Tava lielākā ienaidniece ir cita sieviete. Kāpēc esam tādas maitas?
Kā var būt, ka sieviešu lielākais ienaidnieks ir pašas sievietes? Un kāpēc iespējamā sieviešu „brāļošanās” ir tik liela utopija?
Kad paziņa, kam pirmdzimtais ir dēls, izmeta veco joku par meitu tēviem, kas vienmēr ilgojas pēc dēla, atzinos, ka man vienmēr šķitis, ka puikām ir grūtāka dzīve: visi tie kautiņi, pāridarījumi, stulbi un nežēlīgi joki. Bet, man par pārsteigumu, paziņa nevis piekrita, bet patiesā izbrīnā atzinās, ka tieši tā viņš domājis par meiteņu dzīvi, kur neko nevar saprast, viss vienmēr miglā tīts, un uz katra soļa tevi sagaida desmit zemūdens akmeņu. „Tad jau godīgāk izkauties,” viņš noteica.
Iespējams, viņam bijusi taisnība. Sieviešu lielākais ienaidnieks ir pašas sievietes – tā uzskata amerikāņu rakstniece Kellija Valena. Rakstot grāmatu „The Twisted Sisterhood” (burtisks tulkojums ir neiespējams, aptuvenais – „Sašķobītā māsība” (no vārda – brālība)), viņa atklāja, ka aptuveni 90% no aptaujātajiem trim tūkstošiem sieviešu izjutušas negatīvu un zemisku attieksmi no citu sieviešu puses un gandrīz 85% atzinās, ka tādēļ izjutušas nopietnas psiholoģiskas problēmas. „Viņas precīzi noteikušas, ka primārais drauds viņu emocionālajai drošībai nāk no... jā, no pašām sievietēm,” rezumē Kellija Valena.
Pagātnes grēmas
Kas, pie joda, tas par maitismu? Un kāpēc esam tik maziskas viena pret otru? Kādā teorijā stāstīts, ka tās ir ilgās apspiestības grēmas. Gadsimtiem ilgi sieviešu interesēs nebija brāļoties ar citām sievietēm. Laikos, kad viņu dzīve bija atkarīga no tā, cik izdevīgi apprecas, katra sieviete tika uzskatīta ne tikai par sīvāko konkurenti, bet pat ienaidnieci. Un ko gan viņas viena otrai būtu varējušas piedāvāt, ja faktiski bija vien tāds savdabīgs kustamais īpašums ar intelekta druskām?!
Bet tie laiki jau vismaz gadsimtu ir garām. Un es negribu te apspriest senilas īpatnes, kas uzskata, ka sievietes svarīgākā misija ir apprecēties, un pat nemēģināšu spriedelēt par utopisku sieviešu solidaritāti, kas, skaidrs kā diena, nekad nebūs iespējama tik tā vienkāršā iemesla pēc, ka dzimums nav nedz intereses, nedz viedoklis, nedz nostāja, tāpēc tas nevar vienot kardināli atšķirīgus indivīdus. Es tikai nesaprotu, kā var būt, ka visumā saprātīgas sievietes pēc trīsdesmit un gana vadošos amatos spriež – kā jauno darbinieku a priori būtu jāizvēlas vīrieti, jo pārāk daudz sieviešu kolektīvā? Neesmu dzirdējusi, ka mans tēvs, kas strādā sabiedriskā transporta uzņēmumā, būtu kaut reizi iepīkstējies, ka tak vajadzētu beidzot pieņemt kādu sievišķi, citādi veči vien.
Kā var būt, ka apzelējam basketbolistu sievu/draudzeņu klonēto daili, kamēr neesmu dzirdējusi, ka kāda būtu šausminājusies par pašu bumbas meistaru apbrīnojamo gļēvulību (izvēlēties to pašu, ko bars, vienmēr ir vieglāk) un gaumes trūkumu? Kā var būt, ka sieviete ar universitātes diplomu ap gadiem 40 man pilnā nopietnībā stāsta, ka brīdī, kad sāc dzīvot kopā ar vīrieti, vientuļās draudzenes vairs pār mājas slieksni nedrīkst laist? Kā var būt, ka par varen drosmīgu sievieti uzskatām to, kas atsakās vaksēt paduses, kājas, bikini zonu un visu pārējo un nebaidās to publiski demonstrēt?! Un kā var būt, ka grāmatvede man stāsta, ka man kā sievietei tāda nožēlojama alga ir pilnīgi pieņemama, kaut vīrietim tas būtu izsmiekls?
Skaidrības labad jābilst, ka man nav draugu vīriešu. Un es nedievinu vīriešu attiecību modeli, tāpat kā neuzskatu, ka tas būtu jāizmanto par piemēru tikai tāpēc vien, ka tas ir vīriešu.
Un pārvēršos fūrijā
„Divu gadu desmitu laikā esmu pabijusi gan pilna laika juristes, gan strādājošas mātes, gan mājsaimnieces lomā,” raksta Kellija Valena. „Katrā no tām esmu pieķērusi sevi bailēs no sieviešu slepenās sāncensības un agresijas, kas bieži vien izrādījās patiesība: tenkas, salīdzināšana, iznīcinoša karjeras un bērnu audzināšanas izvēļu kritika.”
