Fanojam par spoku stāstiem un šausmenēm. Jo baiļu sajūta ir veselīga!
Kāpēc skatāmies šausmu filmas, lasām kriminālromānus un tīksmi drebināmies, klausoties baisā stāstā par spoku, kurš mājojot tepat, tuvējos kapiņos? Izrādās, baiļu sajūta ir veselīga un jātrenē kā jebkura prasme, lai varētu sevi pasargāt, ja nu patiešām notiek kas slikts.
Bērnībā biju labākā spoku stāstu klāstītāja klasē, jo darīju to ar lielu iedvesmu. Galu galā biju jau labi satrenējusies. Ik vakaru pirms aizmigšanas pārvilku segu pāri galvai, kājas pierāvu cieši sev klāt un tā, kamoliņā saritinājusies, siltumā un drošībā pati sevi biedēju, līdz ieslīgu miegā. Pat neatceros, ka būtu bez dienišķā spoku stāsta aizmigusi. Šim pasākumam gan bija kārtīgi jāsagatavojas, jo, gulēt ejot, nedrīkstēja aizmirst ne nieka. Nedo’ Dievs, ja pēkšņi savajadzējās uz tualeti! Izbāzt galvu no zemsegas drošības vēl puslīdz bija iespējams, bet nolaist kājas pār tumsā grimstošās gultas malu... Brrrrr!
Mani iemīļotākie tēli bija Zilais Plašķis, Sarkanā Roka un, protams, Lielā Gaļas Mašīna, kas neiztrūkstoši atradās zem kādas mazas meitenītes gultiņas. Naktī atvērās lūka, gulta tajā ievēlās, un māte savu bērnu vairs nekad neredzēja. Par meitas likteni uzzināja tikai tāpēc, ka atrada viņas nagu, nopērkot kotletes veikalā, kas atradās tās pašas mājas pirmajā stāvā. Tādi, lūk, stāsti mani aizrāva bērnībā. Toties tagad esmu kaismīga kriminālromānu lasītāja, un ik pa laikam noskatos kādu labu šausmeni – tos pašus „Svešos” vai kaut ko par milzu zirnekļiem, jo no tiem baidos joprojām. Labprāt klausos arī mutiski vēstītus drebeļstāstus, ja vien to stāstītājs sakās notikušo piedzīvojis pats, nevis viņa paziņas māsīcas radiniece.
Norūdīšanās pret briesmām
Skaidrs, ka baiļu sajūta, kaut nepatīkama, mums vajadzīga, tā jebkurai dzīvai būtnei ļauj laikus, ar sesto prātu samanīt briesmas un izvairīties no tām. Taču kāpēc ar interesi klausāmies bailes izraisošus stāstus, un vai tiešām baidīties ir veselīgi?
Psiholoģe Jolanta Cihanoviča stāsta: „Jebkuras jūtas ir veselīgas, jo to piedzīvošana un izprašana ir veids, kā labāk izprotam sevi un apkārt notiekošo, iemācoties sevi pasargāt. Piedaloties šausmu stāstā kaut vai kā klausītāji, iemācāmies baiļu sajūtas atpazīt un trenējamies būt kontaktā ar bailēm. Tas nozīmē, ka vēlamies nonākt kontaktā ar bailēm, taču ar tādām baiļu sajūtām, ko varam kontrolēt. Skatoties šausmu filmu, izlemjam baidīties bez jebkādām reālām sekām.”
Kad salīdzinu spoku stāstus ar rūdīšanos un gājienu uz sporta klubu, kur trenējām sevi pret nelabvēlīgiem faktoriem un stresu, Jolanta piekrīt: „Bailes jātrenē kā jebkura prasme. Ja tā nedarām, to zaudējam. Kriminālžanrā vai šausmu filmās rodam iespēju bailes praktizēt un kopt, lai, ja nu kas slikts gadās, varētu sevi pasargāt.”
