Mūžīgā saulstariņa lāsts. Protestēju pret pozitīvo domāšanu!

Pirms pāris mēnešiem rakstījām par Sanitu – jaunu, ar izkaisīto sklerozi sirgstošu sievieti. Intervijā viņa stāsta, ka viskaitinošāk ir uzklausīt cilvēkus, kas ierosina domāt labas domas. Šopavasar tiku piedzīvojusi gana nopietnas veselības problēmas un tādēļ saprotu, ko viņa vēlējās pateikt – arī es uz savas ādas izbaudīju pilnu pozitīvā funktiera padomdevēju arsenālu.

Kur pie velna lai liek to „nedomāt par sliktāko” brīdī, kad slimnīcas gultā nedēļu gaidi analīžu rezultātu – verdiktu visai tavai turpmākai dzīvei?! Ja nevari paraudāt kopā ar mani, tad paklusē! No kurienes gan uzradusies pozitīvā domāšana, kas daļu cilvēku burtiski nozombējusi, padarot par pieklājīgi smaidošu bezjūtīgu manekenu baru?!

„Pozitīvā domāšana nenozīmē, ka tev par visu jāsmaida vai jāķiķina,” teic psihoterapeite Anita Plūme. „Šī ir nedaudz amerikāniska psiholoģija – pacelt uz augšu pozitīvo aspektu, jo tad negatīvais it kā mehāniski plok. Taču risks ir tajā, ka visām pašpalīdzības tehnoloģijām, kas neapšaubāmi ir arī pozitīvā domāšana, piemīt neviennozīmīga iedarbība. Tās nav piemērojamas katram un ne katrā dzīves brīdī.

Cilvēks, kurš ir noraizējies, izmisis vai bēdīgs, nekādā ziņā uzreiz nav uzskatāms par nepozitīvu, kā arī ne labāku vai sliktāku par to, kurš cītīgi smaida, pozitīvās domāšanas iespaidots. Ja man šajā brīdī ir ļoti slikti vai ciešu stipras sāpes, bet kāds saistībā ar to ierosina domāt pozitīvas domas, varu to uztvert arī kā atraidījumu, pazemojumu vai otra cilvēka nespēju mani saprast, jo tas totāli nesakrīt ar manu stāvokli. Pozitīvā domāšana der tikai gadījumos, kad tev vēl ir resursi. Ja to nav, viss vēršas pazemojumā. Smagos brīžos pozitīvā domāšana varbūt der kā mērķis, bet pilnīgi noteikti – ne kā līdzeklis. Tikai Minhauzens var pats sevi izvilkt aiz matiem no purva.”

Vai smaidīt par apendicītu?

Psiholoģe Jolanta Cihanoviča pozitīvajā domāšanā saredz arī vēlmi mēģināt kontrolēt realitāti: „Svarīga ir mūsu spēja redzēt situācijā gan iespējas, gan riskus. Ja proti saredzēt riskus, tad vari šīs problēmas menedžēt. Taču reizēm pozitīvo domāšanu interpretē kā spēju neredzēt riskus vispār. Tad tā vairs nav nekāda pozitīvā psiholoģija, bet gan taisnais ceļš uz problēmām. Vari jau izlikties, ka nemani apendicītu, un smaidīt, taču tikai īsu brīdi, līdz tavs laiks izsīkst. Mūžīgā smaida un labo domu pieeja nav adekvāta reālajai dzīvei. Realitāte ir nekontrolējama – tie ir apstākļi, kas ar mums notiek. Cenšanās domāt tikai pozitīvi ir mēģinājums noliegt dzīves nekontrolējamo aspektu un padarīt to kontrolējamu: „Ja domāšu tikai pozitīvas domas, ar mani nekas slikts nevar notikt.” Ir tik bailīgi dzīvot pasaulē, kuru nevari iespaidot, tādēļ tiek izgudrota sistēma, kura sola: „Ja darīsi A, notiks B.”

