Nabadzīgas latviešu meitenes un 57 gadus veca bagātnieka mīlasstāsts

­­

Tā savu romantisko stāstu ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv iesāk Sofija.

„Manā dzīvē visi vīrieši ir gan bijuši krietni vecāki par mani, bet galvā pat ne domas nenāca pārspert 20 gadu starpību. Maldījos savās domās, bet vīrietis pa to laiku atkal pievērsa manu uzmanību,” viņa raksta.

„Trīs krēslus tālāk viņš apsēdās, aizdedzināja cigāru un pasūtīja viskiju. It kā mazliet drūms un domīgs viņš skatījās viskija glāzē. Šeit es atrados katru dienu pēc darba, jau pusgadu. Katru reizi līdz slēgšanai pavadīju laiku, maldinot dzīves realitāti vīna glāzē. Šo cilvēku šajā bārā redzēju pirmo reizi, un kaut kas tik ļoti savāds saistīja manu skatienu viņa acīm. Tik ļoti, ka pat nepamanīju, cik uzmācīgi es viņu pētīju. Manu skatienu Viņš noķēra, atlika tikai uzsmaidīt un jau pēc pāris minūtēm mēs sākām sarunu.”

Meli par vecumu

„Klauss bija Minhenē tikai darba darīšanās. Dzīvo viņš 500 km attālumā un pilsētā ierodas tikai reizi 2 mēnešos, tikai 1 dienu. Viņš uzvedās kā cilvēks ar zilām asinīm, viņš mācēja sevi pasniegt, mācēja runāt un likt man justies īpašai. Droši vien tā bija mana pirmā reize, kad tā pa īstam sajutos, kā sieviete nevis meitene. „Cik tev gadu?” nāca jautājums. Meloju, kā vienmēr, bet šoreiz pārspēju pati sevi. „30,”es atbildēju. Jocīgi – viņš noticēja. Mēs dzērām un runājām līdz 7.00 rītā, līdz brīdim, kad viņam nācās atvadīties un doties uz lidostu. Interesants cilvēks, patīkams, kas lai zina, kāpēc viņš ienāca manā dzīvē. Mēs nolēmām satikties vēlreiz, kad Klauss būs Minhenē.”

„Pagāja mēnesis, pāris zvanu, pāris sarunu. Pienāca diena, kad viņš atbrauca, un es – sabijos. Izskatījās tā, ka mēs būtu sarunājuši randiņu ar vakariņām un... Bet viņam taču 57! Lai arī viņš tik ļoti labi izskatās un ir tik ļoti kopts (nu kurš miljonārs gan varētu būt nekopts?), tomēr nebiju vakar dzimusi, zināju, ar ko tas var beigties. Bet tik labi audzināts vīrietis, ka tomēr nolēmu satikties. Ziņkāre mazliet, mazliet bailes. Draudzenes centās atrunāt, gribēju jau pateikt, ka netiku, ka pēkšņi jābrauc prom, bet nespēju, jo biju taču apsolījusi. Pirms tikšanās drosmei izdzēru pudeli vīna pusstundas laikā un vēl 2 Ramazotti. Mēs satikāmies, un viss bija kā pasakā. Es izvēlējos restorānu, mēs dzērām vīnu, runājām, staigājām pa pilsētu līdz nokļuvām kādā bārā, kur pasūtījām vēl vīnu. Tad viņš, iemīlējušām acīm, man skūpstīja roku. Protams, man bija savādi, bail par to, ko cilvēki nodomās. Skatoties uz mani, protams, redzams, ka labi, ja 20...

Alkohols lika aizmirst visu un ļauties mirkļa burvībai. Pavadījām nakti viesnīcā, notika tas, no kā es baidījos. Mēs pārgulējām. Es pamodos. Viņš sēdēja krēslā pretī gultai un jautāja: „Saki, vai tu esi vispār pilngadīga?” Ķermeni pāršalca drebuļi. „Nē, man ir 16!” auksti atbildēju. Viņš iesmējās: „Nu, nu... Bet, kad tu guli, tu izskaties pēc bērna! Iesim brokastīs, stundas laikā man ir jābūt lidostā.” Kļuvu dusmīga. Tik dusmīga, ka viņš to uzreiz pamanīja. Nobijos no sevis, jo dusmojos, ka viņam jābrauc prom, dusmojos, ka pēc šīs reizes viņš aizbrauks tāpat kā visi, kas vienkārši mani ir izmantojuši un tagad laižas lapās.

Es maldījos. Viņš sāka zvanīt katru otro vai trešo dienu. Sāku pierast. Pēc 2 mēnešiem viņš no jauna bija Minhenē, un vēlreiz es izdzēru pudeli vīna drosmei, lai viņu satiktu. Vēlreiz mēs gājām vakariņās, šoreiz uz viņa izvēlēto restorānu, kur cenas pārspēja to, ko es pelnīju mēneša laikā. Mēs dzērām, runājām, priecājāmies. Viss beidzās ar brokastīm viesnīcā, taksi uz mājām, zvaniem un sms katru dienu. Tikšanās turpinājās, starplaiks saruka līdz 1,5 mēnešiem. Protams, visu laiku man bija citi vīrieši, draugi, tikšanās, sekss un vienkārši mana dzīve. Viņam bija darbs un man veltītas sms.”

