Jēkabs un Ieva Rēdlihi stāsta par dzīvi un attiecībām
„Rīgas Dinamo” hokejists Jēkabs Rēdlihs uz interviju nāk kopā ar sievu Ievu. Lai cik ļoti arī dzīvojam līdzi mūsējiem „play-off” spēļu laikā, tomēr negribas runāties par „goliem” un „šaibām”. Gribas par dzīvi, mīlestību un attiecībām.
Jēkabs: Kad pirmo reizi ieraudzīju Ievu, sapratu – tai meitenei ir uguntiņa. Man patīk viņas ašums, ka nesēž mājās kā piepe un visu nedara tikai pēc mana prāta. Viņai ir savs viedoklis un redzējums. Varbūt ne vienmēr pareizais un īstais, bet viņai ir savs „es”, un viņa par to cīnās. Es karoju pretim. Tāds ilgais ceļš kāpās. Bet pozitīvā nozīmē.
Ieva: Mēs esam pretēji, un tā arī jābūt. Ja abi aktīvi un impulsīvi, tad laikam mājās viss iet pa gaisu un būtu grūti sadzīvot. Ja abi ļoti mierīgi, viens otru glaudītu pa spalvai, būtu neinteresanti. Lai gan esam atšķirīgi, daudzās lietās tomēr līdzīgi. Mēs abi varam kaut ko ātri izlemt. Ja nevaram, uzmetam monētu. Mēs neplānojam kā citi.
Ieva, kā vispār tiki klāt Jēkabam? Pulka meiteņu sapņo, ka varētu iepazīties ar hokejistiem.
Ieva: Nu mēs jau iepazināmies nejauši. Īsti negribot, kopā ar bērnības draugu Jāni Andersonu braucu uz Lietuvu skatīties hokeju.
Jēkabs: Un es kaut kādas sakritības dēļ nedabūju vīzu uz Ameriku. Bija jāpaliek Latvijā, un ar „Rīgu 2000”, bija tāda komanda, braucu uz turnīru.
Ieva: Tā mēs Viļņā satikāmies, parunājāmies. Pat nenojautu, kas viņš tāds. Nez kāpēc domāju, ka Jēcis ir jaunāks par mani, tāpēc labāk pa gabalu no viņa. Pašai tas gads bija augšā lejā, ballītes, puiši. Uz attiecībām vispār nebiju tendēta, kur nu vēl ar gados jaunāku. Bet viņš nākamajā vakarā atrakstīja „draugos”, un mēs satikāmies.
Jēkabs: Domāju, normāla meitene, kāpēc ne? Man jau nav, ko zaudēt. Būs, būs, nebūs – nebūs.
Ieva: Ar cerībām, ka drīz brauksi prom uz Ameriku (smejas). Uz diviem randiņiem aizgāju, un tad viņš uz sezonu aizbrauca. Sarunājām, ka dzīvosim katrs savu dzīvi un tad jau redzēs, kā būs. Burtiski pēc pāris dienām viņš atsūta tekstu: „Kas tad ir – jāuzraksta nav?” Smieklīgākais bija tas, ka abi nespējām pajautāt – kā tad tagad, abi esam tā kā kopā? Jēcis aizbrauca oktobra vidū, un Ziemassvētkos es aizlidoju pie viņa uz Ameriku. Tas atkal bija likteņa pirksts, ka man vispār iedeva vīzu. Mācījos 12. klasē, Latvijā mani taču īsti nekas neturēja. Vēstniecībā gan noklusēju, ka draugu, kuru gatavojos apciemot, pazīstu tikai četras dienas (smejas). Aizlidoju pie viņa, tālu prom, viena pati. To nedēļu, protams, bija eiforija un rozā brilles, bet tas laikam lika saprast, ka ir jēga tos četrus mēnešus līdz sezonas beigām gaidīt.
Kad precēji Jēkabu, kādu iztēlojies savu dzīvi un kā patiesībā ir?
