Vai sievietes gadu skaits ir tabu? Par un pret
Kāpēc mums ir tik interesanti uzzināt cilvēka vecumu? Ko tas maina mūsu attieksmē? Žurnāls „Marta” pēta delikāto tēmu par daiļā dzimuma gadu skaitu.
Anita Masaļska, astroloģe: „Jautājums par vecumu ir intīma padarīšana”
Intimitātes robežu katrs novelk pats. Ir sievietes, kurām nesagādā problēmas krāsot matus vīriešu klātbūtnē. Es neeju krāsot matus uz frizētavu, jo tās ir bezdzimuma vai ikjebkura dzimuma pārstāvjiem domātas. Matu krāsošana arī ir intīmā lieta, ko negribas klaji atrādīt. Un līdzīgi ir arī ar gadu skaitu. Tas ir pārāk dziļi personīgi. Nu man pārāk personīgi. Es neko neslēpju un neko jau nevar noslēpt, kopš mēs esam pasaules tīmekļos sapinušies. Taču speciāli reklamēt, ka man skapī ir tik un tik zeķbikšu, makā tik un tik naudas, uz tualeti, piedodiet, eju tik un tik reižu dienā. Es pat domāju, ka acu ārstam nemaz nav jāzina, cik gadu ir pacientam. Uz aci tak’ redz, vai pusaudzis, pieaudzis vai sirmgalvis. Es par to, ka katrs drīkst demonstrēt to, kas šķiet demonstrācijas vērts. Vai arī – bez kuras atklātības nu nekā neiztikt. Arī pie zobārsta man nemaz nepatīk, ka rentgena uzņēmums kaut kur (nu turpat jau veselības centrā, bet tomēr) klejo apkārt ar maniem datiem. Ir lietas, kas mums pieder, ir darbības, kuras darām, ir domas, kuras domājam... Bet nudien tas nav jāvēsta pasaulei.
Un ne jau gadiem ir kāda nozīme. Nozīme ir tavam izskatam, smaržai, smaidam, prātam, apķērībai, harizmai. Galu galā apģērbam, stilam. Visam kam, kas daudz, daudz vairāk par tevi stāsta par ciparu pasē.
Nesvinu dzimšanas dienas, jo uzskatu, ka tas piedzimšanas brīdis nav iemesls kādam notikumam. Tur jau nav nekāda mana sasnieguma. Kad mamma bija vēl dzīva, tad es viņu sveicu savā dzimšanas dienā. Tas ir tik pašsaprotami, jo tas ir tieši viņas nopelns, ka es esmu. Un ka tieši šajā dienā (starp citu, Jāņos) esmu nākusi pasaulē. Ar draudzenēm viena otru sveicam svētkos (vārdadienā, dzimšanas dienā), nevis tad, kad tādu vārdu kāds ierakstījis kalendārā, bet tad, kad ienākas smuka dāvaniņa. Un tas var būt pat ar pusgada nobīdi.
Ja es gribētu būt par prezidenti, tad var jau redzēt, ka man ir 45. Laikam no tāda vecuma var kļūt? Bet es negribu, Die’s pas’, par prezidenti.
Man nebūs kapakmeņa, neviens nevarēs pienākt un uzzināt, cik gados esmu nomirusi (smejas). Es citos medību laukos iešu no krematorijas. Kapi – tas ir briesmīgi. Un kapu SVĒTKI? Vai tas neskan mazliet... Nu mazliet... tā perversi?
Neesmu domājusi par sievietēm, kas rīkojas līdzīgi man. Jo pamana jau to un tos, un tās, kas DARA, nevis nedara.
Inga Aizbalte, aktrise: „Ja kādu interesē, man ir 46”
Esmu tikai sieviete, nestaigāju ar plakātu – man ir 46. Bet, ja prasa, saku. Apzināti neslēpju un nefalsificēju. Pēc dabas esmu tieša, man nepiemīt koķetērija un tendence kaut ko slēpt. Man nepatīk meli. Un vai vispār var noslēpt vecumu? Es dzīvoju mazā valstī, te ir mani klasesbiedri, mani kursabiedri un darba kolēģi, kuri lieliski zina, cik man ir gadu.
Kad kāds man pajautā vecumu, tad pēc tam parasti nosaka (un nedomāju, ka tā ir liekuļošana) – domāju, esi jaunāka. Tas taču ir kompliments! Lai gan... Pavisam nesen filmējos reklāmā. Nevarēja nepamanīt, ka mans reklāmas partneris ir jaunāks. Kāds no klātesošajiem pavaicāja pavisam konkrēti, un atklājās, ka jauneklis dzimis 1974. gadā. Tā kā es esmu 1964. gads, iesaucos: „Ā! Tātad tu esi desmit gadus jaunāks!” Tajā brīdī viņa acīs zaudēju nez cik bonusu. Kā aktrise, kā sieviete. Redzot viņa šoku, mēģināju jokot, bet es taču manīju, KĀ viņš pēc tam mani pētīja. Varbūt tāpēc arī sievietes neafišē gadus, kad pienāk Balzaka vecums (jo tikai par šādu vecumu to spēju saprast)? Vecumu gluži noteikt nevar, sieviete izskatās jaunāka, un, kad pavaicā gadu skaitli un viņa to pasaka, jautātājam seja mainās. Jau pats fakts vien, ka dzimšanas gads atstāj iespaidu uz sarunu biedru! Šādā brīdī sievietei var iestāties diskomforts. Pat Aspazija, būdama par Raini vecāka, ir viltojusi dzimšanas gadu, uzdodamās par jaunāku.
Novērots, ka vissmagākā ir tieši desmitgades pārēja. Es arī pārāk komfortabli nejutos, kad palika tie 40. Zināju, ka gribu kaut kur nozust, lai nav jāsvin, un tā arī izdarīju. Lai gan kāda starpība – 40 vai 41?
Man nepatīk, ka viskritiskāk vecumu uztver aktrises. Aktieri gluži kā bērni spēlējas uz skatuves, tas neļauj novecot un arī īsti adekvāti justies savā īstajā vecumā. Fiziskais ķermenis ļauj spēlēt jaunu sievieti, arī tavas spējas un gars kā aktrisei tieši šajā vecumā ir visintensīvākais, bet faktiski tev ir jāpāriet uz citu vecuma kategoriju.
Kad tikko pabeidzu Teātra fakultāti, aizbraucu uz Valmieras teātri un jutos tik izredzēta sava vecuma dēļ, jo nākamā jaunākā aktrise teātrī bija par 10 gadiem vecāka. Jutos fantastiski – man ir 22, esmu profesionāla aktrise, man visas galvenās lomas. Visiem prasīju – cik tev gadu, cik tev? Domāju, kāpēc man nesaka tos gadus? Bet tas ir no sērijas – ir tik labi būt laimīgam, kad tev viss ir kārtībā un tu pats esi jauns.
Citreiz atkal domāju – kāpēc mēs vaicājam gadus? Ko tas maina mūsu attieksmē? Vai tā nav izteikta ziņkārība pajautāt? Jo kāpēc gan kontaktējoties būtu jāzina vecums? Bet man pašai jau arī ir šī ziņkārība, gribas taču zināt, cik tam otram ir gadu.
Sagatavojusi Aiva Alksne / Foto: no personiskā arhīva, izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva