesmu griezis vairāk nekā trīs mēnešus. Kāpēc nokrāsoju, prasi?! Nezinu, vienkārši izdarīju un viss. Lai viss ir melns!”
„Kāpēc melns?” pretojos. „Vienmēr ir arī sava gaišā puse.”
„Kur tev tā gaišā puse ir?” Viktors irgojās. „Es neredzu, parādi!”
„Tev ir bērni, un tu viņiem esi vajadzīgs – ceru, ka neko jaunu tev neesmu pateikusi,” klusībā sāku jau lēnām uzvilkties. „Nu kas tas ir?! Kur, vecīt, tava pašapziņa – tā mamzele gan tev pamatīgi sadevusi pa smadzenēm.”
„Jaunu vai nejaunu,” Viktors, nedzirdot manas iekšējās dusmas, nespēj apstāties, „bet zini – pirms gada nomira mamma, vēl pirms gada – tēvs un tagad aiziet viņa – vienīgais tuvais cilvēks, kas man palicis.”
Uz šo man nebija, ko teikt. Vienīgais, ko spēju, – paklusēt kopā, tā teikt, kaut mirkli pabūt kopā uz viena viļņa.
„Tu redzēji manu bildi draugos?” pēc nedēļas atkal saskrējos ar Viktoru kafijas pauzē. „Nu, nu – vai kas jauns?” izrādīju dzīvu interesi. „Parādi!” Ieskatījos „draugu” bildē – kails, saules nobrūnināts Viktora ķermenis ar smaidošu seju sēž kā jogs, sakrustojis kājas Ēģiptes smiltīs.
„Vai tikai tev, draudziņ, nevajadzētu ielūkoties kādā pēdējā brīža piedāvājumā, sarunāt bērniem aukli, un aiziet... Uz Ēģipti... Meditēt.”
Sandra Krauze / Foto: Bulls Press