Taču, ja palūko, vai tiešām ar cilvēku, kurš domā tikai pozitīvi, nekas ļauns neatgadās, tad nākas vilties. Dzīvē šis likums nav spēkā. Starp citu, tieši tā darbojas arī cilvēku tieksme nosodīt un vainot upuri. Ja kāds piedzīvojis ko negatīvu, tiek meklēta paša cietušā vaina. Proti, pozitīvas domāšanas pārstāvja domu gaita ir šāda: „Lai ar mani nekas tāds nenotiktu, vajag atrast, kur cietušais kļūdījies. Tā noteikti ir viņa paša kļūda. Nevar būt, ka tā var gadīties ar jebkuru, tad tādā pasaulē man ir ļoti nedroši dzīvot. Es tā negribu un tādēļ rīkošos!”

Psiholoģe arī uzsver, ka ir svarīgi nenoliegt savas jūtas: „Ja noliedzu savu spēju dziļi just negatīvo, pēc kāda laika vairs nespēju dziļi just pozitīvo.”

Nieks vai katastrofa?

Manuprāt, par priekiem ir jāpriecājas un par bēdām ir jābēdājas. Ne otrādi. Tajā brīdī, kad man ir grūti un es par to cenšos pateikt kādam citam, nudien negaidu, lai šis cits priecīgi lēkātu uz vienas kājas, sistu plaukstiņās un teiktu: „Aizmirsti! Labāk paskaties, kā spīd saule!” Ja satieku draugu un saku: „Man ir baigi slikti!”, tad gaidu sapratni un atbalstu, nevis: „Domā pozitīvi!” It kā es nedrīkstētu justies slikti, it kā tas būtu nepieklājīgi. Anita Plūme šo situāciju skaidro kā greizu komunikāciju: „Tā bija saspēle starp diviem cilvēkiem, kas beidzās ar negatīvu rezultātu.”

Turpretī, ja sākuma teikums būtu: „O, jā, saprotu, cik tev grūti!” un otrs cilvēks sīkāk interesētos, kā tad īsti nelaime sākusies un izvērsusies, tikai tad, pieķeroties kādam pozitīvam aspektam, tu saprastu, ka viņš izrāda tev līdzcietību un ir ieinteresēts tajā, kas ar tevi notiek. No tā vien vajadzētu kļūt vieglāk ap sirdi. Ja divi cilvēki mēģina runāt, mērķis ir komunikācija. Ja tu kliedz: „Bāc, tā ir katastrofa!”, bet pretī saņem: „Tas ir nieks!”, protams, tev šķitīs: „Par mani ņirgājas! Viņš grib pateikt, ka es neko nesaprotu! Nevajag mani pamācīt, ka tas, ko jūtu, nav atbilstīgs tam, ko jūtu.”

Jolanta Cihanoviča spriež, ka cilvēki bieži vien vienkārši nezina, ko tādā situācijā teikt, un izvēlas vieglāko ceļu – iedot, viņuprāt, labu padomu, kam patiesībā nav nekādas vērtības. Vai arī paši nejūtas labi un baidās, ka, piebalsojot otra problēmām, tas pārāk dziļi skars un sāpinās sevi.

„Ja cilvēks daudz neklausās tavos iebildumos, ka tu bēdās nespēj atrast spēku labām domām, bet sāk stāstīt, kā pašam tās ļoti palīdz, tad viņš uzmanību un intereses objektu pārnes uz sevi, un komunikācijas vietā rodas absolūta nekomunikācija,” papildina Anita Plūme.

„Mums visiem patīk atvērti un silti cilvēki, proti, ļaudis, kuri neuztver mūs aizspriedumaini un ir gatavi uzklausīt,” stāsta Anita Plūme. „Taču tas nenozīmē – lai attaisnotu šādu īpašību komplektu, vienmēr jābūt ar visām pogām vaļā. Savukārt, ja būsim pastāvīgi ar savu problēmu uz pleca, apkārtējie mūs uztvers kā smagus.

