Pēc atvaļinājuma - uz darbu bez stresa. 5 padomi, kuri patiešām palīdz
Pēc atvaļinājuma, kad pāris nedēļas vai pat mēnesis pavadīts laukos, pludmalē vai ceļojumā, atgriezties birojā ir grūti ne vien tiem, kas darbu jau tāpat pacieš kā zobu sāpes. Tuvojoties atvaļinājuma beigām, domas par darbu var sabojāt garastāvokli arī tiem, kam patīk sava profesija, kolēģi, kuriem ir lieliskas attiecības ar vadību un kas nespēj iedomāties sevi citā uzņēmumā.
Noskaidrots, ka gandrīz trešdaļa eiropiešu – gan valsts iestāžu, gan privāto uzņēmumu darbinieki – piedzīvo tā saukto atvaļinājuma beigu sindromu. Tas izpaužas kā nogurums, fiziskas sāpes (galvas, muskuļu sāpes) un psiholoģisks diskomforts. Protams, tas nav nekas pārsteidzošs, jo brīvdienās taču cenšamies ne tikai pēc iespējas vairāk atpūsties: izmest no galvas visu, kas saistīts ar plānošanu, sapulcēm, finansēm, atskaitēm, prezentācijām.
Un tas vēl nav viss – mēs mēģinām arī paveikt visu to, ko gada laikā neesam paguvuši: līdz vēlam vakaram malkot vīnu ar sen neredzētiem draugiem, aizbraukt ceļojumā, kur jau sen vēlējāmies, veltīt vairāk laika ģimenei, vaļaspriekiem vai galu galā samarinēt gurķīšus ziemai. Katram – savs. Un šis „savs” nozīmē mūsu dabisko ikdienas ritmu, patiesās vajadzības, sapņu piepildījumu un dzīves baudīšanu.
Un tad pēkšņi no šīs „paradīzes zemes virsū” mēs piepeši atveram biroja durvis. Pēc psihologu pētījumiem, cilvēkam pēc atvaļinājuma vajag apmēram 3-10 (!) dienas, lai atkal adaptētos darba vidē, pierastu pie veicamajiem pienākumiem, mainītā dzīves ritma, lietišķā komunikācijas stila.
1. Centies mainīt attieksmi pret darbu
Jo interesantākas un emocijām bagātākas bijušas brīvdienas, jo grūtāk pēc tām. Taču jāpatur prātā, ka laiks, kas vajadzēs, lai atkal aprastu ar ikdienas darba rutīnu, ir tieši saistīts ar mūsu attieksmi pret to. Vai tev ir sajūta, ka šī darbavieta un pienākumi ir tas, kas patiešām domāts tev? Vai esi apmierināta/-s ar savu darbu? Ja uz visiem šiem jautājumiem atbilde ir „jā”, adaptācija pēc atvaļinājuma varētu būt organiskāka un vieglāka. Vienkārši šķitīs, ka sācies jauns un interesants dzīves posms, un tu ar svaigiem spēkiem esi gatava/-s mesties tajā iekšā.
Šķiet, būtu tik vienkārši, ja visi sekotu vecajai labajai atziņai: „Dari to, kas tev patīk, un tev vairs nekad nevajadzēs strādāt”, taču tirgus ekonomikas apstākļos tāda laime negadās tik bieži, kā varētu šķist.
Tātad – ja ir sajūta, ka darbs nesagādā nekādu gandarījumu un šķiet, ka ir sajūta, ka tu nevis strādā, bet velc smagu vezumu, pacenties mainīt attieksmi pret to. Protams, to vieglāk pateikt nekā izdarīt, taču nav noslēpums, ka attieksme (jeb tas, kā vērtējām vienu vai otru dzīves notikumu) nosaka teju 100% mūsu reakcijas uz to. Tāpēc pajautā sev – ko tev dod tavs darbs?
Centies uz šo jautājumu izdomāt vismaz divas pozitīvas atbildes. Piemēram, esi tajā satikusi/saticis daudz interesantu cilvēku vai pat labu draugu. Varbūt reizēm tiec komandējumā uz ārzemēm. Jebkurā gadījumā – darbs sniedz mums pieredzi, kas var noderēt nākotnē, bet par naudu, kuru saņemam, varam paēst, ceļot vai nopirkt dažādas skaistas lietas, ko vēlamies.
Turklāt – uz darbu var raudzīties arī kā uz pašizaugsmes iespēju, uz sevis un apkārtējo cilvēku iepazīšanas procesu.
2. Nošķir darbu no savas emocionālās un personiskās dzīves
Ļoti bieži mēs darbā ieliekam pārāk daudz emociju. Tas ir saprotams, jo darbā pavadām savas dienas lielāko daļu, arī būtisku savas dzīves daļu, tāpēc likumsakarīga ir vēlme likt vienādības zīmi starp personisko un profesionālo dzīvi. Mēs mēdzam aizmirst savas privātās vajadzības un intereses, personisko un sabiedrisko dzīvi, kurā eksistē draugi, mūzika, sports, teātris.