Lai cik smieklīgi tas būtu, jau sen visiem teicu, ka mans vīrs noteikti būs sportists. Basketbolists, hokejists, volejbolists vai peldētājs. Vienalga.
Sākumā bija grūti sadzīvot ar neziņu, kas būs nākamā vieta, kur Jēcis spēlēs, vai varēšu braukt līdzi, kur mēs dzīvosim, kā viss notiks. Bija vienkārši jāpieņem, ka tu to nezini. Pirmais gads, kad kopā aizlidojām uz Ameriku, man bija rūdījums. Jēcim bija lielie, garie izbraukumi, es biju viena, bez mašīnas nekur netiec, pat uz veikalu ne, sēdi savā dzīvoklītī. Kad pārcēlāmies uz Čehiju, sākās labāki laiki. Lai gan, kas tad man? Ēst ir ko, dzīvot ir kur, ne jau kastē zem tilta jānakšņo. Bet emocionālajā ziņā nebija viegli. Kad Jēcis sāka spēlēt Latvijā, teicu: „Vispār jau man patika arī citur.” Atgriežoties bija grūti pieņemt, ka ģimene un draugi uzskata – tas gandrīz vai ir mans pienākums ik pārdienu piezvanīt un katru nedēļu satikties. Biju no tā atradusi. Ja Jēcis bija mājās, zināju, ka vakars būs mūsējais. Tāpēc šķita – nu ko viņi visi grib no mums. Gribu pabūt mierīgi divatā.
Bet tagad mājās atkal labi. Atvērām savu masāžas salonu, man ir darbs, atkal varu dejot savas tautiskās dejas. Tā ir mana sirdslieta jau no četru gadu vecuma. Tas ir mans dzīvesveids. Kā Jēcis smejas – diagnoze.
Protams, kad esi ārzemēs, ir grūtāk realizēt sevi. Sēdēt tikai mājās... Varbūt man grūti spriest, jo mums nav bērnu, bet tad, kad būs, es ļoti ceru, ka man vienalga būs kaut kas, kur sevi ielikt. Citādi pats sev vienā brīdī sāc besīt. Zinu, ka Jēcim apniktu, jo neko par pasauli nezinātu un būtu tikai bērni un putras. Negribētu palikt neinteresanta, jo tad – attiecībām gals.
Kā domājat, cik bērnu jums varētu būt?
Sāksim ar vienu, grauzīsim visu dienu (smejas). Tad jau redzēsim, kā ar vienu būs. Ja gribēsies otru, tad būs otrs un vēl trešais (smejas).
Ieva: Būs tik, cik stārķis atnesīs. Tā kā pati esmu vienīgais bērns ģimenē, tad, protams, vienmēr esmu teikusi – vienu un izlutinātu. Bet droši vien prātīgāk būtu domāt par diviem jaunībā un tad pēc 30 – par trešo.
Tagad Sardelīte (Jēkaba un Ievas sesks – aut. piezīme) mums ir tāds bērniņš (smejas). Esam ar seskucīti tā saraduši, ka bez viņa nekur. Viņš ir daļa no mūsu ģimenītes.
Ieva: Romantisks, mīļš un atsaucīgs. Jēcis pēc horoskopa ir Auns. Man teikuši – ak, nabadzīte! Bet viņš ir tik netradicionāls auns, cik vien iespējams. Nē, nu kaut kādos brīžos jau tas viņa auna spītīgums arī manāms.
Jēkabs: Tas jau labā nozīmē!
Jā, jo viņš iet uz mērķi. Var nakti negulēt, par kaut ko domāt un, kad izfunktierējis, tad dara, kamēr izdara. Kaut vai papiņa (Jēkaba tēva – aut. piezīme) stāsti par to, kā Jēcis laukos skapjus taisīja: sākumā panikā stāv pie 500 detaļām, nezinot, ar ko sākt, bet tad i lēnu garu, un vairākas dienas saliek. Viņš neatkāpjas. Tik pozitīvu cilvēku kā Jēci otru nepazīstu. Viņš jebkurā situācijā, arī tādā, kur pati jau esmu visu norakstījusi, noraudājusies, vienalga spēs pateikt: „Bet paskaties! Būs taču labi!” Un pasmaidīs. Viņš vienmēr uzsver, ka viss jāuztver ar smaidu.