Tādējādi pozitīvā domāšana var būt veids, kā nodrošināt socializēšanos. Proti, ja satiec cilvēku, kurš nav tuvs draugs, vai vienmēr būsi pārliecināta, ka vari no viņa gaidīt izpratni un atbalstu? Paviršu paziņu neinteresē tavas problēmas, un būtībā tu jau to labi zini. Šajā gadījumā pietiks ar pozitīvās domāšanas rekomendētajām frāzēm. Jo vienkāršāku un virspusējāku kontaktu izvēlamies sociālajā vidē, jo labāks tas izdosies. Paradokss – it kā gribam atklātību un siltumu, bet kontakta sākumam vienmēr sekmīgāka un pozitīvāka būs virspusējība. Tikai tad, kad kontakts nodibināts, vari izlemt, cik daudz uzticēties un vai vispār to darīt. Taču, ja virspusējums der, lai komunicētu ar sabiedrību, attiecībās ar sevi tas neder nemaz.”  

„Kad dodos uz veikalu, negaidu, ka pārdevēja man stāstīs par savām patiesajām jūtām, vien vēlos, lai tā man laipni pasmaida un apkalpo – vienalga, kas viņai dzīvē noticis,” domā Jolanta. „Tā ir pozitīvas uzvedības izvēle – neapgrūtināt citus. Atbildības uzņemšanās par savu uzvedību ir pozitīvs solis, un te der pozitīvā domāšana.”

„Es ar pozitīvo domāšanu esmu piesaistījusi sev jaunu, labāku darbu, arī naudu un attiecības,” lepni stāsta kāda mana paziņa. Vai taisnība, ka domāšana par lielu naudu, labu darbu un sekmīgām attiecībām to visu garantēti piesaista?

„Būtu jau labi,” smej Anita. „Ja tā tiešām notiktu, es arī noteikti pierakstītos pozitīvās domāšanas pulciņā. Taču viena likumsakarība gan ir, un tā ir jau manis pieminētais resurss un garīgais spēks, kas nav nomākts vai bēdās un sāpēs izsīcis. Domājot uz labo, ir vieglāk rast risinājumu. Ja esi ieinteresēts naudā, domā, kā pie tās tikt, ja graudā – kur to dabūt. Zināma loģika tajā ir, tikai neesmu vis droša par garantijām.”

Tad kādiem mums īsti jābūt – ar drūmu, noraizējušos viepli vai smaidā allaž atņirgtiem zobiem? „Nav viena pareiza ģīmja un vienas domāšanas visiem dzīves gadījumiem. Ir zināms, ka pastāv sociālā etiķete, un, ja, soļojot pa ielu, es viegli smaidu, tad, kā daudzi teiks, es vairoju pozitīvo noskaņojumu sabiedrībā. Un te man sirds dziļumos gribas iebilst – vai man par sabiedrību ir jārūpējas ,vai tomēr vairāk par sevi pašu?” jautā Jolanta.

Anita Plūme meklē mierīgus vaibstus: „Saspringta (smaidā vai raizēs) ir satraukta seja. Tas, kurš allaž rāda smaidā zobus, nereti mēģina iztēloties vēlamo par esošo, bet vienmēr norūpējies slikti kontrolē situāciju. Savukārt tas, kurš mierīgāks, ir arī pozitīvāks. Lai sarunātos par savām rūpēm, tie pirmie un otrie nederēs – smaidošais ir norūpējies, lai uzturētu savu optimista veidolu, un tevi nedzirdēs, raižpilnais izskats tāpat skaidri liecina, ka cilvēks sev uzkrāvis par daudz, nes to, ko vairs nespēj turēt. Kam viņam vēl tava nasta? Meklē izpratni mierā un arī pati tiecies uz to.”