Mans „sponsors”

„Tas viss likās kā jauka spēle līdz brīdim, kad es zaudēju visu – pajumti, naudu un veselību. Nokļuvu slimnīcā, pilnīgi sabrukusi. Visi draugi pazuda, pazuda viss. Bet ne Klauss. Viņš zvanīja piecreiz dienā. Uzzinot, kas noticis, viņš sagādāja man dzīvokli, naudu un morālo atbalstu. Noņēmu cepuri viņa priekšā. Viņš ieguva manu cieņu, kuru iegūt nevar kurš katrs. Viņš nemanāmi iefiltrējās manā dzīve tik dziļi, ka es vairs nespēju iedomāties ne vienu dienu, nevienu darbību bez viņa padoma. Tomēr arī labi apzinoties, ka nauda, ko viņš dāvināja, mani apmierināja... Varbūt pat kļuvu ļauna, jo es viņu izmantoju. Draugi nezināja pat viņa vārdu, pietika pateikt „sponsors”, tad viss visiem bija skaidrs. Cienīju viņu, bet vairāk mani interesēja nauda. Kas gan cits var interesēt no cilvēka, kurš ir par mani 40 gadus vecāks? Bet bija katru reizi tik patīkami ar viņu tikties, tik silti ap sirdi katru dienu lasīt īsziņas – labrīt, arlabunakti… Pieradums... Skaidrs bija abiem – mēs nekad nevarētu būt kopā, jo viņam dzīve ir aiz muguras, mana vēl tikai priekšā. Pat ja tik ļoti gribētos tādu prieku kā mani, savā dzīvē viņš nekad nevarētu atļauties, vienīgi tāpēc, ka viņa dēliem ir ap 30, un tur, kur viņš dzīvo, tas būtu skandāls līdz pat presei. Nevienam tas nav vajadzīgs. Bet tomēr tā mazliet egoistiski viņš centās mani vienmēr noturēt, un tikpat apzināti es nelaidu viņu vaļā. Viņš vienmēr bija mans „sponsors”.”

„Un reiz tas viss mainījās. Kā vienmēr viņš atbrauca, es jau biju iedzērusi, bet ne drosmei. Šoreiz nepacietības, pacilātības, gaidu dēļ. Gaidīju jau dienu iepriekš, skaitīju minūtes. Un sapratu, ka es tik ļoti vēlos viņu redzēt. Un šoreiz viņš palika Minhenē 2 dienas – manis dēļ. Biju sapratusi, ka viņš mani mīl. Bet šoreiz bija savādāk. Es sajutu... Man beidzot pielēca, ka es pati esmu viņā iemīlējusies. Pirmo reizi man nebija bail, ko par mums padomās cilvēki, es gāju viņam blakus ar paceltu galvu, staroju kā saule, un katru mirkli izbaudīju kā lielāko dzīves prieku. Jutu katru sekundi, kas tuvojas viņa prombraukšanai jau brīdī, kad viņš ienāca pa durvīm. Gribēju tikai vienu – apstādināt laiku. Nākamo dienu pavadījām viens otram blakus. Biju skumīga, jo zināju, ka rītdien viņš būs prom, un šie svētki beigsies.

Vakarā atzinos savos melos: „Man ir 19...” Šis cēlais cilvēks palika bez vārdiem. Es riskēju viņu pazaudēt, bet vairs nespēju viņam melot, jo viņš man vairs nebija vienaldzīgs. Es baidījos, baidījos tik ļoti, ka viņš padomās, ka es viņu esmu tikai izmantojusi, ka esmu afēriste, kā visas citas. Bet nekas nemainījās. Viņam tikai vajadzēja laiku to visu saprast, akceptēt. Nākošajā dienā pēc brokastīm viņam bija jābrauc prom. Sēžoties taksī, es nespēju aizvērt durvis, es nespēju viņu palaist. Klausa acīs parādījās īstas asaras: „Brauc, brauc projām, nepadari to vēl smagāku nekā jau ir, lūdzu...” Es sāku raudāt, un manā priekšā stāvēja pieaudzis vīrietis ar dzīves pieredzi, cēlsirdīgu sirdi un... arī raudāja. Pēc tam kādas 2 nedēļas biju kā komā. Dziļā depresijā. Un vienīgais, par ko es spēju domāt, bija viņš. Zvani katru dienu. Iemigt spēju, tikai domājot par viņu, lai cik banāli tas nebūtu... Nekam un nevienam vairs nebija vērtības.”

„Tikos ar citiem, cerot atgūt ierasto dzīves ritmu. Galu galā, salīdzināju visus ar Klausu. Starp mums ir 40 gadi, neviens un nekas nespēj to mainīt. Viņš labi apzinājās, ka man būs sava dzīve, to apzinājos arī es, bet viņš nelaida mani vaļā, es negribēju iet. It kā strupceļš. Zinu, ka cits, būs viss cits, bet no krustcelēm es nevēlējos iet prom. Meloju sev, jo viss, kam ir jēga manā dzīvē, ir kļuvis par vienu cilvēku. Kādu, kas ir daudz vecāks par mani, kādu, kas man ir kļuvis par visu Visumu. Esmu pārkāpusi savus pašas likumus. Ko varu teikt... Gaidu viņa atgriešanos, sadzērusies sūtu viņam īsziņas, katru dienu dzīvoju tikai tāpēc, lai nokļūtu tuvāk tam datumam, kad viņa lidmašīna nosēdīsies Minhenē.

Gadās arī tā, ka abi mīl, lai arī nemaz nedrīkst to darīt...”

Mammam.lv/tetiem.lv / Foto: Bulls Press

 ­­