Jēkabs: Uz laukuma esmu mazliet agresīvāks. Bet tieši tas, ka esmu agresivitāti dabūjis ārā uz ledus, mājās man ļauj būt mierīgākam un baigi nestresot. Es nezinu, vai dzīvē esmu baigais aizsargs. Man drīzāk patīk šeptēties.
Ieva: Viss ir pareizi sakārtots. Jēcis nevis cepas uz mani mājās, bet visu stresu aiznes uz laukumu un izliek tur. Mājās mums ir miers (smejas).
Jēkabs: Kamēr esmu izbraukumos, sieviņa nosēdējusies mājās, darbā vai kur. Atbrauc vīrs – nu tagad mēs izklaidēsimies! Esmu izbraukājies, saguris, liec man svētu mieru, bet viņa – kaut kur aizejam, pastaigājamies! Tajā pašā laikā tas gandrīz labāk, ka nesēdi mājās. Nenojūdzies. Kaut ko redzi, mazliet iepazīsti to pasaulīti. Un tad jau arī atpūties.
Jau tā pierasts, ka sezonas laikā man mēnesī ir tikai pāris brīvdienu. Nu čīkst jau Ieva par to, čīkst (smejas). Taču sezonā, kad uz nedēļu aizbraucu prom, mēs jau arī viens no otra atpūšamies. Tu aizbrauc, izvēdini galvu, atbrauc mājās un atkal viss kārtībā. Protams, ka pēc Ievas ilgojos, bet tas, ka dzīves ritms mainās, ir baigi forši.
Ja abi esam mājās, visu darām kopā. Brokastis, pusdienas, vakariņas. Tā jautrāk. Ja Ieva ir darbā, es – mājās, tad uztaisu vakariņas. Varu vistiņu uzcept, kartupelīšus, makaronus, salātiņus.
Pa kluso pierakstu un aizvedu Jēci uz kādu masāžu, kādu izklaidi ārpus hokeja. Bet nav tā, ka gribu iet uz izrādi, nopērku biļetes un saku – ejam! Pārsvarā tomēr mēģinām kopā sarunāt. Vienkārši vairāk dzirdu un uzzinu, kas apkārt notiek. Tāpēc tā iniciatīva ir no manis. Jēcim visvairāk gribētos trīs dienas no vietas tikai gulēt un spaidīt TV pulti.
Viņa man neļauj sēdēt mājās un audzēt punci. Vienīgi mēs kopā baigi nesportojam un hokeju nespēlējam (smejas). Zāli pie mājas pļauju es. Ieva atkal vairāk tīra māju, ja sanāk spēks un vēlēšanās (kas parasti nekad nesanāk) cenšos palīdzēt.
Jēkabs: Laulību dzīvē bez strīdiem nevar. Sākumā Ieva kaut ko burkšķēja par kurpēm, kas koridorā nav kārtīgi noliktas. Tagad laiks jau pagājis, atmetusi tam ar roku (smejas).
Ja domas atšķiras, tad mēģinām risināt kopā. Tā ir pārīšu būtība. Pats labākais, ka cenšamies izrunāties, saprasties, nevis noklusējam, aizejam katrs savā stūrī un tad aizmirstam par to. Nē, mums gribas nonākt pie kopsaucēja, nevis – ej bekās!
Ieva: Kad paklausos, kādas attiecības ir draudzenēm un paziņām, saprotu – ak Dievs, man taču ir princis baltā zirgā, kurš dara visu!
Jēkab, tev patīk būt precētam vīrietim?
Jāatzīst, es diezgan daudz piedalījos arī mūsu kāzu rīkošanā, jo tad pašam baigais prieks. No tā, ka precēts, īpaši nekas nemainās. Pirkstā mazs metāliņš.
