Kas īsti ir modē - personība vai drēbes? Atbild Dāvids un Patmalniece
Divi pilnīgi traki modes mākslinieki – Elita Patmalniece un Dāvids – vedinās mūs padomāt par to, kas mums mugurā un arī kas – galvās. Viņu jauno šovu pirmo reizi varēs vērot globālajā tīmeklī 26. martā. Bet vēl pirms šova izvaicājam Elitu un Dāvidu par modi un stilu.
Mēs pat nestāstīsim. Jādomā, būs diezgan interaktīvi, jo šis pasākums ir vairāk tendēts uz cilvēkiem, kas būs klātienē vai vēros mūs internetā. Ikviens varēs kaut ko pavaicāt, un mēs uzreiz atbildēsim. Paņemsim pāris cilvēku turpat no klātesošajiem, protams, kuri to vēlēsies, un parādīsim, kā var saģērbties. Pastāstīsim par aktuālajām tendencēm. Tāds dzīvs un nemontēts raidījums. Ceru, būs patīkami.
Ja kaut kas notiek internetā, tad gatavojies tikt nolikts no galvas līdz kājām. Vēl nekas nav sācies, bet jau tagad jūs ne ģērbties mākat, ne runāt.
Varbūt Elitai tas būs grūti. Man ir pietiekami bieza āda – vismaz vizuāli – uzaudzēta. Bet lai apliek. Ja apliek, tātad droši vien skatās un kādu stīgu aizskar. Ja kādam es vai Elita izskatāmies pēc putnubiedēkļiem, tad, pirmkārt, gribu pateikt, ka man ir 45 gadi un es bieži sev esmu jautājis – kā tad jāģērbjas vīrietim šādos gados?! Vai tiešām man jāvelk bikses līdz padusēm un jāstaigā kaut kādos baltos kreklos kā maisos vai džemperis jābāž biksēs? Otrkārt, ja kādam kaut kas šķiet dīvains mūsos, vajag iziet uz ielas un tieši 10 minūtes Rīgas centrā paskatīties, kā ģērbjas citi. Kāpēc viņi neuzskata par vajadzīgu pieiet klāt un aizrādīt, ka izskatās pēc prostitūtām vai izteiktiem gejiem, kaut tādi nav. Aizejiet Rīgā uz kādu klubu, tur visi jaunie vīrieši ir vienādi. Melnas bikses, balts krekls pāris, divas augšējās pogas atpogātas, zelta ķēde rēgojas... Tad tas ir stils, kā neizskatīties pēc putnubiedēkļa?! Es gan domāju, ka viņi izskatās pēc urlām. Jo vairāk cilvēku būs ar savu individualitāti, kas kādam nepatīk, jo labāk. Tas mūs padara vienreizējus, jo personība ir modē, nevis drēbes.
Savā laikā pietiekami esmu komentējis pa labi un pa kresi. Bieži vien tas īkšķis uz augšu vai uz leju nozīmē, vai cilvēks uz konkrēto pasākumu ieradies, saprazdams dreskodu vai cienot namamāti/namatēvu. Nu nevar aiziet treniņbiksēs uz Operu vai ierasties rūtainā žaketē uz viesībām, kur ielūgumā rakstīts „black tie”. Nevajag arī izlikties bagātākam vai ietekmīgākam, nekā esi. Apzināties savu vietu hierarhijā/ sabiedrībā nav pazemojoši. Varu saderēt, ka stils un apģērbs tomēr nosaka to, kā mūs vērtē un uztver apkārtējie.
Un ko par tevi stāsta tavs apģērbs?
Ar mani ir citādāk, jo katrs projekts, ar ko esmu strādājis, jau diktē to lomu, kādam man jāparādās sabiedrībā. Tā ir tīra komercija, tā nav mana brīva izvēle, kā izskatīties. Godīgi pateikšu – tie, kas pazīst mani tuvu (un tādu nav daudz), zina, ka man patīk gumijas zābaki, vilnas zeķes, treniņbikses un jaka ar kapuci. Pilnīgi neiespringstu uz to, kas man mugurā. Man nepatīk ģērbties, man nepatīk pucēties. Diemžēl dzīve spiež. Varbūt tas ir labi – turu sevi daudzmaz lieliskā formā. Bet godīgi pateikšu – es neesmu moderns cilvēks. Man jāzina, kas aktuāls, bet tas nenozīmē, ka man pašam viss jāmauc mugurā.