Iebilstu, ka tad, ja nomoku sevi sporta zālē vai bļaudama lienu zem ledainas dušas, nekādu lielo baudu nejūtu, bet daru to visu svētā „pēc tam” – vingra auguma un labas veselības – vārdā. Ar baiļu sajūtu gluži tā vis nav, jo man nav vajadzīga nekāda piespiešanās, lai noskatītos trilleri par slepkavu – maniaku, bet Stīvenu Kingu vispār dievinu, kaut pēc viņa grāmatas izlasīšanas aizmigt nav iespējams, jo miegs pagalam. Visā tajā baudas deva. „Bauda rodas no tā, ka bailes spējam paši izraisīt un kontrolēt, nevis tās kontrolē mūs, jo jebkurā mirklī taču var izslēgt televizoru vai aizvērt grāmatu. Turklāt bailes izsviež organismā adrenalīna devu, kas sniedz piedzīvojuma garšu.”
Brūs, glāb!
Nespēju noticēt, ka baiļu izraisīšanas treniņš, piemēram, spoku stāstu stāstīšana, var paglābt no reālām briesmām. „No īstas nelaimes tiešām tas diez vai paglābs,” piekrīt psiholoģe, „jo reālā situācija nekad nebūtu tāda kā šausmu filmā. Taču tajā pašā laikā vērojam, kā varoņi reaģē asās situācijās, un „pielaikojam” tās sev un savam temperamentam. Tādējādi mācāmies menedžēt savas izjūtas laboratorijas apstākļos, jo tur to nav tādā koncentrācijā kā īstajā dzīvē. Realitātē mums ir vairāk iespēju neapjukt.”
Bet vai nebūs tā, ka, piedzīvojot īstas briesmas, es, kā asa sižeta filmu fanāts ne tikai neapjukšu, bet pat vēl vairāk – gaidīšu Brūsu Villisu vai leitnanti Ripliju, lai nāk un mani glābj? Jolanta ir vienisprātis: „Filmu un romānu risinājuma modeļi nudien nebūs tie, kas derēs realitātei. Tādēļ diez vai briesmu brīdī centīsimies atcerēties, ko līdzīgā situācijā darītu Cietais rieksts, bet gan instinktīvi paļausimies uz rīcību, ko provocēs mūsu iedarbinātā baiļu sajūta.”
Torņa galā spoks
Šausmu un spoku stāstos lielākoties figurē nevis reāls dzērājs ar dunci rokās, bet gan citplanētieši, zombiji un citas pārdabiskas būtnes. Izrādās, pilnībā izdomātie stāsti tieši ar to ir labi, ka tik nereāli, jo tādējādi top kontrolējamāki. Skaidrs taču, ka tas nevar notikt ar mums. Un drošāk ir baidīties no neiespējamā.
„Filmās un grāmatās meklējam iespēju piedzīvot tieši mums vajadzīgās un aktuālās emocijas. Visticamāk, cilvēkiem, kas neskatās šausmu filmas, ir kādas sevišķi aktuālas bailes, kuras viņi baidās, mākslinieciskā veidā izkāpinātas, ieraudzīt ekrānā. Gluži tāpat vardarbībā cietuši cilvēki nevēlas skatīties kino ar brutāliem skatiem,” tā Jolanta Cihanoviča komentē to, kāpēc vienam šausmenes gribas skatīties arvien un arvien, bet citi neparko nav pielaužami pabaidīties.
„Baiļu sajūtas izraisīšana ir veselīga ar nosacījumu, ka mēs vadām bailes, nevis tās vada mūs. Vadīt nenozīmē nospiest. Vadīt nozīmē būt kontaktā ar savām jūtām un pieņemt, ka jūtas ir ziņneši. Nav nekāds kauns izprovocēt bailes ar spoku stāstu izklaides nolūkos. Bailes kā jebkuras jūtas liecina par nevienaldzību pret dzīvi. Pārģērbšanās rotaļas Helovīna naktī ir brīnišķīgas, jo ļauj izsmiet to, kas biedē, un tas savukārt ir superīgs veids, ka tikt vaļā no bailēm.”
Aija Kažoka / Foto: Shutterstock