Mani vecāki nav precējušies, kaut kopā vairāk nekā 30 gadu. Bet mēs, visi brāļi, esam apprecējušies. Nezinu, vai tas tagad moderni. Man nav nekādu aizspriedumu pret laulībām, turklāt zinu, ka gribu visu savu dzīvi kopā ar Ieviņu pavadīt. Kāpēc nenosvinēt šo savienību? Prātā tas neko nemaina, ja nu vienīgi zemapziņā kaut kur ļoti, ļoti dziļi (smejas). Tu vienkārši būvē savu dzīvi. Tālāk būs nākamais posms.
Mazie puikas vairs negriež matus kā Ņiživijam. Tagad brāļi Rēdlihi ir viņu supervaroņi. Kāda ir sajūta?
Pasakaini. Es gan pirmo reizi to dzirdu. Zinu jau, protams, ka visi par mums fano. Šis man otrais gadiņš „Rīgas Dinamo”, dīvaini, joprojām sarkstu. Taču daudzi nemaz neatpazīst, grūti zem tām ķiverēm mūs ieraudzīt. Tie, kas atpazīst, nāk klāt, novēl veiksmi spēlē. Baigi pozitīvi, ka atbalsta un gaisā virmo pozitīva emocija. Bet es jau tāds pats jefiņš kā visi pārējie, tikai spēlēju hokeju.
Es varbūt to apzinos vairāk nekā Jēcis, ka viņi ir kaut kas īpašs Latvijai. Gandrīz kā superzvaigznes. Tajā pašā laikā man Jēcis ir pilnīgi normāls cilvēks, kurš tāpat atraugājas, pabaksta degunu, mājās no rīta ir samiegojies, vakaros saguris un niķīgs. Ne jau vienmēr viņš ir hokeja formā.
Jēkabs: Ik pa laikam jau ir satraukums, kad meitenes uzraksta „draugos”. Uzreiz: „Kas tev tur? Ko tu tur?” (Smejas.) Bet ne tā jūtos, ne tā domāju, lai baigi tagad pievērstu uzmanību šīm meitenēm. Ar Ievu esam tāds normāls pārītis, kā visi pārējie.
Mani visvairāk kaitina fanes, lai viņas man piedod, kurām vajag autogrāfu pēc katras spēles vai kopā nobildēties. Es tiešām to nesaprotu. Jēcis ir nospēlējis, es arī gribu mājās, bet nē – vajag to bildīti.
Ieva: Un arī karstākā kritizētāja. Ne jau pēc katras spēles, bet, ja redzu, ka man kaut kas nepatīk, pasaku. Nezinu, vai mācētu iedot pareizus noraidījumus, bet aizsarga darbu tā kā saprotu. Pietiekami ilgi hokejs skatīts.
Ne jau par tehniku tu kritizē. Drīzāk emocionāli. Vai labi nospēlēji. Vai bija pārliecinoši, vai tikai sēdēju aizsardzībā. Tā teikt – nu, kas, mīļumiņ, šodien galīgi ne tā? Bet es ļoti gribu, lai viņa pēc katras spēles saka – tu biji brīnišķīgs, tu skrēji un leci (smejas).
Ieva: Ja ir bijusi laba spēle, tad uz nākamo lieku to pašu šalli. Bet tad sapratu – tas stulbi, jo katra spēle citādāka. Ir gan viena māņticība, kuru pat bail pārbaudīt, vai tā strādā. Pagājušajā sezonā Jēcis man uztaisīja hokeja kreklu ar savu numuru un uzvārdu. Paņēmu uz spēli vienreiz, Jēcis diezgan slikti nospēlēja. Nākamajā spēlē – tas pats. Tas krekls arēnā vairs nav bijis, „sēž” mājās uz krēsla. Tā laikam ir vienīgā māņticība. Šosezon saku: „Varbūt paņemt to kreklu?” Jēcis: „Nē, labāk neņem!” Nu ļoti jau gribas, lai uzvar.
Aiva Alksne / Foto: Jānis Saliņš (F64)