Dāvida modes skate „Riga Fashion Mood” ietvaros
Kaut kur lasīju – mode spēj nonēsāt daudz vairāk apģērba nekā cilvēks.
Es jau smejos – jābūt vecam onkulītim, lai atļautos pateikt: „Vai dieniņ, nu kam man jaunas drēbes, manam mūžam jau pietiks.” Bet, ja tev ir silts, funkcionāls un ērts mētelis, kāpēc katru gadu būtu jāmaina jauns? 100 nevajadzīgu lietu! Par to arī būs šovs. Kā ar savu rocību katram pašam atrast sevi?! Esmu gatavs izrunāties par tēmām, kas cilvēkus interesē. Mums ar Elitu arī pietiekami interesants stāsts. Ja prasīs, varu par sevi kaut ko pastāstīt.
Man stila nav. Es pat nezinu, ko viņa varētu komentēt (smejas). Man patīk, kā Elita privāti ģērbjas. Viņa ir tāda, kāda ir, un tu pat nevari viņu iedomāties citādāku. Pasakiet, kurš vēl cilvēks Latvijā ir tāds? Vēl Iltneri būtu grūti iedomāties rozā biksēs un sarkanā cakainā jaciņā. Nespēju iztēloties, ka Elitai varētu būt taisni sasukāti matiņi ar celiņu pa vidu.
Paraksturo, kā, tavuprāt, ģērbjas Latvijas sievietes?
Bidstrupam ir zīmējums, kurā māte sien meitai milzīgu lentu uz galvas un saka: „Neesam jau mēs šādi, tādi.” Tā arī brīžam izskatās. Tikai idioti var izdomāt, ka zābakos uz špiļkām un šauriem purngaliem ziemā jākleberē pa apledojušām ielām.
Pie manis uz laukiem atbrauca fotogrāfs no avīzes. Bija tikko nolijis, slapja zāle, es ar „Crocs” kurpēm kājās, un viņš man aizrāda: „Nu bildes jau varbūt būs labas, bet novelciet tās kurpes, nevajag tās plastmasnieces kadrā.” Īstenībā tās maksā 40 latus, un patiesībā visi pārtikuši un normāli cilvēki lietus laikā ādas apavus nevalkā. Tāds klajš provinciālisms. Un tas, ka trīs ceturtdaļas meiteņu izskatās pēc maukām. Nekur pasaulē šādi neģērbjas. Ir tomēr jāzina, kad meikaps jāliek, kad jāvalkā apavi ar augstu papēdi un kad jāvalkā plikas pakaļas. Kāpēc tu to velc, kāds ir tavs nodoms? Tu gribi seksu? Kad tevi izvaros, tu raudāsi, bet tu tā izskaties, ka tev kaut ko vajag. Nu taču domā vienreiz!
Latvijā cilvēki neģērbjas ērti un praktiski. Viņi velk drēbes, kas ir pa šauru, un tad mokās. Šī padomju laika krievu ietekme ne tās labākajā izpausmē gaumes ziņā tik ļoti dominē, ka tas ir prātam neaptverami. Kā mums ar pašvērtējumu, ja Rīgas mēra sieva var paziņot, ka ir Latvijas Džolija?!
Man ar pašapziņu viss kārtībā, man nekad nav gribējies lielpupainu blondīni blakus. Es pats zinu, kas esmu, man nevajag izrādīties ar to, kas man ir. Cits jautājums, ka sevi pozicionēju, lai tracinātu citus un gūtu reitingus.
Man bija dzimšanas diena un viesiem bija jāierodas vakartērpos. Arī vīriešiem. Draugi to saprata – visi humpalu kleitās, gājām pirtī, lecām pār ugunskuru. Bet daži pārtikušie to nesaprata, izkāpa no džipa uzvalkā un „Versace” kleitā. Lauku mājās?! Nu man jau nekas nav pretim, bet padomājiet, kā jūs izskatāties. Un kurš galu galā nostāda sevi neērtā situācijā?!
Strādāju, lēnām atgūstos. Laukos ir tik daudz, ko darīt. Te ir, ko kurināt, kaķis jāizlaiž ārā, no rīta trušus pabaroju. Redzēs, kā bites būs pārziemojušas. Pagājušajā gadā abas saimes nomira tajā aukstumā. Dīķis ar zivīm, jārauga, lai nenosmok. Pats jūtos pilnīgi mierīgs un patiesībā vienmēr tāds esmu bijis, tikai izskatos, ka esmu dricelēts. Jo cilvēki gribēja mani tādu redzēt. Kāpēc lai viņi tādu neredzētu? Ak, tu, Dievs! Katrs no mums ir aktieris (smejas).