Es arī. Bet ne tikai upuris, arī maita esmu bijusi. Vakar pat pieķēru sevi augstprātīgi vērtējam mātes, kas savām meitām no brīvas gribas pērk rozā drēbes. Šodien ar aukstasinīga tiesneša bargo aci mērīju kafejnīcas sieviešdzimtes apmeklētāju izskatu, bet ne reizi – vīriešdzimtes kafijotāju eksterjeru. Un tas viss komplektā ar manis izloloto tēlu, kas ir civilizēta un otru cienoša feministe, turklāt pēc nezin cik gadu dresūras, kad apzināti sev aizliedzu uzskatīt ne sava bara sievietes par kaut kādā mērā zemākām, bīstamākām vai citādi sliktākām, tāpēc pelnījušām manu neuzticību pilnā mērā.
Man jāpiekrīt kādas britu žurnālistes rakstītajam, ka, saskaroties ar kaut ko nepieņemamu otras sievietes uzvedībā/rīcībā/izskatā, pārvēršamies nekontrolējamās fūrijās, kas nekad līdzīgā veidā nereaģētu uz tādu pašu vīriešu uzvedību/rīcību/izskatu. Kad reiz mans samērā lādzīgais ekskolēģis tirādi par – jā, jāatzīst, pavisam haotisku un gana neprofesionālu sievieti – pabeidza ar vārdiem: „Nuja, bet tādas tās sievietes ir!”, es vairāk sliecos iekraut nevis sieviešnīdējam kolēģim ar viņa izlolotajiem stereotipiem, bet gan nemākulei kolēģei. Viņa un tikai viņa ir vainīga, ka mans kolēģis tagad tā domās par visām sievietēm, tajā skaitā, mani!
Lēnām iznīcināt
Lai nu kas, bet Anete Sončika es noteikti negribētu būt – pati esmu indīgi pārspriedusi viņas izskata metamorforzes. Un negribētu būt arī Gundega Repše vai, pasarg Dies’, Irēna Pulkinena. Pat Evelīnu Kovaļevsku man nepiedāvāt. „Redzēju viņu dzīvē, un nemaz jau tik smuka viņa nav, kaut kāda slikta sejas āda viņai,” slepeni noklausīts citāts no divu draudzeņu sarunas kafejnīcā. Es arī viņu redzēju dzīvē, un, ja nu ko tādu par viņu varētu teikt, tad tikai aiz zaļas skaudības, ne reāliem faktiem.
Bet kas tas ir, kas liek mums tā reaģēt? Jau manis pieminētā britu žurnāliste stāsta, ka pie vainas ir „pāridentificēšanās”: ja kāda sieviete izdara ko stulbu, tas liek mums visām izskatīties stulbām; ja kāda ir tukša vieta, mēs visas tā sajūtamies. Bet, ja kāda ir pārāk skaista, pārāk gudra vai pārāk veiksmīga, tad tāda mums uzliek latiņu tik augstu, ka nevienai nepārlēkt, un tāpēc viņa ir lēnām iznīcināma.
Man domāt, pie vainas ir hroniskais nelaimīgums, kas savukārt rodas, nepārtraukti meklējot kādu scenāriju, kam sekot. Mums jābūt laimīgām vientulībā; mums jātiecas pēc savienības ar vīrieti; mums jābūt seksīgām 24 stundas diennaktī; mums jābūt aktīvām līdz pēdējam elpas vilcienam; mums jāpelna milzu nauda; mums jābūt labām mājsaimniecēm; mums jābūt perfektām mātēm. Tā varētu turpināt bezgalīgi, un ik pēc pāris mēnešiem uzrodas jauns scenārijs. Un vaina par to, ka neizdodas tos ievērot, jāuzveļ slavenībām, paziņām, priekšniecēm, padotajām, draudzenēm un citu bērnu mātēm. Bet, ja izdodas un nelaimīgums vienalga neatstājas, tad jo sīvāk jātrenkā tās, kas pat nemēģina šo tavu scenāriju ieviest dzīvē.
Tomēr sabiedrotās?
Mūsu nelaimju arhitektes esam vien mēs pašas. Ne prese, kas uztiepj mums nesasniedzamus skaistuma ideālus – 99,9% darbinieku šādos medijos ir sievietes. Ne vīrieši, kas liedz mums kāpt pa karjeras kāpnēm un maksā mazāku algu – skatīt iepriekš minētos, pilnīgi reālos piemērus. Ne kaut kāda abstrakta sabiedrība, kas pieprasa no mums neiespējamo bērnu audzināšanā – es vienmēr jūtos labāk spēļlaukumā, kur vairākums ir tēvu, jo ir skaidrs, ka mans bērns tad iztiks bez kompleksā testa, kas noteiks, kur atkal esmu izdarījusi kaut ko nepareizi.
„Mēs, sievietes, peldam pašu radītos haizivju dīķos. Bieži vien mums nav ne mazākās sajēgas, kas esam viena otrai, jo neesam ne īsti ienaidnieces, ne īsti sabiedrotās,” turpina Kellija Valena. Es ceru, ka tomēr sabiedrotās. Tādā nozīmē, ka, stāvot cieši pie bezdibeņa malas, mēs pieturētu aiz rokas to, kas slīd iekšā, nevis bezsirdīgi pagrūstu, lai tak ātrāk ripo lejā. Ja vien mēs atcerētos, ka mūsu rīcības – turklāt rīcības, kurai nav nekāda saprātīga izskaidrojuma un jēgas, tātad rīcības bez jebkādas pievienotās vērtības – blakusefekti paliek ar cilvēku bieži vien uz mūžu...