Protams, ka visu sevi veltot darbam, mēs ceram arī uz kādu pateicību – no kolēģu vai vadības puses. Ceram uz atzinību, paslavēšanu, mīlestību, cieņu. Taču uzņēmums vai iestāde nav cilvēks, un attiecības ar uzņēmumu nevar būt kā ar cilvēku. Protams, mēs varam savas emocijas investēt priekšniecē Annā vai kolēģī Jurī, taču nav pareizi saistīt šīs jūtas ar iestādi X, kurā strādājat.
Ļoti svarīgi ir novilkt konkrētu robežu starp sevi un savu darbavietu un raudzīties uz savu darbu ar atbilstošu emocionālo briedumu: jā, esmu saistīta/-s ar savu uzņēmumu, taču patiesībā esmu neatkarīga/-s.
3. Izsaki savas vajadzības
Jaunas darba sezonas sākums ir lieliska izdevība saprast un pateikt skaļi to, kas tevi līdz šim nav apmierinājis. „Man bieži jāstrādā virsstundas, jo nespēju pateikt savai priekšniecei „nē”,” „Es neuzdrošinos palūgt, lai man atļauj strādāt no mājām, ja slikti jūtos...”
Šādas un līdzīgas situācijas rada spriedzi un neapmierinātību – jo īpaši, ja tāda ir ne tikai viena vai divas, bet vairākas. Patiesībā, sakot „nē” vai kaut ko lūdzot, jau mēs ne ar ko neriskējam. Darbā, tāpat kā jebkurā dzīves sfērā, vislabāk ir teikt to, ko tu domā – protams, ievērojot zināmas likumības. Piemēram, teikt „nē” tikai tad, ja varam skaidri argumentēt nepiekrišanas iemeslus. („Diemžēl es nevarēšu, jo šobrīd strādāju pie projekta, kurš pēc divām dienām ir obligāti jānodod.”) Pretējā gadījumā mūsu „nē” var tikt saprasts kā iespītēšanās vai lojalitātes trūkums. Un, protams, taviem vārdiem ir jāsakrīt ar darbiem (priekšnieks būs ļoti pārsteigts, ja tu projekta nodošanas pēdējās dienās nemitīgi spietosi ap kafijas aparātu, lai pļāpātu ar kolēģiem, vai arī veltīsi visu darbadienu, lai apzvanītu draugus un visos sīkumos apspriestu brīvdienu plānus). Taču - savas intereses vienmēr ir iespējams aizstāvēt. Vajag tikai mēģināt to darīt!
4. Risini konfliktus
Slēpti vai atklāti konflikti, kas rodas, saduroties kolēģu interesēm vai citiem zemūdens akmeņiem, ir vēl viens iemesls, kura dēļ zūd vēlme atgriezties darbā. Ļoti bieži nesaprašanās rodas, jo nav skaidrs pienākumu un atbildības sadalījums. Kurš par ko ir atbildīgs? Kurš aizvietos darbā neesošu kolēģi? Spriedze krājas, un beigu beigās attopamies pašā konflikta epicentrā. Ja tevi kaut kas satrauc, pārrunā to ar kolēģiem vai vadību. Kad emocijas būs sasniegušas kritisko robežu, racionāli sarunāties būs ļoti grūti, un arī darba devēju tāpat kā lauvu - šādā brīdī labāk neraustīt aiz ūsām.
Šādos konfliktos ir svarīgi arī nenolaisties līdz tā sauktajam tirgus līmenim. Jārunā par konkrētām tēmām un jāapspriež tas, kas mūs neapmierina, taču nekādā gadījumā nedrīkst te vilkt iekšā kolēģu rakstura īpašību apspriešanu, pagātnes grēciņus u.tml.
5. Esi labā noskaņojumā
Daudzi uzņēmumi strādā pēc modeļa, kurā nav vietas emocijām: stingra disciplīna, minimāla kontaktēšanās starp kolēģiem, orientācija uz mērķi. Tāpēc nav brīnums, ka šādos kolektīvos izveidojas ļoti formālas attiecības – viss, kas nav tieši saistīts ar darbu, tiek atstāts aiz darbavietas durvīm. Sirsnība, draudzīgums, kafijas tase kopā ar patīkamu kolēģi, smaidi, jociņi – par visām šīm lietām sapņo lielākā daļa šādu uzņēmumu darbinieku.
Protams, mēs neiesakām visu uzkrāto „emociju kalnu” kraut uz kolēģu pleciem, taču lielisks garastāvoklis pavisam noteikti nāks par labu. Mums visiem – gan darbiniekiem, gan darba devējiem – ir svarīgi saprast: cilvēks, kurš labi dzīvo, labi arī strādā. Ar dzīvi apmierināti kolēģi ir pati lielākā dāvana, un strādāt kopā ar tādiem – tas jau ir gandrīz atvaļinājums.