Domāju, būs interesanti, jo tas nebūs sarunu šovs, bet praktiska darbošanās. Kopā apskatīsimies, kas veikalos labs. Gribas, lai būtu normāla publika, nevis vieni zīmuļi un glumie. Mani jau interesē mākslinieki, personības.
No vienas puses, protams, var domāt, kāpēc man to vispār vajag. Labāk sēžu mājās, šuju un gleznoju. Bet, no otras – ja tevi uzaicina vadīt šovu, ja cilvēki domā, ka vari ar to tik galā, kāpēc ne?! Varbūt kādam varu ar to ko labu dot. Kaut ko ieteikt, uzmundrināt. Lai nav tā, ka tikai aprejam viens otru. Tas ir arī foršs formāts – tāds brokastu šovs. Studijā jau varu parunāt, man bail kāpt uz lielas skatuves.
Nemulsina, ka šovu varēs vērot tikai internetā?
Varbūt tas internets tieši tā arī jāuztver, ka cilvēki tur raksta savas sliktās domas un tad kā klozetpodā tās norauj un aizmirst. Vispār ir briesmīgi, ka paņem un tevi naturāli apliek. It kā to neņemu galvā, bet izlasi, un tāpat aizķer. Bet tad saproti – nē, to nevar sev laist klāt. Ja ņemsi to visu galvā, tad neko nevar darīt. Tad ej dzīvot mežā, un miers. Bet es to neņemšu galvā, viņi mani nenolauzīs (smejas).
Protams, viss ir ideāli, ja esi klasiski saģērbies. Bet, līdzko kaut kas cits, tā uzreiz esi šausmīgs putnubiedēklis. Vienkārši ir jābūt pašam. Kā domā, tā arī dari. Man laikam pienācis tāds vecums, ka saprotu, kas esmu, un es domāju, ka katram tā sava doma ir jādomā un jāģērbjas tā, kā gribas. Cilvēks ir tas, kas viņam mugurā. Un man jau šķiet, ka vajag sevi iepriecināt un forši saģērbties.
Kad tu izdzirdi vārdu – stilīgs...
Ja cilvēkam ir stils, viņš var jebko savilkt. Cita lieta, ko uzskatām par stilīgu. Kādas mums ir tās visas blondīnes vienā rindā? Tas, kas viņām stilīgi, man nav. Es apskatos kādu filmu, aizeju uz izstādi – man tas patīk. Citiem patīk iet uz tusiņiem, un tad viņiem ir tās firmas drēbes, kas mani galīgi neinteresē. Cits varbūt laukos iet uz kūti, un viņu interesē laba pufaika un gumijnieki. Katrs no mums ir savā vidē. Es nepievēršu uzmanību citiem. Lai gan – interesē apģērbs vai ne, bet tā arī ir mūsu attieksme pret apkārtējiem.
Man patika kolekcijas, ko viņš agrāk taisīja. Tur ir vīrieša piesitiens, viņam sanāk tā efektīgi un forši, pārliecinoši. Kā reizi domāju, kur viņš palicis, ka netaisa vairs nevienam tērpus? Pats ģērbjas tā, kā ģērbjas. Tik lai nevelk to balto kažoku! Jau apnicis. Dāvids ir atraktīvs, viņš daudz runā, tomēr nav sliktākais variants, ar ko kopā darboties. Mums jau tagad ir, par ko pacīkstēties un parunāt. Kontakts ir.
Kā, tavuprāt, ģērbjas latviešu sievietes?
Salīdzinot ar citu valstu sievietēm, mēs tomēr esam stilīgas. Kaut gan tas nav īstais vārds. Mums visa tā dzīve ir tāda, ka kaut kas pašām jāizdomā un jāveido. Skaties, cik daudzas taisa brošas, ada un tamborē. Latviešu sieviete no nekā uztaisa kaut ko. Bet viņa ir jāvirza, jāiepazīstina ar to, kas jauns, un šis raidījums šajā ziņā nebūs slikts. Mode ir forša, tā tomēr dod dzīvei garšu. Man pašai arī gribas stilot, tā ir tik laba sajūta, ka paņem audumu un kaut ko sašuj.
Aiva Alksne / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
